Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmitā nodaļa

Mollija, Rokijs un Petula pacietīgi sēdēja noliktavā.

Kad ārā sāka krēslot, Mollija aizgāja uz telefona kabīni. No turienes viņa sazvanīja Riksiju Blūmiju un pa­teica tai, ka jūtas pārāk nomākta par Petulas nozagšanu, lai šovakar uzstātos Zvaigznēs uz Marsa.

- Piedod, Riksij, bet es vienkārši varētu sabrukt uz ska­tuves.

- Ak, Mollij, gan jau publika sapratīs, līdzjūtīgi teica Riksija. Un neuztraucies tavu lomu šovakar notēlos tava dubliere Laura.

Mollija jutās nedaudz vainīga, jo zināja, ka cilvēki, kuri šovakar būs atnākuši uz izrādi, būs vīlušies. Taču tad viņa iedomājās par dublieri Lauru, meiteni, kura alka visiem parādīt, kā viņa prot dejot un dziedāt, un jutās labāk. Rokijam nevienam nebija jāzvana, jo viņš bija nohipno­tizējis Alabasterus, lai tie domātu, ka viņš devies skautu ekskursijā uz Ņujorku. Tā vietā viņš pasūtīja picas. Pēc tam, pilni picu un cerību, abi gaidīja Nokmanu.

Pa to laiku Petula izlādēja savas dusmas uz Nokmanu, uzbrukdama krāsainajiem dārza rūķiem, kas kā maza ar­mija stāvēja ēnā. Tie atgādināja Petulai marsiešus Zvaigz­nēs uz Marsa, kaut ari bija mazāki augumā. Viens vai divi rūķi nepatīkami līdzinājās pašam Nokmanam.

Mollija un Rokijs uzkāpa augšstāvā, kur bija uz tumšo ielu vērsts logs.

- Kā tu domā, vai viņš noklausījās kaseti? jautāja Rokijs.

- Ja nē, tad man ir lielas nepatikšanas. Viņš noteikti mani nodos, Mollija saviebusies teica.

-Ja viņš to ir noklausījies, ceru, ka tā ir iedarbojusies, mierināja Rokijs. Cerams, ka mana balss bija līmenī.

- Mums tikai jāgaida, tad jau redzēsim.

Gaidot Mollija un Rokijs apstaigāja Nokmana noliktavu. Otrajā stāvā viņi atklāja vēl divas telpas nelielu virtuvīti un vannasistabu. Virtuvē bija izlietne ar Burbuļoto trauku mazgājamo šķidrumu un cimdiem uz trauku žāvēšanas režģa, netīra plīts un ledusskapis, kas oda pēc saskābuša piena. Un visur bija kastes, ko Mollija un Rokijs atvēra. Kastes ar parfimēriju, juvelierizstrādājumiem, rotāju­miem, senlietām un dārgiem pulksteņiem. Jēziņ, no­vaidējās Mollija, te taču ir vesela bagātība!

- Nedomāju vis, teica Rokijs, aplūkodams zīmogu uz vienas no kastēm; tur bija rakstīts RAŽOTS ĶĪNĀ. Tie ir pakaļdarinājumi, bet domāju, ka Nokmans tos pārdod kā īstus.

Citā telpā viņi atrada kastes, pilnas ar ādas rokassomi­ņām. Ari viltojumi, secināja Rokijs. Tās ir slavenu dizaineru veidotu rokassomiņu kopijas. Ieskatoties tuvāk, tu redzēsi, ka tās ir līmētas, nevis šūtas… Tās izjūk vienā mirkli. Esmu dzirdējis par blēžiem, kas tādas pārdod.

- Varu derēt, ka viņš tās tirgo par bargu naudu, teica Mollija.

-Jā, noteikti.

Lejā bija kastes ar dārgiem, seniem porcelāna izstrādā­jumiem, kuri ari bija mūsdienu viltojumi. Citas kastes bija piekrautas ar visu, līdz kam bija aizstiepušās Nokmana rokas, tur bija matu žāvējamie, kaķu grozi, āmuri, sukas, televizori un stereoiekārtas. Bija pat kaste, kuru pildīja pulksteņi ar dzeguzēm.

- Tas viss noteikti ir zagts, teica Rokijs.

- "Izkritis no kravas mašīnas aizmugures," kā viņi mēdz teikt, pievienojās Mollija.

Drīz pēc pusnakts ielu pretī noliktavai apgaismoja auto­mašīnas starmeši.

