Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

TREŠĀ NODAĻA

Mollija lauzās cauri skolas mežiem, slapjajai zemei šļakstoties un papardēm sitoties ap kājām. Viņa pacēla kādu zaru un sāka sist augus. Pirmā plušķainā pa­parde, pie kuras viņa ķērās, bija Aderstones jaunkundze. Švlk! Zars nozibēja gaisā un nocirta viņas galvu. Vecā govs, Mollija nomurmināja.

Kāds tumšzaļš staipeknis bija Edna. Švīk! Vecā, pretigā ķesele!

Viņa bija nonākusi kādas vecas īves pakājē. Uz zemes ap to puva indīgās, sarkanās ogas, un uz tās stumbra auga derdzīga, dzeltena piepe. Ā! Todlijas kundze!

Šņikt! Šņākt! Pēc Todlijas kundzes saciršanas sīkos, smir­dīgos gabaliņos Mollija jutās jau mazliet labāk. Pati tu esi neslavena, viņa teica.

Apsēdusies uz celma, Mollija iespēra nātrei. Saņem, Rokij! viņa teica. Nātre atliecās atpakaļ un iedzēla viņai potītē. Kad Mollija bija atradusi skābenes lapu un paberzē­jusi ar to nātres dzēlumu, viņa nodomāja, ka Rokijam var­būt bijusi taisnība mazliet, tomēr viņa joprojām uz to dus­mojās. Galu galā viņa taču Rokiju nekad neaizvainoja. Viņa nemaz nevēlējās, lai Rokijs mainītos. Mollija vienmēr bija do­mājusi, ka patīk Rokijam tāda, kāda ir, tāpēc ari bija šokēta, at­klājusi, ka viņam nepatīk kaut vai neliela viņas daļiņa, bet vēl lielāks šoks bija redzēt, ka viņš nostājas citu pusē.

Viņa domāja par to, cik gan reižu Rokijs ir jutis nepatiku pret viņu un par to neko nav teicis. Pēdējā laikā viņš bieži bija atsvešinājies. Vai Rokijs no viņas izvairās? Mollijas prātā plosījās vētra. Ko nozīmē tas, ko viņš pateica? Vai to, ka viņa nekad necenšas kaut ko sasniegt? Bet viņiem taču kopā lieliski izdevās izspēlēt reklāmas. Tur taču Mol­lija centās. Varbūt viņai izdotos atrast kaut ko citu, kas paveiktos. Tad viņš redzētu!

Mollija piecēlās un turpināja lauzties cauri mežam, iz­jūtot žēlumu pret sevi. Koku audze beidzās, un viņa stā­vēja pakalna kailajā pusē vējā, lūkodamās lejup uz mazo Braiersvilas pilsētiņu. Tur bija skola, aiz tās šoseja, pilsē­tas rātsnams un mājas. Viss mirdzēja pēcpusdienas lietū. Automašīnas, kas izskatījās mazas kā jūrascūciņas, rāpoja pa līkumainajām ieliņām. Mollijai gribējās, lai kāda no tām atbrauktu un paņemtu viņu līdzi, aizvestu uz mājām kādā omulīgā namiņā. Viņa domāja par to, cik laimīgi ir bērni, kuriem ir vecāki; lai ari cik slikti būtu gājis dienā, viņiem vienmēr ir mājas, kur atgriezties.

Mollija novirzīja domas uz milzīgo reklāmas dēli, kurš stāvēja pie pilsētiņas robežas un uz kura katru mēnesi parādījās cita reklāma. Šīsdienas vēstījums, kas apstaroja ikviena dzīvi, bija: ESI VĒSAIS DŽEKS, DZER QUBE. Uz mil­zīgā dēļa bija attēlots kāds vīrs ar saulesbrillēm, plud­malē dzerot Qube no bundžiņas. Slavenā Qube bundžiņa mirdzināja zeltainās un oranžās svītras, it kā gaismu pa­saulei dāvātu nevis saule, bet Qube. Mollijai patika tas, ka bundžiņa gan izskatījās karsta, tomēr tās iekšpusē bija vēss dzēriens. Ap dzerošo vīrieti sajūsmā pulcējās skaistie pludmales apmeklētāji. Viņiem visiem bija burvīgi, balti zobi, tomēr paši baltākie bija puisim, kurš no bundžiņas dzēra Qube.

Mollijai patika Qube reklāmas. Viņai šķita, ka pati pa­staigājas pa balto smilšu pludmali, kur uzņemta šī re­klāma, un pazīst visus valdzinošos ļaudis, kuri tur atpūšas. Viņa apzinājās, ka tie ir tēlotāji un ka pati aina ir insce­nēta, tomēr ticēja, ka šāda pasaule pastāv. Kādu dienu viņa izlauzīsies no Hārdvikas nama murga un sāks jaunu dzīvi. Tā būs prieka pildīta, gluži tāpat kā cilvēkiem no viņas mīļākajām reklāmām, taču tā būs īsta.

