Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmit astota nodala

Trinklberijas kundze bija sajūsmā, izdzirdusi klausulē Mollijas balsi. Viņa ieradās Hārdvikas namā priecīga un sārtiem vaigiem, gluži kā vilnas mētelī ievīstīts apaļš pudiņš. Viņa nesa iepirkumu somas, pilnas ar garšīgām lietām, ko pagatavot vakariņās, un savu veco adīšanas piederumu somu, kas bija piestūķēta ar mājās gatavotām kūkām. Tikko ienākusi mājā, viņa tās izdalīja.

- Ak manu dieniņ! viņa teica, palūkojusies apkārt. Te nu gan viss nolaists līdz gruntij, vai ne? M-mīļā stundiņ! Te jau smird kā netīrītā suņu būdā.

Pēc tam kad Mollija un Rokijs bija Trinklberijas kundzei izskaidrojuši situāciju, vairs nebija nepieciešams pārāk daudz vārdu, lai pierunātu to nākt un dzīvot pie viņiem.

-Jums jānāk šurp, Trinklberijas kundze! Jūs esat mums vajadzīga, lai palīdzētu mūs pieskatīt, skaidroja Mollija.

- Citādi mums atsūtīs vēl kādu Aderstones jaunkundzi, brīdināja Rokijs.

- Lūdzu, nāciet, Trinklberijas kundze, jo mums tiešām vajag mammu! lūdzās Rūbija.

- Kādu, kas mums cep kūkas, paziņoja Džinkss.

Trinklberijas kundze nopūtās un saņēma rokas uz krū­tīm. Zināt, mājās bija vientuļi pēc tam, kad nomira mans A-alberts. Un vēl vientuļāk es jutos, kad Aderstones jaun­kundze mani padzina. Es gribētu n-n-nākt.

Mollija un Rokijs viņu apkampa. Jūs esat īsta zvaigzne, T. kundze!

Tad viņi noveda Trinklberijas kundzi pagrabstāvā, lai iepazīstinātu ar Nokmanu.

Nokmanam ap vidukli bija priekšauts un rokas līdz elko­ņiem iegremdētas mazgājamā līdzekļa putās. Viņš jau bija ticis vaļā no smirdošajiem atkritumiem un nospodrinājis virtuves skapīšus. Tagad virtuvē valdīja tīrāmā līdzekļa citronu aromāts.

- Nokmana kungs, šī ir Trinklberijas kundze. Viņa nāks te dzivot, un viņa šeit būs galvenā.

- Un tu ar viņu labi sadzīvosi, Rokijs klusi nočuk­stēja.

- A, sveiki! teica Nokmans, novilcis gumijas cimdus un pieklājīgi paspiezdams roku.

- Priecājos jūs redzēt, Trinklberijas kundze sasveici­nājās. -Jūs te esat l-l-labi pastrādājis, visu satīrot.

- Paldies, smaidot atbildēja Nokmans, priecīgs, ka viņa grūtais darbs ir novērtēts.

- N-nu labi, apjukusi novilka Trinklberijas kundze, nezinādama, ko lai vēl saka, k-kā jau es teicu, Mollij, m-man patiktu atgriezties. Ja drīkst, es ņemšu līdzi M-mīlulīti. Tad viņa paskaidroja Nokmanam: Tā ir mana mīļā papagailīte, un viņa dzied burvīgi. Esmu pārliecināta, ka jums viņa patiks.

-Jums ir papagailis? iesaucās Nokmans, uzlūkodams Trinklberijas kundzi tā, it kā viņa būtu dieviete.

- Ak j-jā, atteica Trinklberijas kundze, apmulsusi no Nokmana uzmanības un nezinādama, ko lai saka tālāk. Viņa izvilka vēl vienu pāri gumijas cimdu. Ja mums šai vietai jāpiešķir kaut cik cilvēcisks izskats, viņa teica, tad es labāk sākšu tūlīt.

Pievakarē bāreņu namā virmoja brīnišķīga vakariņu smarža. Tās sastāvēja no ceptas gaļas ar kartupeļiem un zirņiem, kukurūzas un mērces. Ēka bija silta, jo Trinklbe­rijas kundze bija likusi atvest kurināmo un apkures katls tagad darbojās pilnā sparā.

Mollija un Rokijs izdalīja bērniem vannas putas, šam­pūnu un jaunus, mīkstus dvieļus, ko viņi bija iegādājušies lidostā.

Ap astoņiem visi bija nomazgājušies, noslaucījušies un uzvilkuši jaunas drēbes, ko bija izvēlējušies no Mollijas koferiem. Pat Gordons, Rodžers un Kreigs bija atraduši T kreklus, kas viņiem patika.

Tika uzklāti ēdamzāles galdi, uz kuriem mirdzēja glāzes un kurus apgaismoja sveces. Kamīnā liesmoja uguns.

