Oriksa un Kreiks

Dienasvidus

Dienasvidus ir vissliktākais laiks, svelmains un mitrs. Ap pulksten vienpadsmitiem Sniegavīrs atkāpjas mežā, kur nemaz vairs nav redzams okeāns, jo ļaunie stari atlec no ūdens un tiek viņam klāt pat tad, ja no debesīm viņš ir pasargāts, un tad āda kļūst sarkana un apmetas ar čulgām. Lieti noderētu tūbiņa ar stipru saules aizsargkrēmu, ja vien tādu izdotos atrast.

Pirmajā nedēļā, kad enerģijas bija vairāk, viņš uzmeista­roja nojumi, izmantodams nolūzušus zarus, izolācijas lentes rituli un plastikāta gabalu, ko bija atradis sadauzītas mašīnas bagāžniekā. Tolaik vēl bija ari nazis, bet to viņš pazaudēja pēc nedēļas — vai divām? Vajadzētu gan rūpīgāk skaitīt tādas lie­tas kā nedēļas. Tas bija kabatas nazis ar diviem asmeņiem, īlenu, sīciņu zāģīti, nagu vīlīti un korķviļķi. Un ar mazām šķērītēm, ko viņš izmantoja kāju nagu un izolācijas lentes griešanai. Viņš nožēlo, ka šķērītes zaudētas.

Līdzīgu nazi viņam devītajā dzimšanas dienā bija iedāvi­nājis tēvs. Tēvs vienmēr dāvināja darbarīkus, mēģinādams pa­nākt, lai Džimijs apgūst praktiskas iemaņas. Pēc tēva domām, Džimijs neprata pat nodrāzt zīmuli. Un kam tagad vajag drāzt zīmuļus? Sniegavīra galvā ierunājas balss, šoreiz komiķa tonī. Man labāk patiktu drāzt skuki.

"Aizveries," saka Sniegavīrs.

"Vai tu iedevi viņam dolāru?" jautāja Oriksa, kad viņš bija pastāstījis par nazi.

"Nē. Kāpēc?"

"Ja kāds uzdāvina nazi, pretī ir jādod nauda. Lai asmens nenestu nelaimi. Man negribētos, lai tevi piemeklē nelaime, Džimij."

"Kas tev to teica?"

"Ak, kāds," Oriksa atbildēja. Viņas dzīvē kādam bija sva­rīga loma.

"Kas — kāds?" Džimijs ienīda šo kādu — bez sejas, bez acīm, ņirdzīgu, sastāvošu no rokām un diņķa, te tas bija viens, te dubultīgs, te vesels bars, — ber Oriksa bija pieliekusies vi­ņam pie auss un čukstēja, Ak, ak, nu kāds tak, kāds, un reizē smējās, un kā lai viņš tur spētu koncentrēties uz savu veco, muļķīgo naidu?

īsajā nojumes laikposmā viņš bija nakšņojis saliekamajā gultā, atstieptā no vasaras mājiņas, kas atradās pusjūdzes attā­lumā; gulta sastāvēja no metāla rāmja un porolona matrača, kas uzklāts uz atsperu režģa. Pirmajā naktī viņam uzbruka skudras, tāpēc viņš pielēja četras konservbundžas ar ūdeni un ielika tajās gultas kājas. Skudras tas atvairīja. Tomēr zem plas­tikāta pārāk nepatīkami krājās karsts, mitrs gaiss: naktī, zemes līmenī, bez mazākā vējiņa mitrums šķita sasniedzam simt pro­centus: viņa elpa aizmigloja plastikātu.

Turklāt uzplijās skunnoti, čabinājās pa lapām, ošņāja vi­ņam kāju pirkstus, ložņāja apkārt tā, it kā viņš jau būtu atkri­tums; un kādu rītu viņš pamodies ieraudzīja trīs cūkanus, kas lūkojās uz viņu caur plastikātu. Viens bija tēviņš; Sniegavīram šķita, ka viņš saredz zalgojam balta ilkņa smaili. Cūkaniem jau it kā nebija ilkņu* taču tagad, savvaļā, tie, iespējams, atguva cūku īpatnības, un tas bija straujš process, ņemot vērā ātrās nobriešanas gēnus. Viņš tiem uzkliedza, savicināja rokas, un tie aizrikšoja, bet — kas zina, ko tie darīs, ieradušies nākamreiz? Vai nu tie, vai vilkuņi: nepaies nekāda mūžība, līdz tie aptvers, ka viņam vairs nav vīruspistoles. To viņš bija aizmetis, kad iz­beidzās virtuālās patronas. Stulbi, ka nebija nočiepis uzlādē­tāju: tāda pati kļūda kā tas, ka guļvietu bija ierīkojis uz zemes.

