Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Astoņos četrdesmit minūtēs Mollija un Rokijs ieradās pie Šoringa bankas. Tas bija milzīgs, bargs cietok­snis ar stāvām un nesatricināmām sienām kā klints. Uz diviem balkoniem stāvēja puķu kastes, pilnas akmeņozoliem un augiem ar sarkanām ogām. Akmeņozolos bija noslēptas videokameras, kas filmēja bankas ieeju. Banka sāka darbu deviņos.

Mollija un Rokijs sēdēja uz soliņa ielas otrā pusē, krūmu aizsegā. Paslēpuši Nokmana plānus aiz komiksiem, viņi viens otru eksaminēja par bankas plānojumu, cenšoties iztēloties, kur kas novietots un kur varētu atrasties cil­vēki, kas tur strādā. Caur krūmiem viņi vēroja ņujorkiešus, kuri steidzās uz darbu. Divsimt metru tālāk viņi redzēja gar ieeju patrulējam bankas apsardzes darbiniekus, kas modri vēroja, vai netuvojas iespējami laupītāji. Pulkste­nim tikšķot dažas pēdējās minūtes, Mollija un Rokijs meta notekā oļus.

- Es vienīgi ceru, ka viņus visus būs viegli nohipnotizēt, minēja Mollija. Un tu taču to spēj, vai ne, Rokij? Es ne gribu būt nepieklājīga, taču tu teici, ka tev tas izdodas vai­rumā gadījumu. Cik bieži tas īsti izdodas? Ja viņi pamanīs, ka cenšamies viņus hipnotizēt, mēs būsim nepatikšanās līdz ausim…

- Es taču nohipnotizēju tevi, vai ne? teica Rokijs.

- Tas tiesa, atzina Mollija. Bet vai esi drošs, kas to spēsi, arī būdams uztraucies?

- Jā. Nu, es tā domāju.

- Vai tu tagad esi uztraucies? -Jā-

- Es ari.

Mollijai nebija pilnīgas ticības Rokija spējām, taču viņa zināja, ka zēns centīsies no visas sirds, un Mollijai bija vajadzīgs sabiedrotais, tāpēc viņa centās nedomāt par to, kas varētu neizdoties. Rokij, tu taču nekur neaizklldīsi tad, kad būsim iekšā, vai ne? Nepazūdi, domādams, ka mums jāiet prom vai tamlīdzīgi.

- Tikai mieru, Mollij, sacīja Rokijs. Tas ir tikai pēdējā mirkļa lampu drudzis. Mēs to spējam. Kamēr vien tu at­ceries visu, pie kā mēs strādājām pagājušo nakti.

- Labi, piekrita Mollija, cenzdamās atslābināties.

Pulkstenis bankas sienā nosita deviņi, un abi salēcās.

Atvērās smagās čuguna durvis.

- Vai tu domā, ka visi darbinieki jau ir iekšā? Mollija nervozi jautāja.

Rokijs paraustīja plecus. Man tā šķiet. Viņš iestūma bankas plānus Mollijas mugursomā blakus hipnozes grā­matai, kas bija iesaiņota Nokmanam.

Abi draugi lēni devās bankas virzienā. Jo vairāk viņi tuvojās, jo lielāka izauga banka un jo spēcīgāki krampji sagrāba viņu vēderus.

- Man vēderā dejo tauriņi, ziņoja Rokijs.

- Tev veicas, atteica Mollija, slaucīdama plaukstas džinsos. Man ir medūza.

Viņi piesardzīgi kāpa augšup pa akmens pakāpieniem. Ieejot pa milzīgajām durvīm, Mollija ievēroja lielās metāla bultas, ar kurām durvis tika noslēgtas pa nakti, un divus

spalvainiem gorillām līdzīgus apsargus, kas šķita raugā­mies tieši viņai cauri.

