Oriksa un Kreiks

Kupols

Pēc negaisa ir kļuvis vēsāks. No tālajiem kokiem ceļas migla, saule slīgst zemāk, putni sāk vakara kņadu. Pār galvu lido trīs vārnas, spārni kā melnas liesmas, vārdi gandrīz sadzir­dami. Kreik! Kreik! tās sauc. Sienāži sisina: Oriksa. Man ir ha­lucinācijas, nodomā Sniegavlrs.

Soli pēc soļa viņš ar pūlēm velkas pa valni. Pēda ir kā gi­gantisks vārīts cīsiņš, piebāzts ar karstu, sagremotu gaļu bez kauliem, gatavs pārsprāgt. Lai kāds bacilis tur iekšā rūgtu, tas acīm redzami ir imūns pret antibiotikām, ko satur sargtorņa ziede. Varbūt Paradīzē, Kreika izlaupītās avārijas noliktavas juceklī, — Sniegavīrs zina, cik pamatīgi tā izlaupīta, pats taču laupīja, — izdosies atrast kaut ko iedarbīgāku.

Kreika avārijas noliktava. Kreika brīnišķīgais plāns. Kreika atjautīgās idejas. Kreiks, Kreikijas karalis, jo Kreiks joprojām ir te, joprojām vada, joprojām valda pār savu īpa­šumu, lai cik tumšs tagad būtu kļuvis šis gaismas kupols. Tumšāks par tumšu, un daļa no šīs tumsas ir Sniegavlrs. Viņš ir palīdzējis.

"Neiesim tur," Sniegavlrs ierunājas.

Mīlulīt, tu jau tur esi. Tu nekad neesi bijis prom.

Pie astotā sargtorņa, no kura paveras skats pār parku ap Parodīzi, viņš pārbauda, vai vaļā nav kādas durvis, kas ved uz augšējo telpu, — ja vien iespējams, viņš labprātāk kāptu lejā pa kāpnēm, — bet nekā, visas durvis ir ciet. Pa novērošanas spraugu viņš piesardzīgi aplūko zemi tur, lejā: nav redzamas nekādas vidējas vai lielas dzīvības formas, kaut gan krūmos kaut kas nočab, un viņš cer, ka tā bijusi tikai vāvere. Viņš iz­velk saņurcīto palagu, piesien to pie ventilācijas caurules — trausla iespēja, taču vienīgā — un brīvo palaga galu nolaiž lejā pār vaļņa malu. Tas ir pēdas septiņas par īsu, bet viņš varēs nolēkt, ja vien neatspiedīsies uz ievainotās kājas. Nu viņš lai­žas lejā, turēdamies pie savas erzaca virves. Karājas tai galā kā zirneklis, vilcinās — vai ir kāda metode, kā to paveikt sekmī­gāk? Kas ir lasīts par izpletņiem? Laikam jāsaliec ceļgali. Tad viņš palaiž virvi vaļā.

Un nokrīt uz abām kājām. Sāpes ir asas, bet, brīdi pavār­tījies pa dubļaino zemi un pakaucis kā uz šķēpa uzdurts dzīv­nieks, viņš kunkstēdams uzraušas uz kājām. Labojums: uz vienas kājas. Šķiet, nekas nav lauzts. Viņš paskatās apkārt, meklē­dams, ko varētu izmantot par kruķi, atrod nūju. Cik izdevīgi, ka nūjas aug kokos!

Tagad gribas dzert.

Viņš dodas uz priekšu pa zaļumiem un kuplojošām nezālēm, klibatu klabatu, griezdams zobus. Pa ceļam uzmin uz liela banāna paliekām, gandrīz pakrīt. Kas par riebīgu sajūtu: auksts un stīgrs kā nomizots un sasaldēts muskulis. Derdzīgais gļotu gabals. Ja viņš būtu kreikers, nāktos tam atvainoties: Atvaino, ka uzminu tev virsū, Oriksas Bērns, lūdzu, piedod par tādu neveiklību.

Viņš pamēģina: "Atvaino."

Vai viņš kaut ko dzirdēja? Atbildi?

Ja atkritumi sāk runāt, vairs nedrīkst zaudēt laiku.

Sniegavīrs sasniedz burbuļkupolu, ap tā baltajiem, karsta­jiem, ledainajiem sāniem nonāk pie ieejas. Hermētiskās telpas durvis ir vaļā, kā viņam arī palicis atmiņā. Dziļa ieelpa — un viņš iet iekšā.

