Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

ASTOTĀ NODAĻA

Edna un Mollija atgriezās bāreņu namā, mašīnas riepām šķaidot granti pa gaisu. Nams bija tukšs un kluss, jo Aderstones jaunkundze vēl nebija atgriezusies un bērni vēl nebija pārnākuši no pastaigas. Petula aizskrēja apsekot dārzu, un Mollija, ļoti apmierināta ar sevi, devās augšup uz jumtistabiņu. Viņa apsēdās uz gultas malas un sāka pārdomāt tikko paveiktos brīnumdarbus. Ednas hipnotizēšana likās kā sapnis. Kamēr Mollija brīnījās par savām jauniegūtajām spējām, no virtuves radio pa kāp­nēm augšup plūda mūzika. Mollija juta, ka viņas acis ir nogurušas. Ednas hipnotizēšanas laikā ar tām bija noticis kaut kas neparasts. Tobrīd šķita, ka tās kvēlo, bet tagad tās bija trulas un smagas.

Mollija pāršķirstīja hipnotizēšanas grāmatu, meklējot kaut ko par kvēlojošām vai nogurušām acīm. Nodaļā "Kā hipnotizēt pūli" bija apakšnodaļa ar virsrakstu "viss ir acīs".

Lai hipnotizētu lietu pūli, tev jāiemācās hipnotizēt tikai ar acīm. Tas foti nogurdina acis. Praktizējies ar Šiem vingri­nājumiem!

Grāmatā bija acs attēli. Acs, kas skatās pa kreisi. Acs, kas skatās pa labi. Acs, kas skatās uz tuviem un tāliem priekšmetiem. Tad Mollija nonāca pie apakšnodaļas, kas saucās "Vingrinājums ar spogufi".

Nostājies spoguļa priekšā un ielūkojies sev tieši acīs. Centies tās nemirkšķināt. Drīz tava seja mainīsies. Neuztraucies. Tev lik­sies, ka tavas acis kvēlo. Šī kvēlošana ir tā sajūta, kāda tev nepie­ciešama, lai hipnotizētu cilvēkus tikai ar acīm. Un tieši tā tev jā­apgūst, lai hipnotizētu pūli.

Tātad Mollija bija hipnotizējusi Ednu tikai ar acīm? Viņa apzinājās, ka ir izmantojusi karoti kā svārstu un arī balsi. Viņa piegāja pie spoguļa un palūkojās uz sevi. Tur nu bija viņas sārtā, piņņainā seja un kartupelim līdzīgais deguns. Viņa cieši ieskatījās sev acis. Viņai atbildēja tiešs zaļo acu skatiens. Viņa raudzījas desmit, divdesmit, trīs­desmit sekundes. Acis sāka trīsēt un tad šķita kļūstam lie­lākas, lielākas, lielākas. Mūzika apakšstāvā nu jau skanēja kā no tālienes. Mollija koncentrējās uz acīm un centās tās nemirkšķināt, lai atkal izjustu kvēlojošo sajūtu. Un tad notika kas neparasts. Mollijas seja bija pilnībā pazudusi, un vietā, kur tā bija pirms tam, parādījās kāda pavisam cita. Mollijas mati bija kļuvuši oranži un stīvi. Vienā nāsī karājās liela saspraužamā adata, un plakstiņus klāja zili balts tonējums. Viņa blenza savā jaunajā panka veidolā. Mollijas kājas bija notirpušas, un šķita, ka acis pulsē, kvēlo un pulsē, ieslēdzas un izslēdzas kā bākas gaisma. Un šādi, kā bija teikts grāmatā, varot hipnotizēt pūli.

Mollija spēji samirkšķināja acis. Ar atvieglojumu viņa spogulī atkal saskatīja savu seju. Tas nu gan bija savādi. Vai tad vingrinājumā ar spoguli viņa bija hipnotizējusi pati sevi? Varbūt grāmata sniegs atbildi par tikko noti­kušo.

Mollija ar acīm pārskrēja apakšnodaļai "vingrinājums ar spoguli". Tur bija rindkopa, kura saucās "Sevis hipnotizēšana".

Iedomājies, kāds tu gribētu būt, bija rakstīts grāmatā. Pie­mēram, ja tu gribētu kfūt maigāks vai agresīvāks, iedomājies, ka esi maigāks vai agresīvāks, un taā tu spoguli ieraudzīsi, kāds tu tad būtu.

