Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Mollijai bija nedaudz bail iziet no klusās, elegantās viesnīcas rosīgajās, netīrajās Manhetenas ielās. Hotdogi, sīpoli, gredzenveida maizītes, grauzdēti zemes­rieksti, kafija, sālsstandziņas, burgeri un marinēti dārzeņi pildīja gaisu ar smaržām. Un visur valdīja kustība gan cilvēku, gan satiksmes. Mollija nekad nebija redzējusi šādu cilvēku sajaukumu vienuviet; bija pārstāvētas visas ādas krāsas un tipi. Lielākie un resnākie no viņas jebkad redzētajiem cilvēkiem mijās ar pašiem kalsnākajiem. Šķita, ka ņujorkieši ģērbjas tieši tā, kā viņiem patīk, nepievēršot uzmanību tam, ko par to domā citi. Mollija redzēja puisi kovboja drēbēs gāzelējoties paejam garām sievietei, kas bija tērpusies vizuļojošās rozā krāsas siltajās biksēs. Mol­lija iztēlojās tādās Todlijas kundzi un pasmaidīja, un tad iedomājās, ka Aderstones jaunkundze te varētu nākt pretī pa ielu savā saplosītajā kostīmā ar biksītēm galvā un visi vienkārši nodomātu, ka tā ir kāda jauna mode.

Kādu brīdi Mollija jutās sīka un nedroša, taču tad viņai blakus parādījās viesnīcas kalpotājs zaļi zeltītā uniformā. Taksi, kundze? ,

- Ēēē, jā, lūdzu, teica Mollija. Kalpotājs atvēra kārtējā grabošā dzeltenā taksometra durvis, kuru šoreiz vadīja puisis ar biezām, melnām ūsām.

- Kur tad brauksim, lēdij? viņš vaicāja.

Uz Derijstrītu, Mollija teica tik noteikti, cik vien spēja. Viņa un Petula ierāpās iekšā, un cita ierakstīta balss zem sēdekļa teica: Mjauuuu, kaķiem ir deviņas dzīvības, bet tev gan nav, tāpēc piesprādzējies. Mollijai tas nebija divreiz jāsaka, jo šis šoferis brauca kā vājprātīgs. Riepām kaucot, viņi brāzās prom no viesnīcas un tad uz priekšu pa kādu no galvenajām ielām, kas pa Manhetenu veda dienvidu virzienā. Uz plāksnītes ielas malā bija rakstīts "Leksingtonas avēnija", un meksikāņu šoferis līkločiem joņoja pa to, it kā spēlētu kādu datorspēlīti, smiedamies kā traks ik reizi, kad mašīna gandrīz atsitās pret kādu citu. Mollija ieķērās sēdeklī, un Petula iecirta nagus sēdekļa ādas pārvalkā.

Abās ielas pusēs virs viņiem gaisā traucās milzīgi de­besskrāpji, augstas stikla un tērauda sienas. No kanalizā­cijas režģiem uz ietvēm augšup cēlās mutuļojoši tvaika mākoņi.

Mollija palūkojās uz šofera sēdekļa aizmugurē piestip­rināto karti. Tas bija Manhetenas plāns, un viņa ievēroja, ka vairumam ielu nosaukumu vietā ir numuri, tomēr salas apakšējā daļā tām ir nosaukumi tāpat kā citās pilsētās. Un tiešām pēc desmit minūtēm un trīspadsmit dolāriem Mollija un Petula bija nonākušas šo ielu labirintā un iz­sēdinātas tajā, kuras nosaukums bija Derijstrīta. Tā bija iela, pilna sarkanbrūna smilšakmens ēku, kuru apmēri vairāk atgādināja Braiersvilas mājas, lai gan tām jopro­jām piemita lielpilsētas aura. Mollija un Petula devās uz priekšu, pētot uzrakstus pie durvju zvanu pogām. Beidzot viņas nonāca pie pulētas bronzas plāksnes, uz kuras bija uzraksts "BERIJA BREGA AĢENTŪRA". Mollija izjuta atvieg­lojumu, ka Brega kunga uzmeklēšana bija izrādījusies tik vienkārša, kaut ari tas vēl nenozīmēja, ka tagad nebūs nekādu šķēršļu viņu satikt. Meitene sakārtoja svārkus, dziļi ievilka elpu un nospieda zvana pogu.

