Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

septītā nodaļa

Nākamā bija sestdiena. No dziļā miega Molliju uz­modināja Petula, kas centās ielēkt viņas gultā. Kad Mollija palūkojās lejup, mopsene kā dāvanu nometa uz grīdas akmeni. Viņa šķita daudz mundrāka nekā citkārt. Mollija pacēla suneni un paberzēja viņas ausis.

Man būtu jāpateicas tev, Petula. Tu, vai zini, tiešām man palīdzēji.

Petula ar ķepu pieskārās Mollijas krūtīm, it kā sakot: Nē, tā esi tu, kas palīdzēja man.

Tā viņas kļuva par draudzenēm.

Mollija izrāpās no gultas un piegāja pie loga. Virs cie­mata šīfera jumtiem varēja saskatīt baznīcas torņa pulk­steni. Pārējie bērni jau bija devušies sestdienas rīta pa­staigā.

Aderstones jaunkundzei patika vizināt bērnus minibusiņā uz otru pakalna pusi, kas saucās Svētā Bērtuļa pau­gurs un atradās desmit jūdžu attālumā. Atstājusi visus tur, viņa lika tiem doties pāri pauguram pa kalnaino apvidu atpakaļ uz bāreņu namu. Tas deva Aderstones jaunkun­dzei trīsarpus stundas brīva laika, ko viņa allaž pavadīja pilsētā. Mollija zināja, ka viņa bieži apmeklē pedikīru, lai izgrieztu varžacis un aprūpētu tulznas uz pēdām, un pēc tam droši vien iegriežas kaut kur, lai iemalkotu pāris glāzīšu šerija.

Tas nozīmēja, ka līdz brīdim, kad kāds atgriežas bāreņu namā, Mollijai bija atlikušas aptuveni trīs stundas.

Nezaudējot laiku, viņa uzvilka rītasvārkus un izgāja no istabas. Bija tik jauki šļūkt lejā pa kāpņu margām, kad ne­viena nebija tuvumā. Petula lēcieniem metās viņai pakaļ, pa suņu eju ieslīdēja Aderstones jaunkundzes miteklī un atgriezās ar pavadu zobos. Viņa sekoja Mollijai uz pirmo stāvu. Meitene izgāja cauri vestibilam, tad aizslidinājās pa sapulču zāles vaskoto koka grīdu un klusi iegāja ēdam­telpā. Pa slīpo eju garām galda piederumu atvilktnēm un trauku skapjiem viņas devās lejup uz virtuvi. Varēja dzir­dēt, kā Edna grabina metāla pannas, taisoties gatavot pus­dienas. Mollija zagās uz priekšu, prātā atkārtojot to, ko bija iemācījusies no trešās nodaļas "Citu cilvēku hipnoti­zēšana" un ceturtās nodaļas "Svārsta hipnoze".

Bēniņstāva istabā Mollija iztēlē jau bija iekļuvusi Ednas prātā. Tur viņa bija ieraudzījusi saīgušu, aizvainojuma pilnu būtni, kurai iestājies dzīves apnikums un noriebies strādāt. Mollijai likās, ka viņa zina, kā hipnotizēt Ednu. Tam nevajadzētu būt pārlieku grūti. Galu galā rūcošā Edna lielā mērā līdzinājās dzīvniekam. Mollija dziļi ievilka elpu, un viņu pāršalca satraukuma vilnis. Un, ja nu viss arī no­ietu greizi, Edna vienkārši uzskatītu Molliju par dīvainu. Meitene iegāja vecmodīgajā virtuvē ar saplaisājušām, baltām flīzēm klātām sienām, salauztām izlietnēm, di­vām gāzes plītīm un akmens plātņu grīdu. Petula viņai sekoja.

Edna ņēma ārā no maisa vistu galvas un lika tās milzīgā katlā, kas bija pilns ar vārošu ūdeni.

