LaimePluss

Pirmdienas ritā pēc nedēļas nogales, pavadītas kopā ar Kreiku, Džimijs ieradās JaunoJumā, lai sāktu kārtējo dienu, krāmējoties ar vārdiem. Viņš jutās diezgan draņķīgi un cerēja, ka tas nav redzams no malas. JaunoJums visiem spēkiem mu­dināja savus maksātspējīgos klientus ielaisties aizvien jaunos ķīmiskos eksperimentos, tomēr nelabprāt pieļāva, lai līdzīgi rī­kojas algotie darbinieki. Viss sakrīt, Džimijs nodomāja: senos laikos alkohola kontrabandisti reti bija dzērāji. Vismaz tā viņš bija lasījis.

Pirms došanās pie rakstāmgalda viņš iegriezās tualetē un ielūkojās spogulī: nudien, kā izvemta pica. Turklāt viņš bija nosebojies, taču šoreiz neviens to nepamanīja. Pēkšņi parādījās viņa boss un vēl daži funkcionāri, tik jūsmīgi, kādus Džimijs viņus vēl nekad nebija redzējis. Džimijam spieda roku, maigi plikšķināja pa muguru, pasniedza glāzi ar kaut ko tādu, kas pēc izskata atgādināja šampanieti. Nu, lieliski! No kā esi sa­slimis, ar to jāārstējas. Klunkš klunkš klunkš, bija rakstīts ru­nas burbulī Džimija iztēlē, tomēr viņš savaldījās un nodzēra tikai pa mazam malciņam.

Pēc tam viņam rika apliecināts, cik patīkami bijis sadar­boties ar viņu JaunoJumā, cik spožu ieguldījumu viņš devis, cik daudz siltu novēlējumu pavadīšot viņu turpmākajā ceļā, un, starp citu, sirsnīgi jo sirsnīgi sveicam! Izstāšanās pabalsts nekavējoties tikšot pārskaitīts uz viņa kontu Korpusbankā. Tas būšot dāsns, dāsnāks, nekā pieļauj nostrādātais laiks, jo, būsim atklāti, Džimija JaunoJuma draugi vēloties atstāt par sevi patīkamas atmiņas — tagad, kad Džimijs ieņemšot jaunu, tik brīnišķīgu amatu.

Diez kas tas par amatu, domāja Džimijs, sēdēdams slēg­tajā šautrvilcienā. Viss bija izdarīts bez viņa, rezervēta vieta vil­cienā, organizēta pārvākšanās — ieradīšoties vesela komanda, visu sasaiņošot, tie esot profesionāļi, viss būšot vislabākajā kār­tībā. Viņam tik tikko pietika laika sazināties ar savām mīļākajām, bet sazinājies viņš atklāja, ka tās visas diskrēti un personiski jau informējis Kreiks, kura ietekme — cik redzams — sniedzās ārkārtīgi tālu. Kā viņš zinājis par mīļākajām? Varbūt ielauzies Džimija e-pastā, tas nesagādātu viņam nekādas pūles. Bet kā­pēc tāda centība?

Džimij, man tevis pietrūks, e-pastā rakstīja viena.

Ak, Džimij, ar tevi bija tik jautri, rakstīja cita.

Bija, ko tu neteiksi! Viņš taču nav nomiris.

Pirmo nakti AtjaunEsmē Džimijs pavadīja VIP viesu namā. Ieskatījies minibārā, ielēja sev glāzē tīru viskiju, tik īstu, ka īs­tāks nemēdz būt, tad brīdi raudzījās uz ainavu pa panorāmas logu, neredzēdams neko daudz vairāk par gaismām. Viņš sa­skatīja Parodīzes kupolu — milzīgu pusapli tālumā, izgaismotu no apakšas, — taču vēl nezināja, kas tas ir. Nosprieda, ka tā ir slidotava.

Nākamajā rītā Kreiks savā jaudīgajā elektriskajā golfkartā aizveda viņu iepazīties ar AtjaunEsmes Teritoriju. Džimijs bija spiests atzīt, ka tā ir visnotaļ krāšņa. Viss mirdzoši spodrs, sa­kopts, ekoloģiski tīrs un ļoti dārgs. Gaiss brīvs no sīkdaļiņām, pateicoties daudzajiem solārajiem centrifugālās attīrīšanas torņiem, kas diskrēti izvietoti un maskēti kā modernās mākslas darbi. Maurklintis gādāja par mikroklimatu, starp koši krāsai­najiem krūmiem lidinājās tauriņi, tik lieli kā šķīvji. Visas pārējās Teritorijas, ko Džimijs bija redzējis, ieskaitot Votsona-Krika in­stitūtu, salīdzinājumā ar šo izskatījās noplukušas un vecmodīgas.