Vakariņas likās pašas labākās, kādas Mollija jebkad bija ieturējusi. Ēdiens nebija gluži pats izcilākais, lai gan ļoti garšīgs, bet labākās tās šķita tāpēc, ka bija tik jauki atkal visus redzēt, pat Heizlu un viņas bandu. Un cik atšķirīgi viņi tagad bija kļuvuši! Viņi it kā šķita savu agrāko tēlu ēnas, un ēdot un dzerot viņi izturējās ļoti klusi. Turpretī mazākie bērni vakara gaitā kļuva arvien runīgāki un trokš­ņaināki, tā ka smieties sāka ne tikai Trinklberijas kundze, bet pat Nokmans.

Tad sāka runāt Gerijs: Un tā, Trinklberijas kundze… Vai jūs un Nokmana kungs tagad būsiet mūsu mam­ma un tētis? Nosarka gan Trinklberijas kundze, gan Nokmans.

Mollija un Rokijs izsniedza visiem dāvanas, ko bija sapirkušies lidostā. Fotoaparātus un pārnēsājamos disku at-, skaņotājus Heizlai un Sintijai, radiovadāmas automašīnas un lidmašīnas Gordonam, Rodžeram un Kreigam, rotaļu lāčus un rācijas Džemmai, Gerijam, Rūbijai un Džinksam. Gerijs dabūja arī izbāztu peli. Trinklberijas kundzi priecēja smaržas un kaklarota, ko viņi tai bija nopirkuši, un Nok­mana kungam patika jaunais uzvalks.

Pēc dāvanu izdalīšanas Džemma lūdza Mollijai, lai viņa dzied un dejo. Nu, tu jau zini, tāpat kā tu darīji talantu konkursā.

Mollija pasmaidīja un pakratīja galvu.

- Džemma, man žēl, ka jāliek tev vilties, bet es vairs to nedaru. Vai tev toreiz patika?

-Jā, tu biji spīdoša! atcerējās Džemma.

- Vai ne? piekrita Mollija.

Kad sveces uz galda bija nodegušas līdz pusei, Trinkl­berijas kundze pēkšņi ar dakšiņu pieskandināja pie glā­zes malas. Visi apklusa, kad parasti kautrīgā Trinklberijas kundze piecēlās, noklepojās un braši turpināja.

- K-kā jau j-jūs visi zināt, es s-s-stostos, viņa smaidot sāka.

- Bet jūs esat ļoti jauka, teica Džemma.

- Paldies, Džemma, tu ari! Un, lai arī es s-stostos, es jums izstāstīšu k-kaut k-ko tādu, ko neesmu nevienam uzticējusi d-daudzus gadus, bet k-kas man t-tagad jums jāizstāsta. Šis ir īstais brīdis, lai to pasacītu. Š-šis ir īstais brīdis, jo beidzot š-šajā namā, H-h-hārdvikas namā, valda prieks. K-kā jūs jau zināt, M-mollija un Rokijs lūdza mani nākt un dzīvot š-šeit, un p-palldzēt par jums rūpēties. Ceru, ka jums nav iebildumu.

Bērni sajūsmā uzgavilēja.

- Līdz šim š-šajā mājā ir bijis daudz skumju, un varbūt d-dažiem no jums ir licies, ka neviens nesaprot, kā ir jus­ties vientuļam šajā pasaulē. Man nešķiet, ka Aderstones jaunkundze tur būtu kaut ko mainījusi. Es p-parasti s-sajutu šeit valdošās skumjas, kad nācu u-uzkopt telpas, un tas m-man bija ļoti s-sāpigi. Jo dvēseles dziļumos a-arī es zinu, ko nozīmē b-būt vientuļai. Jo un t-tas ir tas, ko es gribēju jums pastāstīt, es a-arī esmu bārene. V-varbūt jums šķiet, ka esmu mazliet par vecu un resnu, lai b-būtu b-bārene, bet savulaik arī man nācās pārcelties uz bāreņu namu. Zināt, mans tēvs nomira, kad man b-bija divi gadi, un tad m-mana m-māte apprecējās no jauna. Nelaime tā, ka v-viņas jaunajam vīram jau b-bija trīs b-bērni, un tad viņam bija vēl d-divi ar manu māti, un beigās bērnu bija pārāk daudz, un mana nabaga mamma vairs n-netika galā. V-vienam no mums bija jāiet prom. Un jāiet prom b-bija man. T-tas man nekad nebija šķitis godīgi. Un ilgi es ienīdu šos b-bērnus par to, ka viņi mani izgrūda. J-jo t-tā viņi tiešām d-darīja. Viņi bija līdzīgi savam tēvam. Viņš bija brutāls, un arī viņa bērni tādi bija. Viņi turējās un spēra, un es b-biju t-tā, kuru izstūma. Es, redziet, biju biklāka par viņiem. Un t-tad kādu dienu es izdzirdēju dziesmu, kas, šķiet, b-bija rakstīta tieši man. Daži no jums to zina. Trinklberijas kundze uzsmaidīja Mollijai un Rokijam. Bet jums, pārējiem, es to nodziedāšu tagad. T-tā skan šādi. Trinklberijas kundzes trīcošās balss skaņas piepildīja ēdamistabu.

