Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DESMITĀ NODALA

Pēc vakariņām Mollija paklausīgi piegāja pie Ader­stones jaunkundzes dzīvokļa durvīm un pieldauvēja. Aderstones jaunkundze atvēra durvis un, ieraudzījusi, ka tā ir Mollija, uzreiz aizšāva mutei priekšā kabatas lakatu.

Aderstones jaunkundzes pieņemamā telpa bija tumša, tās sienas sedza šokolādes brūnuma koka paneļi, bet krēsli bija žāvētu plūmju krāsā. Grīdu klāja rakstains, pelēks pa­klājs, un viss dzīvoklis oda pēc naftalīna tabletēm, šerija un mazliet ari pēc antiseptiska mutes skalojamā līdzekļa. Tur bija divi nelieli galdiņi ar mežģīņu sedziņām, bet bez ierāmētām fotogrāfijām, jo Aderstones jaunkundzei ne­bija ne ģimenes, ne draugu. Trīs bārkstainas lampas ap­gaismoja telpu un gleznas pie sienām. Visās bija attēloti tumši meži, tumšas upes un tumšas alas. Kamēr Mollija pārdomāja, cik spocīgi gan tas izskatās, viņai pieglaudās Petula, nolika pie kājām akmentiņu un nolaizīja ceļgalu. Mollija viņu noglāstīja.

Valdies, Petula, teica Aderstones jaunkundze. Un tad: Apsēdies!

Gan Mollija, gan Petula apsēdās. Mollija ieņēma vietu uz cieta ķebļa pie neiedegtā kamīna. Kādu bridi telpā val­dīja klusums, ja neņem vērā skaņas, ko radīja Aderstones jaunkundzes lieko zobu sūkāšana un Mollijas pašas sirds­puksti. Meitene ārkārtīgi nervozēja. Līdz šim Aderstones jaunkundze bija viņas lielākais izaicinājums, un pastāvēja briesmīgā iespēja, ka viss varētu izgāzties, it ipaši tāpēc, ka viņai nebija ne koka karotes, ne kāda cita svārstveida priekšmeta, lai liktu Aderstones jaunkundzes prātam kon­centrēties uz to. Taču Mollijas nervus stiprināja naids pret Aderstones jaunkundzi, kas, kā meitene bija pārliecināta, noteikti bija apzināti, tātad cietsirdīgi, likusi Rokijam do­ties prom neatvadoties.

Pulkstenis ar dzeguzi pie sienas pārtrauca klusumu ar ierūsējušu un dobju "Kukū!". Mollija salēcās. Aderstones jaunkundze pavīpsnāja. Pulkstenis nokūkoja vēl sešas reizes. Mollija vēroja putekļaino koka putnu ar salauzto knābi lēkājam uz atsperes iekšā un ārā no dzeguzes māji­ņas, līdz tas beidzot pazuda savā alā. Aderstones jaunkun­dze pagriezās un, lūkodamās ārā pa logu, sāka runāt.

- Kā jau tu zini, Rokijs ir prom. Viņa pienākumos ietilpa daudzi mājas darbi, kas tagad jādara kādam citam. Esmu nolēmusi tos visus uzticēt tev, jo tu esi tāds bērns, kam smags darbs varētu daudz ko iemācīt. Šī tava izrādīšanās ēdamtelpā, kas izprovocēja Ednu, bija ļoti prasta. Es pil­nībā vainoju tevi.

Kad Aderstones jaunkundze apgriezās, Mollija lūkojās grīdā.

- Esi tik laipna un pievērs man uzmanību, kad es ar tevi runāju.

Mollija sakoda zobus un palūkojās augšup. Viņa bija nonākusi pie tās īpašās acu sajūtas, un tagad, ielūkojoties Aderstones jaunkundzes drūmi garlaikotajās acīs, kurās nemanīja ne mazāko prieka stariņu, viņas jauniegūtās spējas izlauzās kā labi noregulēts lāzera stars. Aderstones jaunkundze novērsās. Viņa izjuta savādu nemieru.

- Paldies tā jau ir labāk, Aderstones jaunkundze cen­tās pateikt tik normāli, cik vien iespējams. Viņa notrīsēja, domājot, vai dīvainās izjūtas iemesls atkal nav kārtējā sirdsklauve. Pēc šerija malka viņa jutās labāk.

- Kā jau teicu… Aderstones jaunkundzes aukstās acis atkal uzmeklēja Mollijas skatienu, kas viņu piesaistīja tā­pat, kā naktstauriņu piesaista gaisma. Viņai nebija spēka pārtraukt skatīties, tāpēc viņa turpināja. Un, to darot, no­tika kas savāds.