- Hallo-o, teica pīkstoša sievietes balss selektorā. Vai varu kā palīdzēt?

- Esmu atnākusi pie Berija Brega.

- Nāciet augšā uz piekto stāvu. Noskanēja signāls, un durvis tika atslēgtas. Mollija un Petula iegāja tumšā vestibilā ar spoguļiem pie sienām; tajā smaržoja pēc apel­sīniem un vaniļas. Viņas šķērsoja spīdošo akmens grīdu un devās pie lifta. Drīz abas atradās piektajā stāvā.

- Labrīt, teica sekretāre, kura izskatījās pēc lelles Bārbijas. Viņa pārlaida melno skropstu ieskautās acis pār Mol­liju, pievērsdama uzmanību meitenes apdilušajam apģēr­bam. Tad viņa ieraudzīja Petulu. A, tad tā būs uzstāšanās ar suni?

-Nē.

Sekretāre ieskatījās Brega kunga kalendārā. Es šorīt nevienu negaidīju, viņa teica. Vai jums ir sarunāts?

- Jā, teica Mollija, atceroties, kā doma bija ienākusi galvā pēc tam, kad bija redzējusi viņu televīzijā. Jā, es šorīt personiski sarunāju ar Brega kungu.

- A, skaidrs, novilka sekretāre. Viņai pat prātā neie­nāca, ka Mollija varētu melot. Brega kungs pēc mirkļa iznāks. Lūdzu, apsēdieties!

Mollija apsēdās un sāka gaidīt. Viņa un Petula ieinte­resēti vēroja, kā sekretāre izņem kosmētikas kārbiņu at­slēdznieka instrumentu kastes lielumā un pavada desmit minūtes, krāsojot savas ļoti neapmierināti savilktās lūpas.

- Paldies, ka atnācāt, atskanēja Berija Brega glaimīgā balss. Viņa roka violeta uzvalka piedurknē atvēra kabineta durvis, lai izlaistu kārtējos apmeklētājus. Parādījās mazs zēns ar lielu piles lelli vecāku pavadībā. Visi smaidīja.

- Paldies, ka pieņēmāt mūs, pateicās māte. Vai drīk­stu jums piezvanīt?

- Viņš bija lielisks, lielisks, lielisks, atbildēja Berijs Bregs. Bet nezvaniet man, es pats jums piezvanīšu… Man nepieciešamas dažas dienas pārdomām.

- Paldies, ser, sacīja zēns, un viņa pīle teica: Paldies jums, mister!

- Ak, Džimij… viņš nav apturams, lepni piebilda zēna tēvs.

- Redzu jau, redzu, teica Berijs Bregs, skaļi smieda­mies. Nu, visu labu, un turpiniet vingrināties.

Apmeklētāji aizgāja. Berijs Bregs atlaida vaļigāk rozā tauriņu un atviegloti nopūtās. Mans dievs, kas par gar­laicīgu priekšnesumu! Tad viņš pamanīja Molliju. Vai esi atnākusi pie manis? Bregs jautāja, saraucis uzacis. Viņš vaicājoši palūkojās sekretārē.

- Viņa teica, ka esot ar jums sarunājusi, paskaidroja sekretāre, lēnām aptverot, ka tikusi apmānīta.

Mollija pamāja, apkopojot spēkus tam, ko bija sagata­vojusies darīt.

- Bez… vecākiem? jautāja Berijs.

- Bez, teica Mollija.

