Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

SESTĀ NODAĻA

Kad visi bija devušies uz skolu, Mollija izdzirdēja slimnieku izolatoram negribīgi tuvojamies Adersto­nes jaunkundzes soļu klaudzoņu. Aderstones jaunkundze bija atvieglota, redzot, ka Mollija ir iemigusi. Aizspiedusi degunu, viņa šķērsoja telpu un atstāja uz Mollijas galda zīmīti.

Tā kā tev, Visticamāk, ir kaut kas lipīgs, tu nedrīksti kontaktēties ar citiem, līdz tev kļūs labāk. Kad spēsi kaut ko ieēst, ej uz virtuves gaiteni un pasauc. Ednu. nekādā gadījumā neej uirtuvē un neelpo uīrsū ēdienam.

Te ir termometrs. Kad tev klļūs labāk un temperatūra būs nokritusies līdz normālai 37.5 grādiem -, tea jāatgriežas savā guļamtelpā un jāiekļaujas parastajā grafikā. Es sagaidu, ka tu tad atgriezīsies pie novārtā pamestajiem. tīrīšanas pienākumiem.

Aderstones jaunkundze

Sūkādama zobu protēzes, Aderstones jaunkundze devās lejup savā dzīvokli, lai iebaudītu rīta šerija glāzi. Viņa se­cināja, ka diena līdz šim ir bijusi īpaši nogurdinoša, tāpēc ielēja sev divas. Pēc neilga laika Mollija saklausīja viņas soļu gurkstēšanu uz grants celiņa. Kad ar čīkstoņu atvērās dzelzī kaltie vārti, Mollija tieši laikā paguva paskatīties pa logu, lai ieraudzītu, kā Aderstones jaunkundze tuntulē uz savu minibusiņu. Viņa kaut kur devās, bet bez Petulas.

Tagad Mollijai pavērās iespēja eksperimentēt! Viņa aši iz­lasīja trešo soli nodaļā par dzīvnieku hipnotizēšanu.

Dzīvnieka būtības izdibināšana var prasīt ilgu laiku, taču nepadodies. Atrodi "balsi", kuru dzird tavs dzīvnieks.

Nu labi, to Mollija jau bija izdarījusi. Viņa bija rūkusi gluži tāpat kā Petula.

Ceturtais solis. Uzlūko dzīvnieku, lēni tam tuvojoties,ja tas ir nepieciešams. Atceries dzīvnieka "balsi", lēni un rāmi atkārto to. Iemidzinoši atkārto dzīvnieka balsi, līdz tas nokļūst transā. Var izmantot svārstu. (Visiem hipnotizēšanas mācekļiem būtu jāap­gūst darbības ar svārstu un jāizlasa ceturtā nodaļa.) To, ka dzīv­nieks nonācis transā, tu jutīsi no "saplūsmes izjūtas".

Mollija aizvēra grāmatu un nokāpa bēniņu kāpņu lau­kumiņā. Viņa palūkojās pār kāpņu margām un ieraudzīja Petulu skaļi sēcam uz samta spilvena. Mollija klusi nolavījās pa kāpnēm, līdz nonāca triju metru attālumā no mopsenes. Pa pusei pievērusi acis un prātā koncentrēju­sies uz Petulu, līdz no viņas pašas rīkles izlauzās ņurdiens, Mollija vērta to aizvien klusāku un ritmiskāku.

Ggrrrr-grrrrr-grrrrrrr, viņa ņurdēja. Kādu mirkli viņa jutās stulbi, bet tad, ieraudzījusi, kā saslejas Petulas ausis un atveras acis, Mollija koncentrējās jau pavisam nopietni.

Mazā sunene ieraudzīja Molliju un izdzirda viņu izdo­dam pazīstamas skaņas. Petula ieklausījās un piešķieba galvu uz vienu pusi. Citkārt sunene būtu rūkusi, jo bērna pienākšana parasti nozīmēja ņemšanu rokās. Un Petulai tas tik ļoti nepatika. Pēc tam viņai vienmēr sāpēja vēders. Dumjā saimniece viņu vienmēr mēdza ņemt rokās, un tas bija tik sāpīgi. Bet šis bērns bija simpātisks. Bērna izdotās skaņas nomierināja. Petula redzēja, ka bērns tuvojas, taču viņai bija vienalga. īstenībā Petula gribēja, lai meitene tu­vojas, lai varētu ieskatīties mīļajās, zaļajās acis. Mopsenei patika, ka meitenes balss liek viņai atslābināties.