Bankas iekšpusē bija vēsi un klusi. No augstajiem gries­tiem nokarājās vara ventilatori un zaļas lampas, un grīdu klāja pulēts melns marmors. Mollija palūkojās augšup uz augstajiem, restotajiem logiem un ieraudzīja kameras, kas kā draudīgas, melnas mušas bija apsēdušas sienas. Visapkārt bija izkaisīti ar ādu apvilkti glīta izskata galdiņi un juvelieru svariem uz tiem, pie kuriem sēdēja bankas ierēdņi. Šur un tur stāvēja galdi, kur klienti varēja uz balta auduma izlikt savus dārgakmeņus, lai bankas darbinieki tos izpētītu ar lupu. Gar visu aizmugures sienu rindojās stiklotas kabīnes, kas no apmeklētājiem nodalīja citus ban­kas darbiniekus, un pāri telpai bija izstieptas misiņa stabu balstītas smagas, sarkanas virves. Daži klienti jau bija ie­ņēmuši rindu. Telefoni zvanīja, un ierēdņi atbildēja. Visā telpā sanēja rosība.

- Mīļā pasaulīti nočukstēja Mollija. Paskaties uz ka­merām! Tas būs sarežģīti.

- Tikai ne tad, ja tu rīkosies pēc mūsu plāna, Rokijs iedrošinoši teica. Tu redzēsi, mums izdosies… un… un vēlu veiksmi, Mollij.

Mollija smagi norija siekalas un pamāja. Tev tāpat, viņa atsaucās.

Rokijs apsēdās krēslā pie sienas. Mollija piegāja pie galda zāles stūri. Viņa apsēdās pretī jaunam ierēdnim ar vasarraibumainu seju. Labrīt, viņa teica. Es vēlētos noguldit dažus rubīnus.

- Protams, kundze, atbildēja ierēdnis, pacēlis ska­tienu. Nabaga jaunais vīrietis bija viegls mērķis. Viņš iekrita Mollijas tīklos kā akls kāpurs.

Drīz vien meitene jau bija gandrīz pabeigusi rīkoju­mus.

No šī brīža tu darīsi tieši tā, kā saku es vai mans draugs. Līdz desmitiem tu izturēsies normāli pret citiem klientiem. Tad desmitos tu iznāksi bankas vestibilā un gai­dīsi turpmākos rīkojumus.

Ierēdnis pamāja. Un kad jūs vēlētos noguldīt tos dārg­akmeņus? viņš vaicāja, izturēdamies normāli.

- Tā ir ļoti labi, Mollija viņu uzteica. Un tagad, lūdzu, aizved mani pie bankas vadītāja.

Ierēdnis pavadīja Molliju caur drošības durvīm. Izskato­ties tik nevainīgi, cik vien iespējams, viņa lūkojās tieši uz priekšu un pa milzīgu gaiteni sekoja vasarraibumainajam vīrietim, līdz abi nonāca pie durvīm ar zelta plāksnīti, uz kuras bija rakstits V. Brisko. Vadītāja.

Ierēdnis pieklauvēja, un viņi gāja iekšā. Tas pārsteidza vadītājas sekretāri, kas pārtrauca rakstīt un ļoti aizkaiti­nāta uzlūkoja nepieteiktos apmeklētājus, taču pēc dažām Mollijas skatiena sekundēm ari viņa bija pakļauta un pa iekšējo sakaru līniju runāja ar Brisko kundzi. Piedodiet, ka jūs traucēju, Brisko kundze, bet šeit jūs vēlas satikt…

- Ēēē… Mollijas acis izmisīgi šaudījās pa telpu, mek­lējot iedvesmu. Kaktusa jaunkundze, viņa teica, pama­nījusi uz palodzes dzeloņainu augu puķpodā. Viņa iekšēji sarāvās, izdzirdusi stulbo vārdu nākam sev pār lūpām.

- Kaktusa jaunkundze, atkārtoja sekretāre. Domāju, ka jums vajadzētu viņu pieņemt.

- Laidiet viņu iekšā, sekoja vadītājas dzestrā at­bilde.

Bankas vadītāja bija sīka, tieva sieviete ap piecdesmit gadiem, ar trīcošām rokām un slimīgu seju. Viņa sveicjnāja Molliju, nepacietīgi saraukusi uzacis un izbrīnījusies, ko uz visas pasaules no viņas varētu vēlēties kāds bērns.

