Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmit devītā nodaļa

Tonakt Mollija un Rokijs devās gulēt divos nakti.

Četros no rīta Mollija pamodās.

Decembra nakts pilnmēness iespidēja logā, un mēnes­nīcas stari pārplūdināja Mollijas gultu.

Meitene jutās savādi. Viņas plaukstas sāka svīst, un tad, it kā to kāds sauktu, viņa izkāpa no gultas, uzģērba halātu, apāva čības un izvilka no matrača apakšas ādā iesieto hipnozes grāmatu.

Kā sapnī Mollija izgāja no guļamtelpas, nokāpa pa kāp­nēm, paņēma mēteli un izgāja ārā aukstajā nakti.

Mēness apgaismoja ceļu, kad viņa atvēra bāreņu nama vārtus, pa ledaino ceļu nokāpa lejup pa pakalnu un devās Braiersvilas pilsētiņas virzienā.

Mollija jutās piesaistīta. Vilkta. Un viņa nejuta aukstumu. Tāpat viņa neizjūta ari bailes. Viņa vienkārši juta, ka viņai jādara kaut kas, lai gan nezināja, kas tieši. Beidzot viņa atjēdzās, apstājusies pie Braiersvilas bibliotēkas. Meitene uzkāpa augšup pa akmens pakāpieniem, devās garām vecajiem akmens lauvām un iegāja bibliotēkas vestibilā. Lasītavā ejas pretējā pusē viņa pamanīja degam gaismu. Mollija zināja, ka viņai jāiet uz turieni. Viņa piegāja pie durvīm un pagrūda tās.

Tur pie sava galda sēdēja bibliotekāre.

- Ā, viņa smaidot teica, pacēlusi skatienu. Tad tu esi atgriezusies. Un, palūkojusies ārā pa logu uz pilnmēnesi, piebilda: Un pilnīgi precīzi.

Kad viņa to teica, Mollija pēkšņi izkļuva no sapnim līdzīgā stāvokļa. Viņa jutās kā tikko pamodusies no ļoti dziļa miega. Te nu viņa ritasvārkos, mētelī un čībās stāvēja bibliotēkas lasītavā ar hipnozes grāmatu padusē. Apstul­busi viņa sniedza to bibliotekārei.

- Paldies, Mollij! Ceru, ka tā tev palīdzēja, teica bib­liotekāre, noņēmusi acenes.

Mollija sāka atgūties. Viņa pētoši uzlūkoja bibliotekāri, brīnoties, kā gan tā zina viņas vārdu. Tad meitene aptvēra, ka bibliotekāre viņas vārdu noteikti redzējusi neskaitāmas reizes, kad viņa bija ņēmusi grāmatas. Bet kā bibliotekāre bija zinājusi, ka Mollija nāks? Mollija aizdomīgi jautāja: Ko jūs domājāt, sakot, ka esmu atgriezusies pilnīgi pre­cīzi? Neatminos, ka būtu sarunājusi ar jums šeit tikties.

Viņa atcerējās, kā no bibliotēkas bija izzaguši hipnozes grāmatu. Vai bibliotekāre toreiz viņu pamanīja? Viņa bija apjukusi par to, ka pieķerta nozieguma vietā. Viņa labprāt klusi noliktu hipnozes grāmatu atpakaļ, lai vērstu visu par labu. Bet tad viņa pārdomāja. Viņa bija pārliecināta, ka iznesusi grāmatu brīdī, kad bibliotekāre neskatījās. Jā, neviens nebija redzējis, kā Mollija to paņem. Tad kā šī sie­viete varēja to zināt? Vai bibliotēkā uzstādītas kameras? Pēkšņi Mollija jutās ļoti neērti.

Bibliotekāre pasmaidīja. Ak, Mollij, neuztraucies! Nāc un apsēdies!

Mollija apsēdās pie galda pretī bibliotekārei. Un pirmo , reizi meitene viņā tā pamatīgi ielūkojās.

