Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

DIVDESMIT TREŠA NODALA

Nokmans labvēlīgi iesmējās.

Aplaupīt banku? Pie šiem vārdiem Mollija gandrīz aizrijās.

- Vai tad tev, Mūnas jaunkundz, nav ienācis prātā, ka tu varētu likt lietā savu prasmi, lai aplaupītu banku? Tu deldē savas mazās kājiņas, lai pelnītu maizīti, kad tev varētu būt miljoniem reižu vairāk tikai pēc viena bankas apmeldējuma.

- Nē, par to es nekad neesmu iedomājusies, Mollija apstulbusi atbildēja.

- Nu paklau, Nokmans neticīgi teica. Tev taču nav jākautrējas. Tev ir visas kriminālās zvaigznes pazīmes. Tev vajadzētu lepoties ar sevi.

- Bet es nekad neaplaupītu banku, iebilda Mollija.

- Aplaupītu gan. Un to tu ari darīsi. Un es domāju, ka tad, kad tu atgriezīsies Belinghemā un atvērsi šo aploksni, tā atstās uz tevi lielu iespaidu.

Kā Mollija ievēroja, Nokmans izskatījās ļoti apmierināts ar sevi.

- Tajā tu atradīsi plānus, no kuriem sagriezīsies tava mazā galviņa. Tu, mazullt, redzēsi, kā tiek veikts grandiozs noziegums. Viņš smagi elpoja. Es gribu, lai tu aplaupi Šoringa banku. Tu droši vien esi par to dzirdējusi. Tā at­rodas Ņujorkas dimantu rajonā, Četrdesmit sestajā ielā.

Tā ir vieta, kur savus dārgakmeņus glabā ikviens juvelier­izstrādājumu darbonis un ikviens liela juvelieru veikala īpašnieks. Tā ir līdz malām pilna ar rubīniem, safīriem, dimantiem. Tikai nosauc jebkuru dārgakmeni, un es varu tev teikt, ka Šoringā to ir kaudzēm. Tā nav zeltlietu banka, un tajā nav lielu naudas uzkrājumu. Nē, tajā atrodas dārg­akmeņi. Un kāpēc visi glabā savus dārgakmeņus tieši tur? Tāpēc, ka Šorings ir pati nepieejamākā banka pasaulē. Ielauzties tajā ir tikpat grūti, kā aizceļot līdz Zemes cen­tram un atpakaļ, ja saproti, ko tas nozīmē. Ielaušanās Šo­ringā ir katra noziedznieka sapnis, un mani šis sapnis vajā jau kopš bērnības.

- Bet tu taču esi profesors! iesaucās Mollija, un viņai pašai, izrunājot šos vārdus, tie likās ļoti nedabiski.

- Nu izbeidz, Mūnij, Nokmans viņu izsmēja. Mosties un dziedi! Neesmu nekāds profesors… nu, varbūt vienīgi noziedzības profesors. Viņš pats pasmīnēja par savu joku. Un šo nozari esmu studējis ļoti ilgi. Vai Šorings ir nepieejams? Jā. Taču nejau tādam kriminālajam ģēnijam, kāds esmu es. Es biju cieši apņēmies to uzlauzt. Tāpēc es iestājos tur darbā par apkopēju. Un telpas es uzkopu tiešām labi, lai viņiem nebūtu ne mazākā iemesla mani at­laist. Es berzu grīdas, tīrīju tualetes, taču visu laiku pētiju šo vietu, lai redzētu, kā tā darbojas. Tomēr pēc sava darba tur es joprojām nezināju, kā konkrēti to aplaupīšu. Tad uz­zināju par hipnozes grāmatu, pēc tam par tevi.

Mollijas mute bija pārsteigumā pavērusies.

- Es gatavojos aplaupīt banku pats, viņš stāstīja. Taču, tā kā tu nozagi grāmatu un mani tā aizkavēji, as nodomāju, ka labāk šo darbiņu uzticēt tev.

- Paldies, Mollija vārgi noteica.

- Tāpēc es tagad visu nododu tavās spējīgajās rokās. Nokmans ietinās aitādas kažokā. Tev to vajadzētu uzskatīt par dāvanu. Šī ir tava iespēja būt saistītai ar visu laiku lielāko bankas aplaupīšanu. Gan jau redzēsi. Mēs iekļūsim vēsturē.