- Man šķiet, ka mēs nerīkojam skolēnu ekskursijas pa Šoringu. Bet savam skolas darbam tu vari paņemt literatūru par banku mūsu informācijas nodaļā. Esmu pārliecināta, ka ar to tavām vajadzībām pietiks. Uz redzēšanos!

Nē, iebilda Mollija, man, lūdzu, darbam būtu ne­pieciešama jūsu personiskā palīdzība.

Būdama bankas vadītāja, Brisko kundze bija iemācī­jusies neuzticēties cilvēkiem, tāpēc viņu hipnotizēt bija grūti. Mollija secināja, ka sievietei piemīt pārsteidzošas pretestības spējas. Viņa kā suns raustīja saiti un atteicās nākt līdzi, taču Brisko kundzes līdznākšana bija neizbē­gama, jo viņa atradās Mollijas pavadā. Viņa raustījās un locījās, cenzdamās aizsargāties, taču nespēja pretoties Mol­lijas velkošajam skatienam. Pusminūtes laikā Mollija bija viņu noķērusi uz āķa pamatīgi un pa īstam.

Drīz jau Brisko kundze piekrita darīt visu, ko prasīja Mollija.

Nezaudējot laiku, viņa pa vienam iesauca savā kabinetā visus bankas darbiniekus un apsargus, un Mollija tos pa­kļāva savai maģijai. Katram viņa deva vienus un tos pašus rīkojumus: normāli turpināt darbu līdz desmitiem, tad sa­pulcēties bankas vestibilā un gaidīt turpmākos rīkojumus. Mollija vēlējās, lai banka turpinātu normāli darboties pēc iespējas ilgāk. Bija jau pāri pusdesmitiem.

Pa to laiku Rokijs atradās bankas vestibilā, uzmanīdams jaunpienācējus. Viņš redzēja klientus nākam un ejam un vēroja, kā ierēdņi aiz stikla starpsienas atstāj savus galdus un atgriežas ar stiklainu skatienu acis.

Tagad, apstrādājusi visus apsargus, ieskaitot abus go­rillas pie centrālās ieejas, un pārējos bankas darbiniekus, Mollija pievērsa uzmanību kamerām, kuras spiegoja no visiem stūriem. Dažas no tām, kā viņa atklāja, bija no­slēptas atkritumu tvertņu sānos. Jau tagad tās noteikti bija ierakstījušas Rokiju un Molliju. Bija ļoti svarīgi iznī­cināt šos pierādījumus, un tad darbs varēja sākties. Brisko kundze aizveda viņu uz videonovērošanas telpu, un visas kameras tika izslēgtas.

- Un tagad, teica Mollija, atviegloti nopūtusies, es gribu, lai tu attin atpakaļ lentes un izdzēs visu šorīt uz­filmēto.

- Tas nav ie-spē-jams, teica vadītāja. Tas elek-tronis-ki nonāk tie-ši mū-su ierakstu da-ļā.

- Ko?! Mollija neticīgi izsaucās. Tas taču nebija ie­spējams! Rokijs un viņa uz videolentes ierakstu daļā! Tas bija šausmīgi. Molliju taču pazīs! Pat stulbāko detektīvu pārņemtu aizdomas, redzot viņu pastaigājamies pa ban­kas dienesta telpām. Nokmana piezīmēs nebija teikts ne­kas par ierakstu daļu. Molliju pārņēma niknums, un tajā pašā laikā viņa krita panikā. Gaidi šeit, meitene no­komandēja. Ar saspringumā sažņaugtu kuņģi meitene izsteidzās ārā pie Rokija.

- Rokij, viņa noņurdēja, mums ir sarežģījumi. Mēs esam ierakstīti video, un to nav iespējams izdzēst, jo filma automātiski tiek pārraidīta uz ierakstu daļu… Mēs ne­varam turpināt, mūs uzreiz noķers, bet, Rokij, ja mēs to nedarīsim, kas notiks ar Petulu?

Rokijs izskatījās uztraukts. Aizved mani uz videoie­rakstu telpu, viņš teica. Es neko nesolu, bet varbūt man izdosies to nokārtot.