- Tas ir viņš! Mollija un Rokijs vienā balsī iesaucās. Viņi metās lejā, lai atvērtu lielos metāla vārtus. Nokmans iebrauca un apturēja mašīnu, riteņiem sašķaidīdams kasti ar tējkannām. Mollija un Rokijs atvēra vadītāja puses dur­vis un ieraudzīja Nokmanu, sakumpušu pār stūres ratu, blenžam tieši sev priekšā ar idiotisku izteiksmi sejā.

Braukšana pusapdulluma stāvoklī Nokmanam bija liels piedzīvojums. Vienā vietā viņš bija nobraucis no šosejas un sešdesmit divas reizes riņķojis pa krustojumu āboliņa lapas veidā, līdz atkal nokļuvis uz galvenā ceļa.

- Tagad vari izkāpt, teica Rokijs. Nokmans paklausīgi izkāpa un spēra soli uz noliktavas grīdas. Petula viņam uzrūca, un Nokmans piepūta vaigus, līdz tie bija pilni ar gaisu. Kad viņa acis sāka riņķot orbītās, Petula atkāpās. Šis vairs nebija tas skarbais virs, ko viņa pazina. Šis izskatījās tā, it kā varētu pēkšņi uzsprāgt. Petula nolēma atstāt viņu mierā un tā vietā uzbrukt kārtējam dārza rūķim.

Mollija glāba hipnotizēšanas grāmatu. Fūūū, viņa svelpjoši nopūtās.

Tad viņa un Rokijs apgāja apkārt Nokmanam. Attiecīgi apģērbts, nosprieda Mollija, viņš būtu ideāls putnubiedēklis.

- Mmmmm, atsaucās Rokijs. Tu, viņš pavēlēja Nok­manam, tagad atradīsies ari šis meitenes varā. Viņu sauc… Rokijs palūkojās apkārt. Matu Žāvējamā.

- Man ir bijušas ari sliktākas palamas, iespurdzās Mollija.

- Un mani, turpināja Rokijs, sauc Kaķa Grozs.

Nokmans nopietni pamāja, un Mollija ar Rokiju sāka

ķiķināt.

- Kas es esmu? jautāja Rokijs.

- Kaķa Grozs, atbildēja Nokmans tā, it kā teiktu "Dievs".

- Un kas ir ši meitene?

- Matu Žāvējamā. Es darīšu vi-su, ko pavē-lēs Matu Žāvējamās jaun-kundze un Kaķa Groza kungs. Petulas riešana pārmāca Rokija un Mollijas slāpētos smieklus.

- Kuš, Petula, Mollija apsauca. Pagriezusies pret Ro­kiju, viņa čukstus jautāja: Un ko tālāk?

Rokijs paraustīja uzacu matiņus. Viņi jau bija pārsprie­duši, kas būtu jādara, ja Nokmans atgrieztos pilnībā hip­notizēts, taču nebija nonākuši ne pie kāda lēmuma.

- Darīsim tā, kā es teicu, ierosināja Rokijs. Vienkārši atstāsim mašīnu šeit, izlaidīsim Nokmanu ar apstulbinātu prātu kaut kur Manhetenā un anonīmi piezvanīsim po­licijai. Kad viņi būs uzzinājuši šo adresi, gan jau tiks skaidrībā.

- Nekādā gadījumā, Mollija aizsmakusi čukstēja. Es taču tev teicu… ja policisti ieradīsies šeit, viņi varbūt no mašīnas nonāks līdz Nokmanam, un tad, kad viņi to iz­meklēs, viņi var atklāt, ka Nokmans ir nohipnotizēts, un varbūt viņi noņems visu mūsu hipnozi un tad beigu beigās atradis arī mūs.

- Varbūt mēs vienkārši varētu kaut kur atstāt mašīnu? -% jautāja Rokijs.

- Nē, jo viņi to atradīs. Tas ir pārāk riskanti. Nē, mums dārgakmeņi jāpārliek kaut kur citur, piemēram, atkritumu maisos. Mēs varētu tos nolikt ārpusē pie bankas ieejas.

Izskatījās, ka Rokiju māc šaubas.

- Kāpēc ne? nelikās mierā Mollija. Tagad bankai vairs nav vajadzīga apsardze, jo nav palicis, ko zagt, tā ka tas būtu droši. Neviens neiedomāsies, ka laupītāji varētu atgriezties. Mēs varētu izsaukt policiju un pateikt, kurp jādodas.