Mollija samulsusi atlaidās gultā. Viņa sevi nekad nebija iztēlojusies kā panku, taču tieši to bija parādījis spogulis. Tas bija tā, it kā zemapziņā viņa gribētu būt panks, un hipnoze bija parādījusi viņas citādo būtību. Kas tad ir panki? Viņa tos vienmēr bija uztvērusi kā dumpiniekus. Mollija noteikti gribēja dumpoties. Jā, šķita, ka zemapziņa ir viņai soli priekšā, parādot, kāda viņa dvēseles dziļumos vēlētos būt.

Noslēpusi hipnozes grāmatu zem matrača, viņa apsē­dās, lai pārdomātu, kādas vēl citas Mollijas varētu uzburt iztēlē. Tad, joprojām prātojot, viņa izvilka zīmuli un sāka urbināt caurumu ziepju gabalā, ko bija paņēmusi no iz­lietnes. Izpiņķējusi bārksti no segas, viņa to noknieba un izvilka caur ziepju gabala caurumu. Galā viņa iesēja mezglu. Tagad viņas rīcībā bija pašgatavots svārsts. Ne­bija jau nekāds labais, tomēr tas darbojās, un, par spīti nogurumam, vajadzēja izmantot laiku, lai izmēģinātu to ar Ednu, kamēr pārējie vēl nebija pārradušies. Tā nu, uz­vilkusi rītakleitu, Mollija devās lejā pa kāpnēm.

Viņa paskrēja garām Petulai, kas priecīgi metās meite­nei pakaļ. Mollija traucās lejup pa kāpnēm, līdz stāvēja uz vestibila šaha galdiņam līdzīgās akmens grīdas. Meitene atkal izdzirdēja mūziku, šoreiz no televīzijas istabas, un, sev par pārsteigumu, izdzirdēja Heizlas Hakerslijas kau­coši dziedošo balsi. Heizlai laikam kaut kā bija izdevies izvairities no sestdienas rīta pastaigas.

Mollija zagās uz priekšu pa gaiteni un paskatījās pa kopējās telpas durvju spraugu. Viņa ieraudzīja Heizlu, kas bija pārģērbusies par kaķi, tērpusies baltā triko, baltās zeķbiksēs, baltās čībiņās, ar gumiju piestiprinājusi galvai baltas kaķa ausis. Tas bija tērps, kurā viņa gatavojās uz­stāties talantu konkursā. Heizla rokā šūpoja baltu asti un dejojot dziedāja:

Man žēl, ka iztrenkāju baložus, Man žēl, ka nokodu es žurku, Man žēl, ka nozagu jums pienu, Bet esmu taču kaķis… Ņau, ņau.

Mollija vēroja, kā Heizla dejo stepu pa istabu, valba acis, mirkšķina plakstiņus un vispār izskatās ļoti stulbi. Mollija jau sāka vēlēties, kaut viņai līdzi būtu fotoaparāts. Bet tad prātā ienāca kas cits. Heizlai joprojām ākstoties, Mollija dziļi ievilka elpu un devās iekšā.

- Ak, tā tak neesi tu, Miegazāle… Un tev līdzi vēl tā smirdīgā mopsene Petula. Tev taču nebūs kļuvis labāk? novaidējās Heizla. Petula viņai uzrūca.

-Jā, nu jau ir gan mazliet labāk, paldies, teica Mollija, ņemdama no kabatas ziepju svārstu. Viņa apsēdās Heizlas priekšā un it kā rotaļājoties sāka to šūpot.

- Kas tas tāds? jautāja Heizla. Tev jānēsā līdzi zie­pes, jo svīst rokas?

Mollija turēja svārstu viņas sejas priekšā, ritmiski šū­pojot to no vienas puses uz otru.

- Ko tu dari?

- Neko ī-pašu, atbildēja Mollija.

- Tā nu vis nav. Tu mēģini mani hipnotizēt, izšāva Heizla. Tādi idiņi kā tu taču domā, ka hipnoze tiešām darbojas.

Mollija beidza šūpot svārstu. Nemēģinu vis, viņa aši atcirta.

- Tu nu gan esi stulba, nošņācās Heizla, un Mollija saprata, ka ir tuvojusies Heizlai pavisam neveikli. Iepriek­šējie panākumi bija viesuši viņā pārmēru lielu paļāvību savām spējām. Un tagad Heizla bija kļuvusi pārāk piesar­dzīga, lai Mollija varētu viņu hipnotizēt.