- Cik iepriecinoši! iesaucās Berijs Bregs. Es jums teikšu, pats ļaunākais tajā visā ir vecāki. Uzmācīgie vecāki. Viņi ir manas dzīves lāsts. Vai dieniņ, bērns bez vecākiem vienmēr ir mīļi gaidīts! Nāc iekšā!

Šī bija pirmā reize, kad vecāku trūkums nāca Mollijai par labu. Paldies, Brega kungs, viņa teica, ieejot violeti zeltītajā kabinetā.

- Un tā, sacīja Berijs Bregs, apsēdies pie galda un vērodams Mollijas noplukušo izskatu. Kāds ir tavs priekš­nesums? Kaut kas līdzīgs Pelnrušķītei? Man patīk tas skrandainais tērps, tas ir īsti autentisks! Viņš atvēra cigāru kārbu. Kad pacēla kārbas vāku, tā sāka dziedāt: "Tev jāiztīra kabata vai divas." Viņš izvēlējās īsu, resnu cigāru un nokoda tam galu, izspļāva to sev aiz muguras, pēc tam paņēma šķiltavas, kas bija izveidotas kā Čārlijs Čaplins. No Čaplina katliņa izšāvās liesma, un pēc cigāra sūkšanas un dūmu pūšanas telpā Bregs runāja: Nu labi, mazā, paskatīsimies, ko tu proti.

Kad dūmi izklīda, viņš pievērsa savas zilās acis Molli­jai. Meitene turēja rokā svārstu, kuru lēni šūpoja turp un atpakaļ, turp un atpakaļ un maigā balsi runāja: Tikai paskaties uz šo.

- A, tad tā ir hipno… Berijs Bregs centās pabeigt teikumu, taču nevarēja atminēties, ko bija gribējis teikt. Bija tik jauki vērot svārstu. Tā vidū bija dīvaini savērpta spirāle, kas pievilka. Tas ir skais… Šķita, ka pār viņa lūpām vairs nespēj nākt neviens vārds, taču tas viņu ne­maz nesatrauca.

Mollija lēni apturēja svārsta kustību un rāmi teica: Ie­skaties man acis.

Tas bija viss. Mollijas zaļās acis dažu sekunžu laikā pa­kļāva Berija prātu. Viņa acis aizmiglojās, un Mollija ķērās pie darba.

- Berij, tu tagad esi manā varā, un tu darīsi visu, ko es tev likšu, vai saprati? Berijs pamāja. Mollija pasmaidīja.

- Vispirms es vēlos, lai tu nodzēs to cigāru.

*

Pēc pusstundas Berijs ar entuziasmu runāja pa telefonu.

- Es tev saku, Riksij, viņa ir lieliska. Tev vienkārši jāatbrauc uz viņu paskatīties.

Pēc neilga brauciena taksometrā no sava dzīvokļa Zvaigz­nes uz Marsa producente un režisore ieradās Derijstrltas birojā. Trīsdesmit sešus gadus vecā Riksija Blūmija bija viena no Ņujorkas populārākajām personām un dārgāk ģērbtajām sievietēm, kādu Mollija jebkad bija redzējusi. Riksija bija tērpusies melnas ādas bikškostīmā un zebrādas puszābakos un nēsāja pieskaņotu kažokādas rokasso­miņu. Mati bija tik kupli, it kā viņa tikko būtu izkāpusi no kādas šampūna reklāmas, lūpas pilnīgas un kārdinošas (pilnīgumu tām bija piešķīris viens no Ņujorkas pieprasī­tākajiem plastiskajiem ķirurgiem), acis pelēkzilas. Viņa aizdomīgi pavērās uz Molliju.

- Berij, es zinu, ka tu atvedi pie manis Deivīnu, teica Riksija Blūmija, taču, mīļumiņ, šī meitene ne pēc kā ne­izskatās. Paskaties uz viņas pūtainajām kājām! Saldumiņ, man šķiet, ka tev zūd ķēriens.

