Oriksa un Kreiks

Hermetiska telpa

Viņš gaidīja Oriksu — vispirms nepacietīgi, tad bažīgi, pēc tam paniski. Nevajag taču tik daudz laika, lai sagaidītu, līdz. iz­cepas divas picas!

Pirmais ziņojums pienāca pulksten deviņos četrdesmit pie­cās. Tā kā Kreiks bija ārpus teritorijas un Džimijs bija otrais galvenais, tad darbinieks no videomonitoru telpas tika atsūtīts pakaļ viņam.

Sākumā Džimijs nosprieda, ka tas ir parasts starpgadījums, kāda sīka epidēmija vai nenozīmīgs bioterorisma akts, viela die­nas ziņām. Ar to, kā parasti, tiks galā zēni un meitenes krīzes bioskafandros, ar liesmu metējiem, izolācijas brezentu, hlorkaļķa kastēm un bedrēm. Turklāt tas risinājās Brazīlijā. Pietiekami tālu. Taču Kreiks bija devis rīkojumu ziņot par jebkuriem uzliesmo­jumiem, par jebko un jebkur, tāpēc Džimijs gāja skatīties.

Tad pienāca nākamais un nākamais, nākamais, nākamais, zibenīgā ātrumā cits pēc cita. Taivana, Bangkoka, Saūda Arābija, Bombeja, Parīze, Berlīne. Plēbijas uz rietumiem no Čikāgas. Kartes uz monitoru ekrāniem iegaismojās sarkanos plankumos, itin kā pret tām kāds būtu novicinājis krāsā pilošu sareni. Tas bija kas vairāk nekā tikai daži izolēti sērgas punkti. Tas bija kaut kas liels.

Džimijs mēģināja piezvanīt Kreikam uz mobilo, bet atbildi nesaņēma. Viņš lika monitoru komandai pārslēgties uz ziņu kanālu. Tas esot kaut kas nepazīstams un hemorāģisks, sacīja komentētāji. Simptomi: augsta temperatūra, acu un ādas asiņo­šana, krampji, pēc tam sabrūk iekšējie orgāni un iestājas nāve. Laika posms no saskatāmā slimības sākuma līdz pēdējam brī­dim pārsteidzoši īss. Bacilis acīmredzot izplatoties pa gaisu, bet iespējams esot arī ūdens faktors.

Iezvanījās Džimija mobilais telefons. Oriksa. "Kur tu esi?" viņš iekliedzās. "Brauc šurp! Vai tu redzēji…"

Oriksa raudāja. Tas bija tik neparasti, ka Džimijs jutās satricināts. "Ak, Džimij," viņa sacīja. "Man ir tik žēl. F.s ne­zināju."

"Ir jau labi," Džimijs mierinādams teica. Un tad: "Ko tu ar to gribi sacīt?"

"Tas bija kapsulās. Tajās kapsulās, ko es izplatīju, tajās, ko es pārdevu. Tās ir tās pašas pilsētas, ko es apmeklēju. Tām kapsulām taču bija jāpalīdz cilvēkiem! Kreiks teica…"

Savienojums pārtrūka. Viņš centās atzvanīt. Trīs signāli. Pēc tam klikšķis. Tad klusums.

Ja nu tā sērga jau ir AtjaunKsmē? Ja nu inficējusies arī viņa pati? Kad viņa nostājās pie durvīm, Džimijs taču nevarēja nelaist viņu iekšā. To viņš nespētu pat tad, ja Oriksa asiņotu pa visām porām.

Ap pusnakti triecieni nāca jau gandrīz nepārtraukti. Dalasa. Sietla. Jaunā Ņujorka. Likās, sērga neizplatījās no pilsē­tas uz pilsētu: tā uzliesmoja vairākās vienlaikus.

Telpā tagad bija trīs darbinieki: Degunradzis, Beluga, Baltais Grīslis. Viens dungoja, viens svilpoja; trešais — Baltais Grīslis — raudāja. Tas nu ir nopietni. Divi jau bija pateikuši to pašu.

"Cik stipri mēs atpaliekam?"

"Ko lai mēs darām?"

"Neko," Džimijs atbildēja, pūlēdamies nekrist panikā. "Šeit mēs esam pietiekamā drošībā. Varam nogaidīt, līdz būs cauri. Noliktavā krājumu ir diezgan." Viņš ieskatījās trijās nervoza­jās sejās. "Mums jāpasargā Paradīzes modeļi. Mēs nezinām, cik ilgs ir inkubācijas periods, nezinām, kas ir pārnēsātājs. Mēs nedrīkstam nevienu laist iekšā."

