Oriksa un Kreiks

Nevarība

KopDroKorpuss ne mirkli neizlaida Džimiju no acīm. Stu­dējot Martas Greiamas akadēmijā, viņš regulāri, četras reizes gadā, tika izsaukts uz to, ko tic dēvēja par mazām pārrunām. Viņam uzdeva tos pašus jautājumus, kas bija uzdoti jau desmi­tiem reižu, lai redzētu, vai atbildes nebūs mainījušās. Nezinu bija pati drošākā atbilde, kādu Džimijs spēja iedomāties, un lielākoties tā arī atbilda patiesībai.

Pēc kāda laika tie bija sākuši rādīt viņam attēlus — uz­ņemtus ar slēpto kameru, melnbaltus kadrus, kā filmētus ar apsardzes videokameru pie plēbiju bankas automātiem vai iz­grieztus no kaut kādām ziņu pārraidēm: demonstrācijas, ne­mierus, nāvessodus. Lai pavērotu, vai viņš nepazīs kādu seju. Viņš tika pievienots pie elektrodiem, tāpēc pat tad, ja viņš tēlo­tu, ka nevienu nepazīst, tie uztvertu ncirālās strāvas zibšņus, ko viņš nespētu kontrolēt. Džimijs bija gaidījis, ka parādīsies Priekafijas nemieri Mērilendā, tie, kuros piedalījusies māte — no tā viņš baidījās —, tomēr tie neparādījās nekad.

Jau sen viņš vairs nebija saņēmis nevienu pastkarti no ārzemēm.

Pēc tam kad Džimijs bija sācis strādāt JaunoJumā, šķita, ka korpusnieki ir viņu aizmirsuši. Bet nekā, tie tikai bija pa­laiduši pavadu vaļīgāk un tagad skatījās, vai viņš un otrā puse, tas ir — viņa māte, izmantos Džimija jauno stāvokli un brī­vības papilddevu, lai atkal mēģinātu sazināties. Aptuveni pēc gada pie durvīm atskanēja pazīstamais klauvējiens. Džimijs ikreiz saprata, ka tie ir viņi, jo viņi nekad neizmantoja interkomu, laikam prata to apiet, un arī durvju kods viņiem nebija nekāds šķērslis. Sveiks, Džimij, kā klājas, mums tikai jāuzdod tev daži jautājumi, varbūt varēsi mums drusku izpalīdzēt.

Protams, labprāt.

Labs zēns.

Un tā nu tas gāja.

Kad? — laikam Džimija piektajā JaunoJuma gadā viņi beidzot uzdūrās zelta dzīslai. Džimijs jau stundas divas bija skatījies atnestos attēlus. Momentuzņēmumi no sazin kāda sveša kara, kas risinājās izkaltušās kalnu grēdās aiz okeāna, tuvplāni, kuros redzami krituši algotņi — gan vīrieši, gan sie­vietes; badacietēji piekauj bariņu starptautisko palīgu kādā no tālām, putekļainām, badā mirstošām zemēm; rinda galvu uz mietiem — tas esot bijušajā Argentīnā, teica korpusnieki, taču nepaskaidroja, kas tās par galvām un kā tās tikušas uz mietiem. Vairākas sievietes rindā pie liclveikala kases, visas saulesbril­lēs. Ducis līķu uz grīdas pēc uzbrukuma slēgtai Dieva dārznieku mītnei — šī organizācija tagad bija aizliegta ar likumu —, un viens no tiem gaužām atgādināja Džimija veco dzīvokļa bied­reni, ļaunprātīgo dedzinātāju Bernisu. Džimijs, labs zēns būdams, to pateica, un viņam paklapēja pa plecu, tomēr korpusnieki to acīmredzot jau bija zinājuši, jo neizrādīja nekādu interesi. Dži­mijs pārdzīvoja Bernisas dēļ: viņa gan bija jukusi un krita uz nerviem, tomēr nebija pelnījusi tādu nāvi.