Ei, sveika, Edna, teica Mollija. Smaržo jauki.

Edna salēcās un apveltīja Molliju ar nelādzīgu skatienu. Tu nu gan esi viena riktīga maita, ja šitā ložņā apkārt, viņa teica. Acīmredzot Edna vairs nebija tajā dīvaini labajā

garastāvoklī kā iepriekšējā vakarā. Mollija mēģināja vēl­reiz: Ko tu tur taisi?

- To nolādēti asiņaino zupu, protams, Edna norūca, izraujot spalvu no vistas galvas. Vienā ziņā Ednai bija tais­nība: zupa tiešām bija asiņaina, pilna ar vistu galvām.

- Ņamm, teica Mollija, kaut arī viņas kuņģis griezās otrādi. Flotes recepte?

- Rādās, ka tu esi atvilkusies, lai dabūtu ko rijamu. Tad nu labāk neesi gan tik sasodīti jiptīga.

- Tu pati izskaties sasodīti neapmierināta, Mollija pēkšņi teica.

- Protams, es izskatos sasodīti neapmierināta, Edna atcirta. Es esmu sasodīti neapmierināta. Šitajā ķēķī ir par karstu. Viņa paraustīja balto priekšautu un izpleta rokas, tā atgādinot lielu, resnu tītaru.

- Apsēdies taču, ierosināja Mollija. Es pamaisīšu to sasodīto zupu, bet tu iekārtojies ērti. Nu, Edna! Tu taču esi to pelnījusi.

Edna aizdomīgi pablenza uz Molliju. Taču kaut kas mei­tenes teiktajā lika atslābināties.

- Tev būs labāk, ja apsēdīsies, Mollija centās viņu pie­runāt.

Un, būdama slinka pēc dabas, Edna piekrita: Jā, vispār, kāpēc gan ne. Galu galā tu taču divas dienas esi novārtīju­sies pa to nolādēto gultu, kamēr es te pa leju vergoju.

Edna atgāzās virtuves atzveltnes krēslā, izpletuši kājas kā lelle.

- Varu derēt, ka tā ir ērtāk, teica Mollija, atņēmusi Ed­nai pavārnīcu. Tu nu gan laikam esi trakoti nogurusi.

Edna pamāja. Es esmu… fū! Viņa atzvēlās krēslā un skaļi nopūtās.

- Pareizi dari, teica Mollija, rāmi uzlūkojot Ednu. Šādi izelpojot, izelpojot dziļi, tu jutīsies… daudz… vieglāk.

- Mmm, šķiet, ka tev taisnība, piekrita Edna, sēcoši nopūzdamās un aizvērdama acis.

Mollijas runa kļuva lēnāka. Ja… tu… pāris reižu… izelposi… tu… jutīsi… atvieglojumu… un… sajutīsi…, ka vajadzēja… apsēsties.

-Jā, atbildēja Edna, man tiešām bija jāapsēžas. Taču tad viņa atvēra acis. Bišķi pagaidi, tu tiešām esi jiptīga. Man nevajadzētu atstāt tevi tuvu pie rijamā.

Tas viesa nemieru. Varbūt Ednu nemaz nav tik viegli nohipnotizēt. Varbūt vajadzēja paņemt līdzi kādu svārstu, lai pievērstu tam Ednas uzmanību.

- Būs jau labi, v-āroties tajā sas-odītajā zupā no-beigsies visas bak-tērijas, teica Mollija. Iedvesmas uzplūdos viņa lēni un ritmiski sāka maisīt zupu. Koka pavārnīca riņķoja viņas vārdu ritmā. Edna vēroja karoti. Vai tev ne-šķiet, vaicāja Mollija, ka v-āroties zupā no-beigsies visas bak-tērijas? Nav ko uz-trauk-ties. Mollija spēcīgi koncentrējās, vienlaikus runājot un maisot. Likās, ka Edna grib ko teikt, taču viņas skatiens bija kā piekalts pavārnī­cai, kas maisīja zupu, un viņu pieveica slinkums.