- Viņa ir lieliska, viņa ir lieliska, uzstāja Berijs. Arī Mollija pati atzītu, ka nav nekāda skaistuma karaliene, bet vai tad tu neredzi, ka kaut kas viņā ir? Viņa ir burvīga. Berijs Bregs no aizrautības sāka svīst.

Riksija Blūmija izskatījās satriekta.

- Varbūt parādīt jums, ko es protu? ierosināja Mollija.

Pēc laika, kas būtu vajadzīgs, lai uzasinātu pāris zīmuļu,

gan Riksija, gan Berijs uzlūkoja viņu stiklainām acīm.

- Es gribu, rīkoja Mollija, lomu lielā mūziklā šeit Ņujorkā, turklāt tādu, par ko labi maksā. Kas jums ir?

- Nekas, teica Riksija Blūmija, šūpojot galvu. Visās mūsu-izrādēs-ir-tikai-pieaugušo-lomas.

Mollija saminstinājās. Ir taču jābūt kādai lielai lomai, kuru viņa varētu uzņemties. Viņa tādu vēlējās. Vēl vairāk, viņai tā bija vajadzīga. Viņai vienkārši vajadzēja tikt pie naudas.

Tad viņa pie sienas pamanīja Deivlnas Natelas attēlu. Mollijai atkal nācās atcerēties Heizlu. Deivlnas acīs bija tā pati ļaunā dzirksts. Atmiņas par Heizlas ļauno dabu traucās caur Mollijas smadzenēm.

- Nu labi, tad es ņemšu Deivlnas Natelas lomu Zvaigz­nēs uz Marsa, viņa teica.

Klusuma bridis.

- Tas varētu būt iespējams.

-Ja tu-tā-saki, piekrita Riksija.

- Labi, sacija Mollija. Es iemācīšos viņas dziesmas, es iemācīšos viņas dejas… jā, un vēl es izrādē gribu savu suni.

- Izrādē-nav-suņu-lomu-izrāde-notiek-uz-Marsa, iebilda Riksija Blūmija.

- Nu tad izdomājiet viņai lomu, neatlaidās Mollija. Un izveidojiet Petulai astronauta tērpu. Petula palū­kojās uz Molliju tā, it kā viņai šī doma patiktu. Un, turpināja Mollija, vajadzēs apmaksāt visus manus vies­nīcas rēķinus. Es vēlos saņemt divreiz tik daudz, cik Dei­vīna Natela. Starp citu, cik tas būs?

- Četrdesmit-tūkstoši-dolāru-mēnesl.

- Mmnn… Mollija norija siekalas. Jā, labi, tā ir sum­ma, ko jūs man maksāsiet. Un vēl es gribu daudz jaunu drēbju, jo, kā redzat, manējās ir nedaudz apskrandušas, un es gribētu automašīnu ar šoferi, kas mani vienmēr gaida, un, ja jau mēs par to runājam, lai tas būtu rolsroiss. Un es vēlos neizsmeļamus konfekšu krājumus. Vēlāk es jums pastāstīšu, kādas man garšo vislabāk. Un ir vēl kas ļoti svarīgs. Pirms sākam strādāt, man jātiekas pa vienam ar visiem cilvēkiem, kas piedalās izrādē, un ar visiem tiem, kuri strādā aizkulisēs, un es tiešām domāju visus… Vai tas ir skaidrs? ,

Abi ņujorkieši pamāja.

- Un beidzot es negribu satikt Deivīnu Natelu. Vai jums ir kāda cita izrāde, kur viņu varētu izmantot?

-Nē.

- Nu, nekas… Un kāpēc es to visu vēlos? jautāja Mol­lija, atlaidusies krēslā, lai lepni aplūkotu savas marione­tes.

- Tāpēc, ka tu esi pats talantīgākais bērns, kas jebkad nonācis Brodvejā, nopūtās Berijs.

- Tāpēc, ka tu esi ists ģēnijs, pamāja Riksija Blūmija. Mollija iekšēji nodrebēja. Šis būs neiedomājami milzīgs

izaicinājums. Viņa cerēja, ka ir tam gatava.