Virkne fotogrāfiju no kāda Sakramento cietuma. Pašnāv­nieka autospridzinātāja foto no autovadītāja apliecības. (Bet, ja jau viņš uzspēris gaisā savu mašīnu, tad kā viņi tikuši pie apliecības?) Trīs viesmīles bez biksītēm kādā plēbijas naktsbārā — to viņi bija pievienojuši joka pēc, un šīs bildes dēļ ncirālajā monitorā parādījās līklocis, tomēr būtu nedabiski, ja tā nenotiktu, tāpēc visi tikai nosmaidīja vai iespurcās. Tālāk — dumpja aina, ko Džimijs pazina no Frankenšteina rimeika. Viņi vienmēr izmantoja dažus šādus trikus, lai Džimijs nezau­dētu modrību.

Atkal cietuma fotogrāfijas. Nē, Džimijs sacīja. Nē, nē, nekā.

Un tad — kaut kas tāds, kas atgādināja parastu nāves­sodu. Tomēr tur nebija ne rupju joku, ne ieslodzītā bēgšanas mēģinājumu, ne lādēšanās: pēc tā Džimijs, vēl neieraudzījis viņu, saprata, ka likvidēta tiks sieviete. Tad parādījās sagumis stāvs vaļīgās, pelēkās cietuma drēbēs, mati sasieti pakausī, rokudzelži, abās pusēs pa uzraudzei, acis aizsietas. Nošaušana ar smidzināšanas ieroci. Šāvēju komanda būtu lieka, pietiktu ar vienu vīruspistoli, tomēr tika saglabāta senā tradīcija, pieci vīri rindā, lai nevienam atsevišķam nāvessoda izpildītājam neuzmāktos bezmiegs, prātojot par to, kura virtuālā lode trāpījusi pirmā.

Nošaušana tika piespriesta vienīgi par valsts nodevību. Pārējos gadījumos tika izmantota gāze, cilpa vai lielais sma­dzeņu īssavienojums.

Vīrieša balss, vārdi skanēja aiz kadra: korpusnieki bija nogriezuši skaņu, jo gribēja, lai Džimijs koncentrējas uz attēlu, tomēr izkliegta droši vien tika pavēle, tagad sargi noraisīja vi­ņai acu apsēju. Tuvplāns: sieviete skatījās taisni uz viņu, ārā no kadra, zilo acu skatiens tiešs, izaicinošs, pacietīgs, sāpju pilns. Bet nevienas asaras. Te pēkšņi ieslēdzās skaņa. Paliec sveiks. Atceries Killeru. F,s tevi mīlu. Nepamet mani nelaimē.

Nepalika nekādu šaubu, tā bija viņa māte. Džimiju šokēja tas, cik veca viņa kļuvusi: āda grumbaina, lūpas apvītušas. Vai tur vainīga bēgles "grūtā dzīve vai slikta izturēšanās? Cik ilgi viņa atradusies cietumā, viņu nagos? Ko tie viņai nodarījuši?

Pagaidiet! — viņam gribējās iesaukties, taču par vēlu, ka­mera attālinājās, acis atkal tika aizsietas, viens un divi. Slikti notēmēts, sarkanas šaltis, galva gandrīz nolido no pleciem. Ilga epizode, kurā viņa saļimst zemē.

"Un vai te kaut kas bija, Džimij?"

"Nē. Nekā. Man ļoti žēl." Kā gan viņa bija pratusi pare­dzēt, ka Džimijs to noskatīsies?

Viņi noteikti bija reģistrējuši sirdspukstus, enerģijas uz­plūdu. Pēc dažiem neitrāliem jautājumiem — "Vai gribi kafiju? Vajag uz tualeti?" — viens no tiem iejautājās: "Un kas tas bija par killeru?"

"Killers," Džimijs atkārtoja. Un sāka smieties. "Killers bija skunkss." Tā, viņš tomēr bija to izdarījis. Nodevis vēlreiz. Pret savu gribu.