Tur ir Kreiks un Oriksa — tas, kas palicis no abiem pāri. Viņi ir saplosīti, izkaisīti, sīki un lieli kauli sajaukti un samētāti kā gigantiska mozaīka.

Un te ir Sniegavīrs, vesels kā rutks, stulbs kā zābaks, fri­vols un piemuļķots, ūdens plūst viņam pār vaigiem, milzīga dūre sažņaudz sirdi, un viņš blenž lejup uz savu vienīgo patieso mīlestību un uz savu vienīgo labāko draugu šai pasaulē. Krcika tukšie acu dobumi raugās augšup uz Sniegavīru, tāpat kā reiz agrāk raudzījušās viņa tukšās acis. Viņš smaida, redzami visi zobi. Oriksa guļ ar seju lejup, novērsusies no viņa, it kā bēdā­tos. Lente matos tikpat sārta kā vienmēr.

Ak, kā gan viņus apraudāt? Pat to viņš neprot.

Sniegavīrs ieiet pa iekšējām durvīm garām drošības joslai, iekšā darbinieku dzīvojamās telpās. Silts gaiss, mitrs, sasmacis. Vispirms vajadzīga noliktava; to viņš atrod bez pūlēm. Tumšs, tikai daži jumta logi, bet ir taču lukturis. Ož pēc pelējuma un pēc žurkām vai pelēm, bet citādā ziņā viss ir tieši tāpat, kā viņš to atstājis.

Viņš sameklē medikamentu plauktus, pavandās pa tiem. Spāteles, marles saites, apdegumu apsēji. Kārba ar rektālajiem termometriem, bet viņam nemaz nav vajadzības bāzt tādu sev tūplī, lai uzzinātu, ka viņš deg. Trīs vai četri antibiotiku veidi kapsulu formā un tāpēc ar gausu iedarbību, vienīgā atlikusī pudelīte ar Kreika nepārspējamo, īslaicīgo plēbijas pretbaciļu kokteili. Ar to tu tiksi prom un atpakaļ, bet nepaliec tik ilgi, līdz pulkstenis zvana pusnakti, citādi pārvērtīsies par ķirbi, mēdza sacīt Kreiks. Sniegavīrs izlasa etiķeti ar Kreika precī­zajām piezīmēm, aplēš devu. Tagad spēka tik maz, ka viņš gandrīz nevar pudelīti pacelt; vajag labu brīdi, lai atskrūvētu korķi.

Khinkš klunkš khtnkš, rakstīts runas burbulī. Lej tik rīklē!

Tomēr nē, to nevajag dzert. Viņš sameklē kārbu ar tīrām šļireēm, injicē sev šķīdumu. "Ejiet bojā, kāju baciļi!" viņš saka. Pēc tam aizklibo uz savu dzīvokli, uz to, kas reiz bijis viņa dzī­voklis, saļimst valgajā, nesaklātajā gultā un iegrimst pusnemaņā.

Sapnī ierodas papagailis Alekss. Ielido pa logu, notupstas vi­ņam blakus uz spilvena, šoreiz spilgti zaļš ar violetiem spārniem un dzeltenu knābi, mirdzošs kā bāka, un Sniegavīru pārpludina laime un mīlestība. Papagailis piešķiebj galvu, paskatās uz viņu vispirms ar vienu aci, tad ar otru. "Zilais trīsstūris," tas pa­ziņo. Tad pamazām pietvīkst, kļūst sarkans, sākot ar acīm. Šī pārmaiņa biedē, it kā papagailis patiesībā būtu spuldze, kas pildās ar asinīm. "Es tagad eju prom," tas noteic.

"Nē, pagaidi!" Snicgavīrs iesaucas vai cenšas iesaukties. Mute negrib kustēties. "Neej vēl! Pasaki man…"

Tad uzbrāzmo vējš, švīks, un Alekss ir prom, un Sniegavīrs tumsā sēd savā bijušajā gultā, izmircis sviedros.

Skribelejums

Nākamajā rītā pēda izskatās labāk. Tūkums noplacis, sā­pes mazinājušās. Kad pienāk vakars, Sniegavīrs iešļircina sev vēl vienu Kreika superzāļu devu. Tomēr viņš apzinās, ka pār­dozēt nedrīkst: šī viela ir ļoti spēcīga. Ja tās būs pārāk daudz, viņa šūnas pārplīsīs kā vīnogas.