Izdabūjis no Brisko kundzes ierakstu daļas vadītāja te­lefona numuru, Rokijs apsēdās pie telefona un mēģināja koncentrēties. Pa telefonu viņš līdz šim bija hipnotizējis tikai dažas reizes, tāpēc zēns bija ļoti uztraucies, vai spēs to paveikt tagad. Bija ļoti grūti atslābināties, jo viņam blakus stenēja un kodīja lūpas Mollija. Tad viņš dziļi ie­vilka elpu un sāka.

Koncentrējies tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība, Rokijs uzspieda numuru. Atbildēja operators, un, tā kā viņš nebūt nebija no aizdomu pilnajiem, hipnotizēt viņu no attāluma izrādījās daudz vieglāk, nekā Rokijs bija iedo­mājies. Drīz vien operators bija izdzēsis visu rīta ierakstu. Tad Rokijs, juzdamies jau daudz pārliecinātāks par sevi, piezvanīja bankas apsardzes firmai un lika apsargam at­slēgt Šoringa bankas signalizāciju.

- Fūūūūū, Mollija pie sevis nopūtās. Tas bija spīdoši, Rokij!

- Par laimi, tas iedarbojās, teica Rokijs, uzelpodams vieglāk. Kādu brīdi likās, ka nekas nesanāks. Tomēr rā­dās, viņš uzsvēra, ka Nokmana plāni nav pilnīgi. Ce­rams, ka mūs vairs negaida nepatīkami pārsteigumi.

Mollija pamāja, juzdama nelabumu. Tad viņi turpināja.

Uz Brisko kundzes kabinetu tika izsaukti abu ieejas durvju apsargi. Kad viņi hipnozes stāvoklī stāvēja viens otram blakus, izkāruši mēles, Mollija nodomāja, cik ļoti gan viņi līdzinās akmens laikmeta cilvēkiem.

- Kuru mēs ņemsim par šoferi? viņa apvaicājās Roki­jam. Kurš no viņiem izskatās inteliģentāks?

- Es jau nu neteiktu, ka kādam no viņiem smadzenes ir lielākas par cukura graudu, teica Rokijs, bet man šķiet, ka tas kreisajā pusē izskatās apķērīgāks.

- Kā tu to zini?

- Viņš necenšas apēst savu apkaklīti.

Viņu izvēlētais apsargs bija muskuļotākais un arī spal­vainākais no abiem. Izsalkušo Rokijs aizveda atpakaļ uz bankas vestibilu, un otrs apsargs pavadīja Molliju uz ga­rāžu. Tā atradās ēkas aizmugurē, un uz turieni bija jāiet pa šauru eju, kuras galā melnēja ugunsdrošas durvis ar metāla rokturi. Aiz šīm durvīm bija tērauda balkons un kāpnes, kas veda lejup uz tenisa laukuma izmēru garāžas betona grīdu. Tur atradās pelēka automašīna neliela ziloņa

apmēros. Mollija iedomājās, ka viņa iedrošinātos stāvēt tikai tās aizmugurē.

- Vai šis ir jūsu vienīgais transporta līdzeklis? viņa jautāja, uztraukusies, ka mašīna varētu būt par mazu, lai tur iekrautu Nokmana kravu.

- Jāāāhhh, norūca apsargs.

- Kā tev šķiet, vai tajā ietilptu viss bankas seifu sa­turs?

-Jāāāhhh.

- Kāpēc tu esi tik pārliecināts? jautāja Mollija, ce­rēdama, ka apsarga cukurgrauda lieluma smadzenes dar­bojas.

- Tie akmeņi nav smagi, tie ir tiešām dārgi, bet nav smagi.

- Nu labi, noteica Mollija, lūkodamās uz automašīnas tumšajiem, šaurajiem sānu logiem un ložu drošajām dur­vīm. Viņa cerēja, ka vīram taisnība.

Mollija devās atpakaļ uz vestibilu un klusi hipnotizēja trīspadsmit klientus, kas tur atradās. Drīz vien viņi kā alvas zaldātiņi stāvēja ierindā miera stājā. Un, kad pulk­stenis nosita desmit, bankas durvis tika slēgtas. Ārā bija izlikts paziņojums:

Personāla apmācības dēļ banka slēgta uz četrarpus stun­dām. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.