Mollija reiz bija nogaršojusi Qube, kad Trinklberijas kun­dze bija atnesusi dažas bundžiņas. Taču tās toreiz tika sadalītas starp visiem un viņai bija tikuši tikai daži malki. Protams, dzēriens, kuram piemita piparmētru un augļu garša, bija brīnišķīgs.

Dodoties lejup uz pilsētu, Mollija domāja par to, cik lieliski būtu, ja cilvēks varētu kļūt populārs, vienkārši iz­dzerot vienu bundžiņu Qube. Viņa gribētu būt populāra, tāpat kā skaistie cilvēki plakātā. Un cik ļoti Mollija vēlējās būt bagāta un skaista! Pašlaik viņa bija nabadzīga, neglīta un necienīta. Absolūta nulle.

Mollija gāja lejup pa pakalna nogāzi uz pilsētiņas bib­liotēku.

Viņai ļoti patika vecā, nesakārtotā bibliotēka. Tur val­dīja miers, un tās biezajos fotoalbumos bija atrodamas tālas vietas, par kurām sapņot. Tur patika gan Rokijam, gan Mollijai. Bibliotekāre allaž bija pārāk aizņemta ar grā­matu lasīšanu vai kārtošanu, lai pievērstu viņiem uzma­nību. Patiesībā tā bija viena no retajām vietām, kur Mol­lijai nevajadzēja nevienam neko paskaidrot. Un tur viņa varēja atpūsties savā slepenajā vietiņā.

Viņa uzkāpa pa granīta pakāpieniem, pagāja garām akmens lauvām to augšgalā un iegāja priekštelpā. Koka grīdas vaskojuma saldenā smarža viņu mirklī darīja kā­das desmit reizes mierīgāku. Viņa noslaucīja kājas un devās pie bibliotēkas ziņojumu dēļa, kur bija ziņas no ārpasaules. Šonedēļ kāds vēlējās pārdot ūdensgultu, bet kāds cits meklēja mājas kaķēniem. Vēl tur bija sludinājumi par jogas kursiem, tango stundām, ēdienu gatavošanas māclbstundām un ekskursijām. Pats lielākais sludinājums vēstīja par Braiersvilas bērnu talantu konkursu, kam bija jānotiek nākamās nedēļas nogalē. Tas Mollijai atgādināja par Rokiju, jo viņš gatavojās piedalīties konkursā ar kādu paša sacerētu dziesmu. Mollija cerēja, ka Rokijs uzvarēs, taču tad, atcerējusies, ka abi sastrīdējušies, uzreiz lika sev aizmirst par šim cerībām.

Viņa klusi atvēra bibliotēkas durvis. Bibliotekāre sēdēja pie galda un lasīja grāmatu. Viņa uzlūkoja Molliju un pa­smaidīja.

Ā, sveika, viņa sacīja, laipnajām, zilajām acīm nomirgojot aiz brillēm. Kad caur durvīm ieraudzīju tavu skolas formas tērpa žaketi, nodomāju, ka tas ir tavs draugs. Viņš te tikko diezgan ilgi nosēdēja. Prieks tevi atkal re­dzēt.

Mollija atsmaidīja. Paldies, viņa pateicās.

Bibliotekāres draudzlgums viņai likās dīvains. Mollija nebija pieradusi, ka pieaugušie varētu būt laipni pret viņu. Viņa neveikli novērsās no sievietes skatiena un sāka lasīt brošūras, kas bija sakrautas avīžu galda priekšpusē; vienā no tām kāda gados vecāka dāma ar iestīvinātu rozā frizūru lasīja žurnālu, kura nosaukums bija "Suņu parāde".

Tātad bibliotēka bija tā vieta, uz kuru Rokijs mēdza paslepus lavīties. Mollija atkal prātoja, vai tas varētu būt tāpēc, ka draugs cenšas no viņas izvairīties. Tad meitene nolēma vairs neuztraukties un devās pie grāmatu plauktu rindām, pa ceļam paķerot spilvenu no kāda krēsla.

Mollija gāja pa eju starp augstajiem plauktiem. No A līdz C, no D līdz F. Plaukti bija piekrauti grāmatām, nereti pat divās rindās. Mollija pie sevis domāja, ka dažas no tām noteikti nav skartas vairākus desmitus gadu. Viņa pagāja garām no G līdz I, tad no J līdz L. No M līdz P, no Q līdz S,

no T līdz W

un no X līdz Z.