"Kaut kāds nejaucenis? Kaut kāds baikers?"

"Nē," Džimijs teica un smējās. "Jūs nesaprotat. Skunkss. Skunnots. Dzīvnieks." Viņš atbalstīja pieri uz dūrēm, raudādams aiz smiekliem. Kādēļ viņai vajadzēja iejaukt vēl arī Killeru? Lai Džimijs nešaubītos, ka tā tiešām ir viņa, lūk, kādēļ. Lai Džimijs viņai noticētu. Bet ko nozīmēja "nepamet mani nelaimē"?

"Par to man žēl, dēls," sacīja vecākais no abiem korpusniekiem. "Taču mums bija jāpārliecinās pilnīgi."

Džimijs neiedomājās pajautāt, kad nāvessods izpildīts. Vē­lāk viņš aptvēra, ka tas var būt bijis pirms vairākiem gadiem. Ja nu tas viss bija viltojums? Tas varēja būt pat digitāls, vismaz šāvieni, asiņu šaltis, pakrišana. Varbūt māte vēl bija dzīva, var­būt pat vēl brīvībā. Un, ja tā, tad ko viņš bija izpaudis?

Nākamās pāris nedēļas bija briesmīgākās, kādas viņš vis­pār atcerējās. Pārāk daudz kas atausa atmiņā, pārāk daudz no tā, ko viņš pazaudējis vai — vēl skumjāk — kā viņam nekad nav bijis. Izšķiests tik daudz laika, un viņš pat nezināja, kas to izšķiedis.

Gandrīz ik dienu viņš dusmojās. Sākumā uzmeklēja savas dažādās mīļākās, taču izturējās īgni, neprata izklaidēt un, vēl sliktāk, bija zaudējis interesi par seksu. Viņš vairs neatbildēja uz šo sieviešu e-pastiem — Vai kaut kas noticis, vai es kaut ko izdarīju aplami, kā es varu palīdzēt — un telefona zvaniem: skaidroties nebija vērts. Senāk viņš būtu pārvērtis savas mātes nāvi psihodrāmā, izpelnījies līdzjūtību, taču tagad gribēja ko pavisam citu.

Ko tad viņš gribēja?

Džimijs aizgāja uz Teritorijas vientuļnieku bāru; tur negai­dīja nekas priecīgs, vairumu šo sieviešu viņš jau pazina, viņu gribēšana viņam nebija vajadzīga. Viņš atgriezās interneta pornosaitos, atklāja, ka tie zaudējuši svaigumu, sākuši atkārtoties, kļuvuši mehāniski, zudis agrākais valdzinājums. Viņš meklēja Tīmeklī Karsto Zaķu saitu, cerēdams, ka pazīstamas ainas pa­līdzēs justies mazāk izolētam, taču saits bija slēgts.

Džimijs tagad dzēra vienatnē, vakaros, slikta zīme. Tā neva­jadzēja rīkoties, tas tikai radīja depresiju, taču sāpes vajadzēja apslāpēt. Kādas sāpes? Šīs sāpes radās no uzplēstām brūcēm, no bojātām membrānām, ko viņš bija dauzījis, protestējot pret Visuma Lielo Vienaldzību. Šis Visums bija viena liela haizivs mute. Rindu rindām zobi, asi kā naži.

Viņš saprata, ka grīļojas, pūlēdamies saglabāt pamatu zem kājām. Viss viņa dzīvē bija tikai uz laiku, neiezemēts. Pat va­loda bija zaudējusi satvaru, kļuvusi šķidra, nosacīta, gluma kā stīgra plēve, pa kuru viņš slidinājās kā acs ābols pa šķīvi. To­mēr šis acs ābols vēl bija redzīgs. Tur jau rā nelaime.