Daži ļoti aizkaitināti klienti, kuri vēlējās iekļūt iekšā, tika atstāti uz kāpnēm protestējot. Tad vestibilu sāka pil­dīt hipnotizētie bankas darbinieki, un drīz vien arī viņi kā zombiji stāvēja rindā.

- Tas ir kā sapnī, nočukstēja Rokijs. ,

Kādu mirkli viņš un Mollija stāvēja nekustīgi. Bija spo­cīgi tur tā gaidīt, apturot darbdienu.

Aizmugurē iezvanījies telefons lika Mollijai salēkties, bet uz zvanu ātri atbildēja kāda pieņēmēja, kura, kā jau

pavēlēts, teica: Šķiet, ka viņa pašlaik šeit nav. Viņš jums piezvanīs vēlāk. Uz redzēšanos!

- Nu labi, sacīja Rokijs, ķeramies pie pagrabstāva.

Brisko kundze pa pelēku gaiteni aizveda abus pie lifta.

Tur viņa mazā sudraba kārbiņā ievadīja desmitzīmju kodu. Durvis ar švīkstoņu atvērās, un Mollija un Rokijs sekoja viņai liftā. Kad lifts laidās lejup šahtā, Molliju sāka pārņemt klaustrofobija. Abi tagad bija īstā ķezā. Viņi bija nohipnotizējuši trīsdesmit piecus cilvēkus, kuri, izkļuvuši no transa, metīsies pie telefona, lai zvanītu policijai. Un visi šie cilvēki atradās augšstāvā, bet viņai ar Rokiju bija jārīkojas lejā. Ja vien kāds uzmostos, viņi būtu lamatās.

Mollija padzina šo domu no prāta un centās koncen­trēties uz veicamo. Viņas ceļgali niezēja, viņa visu laiku trīcēja uztraukumā, turklāt viņai no bailēm sagribējās uz tualeti, kaut arī īstenībā viņai to nemaz nevajadzēja. Viņa ievēroja, ka Rokija seja ir izteikti bāla. Mollija atminējās tās reizes, kad viņš tai bija palīdzējis izkulties no nepa­tikšanām Hārdvikas namā. Tagad viņa jutās vainīga, ka ir iesaistījusi Rokiju. Man ļoti žēl, viņa tam pačukstēja, kad lifta durvis atvērās.

- Liecies mierā, viņš atbildēja ar nervozu smaidu.

Tagad viņi stāvēja bankas pagrabā. Sev priekšā Mollija

pēc Nokmana plāniem pazina ieejas privātajās pārskai­tīšanas telpās. Kad Brisko kundze veda viņus pa šauro, zemo eju uz seifiem, kur velvēs glabājās dārgakmeņi, Mollija atpalika. Viņa gribēja apskatīties, kādas izskatās pārskaitīšanas telpas un arī pārbaudīt, vai tajās nav pa­likuši nehipnotizēti apsargi. Un tā, atdalījusies no Rokija un Brisko kundzes, viņa iegāja vienā no šīm telpām. Tas bija ārkārtīgi veiksmīgi, ka viņa tā izdarīja.

Kāds vīrs ar akmenscietu seju, tērpies svītrainā uzvalkā, pacēla skatienu. Uz galda sev priekšā viņš bija nolicis

depozītu drošības kastes paplāti un tīksminājās par ļoti lielu dimantu. Ko, pie velna, tāds sīkais meklē te lejā? viņš noprasīja, samiedzis acis un sašķobījis seju drūmā grimasē. Mollija viņu ātri pakļāva un izņēma dimantu no viņa ķetnai līdzīgās rokas. Dimants bija smags, ciets un milzīgs. Kad Mollija to valstīja plaukstā, tas uztvēra viņas atspulgu.

- Apžēliņ, tā nu gan ir vesela bagātiba, viņa brīnī­jās.

- Nūja, virs norūca. Šo-dien no-zagu.

- Kam tad? Mollija satriekta un ieinteresēta vaicāja.

- Ci-tam blē-dim.

Mollija noskurinājās, ielika dimantu jakas kabatā un pa­nāca Rokiju, kas kopā ar Brisko kundzi stāvēja trīs durvis tālāk pie seifu telpām.

