Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

trīsdesmit sestā nodaļa

Pirmais, kas pārsteidza Rokiju un Molliju, ienākušus pa durvīm, bija smirdoņa. Vestibilā smakoja vienkārši briesmīgi. Smirdēja pēc kaut kā puvuša. Pēc sapuvuša ēdiena, atkritumiem un netīrumiem. Šaha galdiņam lī­dzīgā grīda bija nevis ar baltām un melnām rūtīm, bet gan tik netīra, ka izskatījās viscaur melna.

- Fui, nodrebinājās Mollija, ietīdama degunu savā kašmira šallē. Cik pretīgi!

- Ož pēc līķa, teica Rokijs. Un te ir auksti kā morgā.

- Ai, nerunā tā! žēlīgi novilka Mollija. Tu mani biedē. Bet kāpēc tā smird, un kur visi palikuši?

- Šķiet, ka smaka nāk no virtuves, minēja Rokijs, aiz­vēris durvis uz pagrabstāvu. Visi droši vien ir augšstāvā. Nolcman, lūdzu, ienes bagāžu un atstāj ieejas durvis vaļā, lai te izvēdinās!

- Jā, Kaķa Groza kungs, paklausīgi teica Nokmans. Tad Mollija, Rokijs un Petula devās augšup pa akmens pakāpieniem.

Pirmajā stāvā visas guļamtelpu durvis bija ciet, un visā mājā valdīja kodīgs, ass nemazgātu miesu smārds. Mollija atgrūda durvis uz telpu, kur parasti mēdza gulēt Gordons un Rokijs.

Istabā bija klusums, aizkari aizvilkti, bet caurumi ta­jos ļāva telpā iekļūt gaismai pietiekamā daudzumā, lai

pārliecinātos, ka iekšā neviena nav. Un istaba bija pilna ar atkritumiem. Uz grīdas krustu šķērsu sasviesti palagi, segas un appluinīti matrači, bet stiepļu pinuma gultas bija kailas un aukstas. Visapkārt mētājās apelsīnu mizas, ābolu serdes, tukšas kartona piena kārbas, skārdenes, tukšas sautētu pupiņu bundžas un nemazgāti šķīvji. Kad Rokijs atvilka izdilušos aizkarus, no tiem izspurdza kožu mākonis.

Mollija un Rokijs aizvēra šīs guļamtelpas durvis un at­vēra nākamās.

Arī šī istaba bija tukša, un tajā valdīja tāds pats haoss. Trešajā un ceturtajā istabā uz gultām vismaz bija palikuši matrači. Visās telpās bija tāds aukstums, ka Rokijs un Mol­lija varēja saskatīt elpas garaiņus.

- Bet mēs taču kādu redzējām, teica Mollija. Varbūt viņi ir šeit. Meitene pastūma piektās guļamtelpas durvis un secināja, ka tās ir aizkrautas ar mēbelēm. Tomēr tas nebija izdarīts pietiekami labi, un pēc nākamā grūdiena durvis padevās.

Šajā telpā aizkari bija atvilkti. Un tur skarbajā decembra rīta gaismā sēdēja Gerijs, Džemma un divi piecgadīgie bērni Rūbija un Džinkss.

Viņi bija saspiedušies kopā zem netīrām segām, viņu mati bija pinkaini un sejas nemazgātas, acis plaši ieplestas un baiļu pilnas.

- Ko jūs šeit darāt, aizbarikādējuši durvis? bija pir­mais Mollijas jautājums. Kad neatbildēja neviens no bēr­niem, pat ne Gerijs vai Džemma, viņa piegāja tuvāk un no-j tupās viņu priekšā. Bērni piekļāvās cits citam kā magneti­zētas dzelzs skaidas. Viņu izturēšanās bija pārsteidzoša.

- Džemma, Mollija klusi jautāja, vai tu mani nepa­zīsti?

- N-nē, ierunājās Džemma, pētoši lūkojoties Mollijas sejā.

- Es esmu Mollija.

- Bet, Džemma vārgi teica, Mollija ir aizlidojusi, un tu vienalga neizskaties pēc Mollijas. Viņai nebija tik skaistu drēbju un citu lietu kā tev, un viņas kurpes nebija tik tiras kā tavas, un viņas mati nebija tīri, un ari seja viņai bija citāda. Mazā meitene noslaucīja puņķaino degunu segas stūri un noskurinājās.

-Jā, Mollijai bija pūtaina seja, piebilda Gerijs.

- Es esmu Mollija. Esmu tikai nedaudz apvēlusies un labāk kopta. Zini, Gerij, tāpat kā tava pele, kad tu to ap­kop. Tu taču zini.