Tas viņus mazliet nomierināja. Viņš izgāja no monitoru telpas, ievadīja jaunu kodu iekšējām durvīm un arī tām, kas veda hermētiskajā telpā. Iepīkstējās viņa videofons. Zvanīja Kreiks. Viņa seja uz mazā ekrāniņa izskatījās tāda pati kā pa­rasti; likās, viņš sēd bārā.

"Kur tu esi?" Džimijs iekliedzās. "Vai tu nezini, kas notiek?"

"Nav pamata bažām," Kreiks atteica. "Viss tiek kontro­lēts." Viņš izklausījās piedzēries, un tas nu viņam gadījās reti.

"Kāds, ellē, viss? Sērga jau pārņēmusi pasauli! Sarkanā Nāve! Ko nozīmē runas, ka baciļi bijuši LaimePluss kapsulās?"

"Kas tev to teica?" Kreiks noprasīja. "Mazs putniņš?" Jā, viņš noteikti bija piedzēries; piedzēries vai sarijies kādus me­dikamentus.

"Nekas. Tā ir patiesība, vai ne?"

"Es esmu tirdzniecības centrā, picu ēstuvē. Tūdaļ būšu klāt," Kreiks sacīja. "Noturi cietoksni!"

Kreiks izslēdza videofonu. Varbūt viņš ir atradis Oriksu, Džimijs nodomāja. Varbūt atvedīs viņu atpakaļ drošībā. Un tad viņš nodomāja: tu, plānprātiņi

Viņš devās pārbaudīt Paradīzes projektu. Bija ieslēgta naksnīgo debesu simulācija, spīdēja mākslīgais mēness, kreikeri — cik viņam redzams — mierīgi gulēja. "Jaukus sapnīšus!" viņš nočukstēja tiem caur stiklu. "Guliet saldi! Jūs tagad esat vienīgie, kas to Spēj."

Pēc tam sāka risināties kaut kas līdzīgs palēninātai filmai. Porno ar izslēgtu skaņu, smadzeņu īssavienojums bez reklāmas klipiem. Tik pārspīlēta melodrāma, ka viņi ar Kreiku būtu smē­jušies par to kā negudri, ja abiem būtu četrpadsmit gadu un viņi to skatītos DVD formātā.

Vispirms sākās gaidīšana. Džimijs sēdēja savā kabinetā un pavēlēja sev nomierināties. Prātā zibēja vecie vārdu saraksti: piedienīgs, vaisloties, auglenīca, līķauts, vazaņķe. Pēc brīža viņš piecēlās. Tergavāt, vēlziedis. Ieslēdza datoru, izskatīja ziņu saitus. Tur, ārā, valdīja lielas izbailes un ne tuvu nepietika āt­rās palīdzības mašīnu. Jau skanēja politikāņu uzsaukumi par to, ka jāsaglabā miers, ielās jau braukāja automašīnas ar skaļ­ruņiem, kas mudināja neatstāt mājas. Bija uzbangojis lūgšanu vilnis.

Sajūgums. Drūsma. Nenovīdība.

Džimijs aizgāja uz avārijas noliktavu, paņēma vīruspistoli, piesprādzēja to, virsū uzvilka vaļīgu tropu jaku. Atgriezās mo­nitoru telpā un pateica trim darbiniekiem, ka ir runājis ar Te­ritorijas KopDroKorpusa apsardzi — meli — un ka viņiem šeit nedraudot tūlītējas briesmas; viņš pats nojauta, ka arī tie ir meli. Viņš vēl piebilda, ka esot saņēmis ziņu no Kreika, kurš devis rīkojumu visiem atgriezties savās istabās un nosnausties, jo enerģija būšot vajadzīga nākamajās dienās. Viņi šķita uzel­pojam un paklausīja ar prieku.

Džimijs pavadīja viņus uz hermētisko telpu un ar koda palīdzību ielaida gaitenī, kas veda uz guļamistabām. Viņš gāja darbiniekiem nopakaļ un raudzījās tiem mugurā, jau redzē­dams tos mirušus. Žēl, tomēr riskēt nedrīkstēja. Viņi bija trīs pret vienu: ja viņi kristu histērijā, censtos izlauzties no kom­pleksa vai ielaist tajā savus draugus, tad viņš zaudētu kontroli pār notiekošo. Kad darbinieki nozuda skatienam, Džimijs aiz­slēdza durvis, atstādams viņus aiz tām. Tagad iekšējā kupolā bija palicis vienīgi viņš — un kreikeri.