Rokijs izskatījās tā, it kā nupat būtu saņēmis ziņu, ka Petula pārvērsta maltajā gaļā.

- Kas par lietu?

- Atslēgas, Rokijs aizsmacis čukstēja. Tas idiots Nokmans vispār nenieka nezina par šo vietu. Kopš viņš te bija, viss ir modernizēts. Mēs nekādi nevaram iekļūt šajos seifos un atvērt drošības depozītu kastes.

- Kāpēc?

- Tāpēc, kā man izstāstīja Brisko kundze, ka viņa pati nevar tās atvērt. Lai dabūtu vaļā šīs kastes, jābūt klāt gan viņai, gan klientiem, kuri tās nomā. Te ir pieci seifi, katrā astoņdesmit depozītu kastes. Kopā četrsimt kastes un četrsimt klientu, kuriem jābūt šeit.

- Bet kāpēc? vaicāja Mollija. ,

- Tāpēc, paskaidroja Brisko kundze, ka mums ir jau­na ie-rīce, kas ļauj kas-tes at-vērt vie-nl-gi tad, ja sa-ņem in-for-mā-ci-ju no ma-nis un klien-ta.

- Kādu informāciju?

- Tīk-le-nes no-la-sī-jumu.

Mollijas kājas pēkšņi likās ļogāmies. Par ko runā Brisko kundze?

- Parādi man to ierīci! viņa pavēlēja.

Brisko kundze pieveda viņu pie melnas kastes, kas karā­jās pie sienas. Uz tās bija panelis ar pogām, kuras bija ap­zīmētas ar cipariem no nulles līdz deviņi, un elektronisks tablo, kur cipari iedegās zaļā krāsā. Šobrīd uz tablo bija nulle, nulle, nulle. Pa labi no nullēm bija dzeltena spuldze biljarda bumbas lielumā.

- Paskaidro, kā tā darbojas, teica Mollija.

- Vis-pirms es uzspie-žu tās depo-zītu kas-tes nu-muru, ku-ra jā-at-ver. Tad ie-rī-ce sa-li-dzi-na manu tīk-leni ar tīk-lenes pa-rau-gu sa-vā at-miņā. Pēc tam tā no-lasa klienta tīk-leni un sa-lī-dzina to ar pa-rau-gu at-miņā. Ja visa tīk-leņu in-for-mācija ir pa-rei-za, da-tors ma-šī-nā zina, ka es es-mu šeit un arī klients ir šeit. Tad ie-rī-ce ļauj at-vērt de-po-zīta kas-ti. Dro-šī-bas kas-tes ne-var at-vērt jeb-kurš, kurš gri-bē-tu no-zagt to sa-tu-ru.

Mollija savilka lūpas. Tas nu bija pilnīgi neparedzēti. Viņa paskatījās uz Rokiju, kas izskatījās tā, it kā būtu slims.

- Un kas tieši ir tīklene? Kaut kāda veida pirksta no­spiedums?

- Zi-nā-mā mē-rā tas ir pirk-sta no-spie-dums tā-pēc, ka nav di-vu vie-nā-du cilvē-ka tīk-le-ņu. Tā-pēc arī ma­šīna dar-bo-jas.

-Jā, es zinu, kāpēc tā darbojas, atcirta Mollija, apzinā­damās savu sakāvi. Es tikai gribu zināt, kas ir tīklene.

Brisko kundzes atbilde bija monotona, it kā viņa to no­lasītu no garlaicīgas mācību grāmatas. Tīk-lene ir acs krā-sai-nā da-ļa. Šī da-ļa pie-šķir cil-vē-kam tā acu krā-su. Tīk-le-nē ir mus-ku-ļi, kas sa-velk un iz-pleš mel-no zī-lī-ti acs cen-trā. Kat-ram ir ci-tā-da tīk-le-ne. Ta-va ir jau-ka tā ir bri-niš-ķīgi za-ļā krā-sā.

Mollijai caur smadzenēm izšāvās cerību stariņš. Viņa pamāja Rokijam. Ir vērts mēģināt.

Pēc mirkļa Rokijs bija ievadījis tīklenes lasīšanas ierīcē skaitli "viens", lai atvērtu drošibas depozīta kārbu ar nu­muru viens, un Brisko kundze pieliecās, skatoties mašīnā un ļaujot nolasīt savu tīkleni.