Tāpēc viņš bija pārvācies uz koka zariem. Tur netika ne cūkani, ne vilkuņi, arī skunnoti gandrīz nemaz: tie labprātāk uzturējās krūmos. Resnākajos zaros viņš ar izolācijas lentes palīdzību bija uzbūvējis vienkāršu platformu no koku šķēpe­lēm. Nostrādāts tīri labi: viņš vienmēr bija meistarojis šo un to krietni veiklāk, nekā likās tēvam. Sākumā bija uzstiepis augšā arī porolona matraci, tomēr bija spiests nomest to atpakaļ zemē, kad tas sāka pelēt un mokoši ost pēc tomātu zupas.

Plastikāta gabals, kas veidoja nojumi, ir aizrauts prom ne­parasti spēcīga negaisa laikā. Toties gultas rāmis palicis; dienasvidū viņš joprojām var to izmantot. Viņš ir atklājis: ja izstiepjas tajā uz muguras, ar plati izplestām rokām, bez pala­ga, kā svētais, kas sagatavots cepināšanai, tad gulēt ir labāk nekā uz zemes — vismaz gaiss piekļūst visām ķermeņa daļām.

Ne no kurienes iznirst vārds mezozojs. Viņš redz šo vārdu, dzird šo vārdu, taču nespēj šo vārdu aizsniegt. Nespēj neko tam piesaistīt. Pēdējā laikā pārlieku bieži atgadās šāda nozīmes iziršana; vārdi, kas rindojušies viņa lolotajos vārdu sarakstos, aizlido izplatījumā.

"Vainīga tikai tveice," viņš sev saka. "Kad sāks līt, viss būs kārtībā." Viņš svīst tik stipri, ka teju vai sadzird to; pa ādu rāpo sviedru tērcītes, tiesa — dažkārt šīs tērcītes ir kukaiņi. Liekas, viņš šķiet pievilcīgs vabolēm. Vabolēm, mušām, bitēm, ir kā viņš būtu sprāgonis vai kāda no puķēm ar pretīgu smārdu.

Dienasvidus stundās vislabākais ir tas, ka neuzmācas iz­salkums: pat doma par ēdienu šķebina kā šokolādes kūka pirts sutā. Būtu jauki, ja varētu atvēsināties, izkarot mēli.

Tagad saule zvēro no visa spēka; senāk to sauca par ze­nītu. Sniegavīrs guļ valgajā ēnā uz gultas režģa un atdodas tvei­cei. Iedomāsimies, ka šis ir brīvdienas! Šoreiz — skolotājas balss, pašpārliecināta, vīzdegunīga. Mis Stretona Sauciet-ManiPar-Salliju, ar lielo pakaļu. Iedomāsimies to, iedomāsimies šito. Pirmajos trijos skolas gados bērniem lika visu ko iedomāties, bet atlikušajos par to pašu samazināja atzīmi. Iedomāsimies, ka es esmu šeit, pie tevis, ar visu savu lielo pakafu, gatava iz­sūkt tev smadzenes caur dinķi.

Vai kaut kas sakustējās? Viņš paskatās apkārt: nekā. Sal­lija Stretona nozūd, un labi vien ir. Jāatrod citi un labāki veidi, kā pavadīt savu laiku. Savu laiku, cik bankrotējis priekšstats, itin kā viņam būtu iedota kārba ar laiku, kas pieder viņam vien, kaste, līdz malām piestūķēta ar stundām un minūtēm, ko var tērēt kā naudu. Nelaime tā, ka šī kaste ir caura un laiks tek ārā, vienalga, lai ko viņš ar to darītu.