- Mmmmmmm, rādās, ka tev ir sasodīta taisnība, viņa nopūtās un atkal atslīga krēslā.

- Man šķiet, ka tagad ta-vai mu-gu-rai un ple-ciem ir daudz ēr-tāk, lēni skaitīja Mollija.

- Mmmm, Edna piekrita, ir gan. Un tad piebilda: Mollij, vai zini, tev nu gan ir dikti lielas acis.

- Paldies, atbildēja Mollija, ar savām zaļajām acīm ielūkojoties Ednas acīs. Un ta-vas a-cis dro-ši vien ir ļo-ti sma-gas, un ta-gad jau tu jū-ti, kā tev va-ja-dzīga at-pūta.

Lūkojoties Mollijas acis un vērojot viņu maisām zupu, Ednas acis sāka mirkšķināties.

- Un šī telpa ir tik sil-ta un jau-ka, tu ti-kai sē-di, bet es to zu-pu mai-sī-šu un mai-sī-šu, un mai-sī-šu, un mai-sī-šu. Mollija turpināja maisīt, cenšoties neskatīties uz katlā peldošajām vistu galvām.

- Es tikai mai-su un mai-su, un mai-su, un tev, Edna, tev jā-at-slābinās vēl vairāk var-būt la-bāk aiz-ver acis…

Edna neaizvēra acis, taču izskatījās ļoti attālināta un sapņaina. Mollija izjuta tik lielu sajūsmu, ka viņai gribējās skaļi kliegt: "Jā! Es to gandrīz esmu paveikusi," tomēr viņa turpināja savu rāmo runu: Ta-gad es skai-tī-šu atpa­kaļ no div-des-mit, un, lca-mēr es skai-tī-šu, tu aiz-vien vai-rāk at-slā-bi-nā-sies. Mollija maisīja zupu un centās runāt tik maigi un nomierinoši, cik vien iespējams. Div­desmit… deviņpadsmit… Izzuda sapīkuma savilktās grumbas Ednas sejā. Astoņpadsmit… septiņpadsmit. Ednas acu plakstiņi sāka vērties ciet. Sešpadsmit… piec­padsmit… četrpadsmit… trīspadsmit…

Pie "trīspadsmit" Ednas plakstiņi pēkšņi aizkrita, un tajā pašā brīdī pa Mollijas ķermeni sāka izplatīties jau zināmā maigi tirpinošā izjūta.

- Saplūsmes izjūta! Mollija noelsās. Tad, pamanījusi, ka Ednas plakstiņi atkal sāk raustīties, viņa skaitīja tālāk. Vienpadsmit… desmit… deviņi… Tagad, Edna, tu jau e-si tik at-slā-bi-nā-jusies, ka e-si no-kļu-vu-si tran-sā… Astoņi… Tik at-slā-bi-nā-jusies… septiņi… galīgi at-slābi-nā-jusies.

Mollija beidza maisīt zupu un piegāja Ednai klāt. Seši, viņa teica, stāvot pavārei gandrīz blakus. Pieci… un, kamēr es tagad skaitīšu, Edna, tu iegrimsi transā arvien dziļāk, un, kad es būšu nonākusi pie nulles, tu būsi pilnīgi gatava pakļauties maniem rīkojumiem… četri… trīs… divi… viens… nulle… Labi, teica Mollija, uzlūkodama at­zveltnes krēslā mierīgi sēdošo Ednu. Viņa bija to paveikusi!

Meitene tikko spēja tam noticēt. Klusā, mierigā balss, ku­ras dēļ viņa bija tikusi pie iesaukas "Miegazāle", laikam bija ideāla hipnotizēšanai. Varbūt palīdzēja arī acis. Mol­lijai šķita, ka acis niez kā iekaisušas.