"Kas par to visu maksā?" viņš jautāja Kreikam, kad abi gāja gar ārkārtīgi moderno Luksusa Centru — visur marmors, kolonādes, kafejnīcas, papardes, uzkodu kioski, skrituļslidu celiņš, sulu bāri, sporta zāle, kur, skrienot pa kustīgo lenti, tika ražota enerģija, kas deva strāvu spuldzītēm. Romiešu stila strūklakas ar nimfām un jūras dieviem.

"Skumjas, kas rodas, apzinoties nāves neizbēgamību," Kreiks atbildēja. "Vēlēšanās apturēt laiku. Cilvēka stāvoklis."

Tas gan neesot sevišķi informatīvi, iebilda Džimijs.

"Redzēsi pats," Kreiks noteica.

Viņi ieturēja pusdienas vienā no AtjaunLsmes pieczvaigžņu restorāniem, pseidobalkonā ar kondicionētu gaisu un skatu uz galvenās Teritorijas organiskās botānikas siltumnīcu. Kreiks izraudzījās ķengurjēru — jaunu Austrālijas hibrīdu, kurā aitas rāmais raksturs un augstais proteīnu līmenis apvienojās ar ķengura imunitāti pret slimībām, turklāt ķenguru organismā neveidojās gāzes, kas uzkrājoties radīja metānu, kurš savukārt iznīcināja ozonu. Džimijs pasūtināja ar rozīnēm pildītu kapaunu — īsts savvaļas kapauns, īstas, saulē žāvētas rozīnes, apliecināja Kreiks. Džimijs jau bija tik ļoti pieradis pie Vistas Kumosiņiem, pie to maigās krēmveida konsistences un neuz­bāzīgās garšas, ka šis kapauns garšoja gluži satriecoši.

"Manu mājokli sauc par Parodīzi" Kreiks teica, mieloda­mies ar sojas un banānu flambē. "Un mēs strādājam pie nemir­stības projekta."

"Tāpat kā visi citi," Džimijs piezīmēja. "Ar žurkām tas jau gandrīz ir izdevies."

"Gandrīz — tur jau tā atšķirība," Kreiks sacīja.

"Un kā tad ir ar to kriogēniju?" Džimijs ieminējās. "Iesaldēt savu galvu un tad ļaut pārveidot ķermeni, kad būs noskaidrots, kā tas darāms? Tā joma strauji iet uz priekšu, ak­cijas ir augstas."

"Nu, kā tad, un pēc pāris gadiem viņi izsviedīs tevi pa sētas durvīm, bet radiniekiem iestāstīs, ka pārtrūkusi strāvas padeve. Turklāt mēs ar saldēšanu nemaz nenodarbojamies."

"Kā tā?"

"Mūsu sistēmā vispirms nav obligāti jānomirst," Kreiks atbildēja.

"Jūs tiešām jau esat tik tālu?"

"Vēl ne. Bet ņem vērā par pētījumu un attīstības budžetu."

"Miljoni?"

"Megamiljoni," Kreiks teica.

"Vai varu dabūt vēl kaut ko dzeramu?" Džimijs jautāja. Informācijas bija par daudz.

"Nē. Man vajag, lai tu klausies."

"F.s varu klausīties un reizē dzert."

"Diez kas nesanāks."

"Paļaujies uz mani," Džimijs sacīja.

Kreiks pastāstīja, ka Parodtzē — turp viņi došoties pēc­pusdienām — risinoties divas galvenās iniciatīvas. Pirmā — LaimePluss kapsula — būtībā esot profilaktiska, balstīta uz vienkāršu loģiku: iznīcini nāves ārējos cēloņus, un mērķis būs tikpat kā sasniegts.

"Ārējos cēloņus?" Džimijs pārvaicāja.

"Karus, proti, nepareizi virzītu seksuālo enerģiju, ko mēs uzskatām par svarīgāku faktoru nekā bieži piesauktie ekonomis­kie, rasiskie un reliģiskie cēloņi. Infekcijas slimības, īpaši seksuāli transmisīvās. Pārapdzīvotību, kas noved pie vides degradēšanās un pārtikas trūkuma, to mēs varam novērot pie melnajiem."

Džimijs piezīmēja, ka tādas cerības izklausoties pārspīlētas, jo šajās jomās tik daudz kas esot mēģināts un cietis neveiksmi. Kreiks pasmaidīja. "Ja sākumā neizdodas, izlasi instrukcijas," viņš teica.

"Ko tas nozīmē?"

"Lai izpētītu cilvēci, ir jāpēta cilvēks."

"Un ko nozīmē tas?"

"Jāstrādā ar to, kas ir."