Dienas gaisma spīd caur izolācijas stikla ķieģeļiem, kas atrodas iepretim griestu loga šahtai. Sniegavīrs klimst pa telpu, kurā reiz dzīvojis, un jūtas kā bezmiesisks sensors. Te ir skapis, te drēbes, kas reiz piederējušas viņam, tropu krekli un šorti, glīti sakarināti uz pakaramajiem un sākuši pelēt. Ir arī apavi, bet viņš vairs nespēj paciest pat domu par apaviem. Tie būtu kā pakavi, turklāt iekaisusī pēda varbūt nemaz nelīstu kurpē. Plauktos kaudzītēs saliktas apakšbikses. Kāpēc viņš reiz valkā­jis tādus apģērba gabalus? Tagad tic atgādina kaut kādus dī­vainus iejūga piederumus.

Pieliekamajā viņš atrod dažas paciņas un bundžas. Brokas­tīs apēd aukstus ravioli tomātu mērcē un pusi Triecienstieņa, virsū uzdzer siltu kokakolu. Nav palicis nekādu stipro dzē­rienu vai alus, to visu viņš patērējis tajās nedēļās, kad bijis te ieslodzīts. Nu, nekas. Impulss mudinātu izdzert krājumu pēc iespējas ātrāk, pārvērst visas atmiņas baltajā troksnī.

Uz to tagad nav ko cerēt. Viņš ir iestrēdzis pagātnes laikā, mitrās smiltis ceļas. Viņš grimst.

Nošāvis Kreiku, viņš pārveidoja iekšējo durvju kodu un aizslēdza tās. Kreiks un Oriksa gulēja hermētiskajā telpā viens otra skavās; nespēdams viņiem pieskarties, Džimijs atstāja abus turpat. Viņš gan sajuta īsu romantisku impulsu — varbūt vajadzētu nogriezt gabaliņu no Oriksas tumšās bizes —, tomēr apvaldīja to.

Atgriezies savā istabā, viņš iedzēra viskiju, tad iedzēra vēl — tik daudz, cik vajadzēja, lai aizmigtu. Viņu pamodināja ārējo durvju zummers: Baltais Grīslis un Melnais Degunradzis mē­ģināja atkal tikt iekšā. Un pārējie, bez šaubām, tāpat. Džimijs nelikās to dzirdam.

Kaut kad nākamajā dienā viņš uzgrauzdēja četras sojas maizes šķēles un piespieda sevi tās apēst. Izdzēra pudeli ūdens. Viss ķermenis bija kā atdauzīts kājas pirksts: notirpis un reizē sāpīgs.

Dienā iezvanījās viņa mobilais. Augsta ranga korpusnieks meklēja Kreiku.

"Pasaki tam draņķim, lai velkas šurp ar visu savu gudro pauri un palīdz tikt skaidrībā ar šito ķēpu!"

"Viņa te nav," Džimijs atteica.

"Kas runā?"

"Nedrīkstu teikt. Drošības noteikumi."

"Paklau, lai kas tu tāds būtu, es nojaušu, ko tas nelietis iz­domājis, un, ja dabūšu viņu rokā, tad apgriezīšu viņam sprandu. Varu derēt, ka viņam pašam ir vakcīna, bet mūs viņš vazās aiz deguna uz velna paraušanu."

"Tiešām? Jūs tā domājat?" Džimijs apvaicājās.

"Es zinu, ka tas>maita ir tur. Tūdaļ aiziešu un uzspridzi­nāšu durvis."

"Es gan neieteiktu. Mums šeit vērojama kāda ārkārtīgi savāda mikrobu aktivitāte. Ārkārtīgi neparasta. Te iet kā pa elli. Es vēl turos, jo man ir bioskafandrs, bet pats nezinu, vai esmu inficēts vai ne. Kaut kas tiešām ir nogājis greizi."

"Nolādēts! Šeit? AtjaunEsmē? Man likās — mēs esam izolēti."

"Jā, brīdis ir bīstams," Džimijs sacīja. "Es ieteiktu jums meklēt Bermudās. Manuprāt, viņš paņēma kaudzi skaidras naudas un aizbrauca uz turieni."

"Tātad viņš ir mūs pārdevis, tas sīkais mēsls! Tīšām pie­spēlējis informāciju konkurentiem. Tad viss sakrīt. Sakrīt pil­nīgi un galīgi. Paklau, paldies par padomu!"