- Es nemaz necentos tevi hipnotizēt. Tas nav nekāds svārsts, tās vienkārši ir… ziepes striķītī, lai man tās ne­pazustu vannā.

- Ceru, ka tu netaisies iet vannā, Heizla dzēlīgi teica, attīdama atpakaļ kaseti, jo Aderstonei diez vai patiks, ka tu neņem vērā viņas aizliegumu. Ja jau tēlo slimu, tad tā ari turpini. Tev taču aizliedza iet vannā četras nedēļas, vai ne?

- Nuja, atbildēja Mollija. Es jau tikai gatavojos. Viņa piecēlās un grasījās iet prom. Nebija nekādas jēgas palikt un uzklausīt apvainojumus.

Heizla ar riebumu uzlūkoja Molliju. Superīgākā idene, viņa noteica. Un tad, kad Mollija jau bija gandrīz izgājusi, Heizla nevērīgi izmeta: Starp citu, vai tu jau zini?

- Ko tad?

- Rokijs atradis ģimeni.

Šie vārdi Molliju satrieca. Bija tā, it kā ledaina ūdens šalts būtu viņu aplējusi no galvas līdz kājām. Viņa tik tikko spēja parunāt. K-kad?

Heizla ļauni pasmīnēja. Tas amerikāņu pāris, kas te bija vakar. Lai cik tas būtu dīvaini, viņš tiem patika… Dī­vains pārītis. Lai nu kā, vakar viņš aizbrauca. Viņš taču no tevis neatvadījās, vai ne? Nūjā, viņš jau man teica, ka gribot tikt vaļā no tevis. Tu viņam esot līdz kaklam vai kaut kā tā. Viņš esot tevi atēdies… Kaut kad jau uzrakstī­šot tev kādu rindiņu.

- Tu joko… vai vispār āksties, teica Mollija.

- Nē, nē, nemaz nejokoju, kaut ari gana jocīgi jau nu tas ir, atbildēja Heizla.

Mollija lūkojās Heizlas naidīgajā sejā. Tu melo, viņa apgalvoja, atstādama telpu. Taču dziļi dvēselē viņu plosīja neaprakstāmi trakas izjūtas.

Rokijs prom? Pat doma par to bija neiedomājami bries­mīga. Mollija nespēja tam noticēt. Doma par to, ka jāzaudē Rokijs, bija šausminoša, it kā būtu jāzaudē roka vai kāja, vai visa ģimene, jo Rokijs taču arī bija visa Mollijas ģi­mene. Heizla noteikti melo. Rokijs nemūžam neaizbrauktu, neaprunājies ar Molliju. Īstenībā viņš pat nebrauktu prom, ja nebūtu pārliecināts, ka Mollija tiek adoptēta kopā ar viņu. Viņi jau sen bija noslēguši šādu vienošanos. Ja prom, tad kopā. Heizlas terors vienkārši bija pārgājis jaunā līmenī.

Un tomēr Molliju māca baisas aizdomas varbūt Heizla nemelo. Kad Mollija atstāja telpu un devās kāpņu virzienā, viņas sirdi stindzināja aizvien pieaugošas bailes. Lipīgās plaukstas sāka svīst, taču viņu pašu bija pārņēmis dziļš aukstums. Kāpņu laukumiņu apgaismoja pazīstamā un draudzīgā gaisma no zēnu guļamistabas. To ieraugot, Mol­lija jau gara acīm redzēja Rokija mantas, kas pavērsies skatienam, tiklīdz viņa attaisīs zēnu guļamistabas durvis. Un tad viņa jutīsies muļķīgi, jo būs iekritusi Heizlas lama­tās. Taču ar katru soli viņas galva kļuva trulāka. Tad sūrā patiesība iesita viņai pliķi sejā.

No Rokija gultas bija noņemti palagi, visas trīs segas rūpīgi salocītas taisnstūros, un uz spilvena nebija spilvendrānas. Uz naktsgaldiņa blakus gultai nemētājās ne­viens komikss. Drēbju skapja durvis bija vaļā, un drēbju tur nebija.

Mollijai aptrūkās elpas. Šķita, ka neredzamas bailes sa­grābušas viņas kaklu un smadzenes tā, ka plaušas vairs nedarbojās. Viņa atkrita pret stenderi, blenzdama bezper­soniskajā stūrī un bez īpašnieka palikušajā gultā.