LaimePluss kapsula bija programmēta tā, lai pielāgotos dotajam lielumam, proti, cilvēka dabai, un nobīdītu šo doto lielumu labvēlīgākā virzienā nekā līdzšinējie. Tās pamatā bija pētījumi par tagad jau diemžēl izmirušo pigmejšimpanzi jeb bonobo šimpanzi kā tuvu Homo sapiens sapieris radinieku. Atšķirībā no cilvēkiem bonobo nebija daļēji monogāmi ar poligāmām un poliandrām tendencēm. Tie bija absolūti poligāmi, neveidoja pārus un lielāko daļu nomoda laika pavadīja kopo­joties, ja vien tai brīdī neēda. Intraspecifiskās agresivitātes fak­tors tiem bija ļoti zems.

Un tas bija novedis pie LaimePluss koncepcijas. Mērķis bija — radīt vienu kapsulu, kura:

a) spētu pasargāt lietotāju no visām zināmajām seksuāli transmisīvajām slimībām — nāvējošām, traucējošām vai vienkārši nepievilcīgām;

b) nodrošinātu neierobežotu libido un seksuālās spējas pieplūdi kopā ar vispārēju enerģiju un labsajūtu, tādē-' jādi mazinot frustrāciju un testosterona bloķēšanu, kas noved pie greizsirdības un varmācības, un likvi­dējot zemas pašvērtības izjūtu;

c) paildzinātu jaunību.

Šis trīs spējas tiktu īpaši uzsvērtas, produktu pārdodot, teica Kreiks, taču esot vēl ceturtā, kas netiktu reklamēta. LaimePluss kapsula darbotos arī kā absolūti droša pretapaugļošanās tab­lete, viena reizi par visām reizēm, derīga gan vīriešiem, gan sie­vietēm, un tādējādi automātiski samazinātos iedzīvotāju skaits. Šī iedarbība būtu atgriezeniska — bet ne atsevišķiem indivī­diem —, kas panākams, pēc vajadzības mainot kapsulas sa­stāvdaļas, teiksim, ja kādā reģionā iedzīvotāju kļūst pārāk maz.

"Tātad būtībā jūs grasāties sterilizēt cilvēkus bez viņu pašu ziņas, iegalvodami viņiem, ka patiesībā dāvināt orģiju papilddevu?"

"Aptuveni tā varētu sacīt," Kreiks apstiprināja.

Tāda kapsula, viņš turpināja, dotu liela mēroga labumu ne tikai individuālajiem lietotājiem — lai gan kapsulai ir jāiepatīkas, citādi tā cietīs neveiksmi tirgū, — bet arī sabiedrībai kopumā; un ne tikai sabiedrībai, bet arī visai planētai. Inves­tori esot ārkārtīgi ieinteresēti, tas būšot globāls produkts. Vi­sas īpašības pozitīvas. Negatīvu nav vispār. Viņš, Kreiks, pats esot sajūsmā.

"Nezināju, ka tu esi tāds altruists," Džimijs sacīja. Kopš kura laika Kreiks kļuvis par cilvēces līdzjutēju?

"Tas nav gluži altruisms," Kreiks iebilda. "Drīzāk izdzīvo­šanas jautājums. Esmu redzējis jaunākos konfidenciālos Kor­pusa ziņojumus par demogrāfisko stāvokli. Kā suga mēs esam lielās briesmās, lielākās, nekā iedomājamies. Viņi baidās publiskot šo statistiku, jo cilvēkiem tad vienkārši nolaidīsies rokas, bet, tici man, mums beidzas telplaiks. Nomaļos ģeopolitiskos apvidos pieprasījums pēc resursiem jau gadu desmitiem pār­sniedz piedāvājumu, tāpēc rodas bads un sausums; bet drīz pieprasījums pārsniegs piedāvājumu visur. Ar I.aimePluss kap­sulas palīdzību cilvēcei būs lielākas izredzes noturēties virs ūdens."

"Kā tu to aprēķini?" Varbūt tomēr nevajadzēja dzert vēl vienu glāzīti. Džimijam viss bija drusku sajucis.

"Mazāk cilvēku, tāpēc labāka iztikšana."

"Bet ja nu tie nedaudzie ir ļoti alkatīgi un izšķērdīgi?" Džimijs teica. "Tas nav izslēgts."

"Viņi tādi nebūs," Kreiks atbildēja.

"Vai tā viela jums jau ir?" Džimijs jautāja. Viņš sāka ap­tvert iespējas. Bezgalīgs augstas kvalitātes sekss bez sekām. Ja tā padomā, arī viņa paša libido derētu augstāks tonuss. "Vai no tā ataug mati?" Viņš gandrīz pateica: Kur to var dabūt? — taču laikus iekoda mēlē.