Tad bija Mollijas kārta. Viņa noliecās uz priekšu un pie­lika aci pie dzeltenās bumbas. Viņa ieskatījās tīklenes lasī­šanas ierīcē, un mašīna savukārt ielūkojās Mollijas acī.

Tur nu bija Mollijas acs kā liels, lāsumains, zaļš dārgak­mens ar smaragda dzīslām. Mašīna sāka lasīt sīkos asinsvadiņus un muskuļus, veidojot attēlu savā datora atmiņā. Uzņemot informāciju, tā klusi un aprauti pīkstēja.

Tad pēkšņi acs mašīnas priekšā izmainījās. Mašīna sāka no jauna pīkstot lasīt tīkleni. Kad acs vēlreiz mainījās āt­rāk nekā iepriekš, mašīna atkal atsāka no jauna. Kad acs nobīdījās, nobīdījās ari mašīna. Kad acs zīlīte kļuva lielāka, mašīna pielāgojās pieaugumam. Kad zīlīte sarāvās, ma­šīna samazināja datus. Dārgakmenim līdzīgā tīklene sāka griezties. Mašīna bija apmulsusi. Tā nebija programmēta lasīt acis, kas mainās. Un nu vēl zaļie plankumi acī sāka mirgot. Mašīnas temperatūra cēlās, kad tā pārmeklēja savu silikona atmiņu, lai atrastu norādījumus, ko darīt. Acs sāka pulsēt, dators sāka pīkstēt straujāk, acs sāka vienlaikus raustīties un pulsēt, datoru pārņēma panika. Tā temperatūra pieauga, procesors izliecās, lasīšanas ierīce bija… bija… un pēkšņi dators vairs nespēja atcerēties ne, to, kas ir lasīšanas ierīce, ne to, kur tā atrodas. Pēkšņi viss, ko tas spēja izskaitļot, bija vienīgi tas, cik burvīgi izskatās tā priekšā esošā acs. Mašīnas silikona sirds jutās tik silti un labi kā tās ražošanas dienā. Datoram patika šī acs. Patika tās tīklene. Tā bija labāka par visām citām tīklenēm, ko tam jebkad bija nācies nolasīt, salikt kopā. Dators atslābi­nājās un deva pats sev rīkojumu pilnībā atvērties.

PING KLAUKŠ, PING KLAUKŠ, PING KLAUKŠ, PING KLAUKŠ, PING KLAUKŠ, PĻOINK, PĻOINK, PĻOINK, PĻOINK.

Mirkli atvērās četrsimt drošibas depozītu kastīšu dur­vis. Un vienlaikus atslēdzās piecu depozītu telpu tērauda stieņu vārti.

Mollija atrāva aci no mašīnas un tīksminājās par pa­veikto darbu.

- Lūk, to es saucu par stilu, viņa lepojās.

- Es to saucu par ārkārtīgu veiksmi, noteica Rokijs.

Rokijs pavadīja Brisko kundzi augšup pa kāpnēm re­zerves izeju no pagrabtelpas un devās atpakaļ uz bankas vestibilu. Tur viņš pavēlēja trīsdesmit pieciem hipnotizē­tajiem cilvēkiem doties uz pagrabstāvu un izveidot dzīvu ķēdi no drošības depozītu kastēm līdz bankas automašīnai garāžā. Brisko kundze izsniedza Mollijai un Rokijam bas­ketbola bumbas lieluma audekla maisus un daudzas lielas, brūnas aploksnes. Abi nekavējoties ķērās pie darba.

Seifu telpas izrādījās piebāztas ar gluži vai biedējošu dārgumu daudzumu. Katrā telpā bija astoņas kolonnas pa desmit kastēm katrā. Tātad katrā seifa telpā atradās astoņdesmit kastes. Kopā četrsimt.