Ak, mazie putnēni vārgie, No ligzdas jūs dzeguzēns dzinis. Jel nesodiet ļaundari bargi Mātes dzeguzes pēdās viņš minis.

Mollija palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai Heizla un lielākie bērni nešķoba sejas pēc šūpuļdziesmas noklausī­šanās. Taču viņi tā nedarīja. Viņi sēdēja klusi un uzmanīgi klausījās. Izņemot Gordonu, kas joprojām ēda.

Šī dziesma man iemācīja ļoti daudz, teica Trinkl­berijas kundze. Tā lika man s-saprast, ka nav jāienīst bērni, kas mani izgrūda no ligzdas, jo viņi izturējās tā, kā viņiem bija mācījis t-tēvs. Tāpēc es viņiem piedevu. Un kopš tā brīža mana dzīve ir kļuvusi labāka, jo es v-viņus vairs neienīstu.

- Mums katram ir savs stāsts par to, kāpēc esam šeit, turpināja Trinklberijas kundze, un d-droši vien daži no jums dusmojas uz tiem, lai nu kas viņi būtu, kas pame­tuši jūs šeit. Bet jums jācenšas paturēt prātā, ka viņi bija tādi tāpēc, ka tā viņiem bija mācīts. Jums j-jācenšas iz­just līdzjūtību un viņiem piedot. Un tieši tāpēc, ka mātes dzeguzes iemāca saviem bērniem sliktus ieradumus, un t-tāpēc, ka tas, ko cilvēks iemācās bērnībā, ir tas, ko viņš pēc tam sniedz apkārtējiem, n-no šī brīža šis nams būs Laimes nams.

- No šī vakara ikviens no mums ņems vērā citu jūtas. Viņa pievērsās mazajiem bērniem. Mums t-taču nav va­jadzīgi nejauki cilvēki, vai ne? Kas ir nejaucība? Tāda slikta slimība. Un mēs taču negribam to izplatīt, vai ne?

- Nē, atbildēja Gerijs, negribam vis.

- Un tā, noslēdza Trinklberijas kundze, ja nevienam no jums nav iebildumu, es g-gribu mainīt šī nama nosau­kumu. Es ierosinu, lai no šī brīža šis nams būtu pazīstams ar nosaukumu Laimes nams.

Visi lūkojās Trinklberijas kundzē.

- Vai esat ar mieru? Trinklberijas kundze jautāja. Ja piekrītat, p-paceliet glāzes!

Visi pacēla Qube glāzes. Nokmana kungs savējo vis­augstāk. Sintija ar maizes gabaliņu iepliķēja Kreigu.

- Par Laimes namul Trinklberijas kundze uzsauca tostu.

- Par Laimes namu! pārējie pievienojās.

No tālienes visi dzirdēja, ka pulkstenis ar dzeguzi nosit desmit.

- Un tagad, nobeidza Trinklberijas kundze, domāju, ka laiks doties pie miera…

- Bet pirms tam, viņu pārtrauca Nokmans, es gri­bētu parādīt dažus nelielus trikus.

Mollija norija siekalas. Viņai bija aizdomas, ka Nokmans gatavojas slikti uzvesties. Taču nākamās pusstundas laikā Mollija bija lieciniece tādai Nokmana prasmei, kas viņu pārsteidza. Nokmans bija iejuties savā elementā, izpildot kāršu trikus, atrodot kārtis aiz klātesošo ausim un zem viņu krēsliem. Viņš parādīja, kā blēdīties pokerā, un Mol­lija ievēroja, ka Gordona acis iekvēlojas, vērojot Nokmana darbības. Mollija vēl nodomāja, ka šie abi jāpatur acīs. Gordona jūsma par Nokmanu varētu radīt nepatikšanas.

Pēc kāršu trikiem Nokmans demonstrēja savu roku ne­iedomājamo veiklību. Viņš izvilka maku no Trinklberijas kun­dzes jakas kabatas tā, ka viņa to nepamanīja, un saldumu paciņu no Heizlas paduses. Visi aplaudēja un domāja, ka šis ir vislabākais cilvēks, kādu viņi jelkad sastapuši. Ne Mollija, ne kāds cits nemaz nenojauta, ka īstenībā Nokmans bija uzve­dies slikti. Viņš bija nozadzis fotoaparātu Heizlai, cukurgailīti Rūbijai, piecas mārciņas no Gordona krūšu kabatas, izvilcis Trinklberijas kundzes ārdurvju atslēgu un aizbāzis to visu sev aiz krekla. "lūr nu šīs mantas gulēja zem skorpiona ar dimanta aci, kas bija ērti iekārtojies starp viņa krūšu spalvām.