Koncepcija esot eleganta, Kreiks paskaidroja, tomēr vaja­dzīgs vēl neliels slīpējums. Vēl neesot panākts, lai tā darbojas gludi, ne visās frontēs; tā joprojām esot klīnisko izmēģinājumu stadijā. Daži izmēģinājumu objekti esot burtiski nodrāzušies līdz nāvei, vairāki uzbrukuši vecām dāmām un mājdzīvniekiem, pieredzēts arī viens otrs nelaimīgs priapisma gadījums un šķelts loceklis. Un pašā sākumā ar troksni izgāzies mehānisms, kas pasargā no seksuāli transmisīvajām slimībām. Vienam objek­tam pa visu epidermu izaugusi milzīga ģenitālā kārpa, baigs skats, bet tas novērsts ar lāzeru un pīlinga palīdzību, vismaz uz laiku. īsi sakot, gadījušās kļūdas un aplami virzieni, tomēr ta­gad atrisinājums jau esot pavisam tuvu.

Lieki teikt, Kreiks turpināja, ka šī viela došot milzīgu peļņu. Tā būšot obligātā kapsula ikvienā valstī, ikvienā pasaules sabied­rībā. Bez šaubām, tā nepatikšot untumainajām reliģijām, ņemot vērā faktu, ka to raison d'ētre balstās uz izmisumu, neskaidri so­lītu atalgojumu un seksuālu frustrāciju, taču tās ilgi neizturēšot. Gluži kā paisuma vilnis tās noslīcināšot cilvēku kāre pēc vairāk, pēc labāk. Šī kāre pārņemšot kontroli un pasteidzināšot noti­kumu gaitu, kā ikvienā lielā pārmaiņu laikā visā vēsturē.

Džimijs teica, ka tas viss izklausoties ļoti interesanti. Pro­tams, ja izdošoties novērst trūkumus. Un nosaukums arī labs — LaimePluss. Samtaina, valdzinoša skaņa. Viņam patika. To­mēr pašam izmēģināt negribējās: problēmu pietika tāpat, penis plīsa vai pušu.

"Kur jūs sameklējat izmēģinājumu objektus?" viņš jau­tāja. "Klīniskajiem testiem?"

Kreiks pasmīnēja. "Nabadzīgākās valstīs. Samaksājam da­žus dolārus, un viņi nemaz nezina, ko lieto. Seksa klīnikās — tās ar prieku izpalīdz. liordeļos. Cietumos. Un arī no dzīves pabērnu vidus, kā allaž."

"Kur būs mana vieta?"

"Tu organizēsi reklāmas kampaņu," Kreiks noteica.

TrakAdams

Pēc pusdienām viņi devās uz Paradīzi.

Kupola komplekss atradās AtjaunEsmes Teritorijas tālajā labajā stūri. Ap to bija atsevišķs parks ar klimata kontroli — blīva plantācija, kurā auga jaukti tropu hibrīdi, un kupols pacēlās pār tiem kā akla acs. Ap parku bija ierīkota drošības sistēma, ļoti stingra, teica Kreiks; ieeja esot aizliegta pat korpusnickiem. Paradīze esot viņa ideja, un viņš pieprasījis šādu notei­kumu, kad piekritis to īstenot: viņš nevēloties, lai bars lempīgu nejēgu bāž savu degunu lietās, no kurām nenieka nesaprot.

Kreika caurlaide, protams, derēja viņiem abiem. Tikuši iekšā pa pirmajiem vārtiem, viņi brauca tālāk pa aleju. Parādījās otrs kontrolpunkts ar apsargiem — Parodīzes, nevis Korpusa formastērpos, paskaidroja Kreiks, — kuri iznira no krūmiem kā materializējušies rēgi. Atkal aleja. Pēc tam paša kupola izliek­tais mūris. Tas tikai izskatās trausls, Kreiks sacīja, bet patie­sībā ir būvēts no pilnīgi jauna gliemju līmes/silikona/dendrītu formāciju sakausējuma ar izcilu pretestības spēju. Būtu vaja­dzīgi ārkārtīgi moderni instrumenti, lai izlauztos tam cauri, jo pēc spiediena tas atjaunojas un automātiski salabo jebkuras plaisas. Vēl vairāk, tas spēj gan filtrēt, gan elpot — gluži kā olas čaumala; tiesa, tam nepieciešama solāri ģenerēta strāva.

Atdevuši golfkartu vienam no apsargiem, viņi tika ielaisti pa kodētām ārdurvīm, kas nošalcot aizvērās viņiem aiz muguras.

"Kāpēc tāda skaņa?" Džimijs nervozi jautāja.

"Hermētiskā telpa," Kreiks paskaidroja. "Kā kosmosa kuģos."

"Kādēļ?"

"Ja kādreiz rastos vajadzība noslēgt šo vietu no ārpasau­les. Pret naidīgām bioformām, toksīnu uzbrukumiem, fanāti­ķiem. Kā jau parasti."

Tagad Džimijs sāka justies mazliet dīvaini. Kreiks taču ne­bija īsti pastāstījis, kas te īsti notiek, vismaz detaļās ne. "Pa­gaidi, gan redzēsi," — tik vien viņš bija pateicis.