- Mēs nevaram tos likt atkritumu maisos, čukstēja Ro­kijs. Un ja nu atkritumu savācēji nodomā, ka tie tiešām ir atkritumi? Un mēs nemaz nevaram tos aizstiept vienā reizē to tur ir tonnām. Paietu vesela mūžība, kamēr mēs tos izkrautu no mašīnas. Kāds mūs noteikti ievērotu.

Petula, sajutusi sarunas spriedzi, sirdīgi rēja uz kādu sārtsejainu rūķi, it kā pie visa vainojams būtu tas.

- Jā, tev taisnība, atkritumu maisi nebūtu labi. Un kā ar tām rokassomiņām augšstāvā?

- Tās ir par mazu, čukstēja Rokijs. Un, šā vai tā, tās tiktu nozagtas. Rokassomiņās taču vienmēr ir nauda, vai ne?

- Hmm, mums vajadzīgi lieli maisi, kurus neviens ne­zagtu vai nesavāktu.

Petula uzbruka citam rūķim, mēģinot nokost tam de­gunu. Beidzot viņa to apgāza. Rūķa cepure atsitās pret betona pakāpienu un galva atsprāga vaļā. Petula palūkojās augšup tik lepni, it kā tikko būtu nogalinājusi pūķi.

- Rūķi! Mollija noelsās. Skaties, tie ir tukši! Redzi, tiem ir pieskrūvējamas pamatnes, apakšdaļu var piepildīt ar smiltīm, lai tie neapgāztos.

- Labāk nevar būt, piekrita Rokijs, paceldams rūķa pīpi. Paldies, Petula!

- Vau, vau, rēja Petula, apmierināta ar sevi.

Nākamo divarpus stundu laikā Mollija, Rokijs un Nok­mans, uzvilkuši gumijas cimdus, lai neatstātu pirkstu nospiedumus, ķērās pie darba, izvietodami aploksnes ar no­zagtajiem dārgakmeņiem un juvelierizstrādājumiem rūķos. Katrs rūķis saņēma jauktu pildījumu. Smalkākus, vieglākus juvelierizstrādājumus galvā un ķermeņa augšdaļā, lai tie neizjuktu, un smagākos dārgakmeņus apakšdaļā, lai pie­šķirtu rūķiem stabilitāti. Vairumam rūķu iekšā bija pietie­kami daudz vietas, lai tur ietilptu pāris mazo futbolbumbas izmēra maisiņu no bankas. Pēc pamatņu pieskrūvēšanas dārza statujas izskatījās tikpat nevainīgas kā iepriekš.

Beidzot Nokmans, kas svīda un smakoja kā netīra zeķe, ielika pēdējo no rūķiem auto kravas nodalījumā.

Mollija un Rokijs, turēdami Petulu, priecājās par ierindā stāvošajiem smaidošajiem rūķiem, kuri bija gatavi darbī­bai, un vēroja, kā Nokmans uz mašīnas elektriskā pacēlāja platformas laižas lejup.

- Vai atstāsim viņu te? jautāja Rokijs.

- Nē, viņš ir pārāk bīstams, čukstēja Mollija. Viņš pārāk daudz zina. Viņam var būt bankas aplaupīšanas karte vai kas cits, kas varētu atsvaidzināt viņa atmiņu.

- Bet… bet tas taču nozīmē, ka viņam jābrauc mums līdzi, novaidējās Rokijs.

- Diemžēl, piekrita Mollija, taču viņš mums var no­derēt. Paskaties, kā viņš palīdzēja piekraut mašīnu. Lai nu kā, Rok, bet sāksim ar to, ka mēs neprotam vadīt auto.

- Es varētu, ja vajadzētu, smaidot teica Rokijs.

- Nekādā ziņā, Rokij. Tev laikam galva pārkarsusi. Nāc, mums jāsāk kustēties! Pēc pāris stundām ausīs gaisma.

- Es jau zinu, Rokijs nožāvājās.

- Labāk aizvedīsim šos, kamēr Manhetenā vēl neviens nav pamodies.

Mollija un Rokijs pārbaudīja, vai noliktavā nav palikuši vēl kādi lietiskie pierādījumi. Tad ar Rokiju un Nokmanu kabīnē un Molliju ar Petulu aizmugurē viņi izbrauca no noliktavas un devās Manhetenas virzienā.