Vienpadsmitos visi jau atradās gultās. Tikai Mollija un Rokijs arvien vēl nomodā sēdēja krēslos pie sprakšķošā kamina. Pie viņu kājām svētlaimē gulēja Petula, zelējot akmeni.

- Kas par dieniņu! nopūtās Rokijs. Ņem vērā, ka mani nav nogurdinājusi laika atšķiriba ar Ņujorku, tagad, ir tikai seši vakarā.

-Jā, laika starpība ir jūtama, piekrita Mollija, lūkoda­mās uguni. Bet šodien viss bija lieliski, un patiesībā šeit ir tīri jauki, ja ir siltums.

- Jā, pilnīgi citādi nekā tad, kad te visu noteica Aderstone.

- Slikti vienīgi tas, Mollija turpināja, saraukusi pieri, ka degviela katlam ir tik dārga. Divsimt piecdesmit mār­ciņas! Trinklberijas kundze iedeva man rēķinu. Mollija iebāza roku vilnas jakas kabatā ar rāvējslēdzēju un izvilka aploksni ar naudu. Ja mēs turpināsim pirkt degvielu un vēl sāksim tērēt naudu citām vajadzībām, piemēram, guļamtelpu remontam un jaunām mēbelēm, mēs drīz vien vairs nevarēsim atļauties apkuri vai Trinklberijas kundzi, vai labu ēdienu. Un mēs devām solījumu, ka vairs neiz­mantosim hipnozi. Var jau būt, ka bijām stulbeņi, sakot, ka iesim taisnus ceļus, jo, Rokij, es tiešām nesaprotu, kā mēs tiksim galā.

Petula palūkojās augšup, sūkādama savu akmeni un nojauzdama, ka Mollija ir uztraukta.

- Nu, teica Rokijs, mums vienkārši jācenšas savilkt galus. Ne jau viss vienmēr notiek gludi, Mollij, bet mums ies daudz labāk nekā agrāk, un mēs tiksim galā ar visām problēmām.

- Mmmnn, pamāja Mollija.

Petula piešķieba galvu uz sāniem un prātoja, kā varētu iepriecināt Molliju. Viņa nevarēja ciest, ka meitene ir uz­traukta. Viņai ienāca prātā parastais triks, kas parasti iedar­bojās. Mollijai patika, ja Petula deva viņai kādu no saviem sūkājamajiem akmeņiem.

Tāpēc Petula ar priekšķepu sirsnīgi papliķēja Mollijas kāju, nolika akmeni pie tās un draudzīgi ierējās.

Petulai par lielu pārsteigumu, šoreiz Mollija uz Petulas dāvanu reaģēja pavisam savādi.

- Ak tu mīļo tētīt! Tas taču nav iespējams! Mollija novaidējās, blenzdama uz grīdu.

Un Rokijs iesaucās: Ārprāts, Petula! Kur tu to dabūji?

Petula pasmaidīja savu suņa smaidu. Viņai nācās pie­krist, ka šis akmens ir ļoti jauks pats cietākais, kādu viņai savā mūžā bija nācies zelēt. Viņa to atrada Mollijas jakas kabatā vakar no rīta, kad bija centusies iekārtoties ērtāk.

Mollija pacēla masīvo dimantu un ar vaļēju muti pa­griezās pret Rokiju.

- Tas ir tas dimants, ko laupītājs bija noglabājis bankas seifā. Atceros, kā ieliku to kabatā, taču aizmirsu to pie­vienot pārējai bankas mantībai. Tāpēc tas netika iepakots rūķī…

Rokijs izskatījās apstulbis. Bet televīzijas ziņās taču teica, ka bankai ir atdots pat katrs sīkākais dārgakmens.

- Varbūt šis dimants vēl nebija iekļauts nevienā sarak­stā. Es atminos: tas gangsteris teica, ka viņš to nozadzis tajā pašā dienā kādam citam blēdim.

- Vau! Vau! Petula ierējās, it kā teiktu: Ņem to, tas ir tavs!

Mollija paburzīja viņas samtainās ausis. Ko mēs ar to iesāksim, Rokij?

- Es nezinu, teica Rokijs, glāstot lielo dimantu. Būtu ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, noskaidrot, kam tas piederējis sākotnēji. Tad pār viņa seju izpletās delverīgs smaids. Labāk noglabā to drošā vietā, Mollij!