Iegājuši pa otrām durvīm, viņi nonāca pietiekami pazīs­tamā ēku kompleksā. Gaiteņi, durvis, darbinieki ar digitālām piezīmju grāmatiņām, citi salīkuši pie monitoriem; viss gluži kā OrgānSIA Fermās, gluži kā VeselViedā, gluži kā VotsonaKrika institūtā, tikai jaunāks. Taču fiziskās iekārtas esot vie­nīgi čaula, sacīja Kreiks; pētnieciskajā darbā galvenais esot smadzeņu kvalitāte.

"Šie ir vislabākie," viņš teica, mādams pa labi un pa kreisi, pretī saņemdams daudz goddevīgu smaidu un daudz bijības — tā nebija viltota. Džimijam nebija skaidrs, kāds īsti ir Kreika amats, taču, lai kāds būtu viņa nominālais tituls — to Kreiks ne reizi nebija nosaucis —, šajā skudrupūznī viņš pilnīgi nepār­protami bija vislielākā skudra.

Katram darbiniekam pie krūtīm bija plāksnīte — ar vienu vai diviem vārdiem, kas rakstīti ar lielajiem burtiem. MELNAIS DEGUNRADZIS. BALTAIS GRĪSLIS. BAlTKNĀBJA DZENIS. POLĀRLĀCIS. INDIJAS TĪĢERIS. ZILAIS LOTISS. ĀTRĀ LAPSA.

"Tie tik ir vārdi," Džimijs teica Kreikam. "Tu esi izlaupījis Izmirtonul"

"Ne jau tikai vārdi vien. Šie cilvēki paši ir lzmirtons. Visi kā viens Lielmeistari. Tas, uz kuru tu skaties, ir TrakĀdams — labākais no labākajiem."

"Tu joko! Kā viņi nonākuši te?" Džimijs jautāja.

"Viņi ir hibridizācijas ģēniji," Kreiks atbildēja. "Tie, kas taisīja tos jokus — mikrobus, kuri saēd asfaltu, neonkrāsas herpes vīrusa uzliesmojumu rietumu krastā, Vistas Kumosiņu lapsenes un tā tālāk."

"Neonkrāsas herpes? Nebiju par to dzirdējis," Džimijs sa­cīja. Diezgan asprātīgi. "Kā tu sadzini viņiem pēdas?"

"Es nebiju vienīgais, kas dzina viņiem pēdas. Dažu labu viņi bija diezgan stipri nokaitinājuši. Es tikai dabūju viņus rokā pirmais, apsteidzot Korpusu. Vai vismaz — dabūju rokā vairumu no viņiem."

Džimijs jau grasījās jautāt: Un kas notika ar pārējiem? — bet pārdomāja.

"Tad tu viņus nolaupīji, vai?" Par to Džimijs nemaz ne­brīnītos, "smadzeņu nolaupīšana" nebija nekas sevišķs; tomēr speciālisti parasti tika pārvilināti no vienas valsts uz citu.

"Es tikai pārliecināju viņus, ka šeit viņi jutīsies daudz lai­mīgāki un būs lielākā drošībā nekā jebkur citur."

"Drošībā? Korpusa paspārnē?"

"Es sagādāju viņiem drošus dokumentus. Vairums no vi­ņiem bija ar mieru, īpaši tad, kad piedāvājos iznīcināt viņu tā dēvēto īsto identitāti un jebkurus faktus par viņu iepriekšējo eksistenci."

"Biju domājis, ka viņi ir noskaņoti pret Teritorijām," Dži­mijs ieminējās. "Cik tu man esi rādījis, tad viss, ko darīja TrakĀdams, bija diezgan naidīgs."

"Jā, viņi tiešām bija noskaņoti pret Teritorijām. Varbūt ir joprojām. Taču pēc Otrā pasaules kara divdesmitajā gadsimtā Sabiedrotie uzaicināja daudzus vācu raķešu konstruktorus sadarboties, un es neatceros, ka no šīs sadarbības kāds būtu atteicies. Kad tava galvenā spēle ir beigusies, tu vienmēr vari pārcelt savu šaha dēlīti uz citurieni."

"Bet ja nu viņi mēģina sabotēt vai…"

"Aizbēgt? Mjā. Sākumā bija daži tādi. Neprata spēlēt ko­mandā. Domāja, ka paņems to, ko te sastrādājuši, un laidīsies lapās. Aizies pagrīdē vai iekārtosies kur citur."

"Un ko tu tad darīji?"

"Viņi nokrita no plēbiju viaduktiem," Kreiks atbildēja.

"Vai tas ir joks?"

"Nu, savā ziņā jā. Tev vajadzēs citu vārdu," Kreiks sacīja, "TrakAdama vārdu, lai pielāgotos. Tā kā es te esmu Kreiks, tad iedomājos, ka tu varbūt varētu atkal būt Tuklis, kā toreiz, kad mums bija — cik gadu?"

"Četrpadsmit."