Mollija palūkojās apkārt. Visapkārt juceklīgi izmētāti netīri apģērba gabali. Matračus un grīdu klāja baltas spal­vas no pārplīsuša spilvena, tā ka istaba vairāk atgādināja putna ligzdu, nevis guļamtelpu. Uz koka grīdas lipīgā pi­parmētru ķēpā bija izspiests saturs no zobu pastas tūbi­ņas, kurai kāds bija uzkāpis, un tai blakus gulēja sakrokota, tukša un skumja izskata Qube bundžiņa.

- Mana pele nomira, galvu nokāris, paziņoja Gerijs.

- Ak nē, Gerij, vai tiešām? Tas ir šausmīgi. Vai ne, Rok?

Rokijs izskatījās ļoti norūpējies.

-Jā, Rokijs teica. Tas ir ļoti skumji, Gerij. Man ļoti žēl dzirdēt, ka PIkstulis ir miris. Vai mani tu atceries, Gerij? Es esmu Rokijs.

Gerijs pamāja.

- Un ši ir Petula. Ari viņa ir mainījusies. Redzi, viņa vairs nav resna, un vai zini, viņai tagad tiešām patīk skraidīt.

Gerijs stingi blenza uz Petulu, kura nolaizīja viņam roku.

Mollija satraukusies uzlūkoja bērnu rindu. Jūs visi izskatāties slimi, viņa sacīja. Šokējošas bija izmaiņas

bērnos un tas, cik strauji tās bija notikušas. Kamēr viņa bija uzbarojusies, šie te dzīvoja pusbadā. Viņi izskatījās nopietni slimi. Ja Mollija būtu atgriezusies vēl pēc dažām nedēļām, viņi varbūt jau būtu miruši. No šīs domas Mol­lijai kļuva slikti un viņa ļoti asi izjuta savu vainu. Ielūko­jusies sīkajās sejiņās, kuras likās pazīstamas kā brāļu un māsu sejas, Mollija jutās pilnībā vainīga viņu postā.

Mollija paliecās uz priekšu un apkampa Džemmu. Man tik ļoti žēl, viņa teica no pašiem sirds dziļumiem. Mazā meitene viņai piespiedās, un Mollija sajuta, cik trausla un nosalusi viņa ir. Rokijs apkampa Geriju, bet pēc tam arī Rūbiju un Džinksu. Džinkss un Rūbija sāka raudāt. Pilnīgi satriekta par sevī, Mollija domāja kā gan viņa varēja būt tik nejūtīga, atstādama visus šos bērnus Hārdvikas namā kopā ar trako Aderstones jaunkundzi. Un vēlāk kāpēc viņa neatgriezās tad, kad uzzināja, ka varu pārņēmusi briesmīgā Heizla? Mollija saprata, ka ir bijusi egoistiska un, kā viņa atminējās, arī izmisuma pilna. Bet kā viņa bija spējusi doties uz Ameriku, pārliecināta, ka Braiersvilā viņu vairs nekas nesaista? Mollija domāja tas noticis tikai tāpēc, ka viņa līdz pat šim bridim nebija sapratusi, cik ļoti mīl šos bērnus.

- Vai mājā vispār ir ko ēst? Mollija jautāja Džemmai, cieši nolēmusi pēc iespējas ātrāk vērst visu par labu.

-Jā, jā, mums arvien vēl piegādā ēdienus, kartupeļus, olas, citu pārtiku, visu ko, bet man īpaši labi nepadodas gatavot, un mums nav cepešpannu, un virtuvē čum un mudž no žurkām, tāpēc mums ir bail iet lejā, bet kādreiz jau mēs tur nokāpjam, paņēmuši kādu nūju.

- Ko tad jūs ēdat? Rokijs šausmās jautāja.

- Aukstus pupiņu konservus…

- Bet rīkoties ar bundžu attaisāmo ir grūti…

- Un tad vēl mēs kādreiz ēdam maizi un augļus, un sieru, ja nokļūstam pie tā pirms tām briesmīgajām žur­kām.

- Bet kāpēc viss tā salaists grīstē? Vai tad Trinklberijas kundze nenāk un nenes kūkas, un nepalīdz jums uzkopt un gatavot?

- Nē, teica Gerijs, beidzot sācis runāt. Aderstones jaunkundze atlaida Trinklberijas kundzi, un viņa vairs nav atgriezusies. Aderstone teica, ka mums labāk iešot savā vaļā. Bet tā nav… un mana pele nomira. Gerijs skatījās grīdā.

- Es zinu, Gerij, tas ir ļoti, ļoti bēdīgi, teica Mollija, pieskaroties zēna galvai.