"Labu veiksmi!" Džimijs novēlēja.

"Jā, paldies, tev tāpat."

Vairāk neviens nezvanīja pie ārējām durvīm, neviens ne­centās ielauzties iekšā. AtjaunEsmes iemītnieki acīmredzot bija visu sapratuši. Darbinieki, redzēdami, ka apsargi ir prom, droši vien bija metušies ārā un laidušies taisnā ceļā uz ārējiem vārtiem. Uz turieni, ko bija noturējuši par brīvību.

Trīsreiz dienā Džimijs pārbaudīja, kā klājas kreikeriem, skatīdamies uz tiem slepus kā lūriķis. Izsvītrosim salīdzinājumu: viņš tiešām bija lūriķis. Kreikeri likās gluži laimīgi vai vismaz apmierināti. Tie pastaigājās, gulēja, ilgas stundas sēdēja un, kā likās, nedarīja neko. Mātes baroja zīdaiņus, bērni spēlējās. Vī­rieši čurāja apli. Vienai sievietei sākās zilā fāze, un vīrieši de­joja aplidošanas deju, dziedāja ar puķēm rokā, gaišzilie peņi līgojās taktī. Tam sekoja auglības orģija piecatā — nomaļāk krūmos.

Varbūt es varētu uzņemt ar viņiem sabiedrisku kontaktu, domāja Džimijs. Palīdzēt izgudrot riteni. Atstāt zināšanu man­tojumu. Nodot tālāk visus savus vārdus.

Nē, tas nebija iespējams. Nekādu cerību.

Lāgiem viņi izskatījās nemierīgi — pulcējās bariņos, klusu sarunājās. Slepenie mikrofoni uztvēra balsis.

"Kur ir Oriksa? Kad viņa atgriezīsies?"

"Viņa vienmēr atgriežas."

"Viņai vajadzētu būt šeit un mācīt mūs."

"Viņa mūs māca vienmēr. Viņa māca mūs arī tagad."

"Vai viņa ir šeit?"

"Oriksa var reizē būt un nebūt šeit. Tā viņa teica."

"Jā. Teica gan."

"Ko tas nozīmē?"

Tas atgādināja kādas ārprātīgas teoloģiskas debates kaut kur čata telpas nomaļākajos, ellīgākajos stūros. Džimijs ne­spēja klausīties pārāk ilgi.

Pārējā laikā arī viņš pats pastaigājās, gulēja, ilgas stundas sēdēja, nedarīdams neko. Pirmajās divās nedēļās sekoja pasau­les notikumiem Tīmeklī vai televīzijas ziņās: vēroja nemierus pilsētās, kad no ierindas izgāja transporta sistēma un tika izlau­pīti lielveikali; eksplozijas, kad sabruka elektrosistēmas, uguns­grēkus, kurus neviens negāja dzēst. Pūļi pārpildīja baznīcas, mošejas, sinagogas un tempļus, lai lūgtos un nožēlotu grēkus, un tad gāzās no turienes ārā, kad dievlūdzēji bija aptvēruši, ka šādi pieaug infekcijas risks. Ļaužu pulki plūda uz mazpilsētām un lauku apvidiem, kuru iedzīvotāji, cik ilgi vien spēdami, cī­nījās pret bēgļiem, laizdami darbā šaujamieročus, nūjas un mēslu dakšas.

Sākumā ziņu sižeti bija izsmeļoši, notikumi tika filmēti no helikopteriem, komentētāji klaigāja kā futbola sacīkstē: Vai re­dzējāt: Neticami! lired, tam neviens nespēj īsti noticēt. Tas, ko mēs tikko redzējām, bija satrakots Dieva dārznieku pūlis, kas atbrīvoja Vistas kumosiņu ražošanas uzņēmumu, lired, tas ir smieklīgi, tie Vista» kumosiņu radījumi nemaz nevar paiet! (Smiekli.) Un tagad atgriežamies studijā.

Šķiet, tieši sākotnējo juku laikā, domā Sniegavīrs, kāds ģēnijs i/laida ārā cūkanus un vilkuņus. Ak, lielais paldies!