To pateicis, Nokmans pagriezās, lai ietu. Viņš jutās labi. Viņš nekad ne ar vienu nebija runājis par saviem plāniem vai savu darbu. Es piezvanīšu, kad būs īstais laiks, viņš piebilda. Un neiedomājies darīt kaut kādas muļķības, piemēram, izstāstīt kruķiem… Tikai atceries, ka mopsis ir pie manis. Tad viņš gāzelēdamies aizsteidzās.

Tikšanās bija beigusies. Mollija pārbijusies palika, rokās žņaudzot smago aploksni. Viņai kļuva nelabi no domas, ka jāizzog no Šoringa bankas dārgakmeņi daudzu miljonu dolāru vērtībā. Taču, ja viņa to nedarīs, Petulai būs jāmirst. Pēkšņi viss it kā slīdēja ārā no rokām.

Mollija atstāja estrādi un stūma velosipēdu pa celiņu. Tagad viņa jutās vainīga par velosipēdu. Kaut arī viņa bija nodomājusi to atdot, viņa jutās kā zagle. Tad meitene domāja par Nokmana teikto, ka viņa ir krāpniece. Viņa bija krāpniece. Viņa domāja par naudu, ko bija ieguvusi Braiersvilas bērnu talantu konkursā, un to, kā bija izstū­musi Deivinu Natelu no Zvaigznēm uz Marsa. Mollija rie­bās pati sev. Var jau būt, ka Deivīna bija kaitinoša, samai­tāta karjeriste, taču viņa vismaz pati bija izlauzusi ceļu uz virsotni. Bet Mollija savu augšupceļu bija izblēdījusi. Kā gan Mollija varēja nicināt Nokmanu par to, ka viņš vēlas aplaupīt banku, ja pati visu laiku savā veidā aplaupīja cil­vēkus?

Tad Mollija iztēlojās, kas notiktu, ja viņa tiešām aplau­pītu Šoringa banku. Protams, viņu pieķertu. Atšķirībā no teātriem bankas mēdz piesargāties no zagļiem. To rīcībā ir jebkāds augsto tehnoloģiju aprīkojums signalizācija, videokameras. Molliju arestētu, tiesātu un tad nosūtītu uz ieslodzījuma vietu nepilngadīgajiem. Viņa iedomājās, kā tas patiktu presei. Viņas attēls rotātu laikrakstu pirmās lappuses, un sabiedrība viņu ienīstu. Varbūt šī ziņa pat sasniegtu Braiersvilu, un visi tur uzzinātu, ko Mollija pa­strādājusi. Mollija iztēlojās, kādu kaunu izjustu Trinklbe­rijas kundze un kā viņa raudātu, cepdama kēksu. Mollija redzēja sevi vientuļu un neviena neapmeklētu sēžam uz nārām betona kamerā. Trinklberijas kundze būtu pārāk tālu, lai atnāktu, un Petulai tas nebūtu ļauts. Un kā ar Rokiju? Vai viņš to apmeklētu?

Mollijas acis kaisa. Viņa ilgojās pēc kāda drauga, kam uzticēties. Viņai bija vajadzīgs Rokijs. Mollija domāja par draugu, un pirmo reizi pēc daudzām dienām viņas acis pildīja asaras. Viņa aptvēra, ka sen jau būtu varējusi to bez grūtībām uzmeklēt, ja vien nebūtu bijusi tik ļoti aiz­ņemta ar sevi. Viņa jutās briesmīgi, ka ir to aizmirsusi, tā vietā dzenoties pēc slavas un naudas. Tas viss bija nieks salīdzinājumā ar viņas un Rokija nenovērtējamo drau­dzību. Viņa to mīlēja kā brāli un tagad izmisīgi ilgojās pēc drauga pleca.

Ejot garām akai, Mollijas vaigi mirka asarās. Viņa ap­stājās. Prātā nāca kādas senas dziesmas vārdi: Tev nekad nepietrūks ūdens, līdz neizžūs tava aka. Viņas draudzības aka bija pilnīgi izžuvusi.

Meitene tvēra kabatā un izvilka svārstu. Tas spīdēja pat tumsā. Mollija domāja, ka svārsts ir gluži tāds pats kā viss, pēc kā viņa bija dzinusies Ņujorkā. Tas bija dārgs un skaists, bet beigu beigās izrādījās nekam nederīgs. Molli­jai tas nemaz nebija vajadzīgs. Viņai tagad labāk patiktu vecais, vienkāršais, auklā piekārtais ziepju gabals. ,

Viņa apgrozīja rokā smago zelta priekšmetu un tad ar spēju kustību iesvieda to akā. To darot, viņa no visas sirds domāja par Petulu un Rokiju. Svārsts ar plunkšķi iekrita ūdenī un nogrima.

