Oriksa un Kreiks

JaunoJums

Džimijs ievācās jaunāko darbinieku dzīvoklī, kas viņam bija piešķirts JaunoJuma Teritorijā: guļamistaba alkovā, šaura virtuvīte, mēbeles divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu stilā. Kā dzīvesvieta tā bija tikai par mata tiesu labāka nekā viņa kopmīt­nes istabiņa Martas Greiamas akadēmijā, tomēr te vismaz nebija tik daudz kukaiņu. Pavisam drīz viņš atklāja, ka, kopumā ņemot, kļuvis par garlaicīga darba vergu. Viņa uzdevums bija lauzīt galvu un pavadīt desmit stundas dienā, maldoties pa tēzaura labirin­tiem un tamborējot vārdu mudžekļus. Pēc tam augstākstāvošie izvērtēja viņa veikumu, atdeva to pārstrādāšanai, atdeva vēlreiz. Mums vajag vairāk… mazāk… tas nav gluži tas. Tomēr ar laiku viņa iemaņas uzlabojās, lai ko nu tas nozīmētu.

Kosmētiski krēmi, vingrošanas ierīces, Triecienstieņi, kas pārvērš muskuļus pārsteidzošā un apbrīnojamā granīta skulp­tūrā. Tabletes, ar kuru palīdzību uzbaroties, novājēt, veicināt matu augšanu, vājināt matu augšanu, panākt, lai cilvēks kļūst baltāks, brūnāks, melnāks, dzeltenāks, seksīgāks un laimīgāks. Džimija uzdevums bija aprakstīt, cildināt un uzskatāmi parā­dīt to, kas — ak, tik viegli! — var kļūt par īstenību. Cerības un bailes, iekāre un riebums — tie bija viņa darbarīki, uz tiem balstījās visas variācijas par tēmu. Lāgiem viņš izgudroja kādu vārdu — spraidzība, šķiedrums, feromonimāls —, taču ne reizi netika pieķerts. Viņa īpašniekiem patika šie vārdi smalkā šriftā uz iepakojuma, jo izklausījās zinātniski un iedarbojās pārliecinoši.

Viņam būtu vajadzējis priecāties par panākumiem šo ver­bālo fabrikāciju jomā, taču tie viņu nomāca. Dienesta vēstules no augšas ar apliecinājumu, ka viņš labi pastrādājis, Džimijam neko nenozīmēja, jo tās bija diktējuši pa pusei analfabēti; tās pierādīja vienīgi, ka JaunoJumā neviens nav spējīgs novērtēt to, cik attapīgs viņš bijis. Viņš sāka saprast, kāpēc sērijslepkavas reizēm sūta uz policiju vēstules ar palīdzīgām norādēm.

Viņa sociālā dzīve — pirmo reizi kopš daudziem gadiem — bija līdzvērtīga nullei: tādā seksuālā tuksnesī viņš nebija atra­dies kopš astoņu gadu vecuma. Amanda Peina vizuļoja pagāt­nē kā zudusi lagūna, kuras krokodili pagaidām piemirsušies. Kāpēc viņš bija tik nevērīgi pametis Amandu? Tāpēc, ka bija gaidījis to, kura rindā būs nākamā. Tomēr JaunoJuma sievieti intervētāju, uz kuru Džimijs bija licis tik lielas cerības, viņš vairs neredzēja nekad, bet pārējās, ar kurām viņš sastapās bi­rojā vai JaunoJuma bāros, bija vai nu izmanīgas haizivis ar mērķtiecīgu skatienu, vai emocionāli tik izbadējušās, ka pat Džimijs vairījās no viņām kā no muklāja. Atlika flirtēt ar ap­kalpotājām, un pat tās izturējās noraidoši. Tādus zaļknābjus, kas māk bārstīt vārdus, viņas jau bija redzējušas atliku likām un zināja, ka šim te nav nekāda statusa.

Firmas kafejnīcā viņš bija jauniņais, atkal vienatnē, atkal ceļa sākumā. Viņš pasāka ēst OhoSojas burgerus Teritorijas tirdz­niecības centrā vai nopirkt līdznešanai taukainu kārbu ar Vistas Kumosiņiem, ar ko našķoties, virsstundās sēžot pie sava datortermināla. Katru nedēļu notika Teritorijas kopīgais bārbekjū — plašs un derdzīgs pasākums, uz kuru tika aicināti visi darbinieki. Džimijs ikreiz gaidīja to ar šausmām. Viņam trūka enerģijas, lai iesaistītos sarunāsar visiem, viņš taču nupat bija ieradies no tādas vides, kur tika gvelztas nekaitīgas muļķības; tāpēc viņš grozījās maliņā, grauza apsvilušu sojtlogu un klusībā izrēķinājās ar katru, kas gadījās acīs. Nošļukuši pupi, pazibēja komiksa teksts viņa iztēlē. Truša ģīmis ar ķīseļa smadzenēm. Trulais naivulītis no žurnāla vāka. Ledusskapja sievišķis. Šito večiņu var ļ)ārdot pa lēto. Govs ar ļumīgu pakaju. Kretīns ar mīzaliem paurī.