Viņš, piemēram, varētu grebt koku. Uztaisīt šaha kom­plektu, spēlēt pats ar sevi. Senāk viņš spēlēja šahu ar Kreiku, taču viņi bija spēlējuši ar datoru, nevis ar īstām šaha figūri­ņām. Lielākoties uzvarēja Kreiks. Kaut kur jābūt vēl kādam nazim; ja uz to koncentrētos, dotos meklēt, parakņātos pa lūžņu, tad noteikti atrastu. Iedomājies par to tagad, viņš no­brīnās, kā tas nav ienācis prātā agrāk.

Iztēlē viņš aizslīd atpakaļ uz tiem laikiem, kad pēc stun­dām izklaidējās kopā ar Kreiku. Sākumā tas bija pavisam ne­kaitīgi. Viņi spēlēja, piemēram, Izmirtonu vai kādu citu spēli. Trīsdimensiju Veiko, Barbaru Solus, Žiglo Osāmu. Visās stra­tēģija bija paralēla: vajadzēja pielūkot, kur ej pats, pirms tur nonāc, un reizē arī, kurp dodas otrais. Kreikam šajās spēlēs veicās lieliski, jo viņš bija sāņlēciena meistars. Tomēr Džimijam lāgiem izdevās, uzvarēt Žiglajā Osāmā, ja vien Kreiks spē­lēja Bezdievju pusē.

Bet nav nekādu cerību i/grebt figūras tādai spēlei. Būs vien jāizvēlas šahs.

Vai varbūt — varētu rakstīt dienasgrāmatu. Atzīmēt iespai­dus. Apkārt noteikti mētājas lērums papīra — neizdegušās iekš­telpās, kur neiekļūst lietus, — tāpat arī pildspalvas un zīmuļi; savos sirojumos viņš ir tos manījis, bet nekad nav parūpējies pa­ņemt. Varētu atdarināt senlaiku kuģu kapteiņus: plosās vētra, ku­ģis grimst, bet kapteinis, lemts bojāejai, taču bezbailīgs, savā kajītē aizpilda kuģa žurnālu. Bija tādas filmas. Arī par kuģa ka­tastrofā cietušajiem tuksnesīgās salās, kur viņi dienu pēc dienas cī­tīgi rakstīja dienasgrāmatu. Krājumu saraksti, piezīmes par laika apstākļiem, sīki darbiņi — pogas piešūšana, gliemja apēšana.

Arī viņš zināmā mērā ir cietis kuģa katastrofā. Viņš varētu sastādīt sarakstus. Tas varbūt piešķirtu dzīvei kādu struktūru.

Tomēr pat katastrofā cietušais pieņem, ka nākotnē viņa rakstīto lasīs kāds, kurš kādreiz atnāks, atradīs viņa kaulus un dienasgrāmatu un uzzinās par viņa likteni. Sniegavirs neko tādu nevar pieņemt: viņam nākotnes lasītāja nebūs, jo kreikeri ne­prot lasīt. Visi lasītāji, kurus viņš spēj iedomāties, ir pagātnē.

Pavedienā lejup laižas kāpurs, lēni virpuļo kā trapeces ar­tists, pa spirāli tuvojas viņa krūtīm. Tas ir spilgti, nereāli zaļš kā ledene, klāts ar sīkiem, gaišiem matiņiem. To vērojot, Sniegavīru pēkšņi pārņem neizskaidrojams maiguma un prieka uzplūds. Tas ir unikāls, viņš domā. Nekad vairs nebūs otra tieši tāda kā­pura. Nekad vairs nebūs šāda mirkļa, šādas sagadīšanās.

Tādas domas, tādi nesaprātīgas laimes zibšņi piezogas bez kāda iemesla. Varbūt vainīgs vitamīnu trūkums.

Kāpurs apstājas un taustās pa gaisu ar savu apaļo galvu. Lielās, necaurredzamās acis atgādina kārtības uzturēšanas spēku ķiveres priekšdaļu. Varbūt kāpurs viņu aposta, uztver ķīmisko auru. "Mēs neesam šeit, lai sapņos baudu rastu," viņš pavēsta kāpuram, "mēs esam šeit, lai celtu darba nastu."