Kādu brīdi Mollija bija apjukusi. Viņa tik ļoti bija kon­centrējusies uz to, kā hipnotizēt Ednu, ka tagad nemaz nezināja, ko likt viņai darīt. Tā nu viņa pateica pirmo, kas iešāvās prātā.

No šī brīža, Edna, tu pret mani, Molliju Mūnu, izturē­sies ļoti, ļoti, ļoti labi. Tu mani aizsargāsi, ja kāds mēģinās mani aizskart, sodīt vai terorizēt. Tas pavisam noteikti bija labs sākums. Un tad, kad es ienākšu virtuvē, tu ļausi man taisīt maizītes ar kečupu… Tu pilsētā pirksi man vi­sādus gardumus, jo es taču tev tik ļoti patīku, un… un… tu vairs negatavosi zivi siera un riekstu mērcē. Īstenībā tu vispār vairs negatavosi zivis, ja vien tās nebūs svaigas, un… Mollija aprāvās, tad drosmīgi turpināja, un tev foti patiks gatavot itāliešu ēdienus. Tu sadabūsi itāliešu ēdienu pavārgrāmatas un darīsi visu, lai kļūtu par labāko itāliešu ēdienu gatavotāju… pasaulē… un no šī brīža tu visiem gatavosi tikai labākos itāliešu ēdienus. Tikai ne Aderstones jaunkundzei, kurai tu joprojām gatavosi pa­rastos ēdienus tikai tu tiem pievienosi daudz vairāk piparu. Un, pat neapzinoties, tu sapiparosi arī Heizlas Hakerslijas, Gordona Boila un Rodžera Fibina ēdienu… Vai skaidrs?

Edna automātiski pamāja. Tas bija burvīgs skats. Molli­jai nāca smiekli, bet tad viņas vēders skaļi ieburkšķējās un viņa stingri noteica: Un tagad, Edna, tu aizvedīsi mani uz pilsētu un uzcienāsi ar kārtīgām brokastīm, un visu laiku tu mani klausīsi.

Edna pamāja un piecēlās, un joprojām aizvērtām acīm devās durvju virzienā.

- Bet, Edna, Mollija aši teica, tev taču jāatver acis, lai tu varētu staigāt un vadīt auto.

Edna atvēra acis un pamāja. Viņas acis bija aizmiglotas un likās esam tālu prom, gluži kā iepriekš Petulai.

- Labi, Edna. Iesim nu.

Tā nu Edna, tērpusies baltā priekšautā, pavāra cepurē un baltās koka tupelēs, kā zombijs izgāja no ēkas. Mollija uzrāva mugurā mēteli, lai piesegtu pidžamu; Petula ārā paķēra kādu oli, ko pasūkāt.

Braukšana ar Ednu pie stūres nebija nekāds patīkamais piedzīvojums. Kad viņa uzspieda kāju uz gāzes pedāļa, lie­kot sava minibusiņa pakaļējiem riteņiem šķaidīt pa gaisu granti, Mollija aplika drošības jostu. Šķita, ka Ednas nav pilnīgi "šeit". Pa ceļam uz Braiersvilu Edna sēdēja pie stū­res ar savādu sejas izteiksmi, it kā viņai aiz kleitas būtu iemests ledus gabaliņš. Viņa zigzagiem vadīja mašīnu pa šoseju, gandrīz ietriekdamās pretī braucošā kravas auto­mašīnā. Tad viņa šķērsoja divus krustojumus pie sarkanās gaismas un pārbrauca pāri puķu dobei gājēju zonā. Beigu beigās viņa apturēja mašīnu uz ietves pie kādas kafejnīcas un, truli blenžot uz priekšu, pavēra durvis, palaizdama pa priekšu Molliju un Petulu. Mollija pa durvju spraugu pār­laida skatienu ielai un ar lielu atvieglojumu secināja, ka tuvumā nav neviena policista, kas būtu viņas pamanījis.