Mollija lietū minās atpakaļ uz Belinghemas viesnīcu, atkal un atkal prātā pārdomājot radušos situāciju. Ja viņa atteiktos aplaupīt banku, Nokmans viņu atmaskotu un viņa nonāktu cietumā. Taču, kas vēl ļaunāk, Nokmans at­brīvotos no Petulas. Mollija iztēlē redzēja murgainas ainas, ka Petula atstāta bada nāvei pagrabā vai tiek iemesta upē, vai nomesta no debesskrāpja jumta. Viņa ienīda Nokmanu un bija uz to ļoti pārskaitusies. Mollijai būtu gri­bējies nomest no debesskrāpja viņu. Uztraukums par Petulu un naids pret Nokmanu jaucās ar ilgām pēc Rokija un vispārēju apjukumu. Bridi, kad Mollija, lietus izmēr­cēta un caurcaurēm nošķiesta ar dubļiem, bija nolikusi vietā velosipēdu un ielavījusies apkalpošanas liftā, viņas stāvoklis bija patiesi nožēlas vērts.

Atgriezusies viesnīcas numurā, viņa skumji apsēdās uz gultas malas un atvēra aploksni. Pirmais, ko viņa no tās izvilka, bija karte. Tas bija Šoringa bankas iekštelpu plāns. Vienā daļā bija attēlots pirmais stāvs, otrā bankas pagrabstāvs. Pagrabstāvā atradās visi seifi un depozītu telpas. Mollija novaidējās, ieraudzījusi Nokmana rakstīto: Iztukšo visas šīs telpas!

Viena no bruņotajām telpām saucās "Mazo klientu de­pozītu kastīšu nodaļa". Mollija domāja par nevainīgajām vecajām dāmām, kuras bankā glabā savas vērtīgās ģime­nes dārglietas. Viņas ķers sirdslēkme, uzzinot, ka dārglie­tas ir nozagtas. Un tās nozagusi Mollija. Viņa to nespēja.

Viņa ieraudzīja ari piezimi lapas apakšā:

Darbiņš ir vienkāršs es gribu visus akmeņus briljantus un juvelieru izstrādājumus no bruņotajām telpām. Neņem zeltu un naudu. Man ir saraksts un es to izmantošu

Mollija no aploksnes izvilka pārējos dokumentus. Tur bija visu bankas darbinieku saraksts ar viņu darba vietām.

Pēdējas lapas virsraksts "Operācija Hipnobanka". Tās sa­turs bija šāds:

1. hipnotizē visus bankas personāla locekļus ierēdņus sekretarus vadītāju apsargus

2. hipnotizē bankas klientus.

3. Dod vadītājam rīkojumu slēgt banku, un izslēgt visas novēlošanai kameras m signalizācijas ierīces

4. Nokļūti pagrabstāva bruņotajās telpās-

5. Nem visus akmeņus briljantus un juvelieru izstrādājumus Laupi.

6. Piekrauj bankas garāžā, esošo transporta līdzekli.

7. iztukšo visu, bankas darbinieku atmiņu.

8. hipnotizē šoferi un brauc uz noliktavu(adresi sniegšu, vēlāk).

Un kur gan tajā laikā atradīsies Nokmans? Protams, tālu prom, kur uz viņu nemūžam nekritīs aizdomas.

Mollija lasīja tālāk. Viņai bija jāpavada piekrautā ban­kas mašīna līdz noliktavai, kur viņa atradis brūnu kravas auto. Hipnotizētajam šoferim bija jāpārvieto viss sazag­tais no bankas auto uz brūno kravas mašīnu, un tad viņai šoferis bija jāsūta prom ar stāstu galvā par to, kur viņš bi­jis. Un tikai tad, kad tas būs paveikts, ieradīsies Nokmans, lai aizvestu salaupītos dārgumus. Kad viņš būs aizbraucis pietiekami tālu un pārliecinājies, ka mašīnā atrodas viss no bankas, tad un tikai tad, viņš piezvanīs Mollijai uz no­liktavu un pastāstīs, kur atrodama Petula.