"Jā, tie tik bija laiki!"

Džimijs vēl gribēja pakavēties, bet Kreiks jau steidzināja viņu tālāk. Viņš labprāt būtu aprunājies ar dažiem no šiem ļaudīm, paklausījies, ko tie stāsta — vai kāds no tiem, piemē­ram, ir pazinis viņa māti? — taču to varbūt varēja atlikt uz vē­lāku laiku. Tomēr varbūt arī ne: viņš bija redzēts kopā ar Kreiku — barvedi vilku, sudrabaino gorillu, galveno lauvu. Ne­viens vairs nevēlēsies ielaisties ar viņu pārāk sirsnīgās sarunās. Visi uzlūkos viņu kā to, kas ieņēmis šakāļa vietu.

Parodīze

Viņi iegriezās Kreika birojā, lai Džimijs mazliet apgūtu apstākļus, kā izteicās Kreiks. Tā bija plaša telpa ar daudzām un dažādām ierīcēm, kā jau Džimijs gaidījis. Pie sienas karājās glezna: baklažāns oranžā šķīvī. Šī bija pirmā glezna, ko Džimijs jebkad redzējis kādā vietā, kur uzturas Kreiks. Viņš domāja apvaicāties, vai tā gadījumā nav Kreika draudzene, tomēr tad nolēma, ka labāk būs nejautāt.

Viņš notēmēja skatienu uz minibāru. "Tur iekšā kaut kas ir?"

"Vēlāk," Kreiks atteica.

Kreikam joprojām bija ledusskapja magnētiņu kolekcija, taču magnētiņi bija citi. Bez zinātnieku asprātībām.

Kur ir Dievs, tur cilvēka nav.

Ir divi Mēneši — viens redzams un viens neredzams. •

Du musst dein Leben āndern.

Mēs saprotam vairāk nekā zinām.

Es domāju, tātad.

Palikt cilvēcīgam nozīmē pārkāpt ierobežojumu.

Sapnis no slēpņa zogas tuvāk savam medījumam.

"Ar ko tu te īsti nodarbojies?" Džimijs jautāja.

Krciks pavīpsnāja. "Ko nozīmē — īsti?"

"Fikcija," Džimijs noteica. Tomēr jutās izsists no līdzsvara.

Kreiks paziņoja, ka nu esot laiks kļūt nopietniem. Viņš parādīšot Džimijam otro projektu — galveno šeit, Parodīzē. Džimijs tūdaļ ieraudzīšot… nu jā, to neesot iespējams izteikt vārdos. Tas gluži vienkārši esot Kreika mūža darbs.

Džimijs sataisīja piemēroti svinīgu seju. Kas nu nāks? Droši vien kāda šaušalīga jauna pārtikas substance. Aknu koks, desu vīns. Vai kaut kādi kabači, uz kuriem aug vilna. Viņš saņēma dūšu.

Kreiks veda Džimiju uz priekšu, ap stūri; un tad viņi ap­stājās pie liela panorāmas loga. Nē: pie vienvirziena spoguļa. Džimijs ieskatījās iekšā. Plašums ar kokiem un citiem augiem, virs tiem zilas debesis. (Ne nu gluži zilas debesis, tikai burbuļkupola izliektais jumts ar atjautīgu projekcijas ierīci, kas atdarināja rītausmu, saules gaismu, vakaru, nakti. Vēlāk viņš atklāja, ka tur ir arī mākslīgs mēness, kas iet cauri visām fā­zēm. Un mākslīgs lietus.)

Tā viņš pirmo reizi ieraudzīja kreikerus. Tie bija kaili, bet ne tā kā Ziņās Pa Pliko: nebija manāma nekāda kautrēšanās. Sākumā viņš neticēja savām acīm, tik skaisti tie bija. Melni, dzelteni, balti, brūni, visās iespējamās krāsās. Katrs bija pati pilnība. "Tie ir roboti, vai?" viņš ierunājās.

"Tu zini — mēbeļu veikalos ir tādas parauga mēbeles?" Kreiks jautāja.

"Un tad?"

"Šīs ir parauga mēbeles."

Tas esot loģiskas progresiju ķēdes rezultāts, tovakar pa­skaidroja Kreiks, kamēr abi iedzēra pa glāzītei Parodīzes Salonā (mākslīgas palmas, mūzikas konservi, īsts Campari, īsts mine­rālūdens). Pēc tam kad bijis pilnībā izanalizēts proteonoms un nopietni uzsākta starpsugu gēnu un daļējo gēnu hibridizācija, Parodtzes projekts vai kaut kas tamlīdzīgs bijis vairs tikai laika jautājums. Tas, ko Džimijs redzējis, esot priekšpēdējais rezul­tāts, septiņus gadus ilgu intensīvu mēģinājumu, kļūdu un pētī­jumu auglis.

