Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DEVIŅPADSMITĀ NODALA

Pēc tikšanās ar Deivinu Natelu Mollija stingri aizliedza mēģinājumu laikā teātri ielaist nepiederošas perso­nas. Protams, šis rikojums tika izpildīts bez ierunām.

Tagad, kad vien Mollija izgāja no teātra vai ieradās Belinghemas viesnīcā, vienmēr apkārt bija bars žurnālistu ar fotoaparātu zibspuldzēm. Iekāpjot rolsroisā vai izkāpjot no tā, Mollija mīklaini smaidīja aiz tumšajām brillēm, taču nekad neielaidās sarunās ar žurnālistiem.

Visā pilsētā ļaudis tenkoja par noslēpumaino Molliju, spriežot, kas viņa ir un no kurienes nākusi. Viņas noslēpu­mainība padarīja to arvien interesantāku, un visi laikrak­stos gribēja redzēt viņas fotogrāfijas. Viena avīze iedeva Mollijai iesauku "dzeguze", jo viņa bija nozagusi Deivlnas Natelas lomu, un televīzijas programmas sūtīja filmēšanas brigādes viņu intervēt, bet bez panākumiem.

Deivīna Natela uzstājās televīzijā un sūrojās par slikto izturēšanos pret sevi.

Čārlijs Pļāpa atkal un atkal zvanīja uz Berija Brega aģen­tūru, lai izlūgtos ekskluzīvu interviju ar šo Molliju Mūnu savā televīzijas pļāpu programmā. Berijs Bregs atbildēja, ka tas varētu būt iespējams par attiecīgu samaksu.

Kamēr Nokmans savā furgonā lauzīja galvu, uz viņa kakla un sejas parādījās sarkani plankumi. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad dabūs rokās Molliju. Taču izrādījās, ka ir ļoti grūti vispār nokļūt viņas tuvumā.

Lai kur arī viņa ietu, visur apkārt bija cilvēki. Tas bija kaitinoši. Vienīgais, ko viņš varēja pasākt, bija vērot un gaidīt izdevību. Varbūt pēc pirmizrādes Mollija sāktu sniegt intervijas un viņš varētu izlikties par žurnālistu. Nokmans centās nomierināties, taču viņš jau pēc dabas bija nepa­cietīgs, un šī situācija darīja viņu vai traku. Viņš baidījas, ka Mollijas noslēpumu varētu atklāt kāds cits. Viņš sēdēja savā baltajā furgonā, smēķēja, ēda kartupeļu čipsus un aizdomīgi vēroja citas stāvvietā novietotās automašīnas. Furgons bija pilns atkritumu, un nepatīkami smakoja tuk­šās paciņas no visiem viņa patērētajiem lētajiem produk­tiem. Ari pats Nokmans smirdēja tik nepatīkami kā ne­kad. Tagad burgeru un tabakas dvaku vēl papildināja lēta pēcskūšanās līdzekļa smārds, ko viņš lietoja, lai nomāktu sen krājušos sviedru aromātu. Laiku pa laikam viņš devās mazgāties uz istabiņu blakus dzelzceļam, taču to nedarīja pārāk bieži, jo baidījās kaut uz brīdi pazaudēt Mollijas Mūnas pēdas. Laika gaitā Nokmanu jau pārņēma apsēs­tība ar Molliju.

Pret Molliju Nokmanam bija dalītas jūtas. Viņš meiteni apskauda, jo tā pirmā bija atradusi grāmatu un iemā­cījusies hipnozes trikus, un ari tāpēc, ka tā dzīvoja kā zvaigzne, kamēr viņam bija jāvada savas dienas šajā sa­smakušajā furgonā. Tajā pašā laikā viņš izjuta bijību Mol­lijas un viņas talanta priekšā, un, tā kā viņš meiteni uzska­tīja par savu īpašumu, viņš ari izbaudīja tās celšanos pretī slavai. Lai saglabātu veselo saprātu, viņš mēdza glāstīt zelta skorpionu, kas karājās viņam ap kaklu, un nemitīgi atkārtot burvju vārdus, kas skanēja šādi:

Jo labāk viņai, jo labāk man,

Jo labāk viņai, jo labāk man,

Jo labāk viņai, jo labāk man, Jo labāk viņai, jo labāk man.

Kas attiecas uz suneni, Nokmans to ienīda. ŠI mopsene bija tik kllriga; klīriga, neglīta mopsene, kas skraidelē mei­tenei nopakaļ. Nokmans skaudīgi domāja par Petulas grez­no gultu un smalkajiem ēdieniem. Jā, šis suns bija Molli­jas Mūnas partneris un labākais draugs. Šī suņa dēļ viņa droši vien būtu gatava uz visu… Un, domājot par Petulu, Nokmanam prātā iešāvās spīdoša doma. Viņa zemisko būtibu sāka pildīt prieks, kas lika ātrāk rosīties domām un palīdzēja idejai nobriest. Kāpēc gan viņš agrāk nebija pamanījis suņa vērtību? Šis suns taču bija Mollijas sirds atslēga! Nokmans pasmaidīja un nobraucīja dubultzodu. Viņš nokasīja kreveļainu pumpu uz kakla, gabaliņu no tās uzšķiezdams uz auto paneļa, un viņa prāts kala neģēlīgu plānu. Tagad viņš vismaz redzēja ceļu uz priekšu.