Drīz jau Mollija bija tikai kādas pēdas attālumā no Pe­tulas. Mopsenes brūnās acis vērās tieši viņā.

GRRRR-grrrrr-GGRRRR-grrrrr, Mollija no visas sirds centās atdarināt Petulas rūkšanu, cerot un lūdzoties, lai hipnoze iedarbotos. Un tad pēkšņi Petulas acis aizmiglojās, it kā tām priekšā būtu aizvilkti aizkari, lai gan acis visu laiku palika plaši atvērtas. Bija interesanti to vērot. Un vērojot Mollija juta kaut ko siltu, mīksti pūkainu plūstam augšup no pēdām pa visu ķermeni līdz pat matu saknītēm uz galvas. Tā bija doktora Logana aprakstītā saplūsmes iz­jūta. Mollija beidza izdvest skaņas. Petula sēdēja kā suņa izbāzenis, blenžot tukšumā. Mollija bija to paveikusi! Viņa tik tikko spēja tam noticēt. Tas bija satriecoši! Viņa tiešām bija nohipnotizējusi dzīvnieku!

Un tagad, nodomāja Mollija, viņa varētu "iedvest" Petulai savas domas, taču tad vīlusies secināja, ka tas būtu sa­režģīti, jo viņa taču nerunā suņu valodā. Kā viņai gribētos iedvest Petulai, lai tā nosiekalo Aderstones jaunkundzes šerija glāzi vai iekož viņai elkonī, vai lai izvārtās govju mēslos un tad noguļas Aderstones jaunkundzes gultā. Pēkšņi Mollijai iešāvās prātā pats labākais, ko varētu iz­darīt Petulas labā. Viņa varētu to atradināt no šokolādes cepumiem, ar kuriem Aderstones jaunkundze viņu mēdza nemitīgi barot. Petula ēda šokolādes cepumus pieraduma un alkatības dēļ, nemaz neapzinoties, ka tie viņai izraisa sliktu pašsajūtu un nelāgu garastāvokli. Mollija kabatā sameklēja pusizlietoto kečupa paciņu.

Petula lūkojās uz meiteni, kura bija pati jaukākā un simpātiskākā persona, kādu viņa jelkad sastapusi. Mei­tene turēja rokā vienu no Petulas šokolādes cepumiem un izspieda uz tā kaut ko nejauku. Kaut ko sarkanu. Petula saprata, ka tam jābūt kaut kam atbaidošam, jo meitene briesmīgi viebās, uzlūkojot sarkano vielu. Un šī viela pār­klāja visu Petulas cepuma virsmu. Tagad cepums izskatījās ļoti negaršīgs. Arī meitenei tā likās. Viņa sāka rīstīties. Un Petula meitenei uzticējās. Savā suņa prātā viņa apzinājās, ka jāatceras tas, ko rāda šī jaukā meitene. Šokolādes ce­pumi ir slikti, slikti, slikti.

Tad meitene noglāstīja Petulas galvu un sunenei viņa patika vēl vairāk. Meitene atkal sāka maigi ņurdēt un aiz­ejot skaļi norējās. Tas lika Petulai iziet no transa.

Petula apmulsusi pakratīja ausis. Viņa neatcerējās, kas noticis pēdējo desmit minūšu laikā, taču tagad jutās ci­tādi. Nezin kāpēc viņu bija pārņēmusi jauna sajūta: viņai vairs negaršoja šokolādes cepumi. Taču viņai ļoti patika meitene, kas sēdēja uz kāpnēm.

Mollija pamāja Petulai.

Laba sunenīte, viņa uzslavēja.

Petulai vēl aizvien sāpēja vēders, bet šī meitene mopsenei patika tik ļoti, ka viņa uzrāpās augšup pa kāpnēm, lai saņemtu glāstu. Viņa luncināja asti, un tā bija jauka sa­jūta, jo asti luncinājusi viņa nebija jau vairākas nedēļas.

Mollija papliķēja Petulu un jutās ļoti apmierināta. Tad viņa devās uz tualeti un aizskaloja ar kečupu noziesto cepumu podā.