Nokmans brauca ļoti, ļoti uzmanīgi, nedaudz līkumo­dams, bet citādi tīri labi. Kad viņi šķērsoja Manhetenas tiltu, Rokijs ievēroja, ka policija aptur un pārbauda visus transportlīdzekļus, kas brauc ārā no Manhetenas. Bija iz­veidojies liels satiksmes sastrēgums. Taču ceļš, kas veda uz Manhetenu, bija brīvs, un viņi brauca taisni pāri tiltam.

Kad viņi bija nonākuši Manhetenā, sākās operācija Ie­stādi rūķi. Viņi bija iecerējuši izvietot rūķus dažādās vietās visā pilsētā. Tā viņiem nebija jāaptur mašīna pārāk ilgi un mazinājās risks, ka viņi varētu tikt pamanīti. Ik reizi, nonā­kot klusā, zaļā rajonā bez ziņkārīgiem skatieniem, Rokijs, kas sēdēja priekšā, norādīja Nokmanam, kur apstāties, un pabungāja pa starpsienu sev aiz muguras, dodams signālu Mollijai. Tad Mollija no iekšpuses atvēra mašīnas kravas nodalījumu, uzvēla rūķi uz elektriskās platformas un no­laida to līdz zemei. Kamēr Mollija aizvēla katru rūķi savā vietā, Petula kalpoja kā sargsuns. Rokijs precīzi pierakstīja, kur atrodas katrs rūķis.

Viņi atstāja tos zem kokiem, pie krūmiem un uz maziem zālāju laukumiņiem. Viņi ar rūķiem izrotāja rotaļlaukumus un izvietoja pie strūklakām, soliņiem ielas malā un pilsētas puķu dobēm. Viens ļoti braši smēja zem drau­dīga dinozaura maketa zālienā pie Dabas vēstures muzeja ieejas. Cits izskatījās priecājamies par aizsalušu dīķi, jo sē­dēja uz malas virs Rokfellera centra slidotavas. Divus rū­ķus viņi novietoja pie Zooloģiskā dārza ieejas un divus pie Centrālparka Zemeņu lauku ieejas.

Katra rūķa uzstādīšanai bija nepieciešamas piecas mi­nūtes.

Ikkatras baiļpilnās piecas minūtes bija kā logs, pa kuru viņus varēja pamanīt, un bija ari daži saspringti brīži, kad Mollijai likās, ka tā ari ir noticis. Pie Riversaidas ceļa Mollija apturēja elektriskās durvis, kad tās bija pa pusei at­vērtas, jo ieraudzīja tuvojamies policijas automašīnu. Kad tā kā izbadējusies haizivs papeldēja garām, viņa turēja īkšķi, lai tā neapstātos. Pie Gremersijas parka Petula aiz­skrēja tumsā pakaļ kādam klejojošam sunim, un Mollijai nācās to klusi saukt, līdz tā atgriezās. Pie Vienības skvēra no ēnas iznāca divi japāņi un paklupa uz rūķa. Mollija uz­traucās, ka tie viņu pamanījuši, taču, ieraudzījusi, ka tie ir tā piedzērušies, ka tikko spēj noiet taisni, saprata, ka japāņi nespēj arī taisni redzēt.

Pa vienam vien viņi atbrīvojās no divdesmit pieciem spilgti izkrāsotajiem rūķiem. Manhetena bija pilna ar tiem. Pēdējos divus viņi kā kaitinot nolika ārpusē pie Šoringa bankas.

Tie izskatās lieliski! teica Mollija, iekāpusi mašīnas kabīnē kopā ar Petulu, Rokiju un Nokmanu.

Tad viņi brauca atpakaļ uz noliktavu pie dokiem Rie­tumu 52. ielā, lai atstātu tur mašīnu. Rokijs izvilka kaseti no atskaņotāja.

Viņi atstāja doku rajonu un ātrā gaitā devās galveno ielu virzienā. No kādas telefona kabīnes viņi piezvanīja policijai un pielika klausules mikrofonu pie Nokmana lū­pām. Šo-ringa ak-meņi ir dro-šī-bā. Mek-lē-jiet div-desmit pie-cus rū-ķus Man-hete-nas ielās, viņš teica. Un tad viņi nolika klausuli. Viņi apturēja kādu rīta taksometru un sešos, pirms vēl bija aususi decembra saule, bija jau atgriezušies Belinghemas viesnīcā.