Kad būšu, pārliecinājies ka visas kastes ir te,, es piezvanīšu, un payteikšu tev adresi, kur meklēti suni un, tu viņu atradīsi sveiku un neskartu

Mollija novaidējās. Un ja nu Nokmans neatdod Petulu? Ja viņš to patur un piespiež Molliju aplaupīt vēl vienu banku? Vai ari, ja viņš pazūd ar visu laupījumu, nepasakot Mollijai, kur ir Petula? Mollija domāja, vai nevajadzētu piezvanīt

policijai. Taču viņas ausis skanēja Nokmana vārdi: "Ja tu iesaistīsi kruķus, es tev saku tavs suns mirs."

Mollija iegāja vannasistabā, lai apslacītu seju. Viņa pa­lūkojās savā attēlā vannasistabas spoguli un nenovērsa skatienu. Viņa gribēja hipnotizēt sevi, lai justos tā, it kā kontrolētu situāciju.

Taču viņas seja nemainījās, bet palika tāda pati. Pa kā­jām nekāpa augšup saplūsmes izjūta. No spoguļa pretī lūkojās viņas skumjā, asaru izvagotā seja, un, lai kā arī centās, viņa nespēja panākt, lai izskatītos pārliecināta par sevi. Viņa aptvēra, cik lielā mērā ir nokļuvusi likteņa varā. Tik bezpalīdzīga, ka šķita sāk zaudēt savas spējas. Tas bija šausmīgi.

Mollija atrāvās no spoguļa un atgriezās guļamistabā. Uz tālruņa aparāta mirgoja spuldzīte. Kāds bija atstājis ziņojumu. Viņas sirds pamira, iedomājoties, ka tas varbūt ir no Nokmana un tajā ir noliktavas adrese un aplaupīša­nas datums. Mollija ar trīcošu pirkstu nospieda atbildētāja pogu.

- Sveika, Mollij! atskanēja Berija Brega balss. Gri­bēju tikai tev pateikt, ka iepriekšējā vakara izrādē tu biji lieliska, vienkārši lieliska. Piezvani man! Te Berijs.

Pī-ī-ī-ī-ī-ī.

- Mollij, te policijas virsnieks Osmans. Lūdzu, piezvani mēs gribētu ar tevi pārrunāt citus veidus, kā sadzīt pēdas tavam sunim. Mans numurs ir 713-7889.

Pī-ī-ī-ī-ī-ī.

- Mollij, mani sauc Filpota kundze. Es dabūju tavu nu­muru no Berija Brega. Viņš teica, ka tevi varētu interesēt mopša kucēni… Piezvani man pa numuru 678-2356.

Pī-ī-ī-ī-ī-ī.

- Čau, Mollij! Uzmini, kas te runā! Mollija pietrūkās sēdus… Tā bija Rokija balss! Es esmu Ņujorkā, tavas viesnīcas vestibilā, taču numurā tevis nav. Es te gaidīšu līdz septiņiem četrdesmit piecām; tad atgriezīšos savā viesnīcā… Numurs tur ir 975-3366.

Mollija palūkojās pulkstenī. Bija septiņi četrdesmit. Viņa izbrāzās no istabas un drīz vien liftā traucās lejup uz pirmo stāvu. Durvīm atveroties, Mollijas acis drudžaini pētīja cilvēkus, kas drūzmējās vestibilā. Tad viņa pār melni lakota krēsla atzveltni pamanīja slienamies galvu ar spro­gainiem, melniem matiem.

- Rokij! Tu mani atradi! Mollija nespēja tam noticēt.

Rokija burvīgā brūnā seja pārsteigumā uzlūkoja viņu.

Mollija vēl nekad mūžā nebija tā priecājusies, kādu ie­raugot.

- Čau, Mollij!

Abi draugi metās viens otram preti, lai apkamptos kā brālis un māsa. Uz mirkli Mollija aizmirsa visus uztrau­kumus, būdama tik laimīga par to, ka satikts Rokijs. Viņa jutās tā, it kā būtu dabūjusi atpakaļ daļiņu sevis.

Tad viņi atraisījās un neticīgi vērās viens otrā. Katrs no viņiem bija domājis, ka varbūt vairs nekad neredzēs draugu. Rokijs izskatījās tikpat starojošs kā vienmēr. Vi­ņam bija apgriezti mati un mugurā jauna džinsu jaka. Bet citādi viņš bija tas pats vecais.

Abi stāvēja platiem smaidiem sejā, starojot viens pret otru. Tad Mollija izsaucās: Aši, laižamies augšā, prom no visiem šiem cilvēkiem!

Nospiedusi lifta pogu, viņa pačukstēja: Tu nemaz nezini, kā es priecājos tevi redzēt. Tiešām, Rokij, tu ne­zini… ,

- Es jau arī tāpat, atbildēja Rokijs.