Kā gan tu varēji? viņa klusi čukstēja. Tikai pēc kāda brīža viņa atkal atguva elpu un varēja sākt loģiski domāt. Dvēseles dziļumos viņa juta, ka Rokijs nebūtu aizgājis neatvadījies, ja vien viņam nebūtu kāds vērā ņemams iemesls tā rīkoties. Jā, viņi bija sastrīdējušies, taču tas ne­bija tik nopietni, un, kaut arī Rokijs pēdējā laikā bija kļuvis ļoti noslēpumains, Mollija nedomāja, ka ir viņam apnikusi. Tas bija vienkārši Heizlas ļaundabīgo fantāziju auglis. Bet kā izskaidrojama viņa pēkšņā pazušana? Viņš vienmēr bija neaprēķināms un kaut kādā ziņā klaidonis, taču Mollija nedomāja, ka šādi trūkumi tiešām varētu likt viņam aiz­mirst atvadīties. Viņi bija kā brālis un māsa. Rokijs taču nevarēja būt tik izklaidīgs. Tas viss bija pārlieku savādi.

Nu, kad Rokijs aizvests prom, Mollijai vairs nebija ne­viena. Neviena, izņemot Petulu. Mazākie bērni jau bija labi, tomēr pārāk mazi, lai ar viņiem draudzētos. Dzīve šeit bez Rokija šķita neiedomājama. Mollijai bija jāuzzina, kur zēns atrodas, un jāaprunājas ar viņu.

Velkoties augšup pa kāpnēm uz bēniņu telpu, Mollija jutās apjukusi un pazudusi. Viņa atgrieza krānu pie iz­lietnes, lai nomazgātu seju, un palūkojās spoguli. Tur nu bija viņas tuvu viena otrai esošās acis, pilnas asaru. Viņa neatlaidīgi lūkojās savā atspulgā, atceroties, kas notika iepriekšējo reizi, kad viņa bija vingrinājusies ar spoguli. Varbūt tagad, ja iedomātos, ka jūtas labi, viņa ar hipnozes palīdzību varētu novest sevi labsajūtas stāvokli.

Kamēr viņa tā lūkojās, viņas vaibsti izzuda. Augšup pa kāpnēm plūda Heizlas stepa dejas ņaudošā mūzika, un Mollija iztēlojās, ka nemaz nejūtas tik slikti. Mirkli viņas seja izmainījās. Vaigi kļuva apaļāki un sārtāki, mati vi­jīgāki un gaišāki. Tajos iepinās lentes. Viņa izskatījās skaista! Kā kāda bērnu zvaigzne. Tas bija neiedomājami! Mollija juta, kā tirpinoša sajūta, līdzīga saplūsmes izjūtai, atkal rāpjas augšup pa ķermeni. Izmisums nokrita no vi­ņas kā veca, graboša čaula, un tā vietā stājās optimisms. Kārtējo reizi ar spoguļa palīdzību Mollijas zemapziņa pa­teica priekšā, kāda viņa vēlas būt un kā viņai jāmainās.

Kad Mollijai pretī lūkojās viņas nepazīstamais, daiļais "es", galvā iešāvās ideja. Milzīga, graujoša, kolosāla ideja.

Viņa bija apguvusi acu triku. Un šis acu triks bija tas pats hipnozes paņēmiens, ko varēja izmantot pūlim. Pēc dažām dienām viņai būs auditorija skatītāju pūlis pilsē­tiņas talantu konkursā. Kādam bija jāuzvar šajā konkursā, kur uzvarētāju gaidīja liela naudas balva. Un kāpēc lai šis kāds nebūtu Mollija?

Mollija samirkšķināja acis un atkal bija viņa pati. Taču tagad viņa jutās cerību pilna. Meitene atteicās no domas, ka Rokijs viņu ienīst, kaut arī draugs bija prom.

Mollija acumirklī mainīja domas. Viņa noskaidros, kur ir Rokijs, un izprātos, kā atstāt Hārdvikas namu un pievieno­ties viņam. Tas varētu būt grūti, taču meitene sev apsolīja, ka liks lietā ik kripatiņu savas enerģijas un talanta, lai uz­meklētu draugu, un nepadosies, līdz abi atkal būs kopā.