Kafejnīcā sēdēja divi celtnieki, kas pacēla skatienu no savām sviestmaizēm ar šķiņķi un sāka pētīt Ednu. Viņa tiešām izskatījās dīvaini savā baltajā tērpā. Turklāt viņa kustējās kā uzvelkama lelle. Mollija aši mudināja Ednu apsēsties.

- Vai ko vēlaties? mundri apvaicājās apkalpotājs ar neļķi pogcaurumā.

- Ē, nūjā, atbildēja Mollija, jo Edna joprojām ar iz­brīnītu skatienu blenza sālstraukā un jau sāka siekaloties.

Es gribēšu četras sviestmaizes ar kečupu un lai uz tām nebūtu pārāk daudz sviesta… un glāzi apelsīnu sulas kon­centrāta bez ūdens. Mollijai mutē saskrēja siekalas. Bija tik patīkami pasūtīt savu mīļāko ēdienu.

Apkalpotājs izskatījās pārsteigts. Vai man atnest ūdeni, ar ko atšķaidīt sulas koncentrātu?

- Nē, paldies, atteica Mollija. Bet būtu labi, ja mūsu sunītis varētu dabūt bļodiņu ūdens. Petula paklausīgi sēdēja uz pakaļkājām, piešķiebusi galvu uz vienu pusi, kad Edna nosprauslājās pārāk skaļi.

- Un ko tad kundzītei? apjautājās apkalpotājs.

- Man dikti patīk itāļi, teica Edna, sūkājot dakšiņu.

- Ir taču tik jauki kādu dienu izlīst ārā no slimnīcas, vai ne? Mollija laipni apvaicājās Ednai, it kā tā būtu uz kādu laiku izlaista no trakomājas. Apkalpotājs saprotoši pasmaidīja.

Pēc divdesmit minūtēm, kad bija beigušās vissatrauco­šākās brokastis Mollijas dzīvē, viņas jau brauca atpakaļ uz bāreņu namu. Garām fotoveikalam Nofotografē mani, velosipēdu veikalam ar nosaukumu Spieķi, antikvariātam, uz kura izkārtnes bija rūpīgi izzīmēts nosaukums Vecais, apsūbējušais zelts. Mollija domāja par lietām, ko vienmēr bija vēlējusies, un jutās kā pasaules valdniece. Adersto­nes jaunkundzes bankas rēķinā noteikti bija kaudzēm bā­reņu nama naudas. Mollijai tikai vajadzēja nohipnotizēt Aderstones jaunkundzi, lai tā izvestu viņu pastaigā pa veikaliem. Mollija palūkojās uz Ednu, kuras seju rotāja idiotisks smaids no vienas auss līdz otrai. Viņa pilnībā atradās Mollijas varā. Vai ari citus hipnotizēt būtu tikpat viegli kā Ednu? Pagaidām Mollija vēl jutās kā iesācēja.

- Edna, Mollija teica, kad mēs atgriezīsimies, tu iesi uz virtuvi un pamodīsies, tiklīdz pārkāpsi pār slieksni. Tu aizmirsīsi mūsu braucienu uz pilsētu. Tu neatcerēsies, ka biju tevi hipnotizējusi. Tu teiksi Aderstones jaunkundzei, ka es biju nokāpusi lejā pēc aspirīna un ka tev šķiet es vēl joprojām esmu ļoti slima. Vai saprati?

Edna pamāja.

- Un no šī brīža, kad es sasitīšu plaukstas vienreiz, tu atkal nonāksi transā, kura laikā darīsi visu, ko tev likšu. Un tad, kad sasitīšu plaukstas divreiz, tu izkļūsi no transa, neatceroties neko no notikušā. Vai skaidrs?

Edna vēlreiz pamāja, atkārusi apakšžokli kā lelle. Tad, uzspiedusi kāju uz gāzes pedāļa un ar roku piespiedusi skaņas signālu, viņa trieca mašīnu augšā kalnā.