- Ak, Rokij, vai tiešām? Man ir tik daudz, ko tev stāstīt. Kā tu mani atradi? Tu nemaz nevarētu izvēlēties piemēro­tāku brīdi. Es visu laiku ilgojos pēc tevis. Es tā priecājos, ka tu esi šeit. Kā tu zināji, ka es esmu šeit? Vai Gerijs tev pastāstīja?

- Gerijs? Nē. Es tevi šorīt redzēju televīzijā, kad tu visai pasaulei stāstīji, ka pazudusi Petula, paskaidroja Ro­kijs. Un tad tu tiešām nodevi sveicienu man. Tas bija kas pārdabisks! Es tik tikko spēju noticēt, ka tā esi tu un atrodies Ņujorkā. Bet man tiešām bija liels prieks, jo es taču nezināju, kur tu esi, Mollij. Ik reizi, kad zvanīju uz Hārdvikas namu, klausuli pacēla Heizla, un ari viņai ne­bija ne jausmas, kur tu varētu būt. Starp citu, Heizla man pastāstīja, ka tu esi uzvarējusi Braiersvilas talantu skatē. Tev man tas viss jāizstāsta…

- Es to izstāstīšu vēlāk, teica Mollija cerībā, ka Rokijs nejutīsies vīlies, uzzinājis, kā tieši viņa guvusi uzvaru. Abi, sadevušies rokās, iekāpa liftā.

- Es tieši brokastoju… dzēru tēju un gandrīz aizrijos, ieraudzījis tevi televizorā. Es nošķaudlju visu galdu… Es biju tik… tik ļoti satraukts…

- Piedod! Mollija sāka smieties.

Lifts apstājās Mollijas stāvā. Es nespēju noticēt, ka tā esi tu, vecā Mollija Mūna, Amerikas televīzijas brokastu pārraidē!

- OHO… tas nu gan ir superīgi! iesaucās Rokijs, iegā­jis Mollijas greznajos apartamentos. Tas ir pārsteidzoši. Tev, Mollij, jāizstāsta man viss, kas ar tevi noticis. Es gribu teikt tas nu gan ir forši. Vai tas viss pieder tev?

- Mmhmm, izņemot, nu, ka tas piederēja man un Pe­tulai.

Rokijs pacēla Petulas kosmosa tērpu un nopūtās. Esmu pārliecināts, ka viņu atradis, draugs mierināja. Es do­māju visi viņu meklē… Tajā programmā tu runāji ļoti pārliecinoši… Mani jaunie vecāki domā, ka tu esi jauka…

Viņi runāja apmēram tā: šī Mollija Mūna nu gan ir jauka… viņa ir kā Šērlija Tempļa… viņa ir apburoša…

Mollijai pēkšņi ienāca prātā briesmīga doma. Vai viņa bija hipnotizējusi Rokiju pa televīzijas viļņiem? Viņa ne­pārdzīvotu, ja vienīgajam īstajam draugam patika pret viņu būtu iedvesta ar hipnozes palīdzību, gluži kā visiem citiem. Rokij, viņa strauji teica, iekams tu sāc domāt kaut ko par mani, pagaidi, jo pati tev izstāstīšu, kā pie visa šī te tiku, kā iekļuvu Zvaigznēs uz Marsa un visu pārējo, tāpēc nesaki, ka es tev patīku, kamēr neesmu tev visu iz­stāstījusi. Un brīdinu, ka es varētu tev nepatikt pēc tam, kad būšu izstāstījusi visu, ko esmu darījusi, taču man tev jāizstāsta patiesība, jo citādi tu nezināsi, kas es īstenībā esmu.

- Nomierinies, Mollij, sacīja Rokijs, saraucis pieri un apsēdies uz dīvāna. Viņš uzcienājās ar mīksto karameli no bļodas uz galda.

- Nu labi, sāka Mollija, dziļi ievilkusi elpu. Pirmkārt, man ir kaut kas, ko tev parādīt. Mollija piegāja pie ska­pīša un atvēra to. Tas ir kaut kas, kas pārmainīja manu dzīvi… Tā palīdzēja man nokļūt šeit. Mollija noklikšķi­nāja atslēgas šifra kombināciju un atvēra seifa smagās metāla durvis. Viņa izvilka zīdā ievīstīto hipnotizēšanas grāmatu un pasniedza to Rokijam. Šī ir pati fantastis­kākā hipnotizēšanas grāmata. Un es nejokoju, Rokij, tā tiešām ir īpaša. Ši grāmata atveda mani uz Ņujorku. Tā atnesa man visus šos panākumus… bet viss ir beidzies ar katastrofu.