Ielu sludinātāji ķērās pie paššaustīšanās un pie murgiem par Apokalipsi, kaut gan likās vīlušies: kur tad bazūnes un eņ­ģeļi, kāpēc mēness nav pārvērties asinīs? Uz ekrāna parādījās mācīti vīri uzvalkos; medicīnas eksperti, grafiki, kuros atai­nota infekcijas izplatība, epidēmijas skarto apgabalu kartes. To iezīmēšanai rika izmantota tumši sārta krāsa, ar kādu reiz iezīmēta Britu impērija. Džimijam labāk būtu patikusi kāda cita krāsa.

Komentētāji vairs nespēja apslēpt bailes. Kas būs tālāk, Bred? Kad reiz izgudros vakcīnu? Bet, Saimon, cik es dzirdu, viņi pie tās strādā augām diennaktīm, tomēr neviens vēl nav teicis, ka būtu gūtas kādas sekmes. Tas nu ir nopietni, Bred. Saimon, vārds vietā, tomēr arī agrāk ir gadījies šis tas nopietns. Iedrošinošs smaids, pacelti īkšķi, nefokusēts skatiens, bāla seja.

Tika steigšus montētas dokumentālas filmas, kurās tika parādīts vīruss — tas nu vismaz bija konstatēts un, kā parasti, atgādināja kūstošu, savērptu ledeni — un izskaidrota tā iedar­bība. Cik saprotams, šis ir kāds ārkārtīgi virulents hibrīds. Vēl nav skaidrs, vai tā ir kāda starpsugu mutācija vai tas radīts ap­zināti. Viedais māj ar galvu. Lai pastiprinātu iespaidu, ka ar vī­rusu ir iespējams tikt galā, tam rika dots nosaukums ESME — ekstra spēcīgais mutējošais elements. Iespējams, tagad viņi tiešām kaut ko zināja, piemēram, to, ar ko patiesībā nodarbojies Kreiks, droši paslēpies AtjaunEsmes Teritorijas visdziļākajā ko­dolā. Spriedis tiesu pasaulei, domāja Džimijs; bet kāpēc viņam bijušas tādas tiesības?

Zēla un plauka sazvērestību teorijas: tas esot kaut kas re­liģisks, vainīgi esot Dieva dārznieki, tā esot sazvērēšanās ar mērķi iegūt kontroli pār pasauli. Pirmajā nedēļā tika ieteikts dzert tikai vārītu ūdeni un nedoties ceļojumos, kā arī izvairīties no sarokošanās. Tai pašā nedēļā krasi pieauga pieprasījums pēc lateksa cimdiem un filtrējošām maskām. Džimijs nodomāja, ka tas iedarbojas apmēram tikpat efektīvi kā ar ķiplokiem piespiķoti apelsīni Lielā mēra laikos.

Nupat saņemta informācija. F.SME nāvējošais vīruss ir uz­liesmojis Fidži, kur līdz šim nebija konstatēts. KopDroKorpusa šefs izsludina Jauno Ņujorku par katastrofas apgabalu. Slēgtas lielākās satiksmes artērijas.

Rred, tas izplatās ļoti ātri. Saimon, tas ir neticami.

"Pārmaiņas var rasties jebkurā sistēmā, kas atkarīga no ātruma," mēdza sacīt Kreiks. "Pieskaries ar galvu pie sienas, un nenotiks nekas, bet, ja tā pati galva pieskarsies tai pašai sienai ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā, tad sarkans vien pašķīdīs. Mēs atrodamies ātruma tunelī, Džimij. Ja ūdens kus­tas ātrāk nekā laiva, tu neko vairs nevari kontrolēt."

Es klausījos, domāja Džimijs, bet nedzirdēju.

Otrajā nedēļā tika izsludināta vispārēja mobilizācija. Steig­šus sapulcinātie epidēmiju speciālisti pavēlēja ierīkot lauka la­zaretes, izolatorus teltīs; karantīnā nonāca veseli miestiņi, pēc tam veselas lielpilsētas. Tomēr visi šie pūliņi drīz izrādījās veltīgi, jo ārsti un māsas inficējās paši vai arī krita panikā un aizbēga.

Anglija slēdz ostas un lidostas.

Pārtrūkuši visi sakari ar Indiju.

Slimnīcas ir slēgtas līdz turpmākam paziņojumam. Ja jūta­ties slikti, dzeriet daudz ūdens un zvaniet ļ)a šādu krīzes telefonu.

Nemēģiniet, mēs atkārtojam, nemēģiniet atstāt pilsētas.

Nu vairs nerunāja ne Breds, ne Saimons. Breds un Saimons bija prom. Runāja citi, tad atkal citi.