- Bet klausieties, teica Rokijs, cenzdamies būt saprā­tīgs, jūs taču esat ļoti izsalkuši! Kā būtu, ja mēs jums brokastis pagatavotu omleti ar kartupeļu čipsiem un karstu šokolādi?

Visi četri bērni pārsteigti uzlūkoja Rokiju. Jā, lūdzu, viņi teica.

- Nu tad labi. Apģērbieties, un ejam lejā, iekursim uguni, lai jūs sasildītos!

Mazie bērni izskatījās tik nonīkuši un pateicīgi, ka Mol­lija nevarēja noturēties, nepasacījusi: Un klausieties, mīļie, jums vairs nav jāuztraucas. Apsolu, ka no šī brīža viss būs labi. Mēs esam atgriezušies, lai pieskatītu jūs, un mums ir vēl viens palīgs, un mēs te visu iztīrīsim, un būs visādi gardumi, un būs siltums, un… nu, tad jau re­dzēsiet.

To pateikusi, Mollija veda neaprūpētos, noskrandušajās drēbēs tērptos bērnus lejā pa kāpnēm. Jau pēc divdesmit minūtēm vestibila kamīnā jautri sprēgāja uguns un visi mazie sasēdās ap to, sildot netīrās kājas. Mollija domāja, kur gan atrodas vecākie bērni, taču nolēma par to pavaicāt

Džemmai vēlāk. Sākumā bija jātiek galā ar brokastīm, tā­pēc viņa pasauca Rokiju un Nokmanu, un visi devās lejup uz smirdošo virtuvi.

Virtuve atgādināja elli. Uz sāniem apvēlušies, vāļājās at­kritumu maisi, ko pildīja sapuvis ēdiens un tārpi. Izlietnes bija piekrautas ar netīrām pannām, šķīvjiem un galda pie­derumiem. Īstenībā viss, kas atradās virtuvē, vienalga izlietnēs, uz letēm vai nomests zemē bija netīrs. Pie plīts bija pievilkti krēsli, uz kuriem pakāpušies mazākie bērni bija mēģinājuši pagatavot ko ēdamu.

Petula apošņāja telpu un saoda grauzējus. Kad Mollija atvēra kādu skapīti, uz savām alām aizšmauca trīs peles, kas bija mielojušās ar ēdiena kripatām.

- Vai zini, Mollij, ievēroja Rokijs, šeit nevar būt žurku, jo esmu dzirdējis, ka tur, kur ir peles, nedzīvo žur­kas. Un tas ir labi, jo žurkas pārnēsā dažādas ļaunas sli­mības, bet peles ir tikai nedaudz netīras. Ja Nokmans no­tīrītu visas virsmas ar kādu dezinficējošu līdzekli, tad va­rētu droši gatavot ēdienu.

- No tā mēs tikai redzam, cik pārbiedēti viņi bijuši. Es gribu teikt, ka Gerijam taču patīk peles, bet viņš tās savā iztēlē uztvēris kā žurkas.

Pateicoties Šoringa bankā pavadītajam laikam, Nok­manam itin labi padevās apkopēja darbs. Sākumā viņš no virtuves iznesa atkritumus; tad vienu no izlietnēm piepildīja ar putainu ūdeni un otru ar karstu, tīru ūdeni skalošanai. Viņš nomazgāja pannas, bļodas, šķīvjus un galda piederumus un tad sāka mizot kartupeļus. Rokijs kādā bļodā iesita divdesmit olas un sāka tās kult, bet Mollija pa to laiku atrada divus ratiņus, kurus noslaucīja.

Tad viņa devās uz saimniecības durvīm, lai redzētu, vai ir bijis piena izvadātājs.

Tieši pie paša sliekšņa bija divas režģu kastes ar galīgi sapuvušām zivīm, dažas vēl smirdošākas atkritumu tver­tnes un vecas piena pudeles, kuru sudrabotos vāciņus saknābājuši putni. Mollija paķēra piena grozu ar piecām jaunajām pudelēm un steigšus devās atpakaļ iekšā.

- Nokman, vai tad, kad būsi pabeidzis gatavot brokastis un arī pats kaut ko ieēdis, tu varētu pēc iespējas ātrāk iz­tīrīt virtuvi? viņa jautāja.

- Jā, Matu Žāvējamās jaunkundze, atbildēja padevī­gais Nokmans.

Drīz māju pildīja brīnišķīgs omletes, ceptu maizīšu un pavardā degošu malkas pagaļu aromāts. Mollija un Rokijs apmierināti vēroja, kā ēd mazie bērni. Ar katru kumosu viņu sejās atjaunojās dzīvības krāsa.