Katrā kastē bija neliela izvelkama metāla paplāte, un, kā Mollija un Rokijs drīz atklāja, tad katra no šim paplātēm izskatījās citāda. Tur bija paplātes ar lieliem, atsevišķiem rubīniem, rūpīgi izklātiem uz samta. Citās atradās mazas pirksta naga lieluma paciņas, kas bija sarindotas kā sar­dīnes bundžā. Mirdzēja paplātes, pilnas ar pērļu kaklaro­tām, un citas, kuras klāja gredzeni ar briljantiem. Dažās gulēja ādas, zīda vai zamšādas maisiņi. Katru maisiņu pildīja dārgakmeņi. Bija redzamas paplātes ar dārgiem, senlaicīgiem juvelierizstrādājumiem un speciāli slīpētiem dārgakmeņiem. Mollija un Rokijs iztukšoja katru paplāti, ieliekot tās saturu atsevišķā brūnā aploksnē, vienlaikus ķeroties klāt vienai kolonnai. Katrā no basketbola bum­bas izmēra maisiem varēja ievietot desmit brūnas aploks­nes.

Beidzot pēdējais maiss tika nodots pa dzīvo konveijeru un nogādāts garāžā. Tur tos gorilla iekrāva mašīnā.

Tas bija nogurdinošs darbs. Velves atstāja dārgakmeņi miljonu, miljonu un vēlreiz miljonu dolāru vērtībā. Taču beigu beigās tie visi tika paņemti un iesaiņoti, un mašīnas aizmugurē cerīgi krājās apaļīgu maisu kaudze.

Mollija un Rokijs atkal sapulcēja nosvīdušos, hipnotizē­tos cilvēkus vestibilā un apzinīgi iztukšoja viņu atmiņu.

Jūs visi pamodīsieties, kad izdzirdēsiet pulksteni ārā sitam pustrīs, teica Mollija. Jūs visi stāstīsiet policijai, ka banku aplaupīja bruņota banda ar zeķēm galvā, un, nūjā, katram no jums būs savs stāsts, piemēram, cik iz­bijušies jūs bijāt vai ko viņi jums teica, un tamlīdzīgi… un līdz pustrijiem jūs visi varat sēdēt uz grīdas un, pie­mēram… dziedāt dziesmas. Un pēdējais ir, lūk, kas. Jūs neko neatceraties nepar manu draugu, ne par mani.

Visi vestibilā esošie cilvēki paklausīgi apsēdās un sāka dziedāt dziesmas. Mollija nodomāja, ka viņi izskatās mīļi, gluži kā bērnudārza audzēkņi. Tad viņa un Rokijs ielēca bruņumašīnas priekšējā sēdeklī, kur jau gaidīja hipnoti­zētais šoferis, garāžas durvis atvērās, mašīna izbrauca, un durvis aiz tās aizvērās.

Brauciens no Šoringa bankas uz Rietumu 52. ielu bija nervus kutinošs, jo gorilla ne visai labi vadīja mašīnu. Tomēr drīz netālu no dokiem viņi atrada nolaisto ēku Nokmana noliktavu. Mollija centās kaut ko salasīt grafīti zīmējumos, kas klāja tās ārsienas, kamēr Rokijs izlēca, lai atvērtu noplukušos vārtus.

Tad sākās pārkraušana. Maisi ar laupījumu bija jāpār­vieto Nokmana brūnajā kravas auto. Kad darbs bija pa­darīts, apsargs pēc lielajām pūlēm apsēdās ar sasārtušu seju un Mollija iedeva viņam padzerties.

Liels, liels paldies, teica Rokijs, juzdamies vainīgs viņa priekšā. Tagad tev tukšā mašīna jāaizved atpakaļ uz banku, taču tu pamodīsies un nokļūsi tur ne agrāk par trijiem. Šo adresi tu neatcerēsies. Visiem, kas jautās, tu atbildēsi, ka tev lika izkraut laupījumu visdažādākajās automašīnās mustangos, kadiljakos, ģimenes auto. Un tu teiksi, ka pēc tam tevi sasēja un apdullināja un, kad beidzot atbrīvojies, tu atradies… 99. ielā, un no turienes tu brauci atpakaļ uz banku.

Gorilla norūca un izdzēra ūdeni, pusi izlejot uz krūtīm. Drīz viņš bija prom.

Divdesmit pāri vieniem Mollija nervozi trinās krēslā, gaidot ierodamies Nokmanu.