"Sākumā," Kreiks teica, "mums bija jāpārveido parasti cil­vēka embriji, ko ieguvām no… ak, nav svarīgi, kur mēs tos ieguvām. Bet šie cilvēki ir suigeneris. Tagad tie atražo sevi paši."

"Izskatās vecāki par septiņiem gadiem," Džimijs ieminējās.

Kreiks paskaidroja, ka esot instalējis ātrās augšanas fak­torus. "Turklāt tie ir ieprogrammēti tā, lai trīsdesmit gadu ve­cumā nomirtu — pēkšņi, bez slimošanas. Ne vecuma, ne baiļu. Vienkārši noliek karoti. Bet paši jau to nezina; neviens no tiem vēl nav nomiris."

"Vai tu gadījumā neteici, ka strādā pie nemirstības pro­jekta?"

"Nemirstība," Kreiks sacīja, "ir koncepcija. Ja "mirstīgumu" uztver kā esamību, nevis nāvi, kā iepriekšēju zināšanu par nāvi un bailes no tās, tad "nemirstība" ir šādu baiļu trūkums. Zī­daiņi ir nemirstīgi. Izsvītro bailes, un tu būsi…"

"Izklausās pēc praktiskās retorikas," Džimijs piezīmēja.

"Ko?"

"Neko. Martas Greiamas jociņš."

"Ak tā."

Citas Teritorijas citās valstīs ejot pa līdzīgas loģikas ceļu, Kreiks turpināja; tās izstrādājot pašas savus modeļus, tāpēc-šie burbuļkupola iemītnieki tiekot turēti pilnīgā slepenībā. Klu­sēšanas zvērests, slēgta iekšēja e-pasta sarakste, kuras robežu drīkst pārkāpt tikai ar īpašu atļauju, dzīvojamie nami drošības zonā, bet ārpus hermētiskās telpas. Tas samazinātu infekcijas iespēju gadījumā, ja sasirgtu kāds darbinieks; Parodīzes mode­ļiem esot pastiprināti funkcionējoša imūnsistēma, tāpēc lipīgu slimību izplatība to vidū esot tikpat kā neiespējama.

Atstāt kompleksu nebija atļauts nevienam. Gandrīz nevie­nam. Kreiks, protams, to drīkstēja. Viņš uzturēja saikni starp Parodīzi un AtjaunEsmes augstākajām aprindām, kaut gan tās vēl nebija ielaidis Parodtzē, vēl lika gaidīt. Aprindas bija alka­tīgas, nervozēja par saviem ieguldījumiem, tiecās pārsteigties, uzsākt mārketingu par agru. Un tās arī par daudz pļāpāja, iz­pauda informāciju konkurencei. Vieni vienīgi lielībnieki.

"Tātad, ja jau es esmu te, tad ārā vairs netikšu nekad?" Džimijs jautāja. "To tu man nebiji pateicis."

"Tu būsi izņēmums," Kreiks sacīja. "Neviens nemēģinās tevi nolaupīt smadzeņu dēļ. Tu nodarbosies tikai ar reklāmu, atceries?" Turpretī pārējā komanda —TrakĀdamistu kontin­gents — esot saistīta ar bāzi uz visu laiku.

"Uz visu laiku?"

"Līdz mēs iziesim tirgū," Kreiks paskaidroja. AtjaunEsme cerot ļoti drīz iziet tirgū ar dažādiem piedāvājumiem. Piemē­ram, ar iespēju radīt pilnīgi precīzi izraudzītus bērnus, kuros iemiesotos jebkuras īpašības — fiziskas, mentālas vai garīgas, kādas vien pircējs vēlas. Pašreiz piedāvātās metodes esot gaužām aptuvenas, Kreiks sacīja: tiesa, zināmas pārmantotas slimības esot iespējams izdzēst, tomēr daudz kas vēl tiekot sabojāts vai izšķiests velti. Klienti nekad nezinot, vai dabūs tieši to, par ko maksājuši; turklāt rodoties pārāk daudz neparedzētu seku.

Turpretī ar Parodīzes metodi precizitāte tikšot sasniegta par deviņdesmit deviņiem procentiem. Tādā veidā esot iespējams radīt veselas tautas, kam būtu iepriekš izraudzītas īpašības. Skaistums, protams; pēc tā būšot liels pieprasījums. Un pa­klausība: interesi par to esot pauduši vairāki pasaules līderi. Parodtzē jau esot izstrādāta āda ar UV pretestību, instalētu kukaiņu repelentu un vēl nepieredzētu spēju sagremot neattī­rītas augu valsts vielas. Attiecībā uz imunitāti pret mikro­biem: tas, kas līdz šim panākts ar medikamentiem, drīz būšot iedzimts.