Aderstones jaunkundzi pameta visas dusmas un ari visas domas. Viņa vairs nespēja atcerēties, ko bija gatavojusies sacīt. Viņa apzinājās vienīgi to, ka Mollijas zaļās acis ir ļoti, ļoti nomierinošas, un dziļi iekšienē viņa jutās silti, miegaini. Un tad Aderstones jaunkundze pēkšņi bija… aiz­gājusi. Mollijas acis notrīsēja, un caur viņas ķermeni izšā­vās saplūsmes izjūta. Kad Aderstones jaunkundzes galva noslīga uz sāniem un mēle izkārās no mutes, izstumjot uz priekšu liekos zobus, Mollija nomierinājās. Bija skaidrs, ka tagad viņa pilnībā kontrolē stāvokli. Kad Mollija sāka ru­nāt, viņa Aderstones jaunkundzei izklausījās kā eņģelis.

- Agnese-Aderstone-klausies-manī. Tagad-tu-esimanā-varā. Mollijas balss skaņas atgādināja viļņus, kas skalojas pret krastu. Aderstones jaunkundze pamāja.

- No šī brīža nekas, ko es daru, nebūs nepareizi, vai sa­prati? Tagad es tev patikšu tikpat ļoti kā Ednai… un tas ir aptuveni par desmit tonnām… Lai ko ari es tev prasītu, tu man to dosi. Aderstones jaunkundze vārgi pamāja.

- Un pirmais, ko es gribu, ir Rokija telefona numurs. Tūlīt iedod man to.

Aderstones jaunkundze pakratīja galvu. Vienmuļā ma­šīnas balsī viņa sacīja: Man-nav-pierakstīts-es-iznīcināju-numuru.

Mollija bija satriekta. Acīmredzot Aderstones jaunkundze vēl nebija tik hipnotizēta, kā izskatījās. Laikam viņa bija hip­notizēta tikai pa pusei. Mollija sakopoja savu acu spēku.

- Aderstones jaunkundz, tev jādod man tas numurs, viņa uzstājīgi turpināja.

- Es saku-patiesību, teica robots Aderstone. Es-nekad-tos-neglabāju… Es vienmēr-iznīcinu-bērnu-lietudokumentus, tiklīdz viņi ir prom. Vienmēr ir patīkami-redzēt-viņus-aizejam… Es gribētu, lai viņi-visi-aizvācas no šejienes un atstāj-mani-vienu, tikai ne tu, Mollij… Aderstones jaunkundze iesmilkstējās. Neej projām, Mollij!

Mollija nelikās ne zinis. Tātad Aderstones jaunkundze vienmēr mēdza izmest ziņas par bērniem! Cik neiedomā­jami šausmīgi!

- Tev jāatceras, uz kuru pilsētu viņš devās, Mollija pa­vēlēja, vai ari ģimenes uzvārds. Es gribu, lai tu atceries.

Aderstones jaunkundze paklausīgi ielūkojās sava zir­nekļu tīmekļiem klātā prāta dzīlēs. Ģimenes uzvārdsbija… Alabasteri. Pilsēta bija… bija… es nespēju atcerē­ties. .. Tā bija gara-adrese Amerikā netālu no Ņujorkas.

- Tev jāatceras! Mollija gandrīz uzmodināja Adersto­nes jaunkundzi. Viņa atkal sakopoja acu spēku. Tev jā­atceras pilsētas nosaukums.

Aderstones jaunkundze truli piecēlās, acīm griežoties orbītās.

- Nu, pieprasīja Mollija, domā!

- Polčestera, Pilčestera, Porčestera, norūca Aderstones jaunkundze. Kaut kas-līdzīgs.

- Kur tiek glabātas lietas? Mollija prasīja. Parādi. Ne­var būt, ka tu esi izmetusi visu par Rokiju. Es tev neticu.

Aderstones jaunkundze rāmi atvēra pelēku skapi ista­bas stūrī. Te, viņa norādīja, atrodas-visas-lietas.

Mollija drudžaini pāršķirstīja atvilktnes saturu. Rokija lietas tur nebija. Toties Mollija uz kādas mapes pamanīja savu vārdu. Viņa izvilka mapi.

Tā kā Aderstones jaunkundze stāvēja pie galda kā sarg­kareivis, Mollija atvēra savu mapi. Tajā bija pase un viena papīra loksne. Un tas ir viss, kas tev ir par mani? Nekādu ziņojumu… nekā cita?

Tas ir viss, atbildēja Aderstones jaunkundze.

Mollija izlasīja to, kas bija rakstīts uz lapas, un sa­stinga.

Zem tā Aderstones jaunkundzes kricelīgajā rokrakstā bija rakstīts: Vienkāršs bērns. neievērojams. ^Vairās no pārējiem. nav patīkams. Un tas arī bija viss.