Bibliotekāre izskatījās pēc ļoti kārtīgas un apzinīgas sievietes, bet tagad, kad viņa bija noņēmusi brilles, Mollija redzēja, ka viņa nav tik veca, kā bija šķitis iepriekš. Mati

bija sasieti vecmodīgā mezglā, un daži no tiem jau likās sirmi, bet seja tiem neatbilda. Tā bija jauna un gluda, un, viņai smaidot, acis iemirdzējās labsirdībā.

- Tu, Mollij, droši vien domā, ka es tevi nekad neesmu ievērojusi, jo mans deguns vienmēr bija iebāzts kādā grāmatā vai mapē. Taču es tevi ievēroju. Redzēju, ka tu mēdz šeit nākt tik vientuļa un nosalusi un apsēsties pie radiatoriem. Jau sen esmu tevi vērojusi. Es vēlējos tev pa­līdzēt. Man bija priekšnojauta, ka tu kaut ko īstenībā ļoti daudz varētu iemācīties no hipnozes grāmatas. Tāpēc tajā pēcpusdienā, kad tu šeit ienāci, viscaur izmirkuši un nošķaidījusies, es tevi nohipnotizēju. Vai atceries, kā tu pēc miega pamodies uz grīdas?

Mollija apmulsusi pamāja, neticīgi saraukusi seju.

- Nu, lūk, šo miegu tev uzsūtīju es. Es tevi nohipnoti­zēju brīdī, kad mēs sasveicinājāmies. Un, kamēr tu domāji, ka vienkārši guli, es tev šo to iedvesu. Es nohipnotizēju tevi, lai tu atrodi grāmatu. Domāju, ka trīs nedēļas kopā ar to būtu pietiekams laiks, lai tu kaut ko piedzīvotu. Tā­pēc palūdzu tevi atnest to atpakaļ decembra pilnmēness naktī.

- Pilnīgi precīzi… atkārtoja Mollija.

- Tā bija frāze, kurai, kā teicu, tevi jāpamodina pēc pa­staigas pilnmēness nakti. Starp citu, tu nebiji hipnotizēta, lai darītu vēl ko citu. Viss pārējais, kas ar tevi notika, bija tavs pašas piedzīvojums.

- Parasti es visu nokavēju! teica Mollija, kaut arī nā­kamajā mirklī atskārta, ka nu jau vairākas nedēļas nav no­kavējusi neko. Bet kā tas nāk, ka Nokmans uzzināja par grāmatu? jautāja meitene, cenšoties domāt sakarīgi.

- Ak, viņš! Tas melis. Nu, dažas dienas iepriekš viņš pie­zvanīja no Štatiem un apgalvoja, ka grāmata viņam esot nepieciešama svarīgam pētniecības darbam. Viņš teica, ka

esot profesors un ka grāmata viņam esot ļoti vajadzīga. Viņš izturējās ļoti pārliecinoši. Es teicu, ka viņš var to ņemt lasīšanai. Taču pēc tam viņš manā brīvdienā pie­zvanīja citai bibliotekārei un diezgan izvairīgi izteicās. Nokmans pierunāja manu kolēģi viņam grāmatu pārdot. Viņš nosūtīja naudu ar ekspreša pasta pārvedumu, un tad, kad es nākamajā dienā atgriezos darbā, viņš pazi­ņoja, ka dodas šurp pats. Šajā brīdī es nojautu ko nelāgu. Es nedaudz papētīju un atklāju, ka Čikāgas muzejā tāda profesora Nokmana nemaz nav. Nevienā nodaļā. Vēl pirms viņš spēra kāju šajā zemē, es jau zināju, ka Nokmans ir blēdis. Un jau tad es domāju arī par tevi. Es gribēju tev to iedot palasīties. Man žēl, ka izrāvu tevi no miega. Ir jau pārāk vēls, un arī es esmu nogurusi. Man jāiet mājās un tev arī.

Mollija tikko bija īsti atmodusies, un viņas galva bija pilna jautājumu. Es taču nesapņoju, vai ne? viņa jau­tāja.