Ūja, no kādas atrofējošās neirālās cisternas viņa smadze­nēs nu ir nācis tas? No dzīves iemaņu stundas, pašā vidussko­las sākumā. Skolotājs bija lempīgs, neokonkurences neskarts vīrs no aizvēsturiskajiem, skurbajiem leģendārā dot.com ziedu laikiem. Šķipsnainie mati pie paplikā pakauša sasieti astītē, mugurā mākslīgās ādas jaka, kunkuļainajā, porainajā, vecajā degunā iecirsta zelta kniede; viņš bija klāstījis par paļaušanos uz sevi, individuālismu un riska uzņemšanos tik bezcerīgā tonī, it kā arī pats tam visam vairs neticētu. Lāgiem viņš izmeta kādu mūžsenu domugraudu — ar greizu ironiju, kura itin ne­maz nespēja mazināt garlaicības koeficientu; citreiz noteica: "Es būtu varējis piedalīties konkurencē," — un veltīja skolē­niem zīmīgu skatienu, it kā viņiem tagad būtu jāuztver kāda bezgalīgi dziļa jēga.

Kā ar datoru veikt dubulto grāmatvedību un bankas ope­rācijas, kā izmantot mikroviļņu krāsni, nekaitējot pārtikai, kā rakstīt īres pieteikumus dažādiem Moduļiem, darba pieteiku­mus dažādām Teritorijām, kā pētīt ģimenes iedzimtību, sastā­dīt savu laulības līgumu un laulības šķiršanas līgumu, atrast ģenētiski atbilstošu partneri, pareizi lietot prezervatīvus, lai iz­vairītos no seksuāli transmisīvām bioformām: tādas bija šīs dzīves iemaņas. Neviens skolēns neklausījās diez cik uzmanīgi. Visi to vai nu jau zināja, vai nevēlējās uzzināt. Stundā viņi izturējās kā starpbrīdī. Mēs neesam šeit, lai sapņos baudu rastu. Mēs esam šeit, lai apgūtu dzīves iemaņas.

"Lai vai kā," nosaka Sniegavlrs.

Bet varbūt šaha vai dienasgrāmatas vietā viņš varētu kon­centrēties uz saviem dzīves apstākļiem. Sajā jomā pietiek vietas uzlabojumiem, vietas ir atliku likām. Pirmkārt, vairāk pārtikas avotu. Kāpēc viņš agrāk nav iemācījies visu par saknēm, ogām, nosmailinātu mietiņu slazdiem, kuros ķert sīku medījumu, par to, kā ēst čūskas? Kāpēc viņš ir veltīgi tērējis laiku?

Ak, dārgumiņ, nešausti sevi! ausī iedveš nožēlas pilna sie­vietes balss.

Ja izdotos atrast alu, jauku alu ar augstiem griestiem, labu ventilāciju un varbūt pat tekošu ūdeni, tad gan viņam klātos labāk. Tiesa, ceturtdaļjūdzi tālāk ir upe ar svaigu ūdeni; vienā vietā upe paplašinās, veidojot ezeriņu. Sākumā viņš bija gājis turp atvēsināties, taču gadījās, ka tur bija kreikeri, šļakstinājās pa ūdeni vai zvilnēja krastā, bērni uzplijās, lai viņš iet peldē­ties, bet viņam nepatika rādīties tiem bez sava palaga. Salīdzi­nājumā ar kreikeriem viņš nudien ir pārāk ērmīgs; tie liek viņam justies kā kroplim. Ja tur nav cilvēku, tad var būt dzīvnieki: vilkuņi, cūkani, lūsēni. Dzeršanas vietas pievilina gaļēdājus. Tie guļ slēpnī. Tie siekalojas. Tie uzklūp. Nav sevišķi omulīgi.

Biezē mākoņi, debesis tumst. Caur zariem viņš necik daudz neredz, tomēr jūt gaismas pārmaiņu. Viņš iegrimst pusmiegā un sapņo par Oriksu, kura uz muguras peld baseinā, ģērbusies tērpā, kas šķiet darināts no smalkām, baltām zīdpapīra zied­lapiņām. Tās apsedz viņu, izplezdamās un saraudamās kā medū­zas vārsti. Baseins ir iekrāsots spilgti sārtā tonī. Oriksa uzsmaida viņam, viegli kustinādama rokas, lai noturētos virs ūdens, un viņš saprot, ka abiem draud lielas briesmas. Un tad atskan dobjš dārds, it kā aizvērtos milzīga, velvēta pagraba durvis.