Mollija truli blenza papīrā. Viņa jutās tāda niecība, kāda mūžā vēl nebija jutusies. Viņa atvēra savu pasi, kuru ne­kad nebija redzējusi, kaut arī atcerējās, kā viņa tai fotogra­fēta. Aderstones jaunkundze bērnu pases vienmēr turēja kārtībā, lai gadījumā, ja kādu adoptēt ierastos ārzemnieki, viņi uzreiz varētu lidot mājup ar izvēlēto bērnu. No ma­zās grāmatiņas sajūsmā smaidīja sešgadīgā Mollija Mūna. Mollija atcerējās, kā viņai bija gribējies fotografēties un kā Aderstones jaunkundze bija viņu kauninājusi par smaidī­šanu brīdī, kad uzliesmoja zibspuldze. Mollijai neprātīgi gribējās aizstāvēt mazo meiteni attēlā. Naidīgi uzlūko­dama stīvo vecmeitu savā priekšā, viņa prātoja, kā gan kādam cilvēkam tik ļoti var trūkt labsirdības. Tad, pārlai­dusi acis vēsajai telpai, viņa pēkšņi izjuta ziņkāri. Mollija

domāja, kas gan būtu rakstīts pašas Aderstones kundzes lietā, ja viņai tāda būtu. To ari Mollija pajautāja.

Aderstones jaunkundzes atbilde padarīja drūmo telpu vēl aukstāku un tumšāku.

- Mana māte-nonāca trakomājā-pēc tam, kad es pie­dzimu. Mans tēvs bija dzērājs. Es dzīvoju pie-tantes. Viņa bija-ļauna. Viņa-mani sita. Arī mans onkulis-mani sita. Viņi bija-ļoti, ļoti stingri.

To Mollija nebija gaidījusi. Uz brīdi viņa izjuta simpā­tijas pret Aderstones jaunkundzi. Šķita, ka viņai gājis vēl sliktāk nekā Mollijai. Taču tad meitene mirklī saņēmās un izmeta no galvas visas līdzjūtības domas. No mapes viņa izņēma papīra lapu ar saviem skumjajiem datiem kopā ar pasi un iebāza dokumentus kabatā. Tad viņa brunčos no­slaucīja sasvīdušās plaukstas un atkal koncentrējās.

- Nu labi. Tagad, Aderstones jaunkundz, es likšu tev nokļūt vēl-dziļākā-transā-un-tu-klausīsi-visam-ko es teikšu.

Aderstones jaunkundze pamāja kā uzvelkama rotaļ­lieta, un Mollija aplaizīja lūpas. Visu dzīvi Mollija bija Aderstones jaunkundzes riebeklību upuris. Tagad pienācis laiks atriebties.

Pēc divdesmit minūtēm Mollija atstāja Aderstones jaun­kundzes dzīvokli, Petulai rikšojot blakus. Mollija jutās va­renāka nekā jebkad agrāk.

Talantu priekšnesuma tērpu skate bija paredzēta asto­ņos vestibilā. Mollija apsēdās uz kāpņu astotā pakāpiena, lai visu labi redzētu. Kad Aderstones jaunkundze uzkāpa uz pagaidu skatuves pretī tukšajam kamīnam, Mollija dziļi, atviegloti nopūtās. Aderstones jaunkundze arī pati bija pārģērbusies. Viņai mugurā bija rozā naktskrekls ar risām un kājās gumijas zābaki. Galvā viņai bija uzlikts krūšturis, bet striķīti ap kaklu karājās liekie zobi.

- Labs vakars visiem, viņa teica dziedošā balsī, un bezzobainā mute izskatījās pēc gumijotas atveres. Tad viņa pacēla naktskreklu un demonstrēja savas biksītes.

- Hopsā!

Visi bērni spēji apklusa un šausmās uzlūkoja Adersto­nes jaunkundzes baltās, krunkainās kājas. Izmaiņas viņā bija tik dramatiskas un savādas, ka varētu domāt telpā nolaidies marsietis.

- Sākam izrādi! temperamentīgi paziņoja Aderstones jaunkundze. Klabinot gaisā liekos zobus kā spāņu kasta­ņetes, viņa sita pret grīdu gumijas zābakos tērptās kājas, ar flamenko kaisli nokāpa no skatuves un apsēdās krēslā zāles malā.

Šur un tur bija dzirdama apslāpēta, nervoza ķiķināšana. Tad Aderstones jaunkundze nokliedzās savā parastajā griezīgajā balsī: Gordon Boils! Izspļauj to gumiju! Gor­dons Boilss sašļuka krēslā. Viņš labāk būtu vēlējies, lai viņu apsauc vecā Aderstone. Šī Aderstone bija vienkārši šaušalīga.

- Piedodiet, Aderstones jaunkundz, viņš smalkā balstiņā teica, izspļāvis gumiju un ielicis to kabatā.

Mollija uzgāja uz skatuves.