Kaut arī Mollijas vēders tajā rītā rūca no izsalkuma, viņa nelikās par to ne zinis. Viņa aizgūtnēm rija hipnotizēšanas grāmatu. Pusdienlaikā pa kāpnēm augšup uzvēdīja ceptu zušu Aderstones jaunkundzes un Ednas pusdienu aromāts. Mollija noskrēja lejā pie Petulas un ar lielu prieku ieraudzīja, ka sunene nav pieskārusies nevienam cepu­mam. Pusdienās Mollija uzēda šokolādes cepumus, tad atgriezās pie grāmatas.

Četros Mollija dzirdēja, kā visi atgriežas no skolas un Aderstones jaunkundze piepilda Petulas cepumu bļodiņu. Kamēr pārējie dzēra tēju, Mollija paņēma trīs cepumus. Vēl pēc pusstundas viņa ārā izdzirdēja piebraucam auto. Mollija palūkojās pa logu, lai paskatītos, kā ierodas ame­rikāņu viesi kalsns, bārdains vīrietis un sieviete ar sārtu šalli ap galvu. Aderstones jaunkundze, tērpusies tirkīzkrāsas kostīmā un demonstrējot savas labākās manieres, žēla­baini nočīkstēja: Sveicināti, nāciet, lūdzu, iekšā. Kādu bridi Molliju pārņēma spēji ilgu uzplūdi. Kaut nu tā būtu viņa, kuru tie izvēlētos un aizvestu prom no šejienes. Pa­ņemtu prom, kā tika paņemti Atlasa Bruņinieks un Mozus Autiņš. Taču viņa apzinājās, ka adopcija notiek reti, un, ja nu ari šodien kādu izvēlēsies, tad tā pavisam noteikti nebūs viņa. Un tomēr tad, kad viņa iedomājās par savu grāmatu, dzīve bāreņu namā nemaz nelikās tik slikta.

Šajā dienā cepumu bļodiņa tika piepildīta divas reizes. Katru reizi Mollija nolavījās lejup pa kāpnēm, lai papildi­nātu krājumus un tādējādi remdētu izsalkumu.

Tovakar Mollija lasīja ilgi, koncentrējoties uz doktora Logana paustajām atziņām. Kad meitene beidzot izslēdza gaismu, viņu pārņēma iedrošinoša izjūta, ka laiks darbojas viņas labā. Mollija varētu paslimot vismaz vēl nākamo dienu, līdz Aderstones jaunkundze nāktu viņu pārbaudīt. Varētu pārtikt no Petulas cepumiem un pārējā laikā apgūt doktora Logana gudrību. Dažu dienu laikā grāmatas no­slēpumi jau būtu droši nogūlušies viņas prātā. Kaitināja tas, ka divas nodaļas bija izplēstas, taču viņa visu mēģi­nātu iemācīties no pārējām septiņām. Mollija nevarēja vien sagaidīt, kad par savu atklājumu varēs pastāstīt Ro­kijam. Abu strīds tagad šķita niecīgs salīdzinājumā ar brīnumainajiem hipnozes noslēpumiem. Mollija atlaidās gultā, prātojot, kur lai ņem ķēdi un svārstu.

Pēkšņi viņas domās ielauzās negantā profesora tēls no bibliotēkas. Mollija sāka justies nedaudz vainīga. Šī no­teikti bija pasaulē pati labākā hipnozes mācību grāmata, kuru sarakstījis viens no pasaulē labākajiem hipnotizē­tājiem. Nabaga profesora pētījumi nebūs pilnīgi, ja tajos netiks ietverti doktora Logana uzskati par šo tematu, un viņš taču bija pārvarējis tūkstošiem jūdžu, lai iegūtu šo grāmatu. Nav nekāds brīnums, ka viņš bija tik noskaities. Muzeja vadība dusmosies par naudas tēriņiem dārgām aviobiļetēm. Nu labi, Mollija nodomāja, es nolikšu grā­matu atpakaļ, tiklīdz būšu tikusi ar to skaidrībā. Tad viņš tajā varēs urbties daudzu gadu garumā. Apmierinājusi sirdsapziņu, viņa iegrima miegā.

Mollija vairs nedomāja par profesoru. Un tieši tā bija viņas lielākā kļūda.