Viņš atkal paskatījās ziņas, iedzerdams viskiju, lai stipri­nātos, tomēr ievērodams mēru. Pelavas. Adamābols. Nagaža. Krāsmēle. Viņš gaidīja Oriksu, taču bez cerībām. Viņai acīm­redzot kaut kas bija noticis. Citādi viņa būtu šeit.

Pret ausmu iepīkstējās durvju monitors. Kāds centās ieva­dīt hermētiskās telpas kodu. Tas, protams, neizdevās, jo Džimijs bija kodu nomainījis.

ledžinkstējās video interkoms. "Ko tu dari?" nopra­sīja Kreiks. Viņš izskatījās un izklausījās aizkaitināts. "Ver vaļā!"

"Es īstenoju plānu B," Džimijs atbildēja. "Bioloģiskā uz­brukuma gadījumā nedrīkst nevienu laist iekšā. Tā ir tava pa­vēle. Hermētisko telpu es esmu aizslēdzis."

"Šī pavēle neattiecas uz mani," Kreiks teica. "Neesi taču tāds korķarieksts!"

"Kā lai es zinu, vai tu nepārnēsā baciļus?" Džimijs sacīja.

"Es nepārnēsāju."

"Kā lai es to zinu?"

"Pieņemsim," Kreiks gurdi teica, "ka es esmu paredzējis šo notikumu un veicis drošības pasākumus. Turklāt tu pret to esi imūns."

"Kāpēc lai es būtu imūns?" Džimijs jautāja. Viņa smadze­nēm loģika šonakt diez. cik labi nepadevās. Kreika teiktajā kaut kas bija aplami, taču viņš nespēja izprast, kas tieši.

"Antiķermenīšu serums bija plēbu vakcīnā. Atceries, cik reižu tu esi vakcinējies? Ikreiz, kad devies pie plēbiem vārtīties dubļos un slīcināt savas mīlas bēdas."

"Kā tu zināji?" Džimijs vaicāja. "Kā tu zināji, kur es… ko es gribēju?" Sirds sitās kā negudra; viņš neizteicās precīzi.

"Neesi idiots. Laid mani iekšā!"

Džimijs ievadīja hermētiskās telpas durvju kodu. Tagad Kreiks stāvēja pie iekšējām durvīm. Džimijs ieslēdza hermētis­kās telpas videomonitoru un tieši acu priekšā ieraudzīja Kreika galvu dabīgā lielumā. Kreiks izskatījās galīgi apdullis. Uz krekla apkaklītes vīdēja kāds traips — asinis?

"Kur tu biji?" Džimijs jautāja. "Tu esi kāvies?"

"Tu pat iedomāties nevari," Kreiks attrauca. "Tagad laid mani iekšā."

"Kur ir Oriksa?"

"Tepat, kopā ar mani. Viņai ir smagi gājis."

"Kas viņai noticis? Kas tur ārā notiek? Ļauj man ar viņu parunāt!"

"Patlaban viņa nevar runāt. Es nespēju viņu piecelt. Esmu mazliet savainots. Tagad izbeidz ķēmoties un laid mūs iekšā!"

Džimijs izvilka vīruspistoli. Nospieda kodu. Atkāpās atpa­kaļ un sānis. Uz delmiem visi matiņi bija sacēlušies stāvus gaisā. Mēs saprotam vairāk nekā zinām.

Durvis atvērās.

Kreika gaišbrūnais tropu formastērps bija nošķiests ar sarkanbrūniem plankumiem. Labajā rokā viņš turēja parastu savāžamo nazi, kādi glabājās noliktavā, — ar diviem asme­ņiem, nagu vīlīti, korķviļķi un šķērītēm. Ar otru roku viņš bija apķēris Oriksu, kas izskatījās aizmigusi; seja piespiesta Kreikam pie krūtīm, garā, ar sārtu lentīti sapītā bize nokarājās pār muguru.

Kamēr Džimijs skatījās, sastindzis neticībā, Oriksa atmu­guriski pārkrita pār Kreika kreiso delmu. Kreiks raudzījās Džimijā ar tiešu skatienu, bez smaida.

"Es rēķinos ar tevi," viņš noteica. Tad pārgrieza Oriksai rīkli.

Džimijs viņu nošāva.