Gerijs bija pirmais, kuram atgriezās ziņkāre. Un tā, viņš jautāja, kā tad sauc to vietu, kur tu biji aizlidojusi?

- To sauc par Ņujorku, atteica Mollija. Vai atceries, ka es tev zvanīju?

-Jā. Un kā tad bija tajā Ņujorkā?

- Interesanti, atbildēja Rokijs.

- Ko jūs tur darījāt?

- Nu, visu ko, stāstīja Rokijs. Es dzīvoju kādā ģimenē un secināju, ka jūs kā ģimene man patīkat daudz labāk. Šķita, ka Gerijam teiktais iet pie sirds. Pārējie bērni pamāja un pasmaidīja.

- Un es, turpināja Mollija, es dzīvoju viena pati, un man bija viss, ko vien es vēlējos.

- Viss? pārjautāja Džemma.

- Jā. Man it viss, viss bija elegants, tas viss, ko jūs esat redzējuši reklāmās, un vēl vairāk. Man bija drēbes, automašīnas, televizori, filmas, veikali un tik daudz kon­fekšu, cik es gribēju. Un es spēlēju teātri, un mani rādīja televīzijā, un cilvēki man visu laiku zvanīja, un es biju slavena!

- Tu biji slavena? kā atbalss atkārtoja Džinkss.

-Jā, es biju slavena kā… kā meitene no reklāmas.

- Kāpēc tad tu nepaliki tur? sarunā iesaistījās Džemma.

- Tāpēc, skaidroja Mollija, ka tur bija arī kaut kas, kas man nepatika.

- Un kas tas bija?

- Utis? minēja Gerijs.

- Nē, ne jau utis. Man bija vientuļi.

- Vientuļi?

- Nūjā. Vientuļi. Un vai zināt ko?

-Nu?

- Vientulība padara visu to greznību līdzīgu mēsliem.

- Mēsliem?

- Jā, veciem, sapuvušiem, smirdīgiem mēsliem.

- Bet kāpēc? jautāja Gerijs.

- Tāpēc, ka tad, kad esi vientuļš, tev nav ne draugu, ne ģimenes un tu vairāk par visu pasaulē vēlies nebūt vien­tuļš. Un tur visa tā greznība nepalīdz. Tad tev vairs nav vajadzīgas visas tās dārgās lietas, tev vienkārši ir vajadzīgi cilvēki, kas tev patīk.

- Un tā, teica Rokijs, kad mēs ar Molliju satikāmies, viņai bija ļoti liels prieks mani redzēt. Un tad mēs nosprie­dām, ka abi jūtamies vientuļi bez jums, un mēs pārjums arī uztraucāmies, un tā nu mēs atgriezāmies mājās.

Teiktais šķita atstājis uz bērniem spēcīgu iespaidu, un viņi likās priecīgi, ka viņu dēļ Rokijs un Mollija atgrie­zušies mājās. Neviens no viņiem neizjūta aizvainojumu.

Bērni bija pārāk mīloši un piedodoši. Visi apbrīnā uzlūkoja Rokiju un Molliju un sūca savu dzeramo.

- Un vai Petula ari jutās vientuļa? jautāja Džinkss, glāstīdams Petulas mīksto galvu.

-Jā, atbildēja Mollija.

- Tāpēc, ka mēs ari jutāmies vientuļi, vai ne, Džemma?

- Jā, piekrita Džemma, un tas nebija labi.

Mazā Rūbija sēdēja pie kamīna blakus Nokmanam, un viņas augšlūpu rotāja treknas šokolādes ūsas. Viņa iesli­dināja savu mazo plaukstu Nokmana lielajā. Paldies, kungs, meitene teica, palūkodamās uz viņu. Tas bija pats labākais.

Nokmans bija juties savādi jau visu laiku pēc lidmašīnā piedzīvotās lēkmes, un tagad, paraudzījies lejup uz mazo meiteni, viņš izjuta ko tādu, ko nebija pazinis jau gadiem. Viņš apjauta iekšēju siltumu. Šo siltumu radīja tas, ka mazā meitene bija sameklējusi ceļu uz viņa sirdi, un tas, ka viņš priecājās par palīdzību mazajai. Viņš nespēja no­ticēt šādām izjūtām. Man bij prēks, viņš klusi teica.

- Un tagad, Mollija teica Gerijam un Džemmai, stās­tiet mums visu! Kur pazudusi Heizla un tie pārējie?

- Pazuduši? Nekur viņi nav pazuduši, atbildēja Džem­ma. Tepat vien viņi ir. Un mazā dziļi ievilka elpu, lai pastāstītu visu, kas pa šo laiku noticis Hārdvikas namā.