Viņš atcerējās sevi bezrūpīgu — agrāk, jaunībā. Bezrūpīgs, biezādains viņš bija viegli lēkājis no virsmas uz virsmu, svilpo­dams tumsā, spējīgs tikt visam cauri. Izlikdamies neredzam neko. Tagad viņš atklāja, ka šausmās saraujas par katru nieku. Vismazākās kļūmes šķita milzīgas — pazudusi zeķe, bojāta elektriskā zobu suka. Pat saulriets laupīja redzi. Viņš jutās kā viscaur noberzts ar smilšpapīru. "Saņemies!" viņš sev teica. "Sāc rīkoties! Tiec tam pāri! Ej uz priekšu! Radi sevi no jauna!"

Tik pozitīvi saukļi. Tik nomierinoši, iedvesmojoši reklāmas vēmekļi. Patiesībā viņš alka pēc atriebības. Bet kam lai atriebjas un par ko? Pat ja pietiktu spara, pat ja viņš spētu fokusēties uz kādu mērķi, kaut kas tāds būtu pilnīgi bezjēdzīgs.

Briesmīgākajos vakaros viņš ataicināja papagaili Alekšu, jau sen mirušu, tomēr vēl staigājošu un runājošu Tīmeklī, un noraudzījās Alekša numuros. Tirgotājs: Kādā krāsā ir apaļā bumba, Aleksf Apaļā bumba? Alekss, piešķiebis galvu, do­mīgi: Zila. Tirgotājs: Labs zēns! Alekss: Korķa-rieksts, korķarieksts! Tirgotājs: Te būs! IJn Alekss saņēma mazu kukurūzas vālīti, ko nemaz nebija prasījis, jo prasījis viņš bija mandeli. To redzot, Džimijam acīs vienmēr sariesās asaras.

Pēc tam viņš parasti ilgi palika nomodā, bet, apgūlies gultā, blenza griestos un pārskaitīja savus novecojušo vārdu sarak­stus, jo tie sniedza mierinājumu. Dēstīt. Afāzija. Spījarkls. Moškis. Biszāles. Ja papagailis Alekss piederētu Džimijam, viņi būtu draugi, viņi būtu brāļi. Džimijs iemācītu viņam vēl citus vārdus. Viāķis. Ķērne. Vai dieniņ.

Tomēr vārdos vairs nebija mierinājuma. Tajos nebija nekā. Džimiju vairs nepriecēja tas, ka viņam ir šie mazie burtu ap­kopojumi, ko citi sen aizmirsuši. Tas bija tas pats, kas glabāt kārbiņā savus piena zobus.

Uz miega robežas viņa iztēlē parādījās procesija, kas virzījās ārā no tumsas, uz kreiso pusi, šķērsojot redzes lauku. Jaunas, slaidas meitenes ar smalkām rokām, ar lentēm ma­tos, nesa daudzkrāsainu ziedu vītnes. Lauks bija zaļš, tomēr aina nebija pastorāla: šīm meitenēm draudēja briesmas, viņas vajadzēja glābt. Aiz kokiem kaut kas gaidīja — kāda draudīga klātbūtne.

Vai varbūt drauds slēpās viņā pašā. Varbūt viņš bija šis drauds, ilkņains zvērs, kas glūn no tumšas alas savās paša sma­dzenēs.

Vai varbūt bīstamas bija tieši meitenes. Vienmēr pastāvēja arī tāda iespēja. Tā varēja būt ēsma, slazds. Džimijs zināja, ka viņas ir daudz vecākas, nekā liekas, un ari daudz varenākas. At­šķirībā no viņa šīm meitenēm piemita kāda nežēlīga gudrība.

Meitenes bija miera pilnas, svinīgas, ceremoniālas. Viņas palūkojās uz Džimiju, ielūkojās Džimijā, pazina un pieņēma viņu, pieņēma viņa tumsu. Un pēc tam pasmaidīja.

Ak, mīlulīt, es tevi pazīstu. Es tevi redzu. Es zinu, ko tu gribi.