I.āgiem viņš saņēma e-pastu no tēva; varbūt e-apsveikumu dzimšanas dienā — pāris dienu pēc īstā datuma, ar kaut kādiem dejojošiem cūkaniem, it kā viņam joprojām būtu vienpadsmit gadu. Daudz laimes dzimšanas dienā, Džimij! Lai piepildās visi Tavi sapņi! Ramona pildīja pienākumu, sūtīdama viņam čalojošas vēstis: nē, maza brālīša viņam vēl neesot, tomēr abi "pie tā strādājot". Džimijs nevēlējās iztēloties šādas strādāša­nas detaļas, piemirkušas ar hormoniem, piesātinātas ar medi­kamentiem, nošķaidītas ar ziedēm. Ramona rakstīja: ja drīz ne­notikšot nekas "dabīgs", tad viņi izmēģināšot "kaut ko citu" no kādas aģentūras — no Infantādes, Auglonas, Vieglās Grūt­niecības vai tamlīdzīgi. Kopš Džimija ierašanās viss šajā jomā esot stipri vien mainījies! (Ierašanās, it kā viņš būtu nevis pie­dzimis, bet gan tikai iegriezies ciemos.) Viņa patlaban "vācot datus", jo par savu naudu viņi, protams, vēloties to labāko.

Burvīgi, nodomāja Džimijs. Viņi uztaisīs pāris izmēģinājumu un, ja tajos dabūtie bērni neatbildīs cerētajam, tad tos atdos rezerves daļās, līdz visbeidzot tiks pie kaut kā tāda, kas mats matā sakritīs ar iecerēto — tas būs absolūts ideāls, ne tikai ma­temātikas ģēnijs, bet arī daiļš kā rītausma. Pēc tam viņi piespiķos šo hipotētisko brīnumbērnu ar savām uzpūstajām cerībām, līdz nabadziņš pārsprāgs no spriedzes. Džimijs viņu neapskauda.

(Džimijs viņu apskauda.)

Ramona uzaicināja Džimiju ciemos uz brīvdienām, bet viņš nevēlējās braukt un aizbildinājās ar pārslodzi. Tā savā ziņā bija patiesība, jo darbu viņš pamazām sāka uzlūkot kā izaicinājumu: cik nekaunīgs viņš spēs kļūt bezjēdzīgu jaunvārdu darināšanas jomā un joprojām saņemt uzslavas?

Pēc kāda laika viņu paaugstināja. Nu viņš varēja pirkt jau­nas rotaļlietas. Iegādājās labāku DVD aparatūru, sporta tērpu, kas pa nakti attīrījās pats, jo īpašas baktērijas iznīcināja svied­rus, kreklu, kam uz piedurknes parādījās e-pastu teksti un kas viņam viegli piebikstīja, līdzko pienāca jauns pasts, kurpes, kas mainīja krāsu atbilstoši apģērbam, runājošu tosteru. Nu, vismaz kaut kāda sabiedrība. Džimij, grauzdiņi gatavi. Viņš pārcēlās uz labāku dzīvokli.

Tagad, kad ceļš veda augšup, viņš atrada arī sievieti, tad vēl vienu, pēc tam nākamo. Domās viņš tās dēvēja ne vairs par draudzenēm, bet gan par mīļākajām. Tās visas bija precējušās vai tikpat kā precējušās un meklēja izdevību piešmaukt savus vīrus vai partnerus, lai pierādītu, ka ir vēl jaunas, vai lai atrieb­tos. Citas dziedēja kādu brūci un meklēja mierinājumu. Vēl citas vienkārši jutās ignorētas.

Nekas viņam neliedza ielaisties ar vairākām uzreiz, ja vien viņš paturēja prātā laika sadalījumu. Sākumā viņu tīkami satrauca sasteigtie, spontānie apciemojumi, slepenība, skaņa, ar kādu steigā tiek atrauta vaļā velkro aizdare, gausums, noslīgstot uz grīdas; tomēr itin drīz viņš atskārta, ka savām mīļākajām ir tikai piedeva, kas nav jāuztver nopietni, toties ir jātur dārga kā bezmaksas dāvaniņa, ko bērns atradis bro­kastu pārslu kārbā, krāsaina un jauka, bet bez kādas nozī­mes: džokers starp divačiem un trijačiem, ko viņām rokās iespēlējusi reālā dzīve. Šīm sievietēm viņš bija tikai laika kavēklis — tāpat kā viņas Džimijam, taču viņām bija vairāk likts uz spēles: laulības šķiršana vai agrāk nepieredzētas var­mācības lēkme; vai vismaz verbāls tracis, ja viņas tiktu pie­ķertas.

Viens, kas labi: viņas nekad neteica Džimijam, lai viņš bei­dzot kļūst pieaudzis-. Džimijam bija aizdomas, ka šīm sievietēm itin labi patīk tas, ka viņš nav pieaudzis.

Neviena nevēlējās pamest vīru un dzīvot kopā ar Džimiju vai bēgt viņam līdzi uz plēbijām, kas, protams, arī vairs nebija diez cik iespējams. Klīda valodas, ka plēbijās uzglūnot arvien lielākas briesmas tādiem, kas tur neorientējas, un KopDroKorpusa apsardze pie Teritorijas vārtiem kļuva stingrāka nekā jebkad.