Džimijs piezvanīja uz krīzes telefonu un izdzirda ierakstu, kas vēstīja, ka telefons nedarbojas. Pēc tam piezvanīja savam tēvam, ko nebija darījis gadiem ilgi. Arī šī līnija nedarbojās.

Viņš ieskatījās savā e-pastā. Nekādu jaunu ziņu. Viņš at­rada vienīgi vecu dzimšanas dienas apsveikumu, ko nebija iz­dzēsis: Daudz laimes dzimšanas dienā, Džimij! Lai piepildās visi Tavi sapņi! Un spārnotas cūkas.

Vienā no privātajām mājaslapām bija redzama karte ar izgaismotiem punktiem tajās vietās, ar kurām joprojām bija iespējams sazināties caur satelītu. Džimijs kā noburts vēroja, kā šie gaismas punkti cits pēc cita dziest.

Viņš bija šokā. Laikam tāpēc nekādi nespēja aptvert notie­košo. Tas viss likās kā filma. Un tomēr viņš bija šeit, bet her­mētiskajā telpā miruši gulēja Oriksa un Kreiks. Ikreiz, pieķēris sevi domājam, ka tas viss ir tikai ilūzija vai kaut kāds joks, viņš aizgāja un paskatījās uz abiem. Pa necauršaujamo rūti, protams: viņš zināja, ka iekšējās durvis nedrīkst vērt vaļā.

Viņš pārtika no Kreika krīzes rezervēm, vispirms no saldē­tajiem produktiem: ja sabojātos kupola solārā sistēma, tad vairs nedarbotos saldētavas un mikroviļņu krāsnis, tāpēc labāk vaja­dzēja ēst nost visas Vistas Kumosiņu Gardēžu Pusdienas, ka­mēr vēl bija tāda iespēja. Pavisam drīz viņš bija nopīpējis visus Kreika skunkzāles krājumus; tādā veidā izdevās izvairīties no kā­dām trim šaušalu dienām. Sākumā viņš aplēsa stipro dzērienu devas, taču drīz jau dzēra uz nebēdu. Vajadzēja piedzerties, lai vispār spētu skatīties ziņas, vajadzēja just pēc iespējas mazāk.

"Es tam neticu, es tam neticu," viņš reizēm murmināja. Bija sācis skaļi sarunāties pats ar sevi, slikta zīme. "Patiesībā tas nemaz nenotiek." Kā gan viņš varēja eksistēt šajā tīrajā, sau­sajā, vienmuļajā, parastajā istabā, gremot karameļu sojkornu un cukini siera bumbiņas, apdullināt smadzenes ar alkoholis­kiem dzērieniem un prātot par totālo fiasko savā personiskajā dzīvē, ja tai pašā laikā visa cilvēce gāja pa pieskari?

Pats sliktākais bija tas, ka tie ļaudis tur ārā — viņu bailes, ciešanas, nāves pļauja — Džimiju patiesībā neskāra. Kreiks mēdza sacīt, ka Homo sapieris sapieris neesot programmēts tā, lai izšķirtu indivīdus barā, kas lielāks par diviem simtiem, tā­tad apmēram pirmatnējās cilts lielumā, bet Džimijs šo skaitli samazināja līdz diviem. Vai Oriksa ir viņu mīlējusi vai nav viņu mīlējusi, vai Kreiks zinājis par viņiem, cik daudz zinājis, kad uzzinājis, vai visu laiku izspiegojis? Vai sarīkojis grandiozo fi­nālu kā eitanāzijas seansu, vai tīšām panācis, lai Džimijs viņu nošauj, jo zinājis, kas notiks tālāk, un nav vēlējies nolaisties tik zemu, lai paliktu šeit un vērotu sava darba rezultātus?

Vai varbūt viņš ir zinājis, ka nespēs noklusēt vakcīnas for­mulu, ja viņam klāt ķersies KopDroKorpuss? Cik ilgi viņš bija šo visu plānojis? Vai var būt, ka tēvocis Pīts un, iespējams, pat Kreika māte bijuši izmēģinājumu objekti? Vai Kreiks, tik daudz licis uz spēles, baidījās no neveiksmes, baidījās kļūt par vienu no daudziem nihilistiem, kas neko lāgā nemāk? Vai varbūt viņu plosīja greizsirdība, apdullināja mīlestība, vai tā bija at­riebība, vai viņš vienkārši gribēja, lai Džimijs izbeidz viņa mo­cības? Vai viņš bija ārprātīgais vai godājams intelektuālis, kurš visu izdomājis līdz pat loģiskam noslēgumam? Un vai tur ir kāda atšķirība?