- Nē, iesmējās bibliotekāre. Bet tev to vajadzētu darīt. Tagad tev vajadzētu atrasties gultā ciešā miegā.

- Es vairs neesmu nogurusi.

- Es gan. Man tiešām jāiet mājās. Bet es vēlētos ar tevi kārtīgi izrunāties tad, kad būsi pilnīgā nomodā, viņa piebilda. Tu man varētu izstāstīt kādus savus piedzīvo­jumus, un es tev izstāstītu kādus no savējiem.

- Vai ari jums ir bijuši piedzīvojumi, izmantojot hip­nozi?

- Protams. Piedzīvojumi notiek ar ikvienu, kurš atklāj, ka tam piemīt šīs spējas. Tomēr tagad es reti izmantoju , savu prasmi. Dažkārt es to lietoju, tikai lai palīdzētu cil­vēkiem. Man šķiet, ka tā ir vislabāk.

- Tā, kā palīdzējāt man?

- Vai izdevās? Man prieks.

Kādu bridi Mollija klusēja, pārdomājot, cik ļoti viņa mainījusies dažu pēdējo nedēļu laikā. Ja nebūtu bijis bi­bliotekāres, viņa aizvien vēl būtu nožēlojamā stāvoklī. Bibliotekāres dēļ Mollija bija iemācījusies tik daudz.

- Paldies! viņa teica. Eēē, atvainojos, es pat nezinu jūsu vārdu.

- Lusija Logana, sacīja sieviete ar laipno seju.

- Tāds pats uzvārds kā doktoram? Mollija noelsās.

- Kā doktoram Loganam, kas sarakstījis šo grāmatu?

- Viņš bija mans vecvectēvs, atkal pasmaidījusi, atbil­dēja Lusija Logana. Bet klausies, šai naktij pārsteigumu būs gana. Tev būs grūti atkal iemigt. Un man jāslēdz tel­pas. Tāpēc tagad abas iesim, un, Mollij, nāc ciemos, kad vien vēlies, un es tev izstāstīšu visu par savu vecvectēvu, un mēs varēsim parunāt par hipnozi. Labi?

Mollija pamāja un piecēlās.

Kad viņa gāja ārā no bibliotēkas, Lusija Logana pamāja.

- Un priecīgus Ziemsvētkus, Mollij, ja tevi pirms tam nesastapšu!

- Priecīgus Ziemsvētkus! novēlēja ari Mollija, kuras galva bija noreibuši no šīs nakts atklājumiem.

Zem decembra mēness stariem Mollija atgriezās mā­jās. Ik pa mirklim viņa šūpoja galvu, iedomājoties kādu gadījumu no dažām iepriekšējām nedēļām, atsvaidzinot atmiņā sajūsmas vai baiļu pilnus brīžus un secinot, ka gadījums ir bijis viņas pusē. Viņa apbrīnoja to, kā bija risinājušies notikumi.

Kad viņa kāpa augšup pa lauku ceļu, sāka snigt bie­zām, mikstām pārslām un zeme zem kājām kļuva balta un viegli gurkstoša. Šķita, ka koki, kas slejas virs ceļmalas dzīvžoga, māj viņai sveicienus.

Tālumā Mollija ieraudzīja Braiersvilas reklāmas dēli. Qube cilvēki peldkostīmos izskatījās tā, it kā viņu mir­dzoši baltie zobi tagad klabētu. Un Mollija nodomāja, cik smieklīgi gan ir tas, ka vēl tikai pirms trijām nedēļām viņa bija uzskatījusi, ka šie cilvēki ir brīnišķīgi, un kā viņa bija alkusi tiem līdzināties. Tagad meiteni vismazāk uz pasaules interesēja viņu Qube dzīve. Viņai dzīvojama pašai sava dzīve, un tā ir daudz interesantāka un nozīmīgāka nekā tiem ļaudīm.