No murgainā sapņa, kurā profesoru Nokmanu bija mo­cījuši svārsti un virpuļi, viņu uzmodināja automašīnas signāls uz ielas aiz Braiersvilas viesnīcas logiem. Viņš iz­berzēja acis un pārlaida mēli pār nekoptajiem zobiem.

- Te jau ir vēl trokšņaināk nekā Čikāgā, viņš pie sevis noņurdēja, noņēmis no kakla medaljonu ar skorpionu un sniegdamies pēc ūdens glāzes.

Pēc pārdzīvojumiem bibliotēkā profesors bija nolēmis paildzināt savu uzturēšanos Braiersvilā. Viņš lēsa ja pie­tiekami bieži traucēs aizkustinošo bibliotekāri, viņa galu galā atradīs hipnozes grāmatu. Vai ari, viņš cerēja, ierau­dzīs kādu to lasām. Braiersvila taču bija pavisam neliela pilsētiņa.

Jau kopš ceturtdienas viņš bija klīdis pa ielām, sekojot cilvēkiem ar grāmatām rokās. Vairoties no viņa, mātes ar maziem bērniem pārgāja ielas otrā pusē un kāds pusaudžu bariņš apsaukāja viņu par spoku, taču viņam bija vienalga. Viņš bija cieši nolēmis dabūt doktora Logana grāmatu.

Viņš gribēja uzzināt tās glabātos noslēpumus, bet tam nebija ne mazākā sakara ar zinātniskiem pētījumiem.

Profesors Nokmans daudz zināja par slavenā hipnotizē­tāja dzīves gājumu. Viņš bija lasījis, ka Logans uzaudzis Braiersvilā un pēc tam aizceļojis uz Ameriku, kur ieman­tojis slavu un bagātību ar hipnozes seansiem. Nokmans bija studējis dzeltējošus avlžrakstu izgriezumus, kuros aprakstīti doktora vadītie pārsteidzošie hipnozes priekš­nesumi, kas reiz padarīja viņu par vienu no sava laika dižākajām slavenībām. Viņš bija apmeklējis pilij līdzīgo Hipnozes māju, ko Logans uzcēlis par priekšnesumos sa­pelnīto naudu.

Taču īpašu interesi viņā izraisīja ziņa, ka Logans sarak­stījis grāmatu, kurā, kā varētu domāt, ir apkopots viss, kas viņam zināms par hipnozi. ŠI grāmata bija izdota tikai nedaudzos eksemplāros un tika uzskatīta par ārkārtīgu retumu. Tomēr profesors Nokmans izdibināja, ka viens no pasaulē vēl esošajiem grāmatas eksemplāriem atrodas Braiersvilas bibliotēkā. No šī brīža viņš cieši nolēma iegūt to savā īpašumā. Viņš vēl nekad nebija kaut ko vēlējies tik ļoti. Un viņš to jau gandrīz ieguva, bet stulbā bibliotekāre grāmatu bija pazaudējusi.

Domas par bibliotekāri uzdzina Nokmanam dusmu trī­sas. Viņš iztēlojās, kā žņaudz sievietes kalsno kaklu, un viņa galvā sakāpa asinis. Pietvīkušu seju viņš pacēla tāl­ruņa klausuli.

Apkalpotāj, viņš nikni teica, atnesiet man krūzi bibliotekāres… es gribēju teikt, kafijas.

Nokmans izmisīgi gribēja šo grāmatu. Viņš nekad ne­bija tīkojis kaut ko kvēlāk. Nekas viņa negodīgajā dzīvē nebija šķitis tik pievilcīgs, un Nokmanam bija lieli plāni, saistīti ar grāmatu. Neviens neatturēs viņu no tās iegūša­nas, un viņš neatgriezīsies Štatos, līdz nebūs droši sagrābis grāmatu savās rokās.