Z Mollijas iemīļotākā vieta. Sadaļa no X līdz Z atradās bibliotēkas pašā tālākajā galā, kur telpa kļuva šaurāka un bija vieta tikai vienam īsam plauktam. Starp plauktu un sienu bija mājīgs stūrītis, kuru apsildīja zem grīdas esošā caurule un apgaismoja atsevišķa spuldzīte. Paklājs te bija mazāk nodilis, jo šeit gandrīz neviens nenāca nebija taču daudz autoru vai tēmu, kas sāktos ar X, Y vai Z. Laiku pa laikam kāds šeit ieradās, lai meklētu kaut ko par zooloģiju vai kāda autora grāmatu, kura uzvārds sāktos ar Z. Tomēr tas nenotika pārāk bieži.

Mollija novilka žaketi un atgūlās, nolikusi galvu pie Y un kājas pie Z. Grīda bija silta, un attālā ritmiskā ēkas apkures katla dunoņa kopā ar bibliotekāres nomierinošo balsi, runājot pa telefonu, palīdzēja Mollijai elpot mierīgi, un drīz vien viņa gulēja uz grīdas, iztēlojoties, ka atkal lidinās izplatījumā. Tad viņa iegrima miega skavās.

Viņu uzmodināja kaut kāda jezga. Kāds vīrietis ar ame­rikāņu akcentu bija ne pa jokam satrakojies, un viņa piesmakusī balss ik mirkli pieņēmās skaļumā.

Es nespēju tam noticēt, runātājs dārdināja. Es gribu teikt, ka tas nav iespējams. Pirms dažām dienām es vienojos ar jums pa telefonu. Es jums pārskaitīju naudu par grāmatu un lidoju šurp no Čikāgas, lai to saņemtu. Es esmu pieveicis trīstūkstoš jūdžu, un jūs pa to laiku ņemat un to pazaudējat. Kas ši īsti ir par iestādi, ka var darboties tik nejēdzīgi?

Molliju pārņēma pavisam neparasta sajūta. Sukas sa­ņēma kāds cits, nevis viņa. Bibliotekāres rāmā balss kļuva nervoza.

- Es atvainojos, profesor Nokman, bet tiešām nespēju iedomāties, kas ar to varētu būt noticis. Vēl pagājušo ne­dēļu šo grāmatu redzēju pati savām acīm. Ja nu vienīgi kāds to ir paņēmis… Lai gan tā vienmēr ir atradusies slēgtajā nodaļā, tā ka nevarētu būt… ak kungs… Paska­tīšos kartītēs!

Mollija zagšus palūkojās caur plauktiem, lai redzētu, kas te ceļ tādu troksni. Pie galda bibliotekāre drudžaini pārlapoja kartītes kastē, pazemīgi raugoties tajās, it kā lūgtos, lai kāda no tām izskaidrotu, kur palikusi pazudusi grāmata. Mollija labi zināja, kā viņa pašlaik jūtas.

- Vai jūs teicāt, ka to sarakstījis Logams? viņa jautāja uztraukuma pilnā balsi.

- Logans, raupjā balss viņu izlaboja. Un nosaukums sākas ar H.

Mollija uzslējās uz ceļgaliem, lai paskatītos caur kādu augstāku plauktu un pavērotu, kāds šis vīrs izskatās. Bija redzama viņa vidusdaļa, mucai līdzīgs vēders havajiešu kreklā, uz kura attēlotas palmas un ananasi. Mollija paslējās vēl vienu plauktu augstāk. Kreklam bija īsas pie­durknes, un uz vīrieša spalvainās rokas mirdzēja dārga izskata zelta pulkstenis. Viņa plaukstas bija mazas un tuk­las, bet nagi atbaidoši gari. Viņš nepacietīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu.

Mollija pavirzījās augšup vēl par vienu plauktu.

Vira deguns bija uzrauts un apaļā seja noslēdzās ar dubultzodu. Melnie, taukainie mati sāka augt kaut kur galvas vidū un nokarājās līdz pleciem. Bārda veidoja ne­lielu, smailu, melnu trijstūri tieši zem apakšlūpas, bet ūsas bija apgrieztas un ieeļļotas. Acis bija izvalbītas, un seja saulē iedegusi. Visā visumā viņš izskatījās pēc ļoti neglīta jūras lauvas un, kā iedomājās Mollija, nemaz ne­līdzinājās tādam cilvēkam, kādam, pēc viņas domām, būtu jāizskatās profesoram.

- Un tā? viņš kareivīgi vaicāja. Vai jūs to vēl neesat atradusi?