Kad Mollija abiem ielēja Qube, Rokijs atvēra saini. Un, nākamās stundas laikā Mollija viņam izstāstīja visu. No brīža, kad viņi bija sastrīdējušies krosa skrējiena laikā Braiersvilā, līdz mirklim, kad viņa izdzirdēja Rokija atstāto ziņu. Viņa tam parādīja aploksni ar Nokmana norādījumiem un Petulas sarkano kaklasiksnu. Kad Mollija bija beigusi, viņa centās drosmīgi skatīties Rokijam acīs.

- Tātad tagad tu zini, ko esmu uzņēmusies. Ļaunākais ir tas, ka biju tā sapinusies pati sevī un mani bija savaldzi­nājusi slava, nauda un spožums, ka es aizmirsu par tevi. Un tad, kad zaudēju ari Petulu, es sapratu, cik briesmīgi ir dzīvot bez draugiem. Varbūt tagad tu gribēsi iet, bet man vienkārši bija tev viss jāizstāsta.

Rokija sejas izteiksme bija domīga. Viņš plaukstā rullēja šokolādes iesaiņojuma zelta papīriņu, līdz izveidoja mazu bumbiņu.

- Tu, dumiķīte, viņš teica. Es netaisos aiziet. Es tikko esmu tevi atradis. Kāpēc lai es vēlētos pamest savu labāko draudzeni, kuru atrast bija gandrīz neiespējami un kuras man pietrūka tik ļoti, ka es gandrīz sāku jukt prātā?

Rokijs pacēla zeltaino lodīti un grozīja to no vienas pu­ses uz otru tā, ka tā uztvēra gaismu un spīdēja. Es do­māju: var jau būt, ka viņa ir pustraka un izdarījusi kaut ko, ko varbūt nevajadzētu darīt, bet nu un tad? Viņa joprojām ir labākais cilvēks, ko es pazīstu. Paskaties uz šo bumbiņu! Ja tā būtu vienīgais tev piederošais dārgums un ja tā būtu tev bijusi visu mūžu, tu taču to vienkārši neizmestu, ja uz tās parādītos kāds rūsas plankumiņš, vai ne?

Mollija pašūpoja galvu un palūkojās uz zelta bum­biņu.

- Nomierinies, Mollij! Es nekur neiešu. Es palikšu tepat, tev blakus, labi? Tā ka nomierinies un jūties labi.

Mollija ari jutās labi. Labāk, nekā bija jutusies veselu mūžību. Bija lieliski, ka Rokijs ir atgriezies. Viņš tagad kaut ko stāstīja, bet Mollija nedzirdēja zēna vārdus. Viņa tikai klausījās siltajā, laipnajā balsī, aptverot, cik ļoti viņai tās pietrūcis. Tā lika viņai justies kā pārnākušai mājās. Taču viņa vēl joprojām nejutās īsti labi.

Ko lai es iesāku ar Petulu, Rokij? Es neredzu ceļu ārā no šim lamatām. Nokmans mani šantažē. Un tikai manis dēļ Petula tagad ir kaut kur vientuļa un pārbijusies. Tad jau būtu labāk, lai viņai paliktu nelabi no Aderstones šo­kolādes cepumiem. Jo tagad viņa var nomirt, tiešām… Es saku, tas vīrs tiešām ir ļauns… un tā visa ir mana vaina… Man vienkārši vajadzēja palikt Hārdvikas namā un samie­rināties ar dzīvi tur. Lai arī man nekas nepadotos un es nebūtu populāra, bet vismaz Petula būtu drošībā un mani nešantažētu ar bankas aplaupīšanu… īstenībā es gribētu, kaut būtu atpakaļ… Es gribētu, kaut nekad nebūtu atra­dusi to stulbo hipnozes grāmatu… Es vēlētos pagriezt laiku atpakaļ, lai viss tagad esošais vienkārši izzustu.

Pēkšņi Rokijs sasita plaukstas, un viesnīcas telpa ar šņā­koņu pazuda. Tās vietā bija mežs. Mežs blakus krosa trasei Braiersvilas apkaimē. Rokijs un Mollija sēdēja uz sola gluži kā tajā pēcpusdienā, kad abi sastrīdējās. Viņi bija sporta tērpos un čībās. Lija lietus, un abi bija izmirkuši.