Salīdzinājumā ar Paradīzes projektu pat LaimePluss kap­sula esot tikai neveikls instruments, kaut gan labi noderēšot kā pagaidu atrisinājums. Taču ilgākā laika posmā abu apvienoju­mam būšot satriecoša ietekme uz nākotnes cilvēci. Kapsula un projekts esot nesaraujami saistīti. Kapsula pielikšot punktu haotiskam cilvēku skaita pieaugumam, bet projekts nomainī­šot to ar pārāku metodi. Varot sacīt, ka tās ir divas pakāpes vienā un tai pašā plānā.

Pārsteidzoši — teica Kreiks — kā šī komanda esot īste­nojusi tādas lietas, kas reiz nav bijušas pat iedomājamas. Mai­nītas būtībā esot pašas seno primātu smadzenes. Likvidētas to destruktīvās īpašības, kas vainojamas pasaules pašreizējās kaitēs. Piemēram, rasisms — vai, kā to dēvējot Paradīzē, pseidospeciācija — parauga grupā esot izskausts, vienkārši pār­slēdzot pāru veidošanas mehānismu: Paradīzes ļaudis nemaz neievērojot ādas krāsu. Viņu starpā nevarot pastāvēt hierar­hija, jo viņiem neesot nervu kompleksu, kas to rada. Tā kā viņi neesot ne mednieki, ne zemnieki, kas kāro pēc zemes, nepa­stāvot arī teritoriālie principi: īpašnieka programma, šis cil­vēces lāsts, viņos nedarbojoties. Viņi pārtiekot vienīgi no lapām, zāles, saknēm un dažām ogām; tāpēc pārtikas esot daudz un tā vienmēr esot pieejama. Seksualitāte viņiem neesot pastāvīga mocība, satrakotu hormonu mākonis: tāpat kā vai­rums zīdītāju, atskaitot cilvēku, viņi meklējoties pēc regulā­riem intervāliem.

Tā kā šiem ļaudīm nekad un nekas nebūšot mantojams, tad nebūšot arī dzimtas koku, laulību un šķiršanos. Viņi esot ideāli pielāgoti savai dzīves telpai, tāpēc nekad nebūšot spiesti celt mājas, darināt darbarīkus, ieročus vai pat apģērbu. Viņiem nebūšot vajadzības ieviest kādus kaitīgus simbolus, piemēram, karalistes, svētbildes, dievus vai naudu. Bet, pats labākais, — viņi pārstrādājot paši savus ekskrementus. Tas veikts ar spožu hibridizāciju, kurā ietilpstot ģenētiskais materiāls no…

"Atvaino," iejaucās Džimijs, "tomēr vairumu no šīm īpa­šībām vidusmēra vecāki nemaz negrib ieraudzīt savā bērnā. Vai tu neesi aizrāvies drusku par daudz?"

"es jau tev teicu," Kreiks pacietīgi sacīja, "šīs ir parauga mēbeles. Tās reprezentē iespējamības mākslu. Mēs varam no­saukt potenciālajiem pircējiem visas individuālās īpašības un pēc tam izraudzīties atsevišķas. Ne jau visi gribēs pilnu komplektu, to mēs zinām. Tomēr tu neticēsi, cik daudzi cilvēki vēlētos ļoti skaistu, gudru mazuli, kas pārtiek vienīgi no zāles. Šī mazā de­taļa īpaši interesē veģetāriešus. Mēs esam papētījuši tirgu."

Nu, brīnišķīgi, nodomāja Džimijs. Sīko pie viena var iz­mantot arī par pļaujmašīnu.

"Vai runāt viņi māk?" viņš jautāja.

"Skaidrs, ka māk," Kreiks atbildēja. "Ja vien grib kaut ko pateikt."

"Vai viņi joko?"

"Būtībā ne. Lai jokotu, vajag zināmu asumu, drusku ļaun­prātības. Mums ir bijis daudz mēģinājumu un kļūdu, un mēs turpinām testus, tomēr, manuprāt, jokošanu mums ir izdevies likvidēt." Viņš pacēla glāzi un uzsmaidīja Džimijam. "Man prieks, ka tu esi šeit, korķariekst! Man vajadzēja kādu, ar ko parunāt."

Džimijam ierādīja pašam savu dzīvokli Parodīzes kupolā. Visas mantas tur nonāca jau pirms viņa paša, katra akurāti no­likta savā vietā: apakšveļa — apakšveļas atvilktnē, krekli glītā kaudzītē, elektriskā zobu suka iekontaktēta un uzlādēta; tiesa, mantu bija vairāk, nekā viņš atcerējās atvedis līdzi. Vairāk kreklu, vairāk apakšveļas, vairāk elektrisko zobu suku. Gaisa kondicionētājs bija noregulēts uz tādu temperatūru, kāda viņam patīk, uz ēdamistabas galda novietoti gardi našķi (melone, prosciutto, franču brī ar etiķeti, kas šķita autentiska). Ēdamistabas galds! Vēl nekad viņam nebija piederējis ēdamistabas galds.

Загрузка...