- Vēl ne, man ļoti žēl, Nokmana kungs, šķiet, ka tā būs pie kāda lasītāja. Ak tu mīļo stundiņ! Ak, tas tiešām ir ļoti nepatīkami. Bibliotekāre sāka rakņāties pa galda atvilktni. Profesor Nokman, varbūt pagaidām jums vajadzētu pa­ņemt savu čeku atpakaļ.

- ES NEGRIBU ATPAKAĻ SAVU ČEKU, nodārdināja ne­glītais vīrietis. KAS JŪS, SASODĪTS, ESAT PAR BIBLIOTE­KĀRI, JA JUMS ZŪD GRĀMATAS!

Profesors Nokmans dusmīgs sāka trakot. Es gribu to grāmatu! Esmu par to samaksājis. Es dabūšu to grāmatu! Viņš metās pie ejas, kur bija grāmatas no G līdz I. Varbūt kāds idiots nogrūdis to nepareizā vietā.

Bibliotekāre nervozi dldljās krēslā, kamēr vīrs pūzdams un šņākdams gāzelējoties mētājās starp plauktiem. Tagad viņš jau bija tieši Mollijas plaukta otrā pusē, tik tuvu, ka meitene būtu varējusi viņam pieskarties. Viņš oda pēc ve­ciem hamburgeriem un tabakas. Ap resno kaklu zelta ķēdē karājās medaljons ar skorpionu, iegrimis krūšu spalvās. Zelta skorpionam acs vietā bija dimants, kas uztvēra gais­mas atspulgu un pamirkšķināja Mollijai. Profesora tuklais, garnagotais pirksts draudīgi brauca pa augšu plauktam, kurā atradās grāmatas no T līdz W.

- Nu labi, viņš pēkšņi paziņoja. Nu labi. Acīmredzot tās te nav, tāpēc rīkosimies šādi. Jūs, viņš teica, soļodams atpakaļ pie bibliotekāres galda, agresīvi tēmējot uz viņu ar pirkstu tā, ka nags gandrīz iedūrās nabadzītei starp acīm, jūs pārbaudiet visu ar saviem kolēģiem un noskaidrojiet, kas noticis ar manu grāmatu. Tiklīdz ko uzzināt, zvaniet man. No aizmugures kabatas viņš izvilka čūskādas maku un no tā vizītkarti. Viņš kaut ko uzrakstīja tās aizmugurē.

- Esmu apmeties Braiersvilas viesnīcā. Jūs piezvanīsiet un informēsiet mani. Un jums noteikti jādabū tā grāmata atpakaļ. Man tā vajadzīga ļoti svarīgam zinātniskam pē­tījumam. Mans muzejs būs ārprātā, ja padzirdēs, ka tā nozaudēta. Lai gan tur, protams, neviens neko neuzzinās, ja jūs to atradīsiet. Vai es izteicos pietiekami skaidri?

- Jā, profesor.

Profesors paķēra aitādas kažociņu un, nikni ņurdēdams, atstāja bibliotēku.

Bibliotekāre iekoda lūpā un tad sāka kārtot matadatas matu mezglā. Ārā ar skaļu blīkšķi aizcirtās durvis. Mollija uz ceļiem aptupās uz grīdas. Tieši viņas priekšā liels Y burts norādīja uz Y plauktu sākumu. Y Y. Kāpēc gan?

Kāpēc neglītajam vīram tik ļoti bija vajadzīga šī grā­mata? Viņš bija apgalvojis, ka ir samaksājis par tās iz­nomāšanu, kaut arī šī grāmata atradās neiznomājamo grāmatu nodaļā. Tai jābūt ļoti interesantai. Daudz inte­resantākai, sprieda Mollija, nekā grāmatām par jahtām, jodelēšanu vai ipnozi [5] . Ipnoze? Mollija palūkojās uz grā­matu tieši sev priekšā. Tās muguriņa bija apskrandusi, tā ka pirmais nosaukuma burts bija pazudis. Pēkšņā ap­skaidrības zibsnī Mollija atskārta, ka pirmais burts ir bijis H. Vai šī varētu būt pazudusī grāmata?

Viņa ātri izvilka no plaukta smago, ādā iesieto grāmatu un, ar zaglīgu skatienu pārliecinājusies, ka neviens viņu nevēro, atvēra vāku.

Tur senlaicīgā drukā bija rakstīts:

HIPNOZE

Senlaiku māksla, ko skaidrojis doktors H. Logans Izdevējs Ārkraits un dēli 1908

Mollijai nemaz nevajadzēja skatīties tālāk. Viņa klusi aizvēra grāmatu, ietina to žaketē un, kamēr bibliotekāre kaut ko meklēja galda skapītī, ātri atstāja bibliotēku. Un tas bija otrs savādais notikums šajā nedēļā.