Sintija un Kreigs vienā balsī iesaucās: Ei, vācies nost, Miega Zona!

Mollija lūkojās uz savu kurpju purngaliem, ļoti, ļoti spē­cīgi koncentrējoties uz sajūtu acīs. Viņa gatavojās hipno­tizēt visus klātesošos, izmantojot vienīgi acis. ,

- Kas tad nu?… Aizmirsi, kas tev jābubina?

- Nu gan pietiks, noskaldīja Aderstones jaunkundze, noklakšķinot lieko zobu kastaņetes un kožot ar tām gaisu.

- Ikviens, kas trokšņos, saņems kniebienu.

Visi apklusa. Tad Mollija lēni pacēla acis pret publiku. Tās kā prožektors apstaroja nelielo bariņu. Un katrs tur esošais tika sagūstīts, ietverts kā trusis automašīnas star­meša gaismā. Mollija jutās tā, it kā spēlētu datorspēli. Ik reizi, kad kāds cieši ieskatījās viņai acīs, viņa juta, kā zūd tā aizsardzības spējas. Viņa pakāpeniski apstrādāja ska­tītāju rindas. Visvieglāk bija ar Džemmu, Geriju, Rūbiju un Džinksu, taču pat ar vecākajiem bērniem tā bija kā iz­klaide. Visas acis, kuras parasti pauda dusmas un nepatiku pret Molliju, tagad bija kļuvušas blāvas un neizteiksmīgas. Gordons, Rodžers… Tad kāds uzsita Mollijai pa plecu.

- Man šķiet, ka es esmu pirmā, atskanēja Heizlas ne­jaukā ņaudēšana. Mollija pagriezās un pievērsa skatienu Heizlai. Heizlas ieslīpās acis meta izaicinājumu. Tad viņas seja dīvaini sarāvās.

Heizlas acis bija pārņēmusi savāda sajūta. Viņa lūko­jās uz Molliju neglīto, neieredzēto Molliju, kurai parasti neveltītu ilgu skatienu, bet kaut kāda iemesla dēļ viņas acis tagad likās kā magnetizētas. Heizla centās novērst skatienu, taču nespēja. Un gluži kā cilvēks, kurš izmisīgi ieķēries upes krastā, cenšoties pretoties spēcīgajai strau­mei, Heizla, kuras spēki bija izsīkuši, atlaida rokas.

Telpā valdīja klusums. Visi sēdēja sastinguši un ieple­tuši acis. Mollija apmierināta pavērās apkārt. Viņu ļoti iespaidoja tas, ka viņai vispār nebija nācies likt lietā balsi.

- Pēc mirkļa es apsēdīšos. To darot, es sasitīšu plauk­stas. Kad jūs izdzirdēsiet mani sasitam plaukstas, jūs izkļūsiet no transa un neatcerēsieties, ka vispār esmu jūs hipnotizējusi… Un no šī brīža ikreiz, kad atcerēsieties nejaucibas, kādas esat teikuši par Molliju Mūnu vai viņai nodarījuši, jūs sitīsiet sev pa galvu ar to, kas jums tajā brīdī būs rokās.

Mollija nokāpa no skatuves un apsēdās. Viņa spalgi sa­sita plaukstas. Viņa nebija hipnotizējusi visus tā, lai tie viņu mīlētu. Tas viņai pagaidām nebija vajadzīgs. Viņa tikai gribēja pārliecināties, ka spēj hipnotizēt pūli, un to viņa spēja. Kad telpa ap viņu atdzīvojās, Mollija pasnie­dzās kabatā, izvilka papīru, ko bija uzgājusi Aderstones mapē, un saplēsa to.

Līdz šim dzīvē Mollijai vienmēr bija trāpījies īsākais salmiņš. Tagad viņa bija gatava saņemt to, kas viņai pie­nākas. Tai vajadzēja būt dzīvei kā Mollijas iemīļotajās reklāmās. Šī dzīve varēja būt tepat blakus. Mollija izjuta patīkamas trīsas, domājot par visu to jauko, ko viņa vien­mēr bija vēlējusies iegūt, bet kā viņai allaž bija pietrūcis. Viņa piebāzīs kabatas ar talantu konkursa balvas naudu, bet tas būs tikai iesākumam. Tā kā viņas rīcībā tagad ir hipnoze, viņa bija pārliecināta, ka nekad vairs nejutīs nau­das trūkumu. Un attiecībā uz cilvēkiem Mollija turpat uz vietas nolēma, ka no šī brīža neviens viņu vairs negrūstīs, neknaibīs, neizrīkos, neterorizēs un neignorēs. Tagad viņa bija gatava kļūt par personību, un lai pasaule labāk piesar­gās, jo jaunā, mirdzošā Mollija Mūna ielauzīsies pasaules telpā un apžilbinās to.