Un tā tālāk, un tā joprojām griezās emociju riteņi, rau­dami viņu arvien tālāk, līdz viņam izdevās atslēgties no apziņas.

Tikmēr viņa acu priekšā risinājās vienas sugas bojāeja. Valsts, klase, kārta, dzimta, ģints, suga. Cik tam ir kāju? Homo sapieris sapiens piebiedrojās polārlācim, baltajam valim, onagrai, racējpūcei, visam bezgala garajam sarakstam. O, daudz punktu. Lielmeistari

Dažreiz viņš izslēdza skaņu un klusu čukstēja vārdus. Sukulents. Morfoloģija. Vistas aklums. Kvarts. Gvano. Tas iedarbojās nomierinoši.

Izgaisa saits pēc saita, kanāls pēc kanāla. Pāris diktoru, līdz galam palikdami uzticīgi ziņām, uzstādīja kameras, lai no­filmētu paši savu nāvi — kliedzienus, irstošo ādu, pārsprāgu­šos acu ābolus un visu pārējo. Cik teatrāli, domāja Džimijs. Daži ir gatavi uz visu, lai tikai tiktu televīzijā.

"Tu, ciniskais draņķi!" viņš sev teica. Un tad sāka raudāt.

"Neesi tik sasodīti sentimentāls," viņam mēdza sacīt Kreiks. Bet kāpēc ne? Kāpēc lai viņš nebūtu sentimentāls? Tuvumā tik un tā nebija neviena, kam apšaubīt viņa gaumi.

Reizumis viņš apsvēra pašnāvību — tā likās neizbēgama —, tomēr nez kāpēc nespēja sakopot vajadzīgo enerģiju. Turklāt paš­nāvība taču bija kaut kas tāds, kas demonstrējams publikai, piemēram, labunakti.com kanālā. Šādos apstākļos, šeit un ta­gad, šim žestam trūktu elegances. Viņš varēja iztēloties Kreika uzjautrināto nicinājumu un Oriksas vilšanos: Bet Dzimi/! Kā­pēc tu padodies? Tevi gaida darbs! Tu apsolīji, atceries?

Varbūt viņš nespēja nopietni uztvert pats savu izmisumu.

Pēdīgi vairs nebija ko skatīties, atlika vienīgi vecas DVD filmas. Viņš noskatījās Hamfriju Bogārru un Edvardu Dž. Robinsonu filmā Kī Largo. Viņš grib Vēl, vai ne, Roko? Jā, tieši tā, vēl! Jā, es gribu vēl. Vai tev vispār kādreiz pietiks? Viņš skatījās Alfrēda Hičkoka Putnus. Plīkšplikšplikš, īīī, krā. Va­rēja redzēt auklas, ar kurām lidojošās superzvaigznes piesietas pie jumta. Viņš skatījās Dzīvo miroņu nakti. Šļurks, āāā, krumš, khbh, blurkš. Tādas mazas paranojas viņu nomierināja.

Pēc tam viņš izslēdza aparatūru un sēdēja pie tukšā ek­rāna. Pustumsā gar acīm aizslīdēja visas sievietes, ko viņš jeb­kad pazinis. Arī māte fuksiju sarkanajā rītakleitā, atkal jauna. Oriksa ieradās pēdējā, ar baltiem ziediem rokās. Paraudzījās uz viņu, tad lēnām izgāja no viņa redzesloka un nozuda ēnās, kur gaidīja Kreiks.

Šie sapņojumi bija gandrīz tīkami. Vismaz, kamēr tie risi­nājās, visi vēl bija dzīvi.

Džimijs saprata, ka šāds stāvoklis nevar turpināties ilgi. Kreikeri Parodīzē noēda lapas un zāli ātrāk, nekā tās spēja ataugt, bija paredzams, ka drīz izslēgsies solārā sistēma un arī avārijas sistēma, un Džimijam nebija ne jausmas, kā tās var salabot. Pēc tam mitēsies gaisa cirkulācija un sasals durvju slēdzene, gan viņš, gan kreikeri būs ieslodzīti šeit un visi nosmaks. Vajadzēja izvest viņus ārā, kamēr vēl ir laiks, taču ne pārāk drīz, jo ārā vēl varēja būt kādi izmisušie, un izmisums nozīmēja briesmas. Vismazāk Džimijs vēlējās sastapties ar baru irstošu ārprātīgo, kas kritīs ceļos un grābs viņu aiz stērbelēm: Izdziedē mūs! Izdziedē mūs! Varbūt viņš ir imūns pret vīrusu — protams, ja vien Kreiks nav melojis, — toties nav imūns pret tā nēsātāju niknumu un izmisumu.