Sniegs piepildīja gaisu, virpuļojot ap Molliju, apslāpējot skaņas, tā ka viņas gājiens bija ļoti kluss un nemanāms. Pirmo reizi mūžā viņa tiešām izjuta sajūsmu par savu dzīvi. Viņai patika būt Mollijai Mūnai, apzinoties, ka viņa nebūt nav pati pilnība.

Hipnozes grāmata bija pārliecinājusi, ka viņa spēj iemā­cīties visu, ja vien cenšas. Ja pirms sešiem mēnešiem kāds būtu teicis, ka viņa būs liela hipnotizētāja, viņa nebūtu tam ticējusi, jo uzskatīja, ka viss viņā ir nejēdzīgs. Tagad Mollija nespēja vien nociesties, kad varēs izmēģināt visu iespējamo. Viņa sāks skriet krosu tikai tāpēc, lai redzētu, vai viņai tajā veicas labāk. Un viņa tiešām iemācīsies de­jot stepu. Ne jau tāpēc, lai kļūtu par ārkārtīgi slavenu stepa dejotāju, bet lai tas viņai padotos tik labi, ka sagā­dātu prieku. Tagad Mollijai vairs nerūpēja slava. Meitene vienkārši vēlējās izbaudīt savu dzīvi un palīdzēt citiem izbaudīt viņējo.

Un līdz Ziemsvētkiem palikušas tikai piecas dienas! Mollija, būdama tik aizņemta visu laiku, bija to pilnīgi piemirsusi. Viņa pasmaidīja. Šie būs visu laiku paši labākie t Ziemsvētki.

Mollija ieelpoja svaigo, auksto nakts gaisu un uzsmai­dīja mierīgajai, dusošajai ainavai. Šonakt dzīve bija gan­drīz vai pārāk aizraujoša. Ko viņa bija domājusi, kad pirmo

reizi atklāja hipnozes grāmatu? Ka tās sniegtās iespējas ir bezgaligas? Šonakt Mollijai likās, ka tā ir pilnīga patiesība attiecībā uz viņas dzīvi. No papēžiem līdz matu galiņiem. Dzīve likās apburoša. Un vēlreiz Mollija nodomāja, cik labi gan ir būt vecajai, parastajai un vienkāršajai Mollijai Mūnai.

Priekšā mēness gaismā kā sudraba josta mirdzēja ceļš uz mājām, uz Laimes namu.

Tūkstoš kilometru tālumā, desmit kilometru augstu de­besīs virs Itālijas Alpiem, kāda lidmašīna meta nāves cilpu. Lidmašīnā sēdēja divas sievietes viena muskuļaina un otra kaulaina. Lidotājai acīs bija traks spīdums un nebija zobu. Viņas zobi, iekārti aukliņā, kā svārsts šūpojās zem zoda. Spēcīgās miesas būves sievietei aiz viņas mugurā bija T krekls ar uzrakstu priekšpusē LABĀK MĪLI ITĀLIJU, CITĀDI…

Kad lidmašīna atkal meta cilpu, spēcīgā sieviete jautāja: Kā būtu ar uno pasta molto, molto bene[7], Agnese?

Mmmmmm, jā, bet, Edna, tikai ne pārāk piparotu. Šoreiz tiešām, Edna… ne pārāk piparotu.

BEIGAS

Džordžija Binga

MOLLIJAS MŪNAS FANTASTISKĀ HIPNOZES GRĀMATA

Redaktore Rūta Koluža

[1] moon (angļu vai.) mēness

[2] adder odze, stone akmens (tulk. no angļu vai.)

[3] scarlet (angļu vai.) spilgti sarkana krāsa

[4] toad (angļu vai.) krupis

[5] vachts jahtas, yodeling jodelēšana, hypnotism hipnoze, ypnotism ipnoze (tulk. no angļu vai.)

[6] king (angļu vai.) karalis

[7] uno pasta molto, molto bene (itāļu vai.) vienu ļoti, ļoti labu makaronu porciju