Turklāt — kur lai ņem drosmi nostāties viņu priekšā un teikt: Jūs nevar glābt nekas.

Pustumsā, mitrumā, Sniegavīrs klīst no telpas uz telpu. Šeit, piemēram, ir viņa kabinets. Uz galda — dators, pievērsis vi­ņam neizteiksmīgu seju kā pamesta draudzene, kas nejauši sa­stapta ballītē. Blakus datoram ir dažas papīra lapas, droši vien pēdējās, ko viņš jebkad aprakstījis. Pēdējās, ko jebkad aprak­stīs. Viņš ziņkārīgi paņem tās rokā. Ko tad šis Džimijs, kas reiz bijis viņš, ir uzskatījis par tik svarīgu, lai ziņotu vai vismaz re­ģistrētu — vai uzrakstītu ar melnu uz balta, vietumis saķēpājot, — un tādējādi, sniegtu pamācību pasaulei, kura vairs neeksistē?

Tiem, uz ko tas attiecas, Džimijs ir uzrakstījis ar lodīšu pildspalvu, nevis izdrukājis: dators tad jau bija pagalam, bet viņš nav atlaidies unr čakli rakstījis ar roku. Laikam vēl cerē­jis, vēl ticējis, ka situāciju var mainīt uz labo pusi, ka nākotnē šeit kāds ieradīsies, kāds, kam būs vara; ka viņa vārdiem tad būs jēga, konteksts. Kā reiz sacījis Kreiks, Džimijs bija roman­tisks optimists.

Man nav daudz laika, Džimijs ir uzrakstījis.

Nav slikts sākums, nodomā Sniegavīrs.

Man nav daudz laika, tomēr mēģināšu uzrakstīt to, kas, ma­nuprāt, izskaidro pašreizējo ;» ārkārtējo ;» notikumu ;, katastrofu. Esmu izskatījis failus datorā, kas piederēja cilvēkam, kurš šeit tiek dēvēts par Kreiku. Viņš bija atstājis datoru ieslēgtu — man šķiet, tīšām —, un es varu ziņot, ka ESME vīrusu tepat Parodīzes kupolā bija radījuši hibridizācijas speciālisti, ko Kreiks pats personiski izraudzījās un pēc tam likvidēja , un tad vīruss tika ievadīts LaimePluss kapsulās. Tam bija ieprogrammēts novilci­nāšanas faktors, kas ļāva vīrusam plaši izplatīties: pirmā vīrusa partija aktivizējās tikai tad, kad bija apstrādātas visas izraudzītās teritorijas, un tāpēc uzliesmojums izpaudās kā ātri, savstarpēji sedzošies viļņi. Lai plāns izdotos, būtiski svarīgs bija laiks. Tika maksimāli grauta sabiedrība un sekmīgi novērsta vakcīnas izstrā­dāšana. Kreiks pats bija izstrādājis vakcīnu vienlaikus ar vīrusu, tomēr iznicinājis to pirms savas oitniui/ij i ifl nāves.

Lai gan vairāki LaimePluss projekta līdzstrādnieki piedalījās ESME izstrādāšanā uz gabaldarba pamatiem, es esmu pārlieci­nāts, ka neviens, atskaitot Kreiku, nezināja, kāda šim vīrusam būs iedarbība. Kreika motīvus es varu vienīgi minēt. Varbūt…

Te rokraksts beidzas. Lai kādi būtu Džimija apsvērumi par Kreika motīviem, tie šeit nav minēti.

Sniegavīrs saņurca lapas, nomet tās uz grīdas. Šo vārdu liktenis ir — kļūt par barību vabolēm. Viņš būtu varējis piemi­nēt to, kā bija mainījušies Kreika ledusskapja magnētiņi. Le­dusskapja magnētiņi ļauj daudz ko uzzināt par savu īpašnieku, taču toreiz viņš necik daudz nebija par tiem domājis.