Oriksa un Kreiks

Paliekas

Marta otrajā piektdienā — viņš bija svītrojis dienas kalen­dārā, dievs vien zina, kādēļ, — Džimijs pirmo reizi parādījās kreikeriem. Viņš neizģērbās, tas nu būtu par daudz prasīts. Mugurā viņam bija AtjaunEsmes standarta tropu formastērps haki krāsā, ar tīkla padusēm un tūkstoš kabatām, kājās iemī­ļotās sandales no mākslīgās ādas. Kreikeri sapulcējās ap viņu mēmā apbrīnā: viņi vēl nekad nebija redzējuši audumu. Bērni sačukstējās un rādīja ar pirkstiem.

"Kas tu tāds esi?" jautāja tas, ko Kreiks bija nokristījis par Ābrahāmu Linkolnu. Garš, brūns, diezgan kalsns vīrietis. Jautājums neizskanēja nepieklājīgi. No parasta cilvēka mutes tas Džimijam liktos rupji, pat agresīvi, taču šie ļaudis nerunāja aplinkiem: viņiem nebija mācīta izvairība, eifēmismi, izpušķo­šana. Valoda viņiem bija vienkārša un tieša.

"Mans vārds ir Sniegavīrs," atbildēja Džimijs, apdomājis to jau iepriekš. Viņš .vairs nevēlējās būt Džimijs, pat Džims ne un jo sevišķi ne Tuklis: Tukļa inkarnācijā viņam nebija veicies diez cik labi. Pagātni vajadzēja aizmirst — tālo pagātni, tuvo pagātni, jebkura veida pagātni. Vajadzēja eksistēt vienīgi ta­gadnē, bez vainas apziņas, bez gaidām. Kā eksistē kreikeri. Varbūt palīdzēs cits vārds.

"No kurienes tu nāc, o Sniegavīr?"

"No turienes, kur mīt Oriksa un Kreiks," viņš sacīja. "Kreiks mani atsūtīja." Savā ziņā taisnība. "Un Oriksa arī." Viņš runā vienkāršos teikumos, sniedz skaidru informāciju: to viņš ir iemācījies, caur spoguļsienu vērojot Oriksu. Un, pro­tams, klausoties viņā.

"Kur palika Oriksa?"

"Viņai bija šis tas darāms," Sniegavīrs paskaidroja. Vai­rāk neko viņš nespēja pateikt: Oriksas vārds bija aizžņaudzis viņam kaklu.

"Kāpēc Kreiks un Oriksa atsūtīja tevi pie mums?" jautāja sieviete, kuru sauca par Kirī Kundzi.

"Lai es aizvestu jūs uz citu vietu."

"Bet mūsu vieta ir te. Mums patīk tepat."

"Oriksa un Kreiks vēlas, lai jūs dzīvojat labākā vietā par šo," Sniegavīrs sacīja. "Tur būs vairāk ēdamā." Mājieni ar galvu, smaidi. Oriksa un Kreiks vēl viņiem labu, to viņi zinā­juši vienmēr. Likās, ar to viņiem pietiek.

"Kāpēc tev tik vaļīga āda?" jautāja kāds bērns.

"Tā ir darināta citādi nekā jūsējā," Sniegavīrs atbildēja. Saruna sāka likties interesanta kā spēle. Šie ļaudis bija kā bal­tas lapas, un viņš varēja uz tām uzrakstīt visu, kas tīk. "Kreiks ir radījis mani ar divu veidu ādu. Viena ir noņemama." Lai to nodemonstrētu, viņš novilka tropu vesti. Kreikeri ieinteresēti pētīja spalviņas uz viņa krūtīm.

"Kas tas?"

"Tas ir spalvas. Mazas spalviņas. Oriksa tās man piešķīra kā īpašu labvēlības zīmi. Redzat? Spalvas aug arī man uz sejas." Viņš ļauj, lai bērni pieskaras rugājiem. Pēdējā laikā bijis pārāk kūtrs, lai skūtos, jo nav redzējis tam jēgu, un tagad ir izdīgusi bārda.

"Jā. Mēs redzam. Bet kas tas ir — spalvas?"

Ak jā. Viņi tās nekad nebija redzējuši. "Dažiem Oriksas Bērniem ir spalvas," viņš teica. "Tos sauc par putniem. Mēs dosimies uz turieni, kur ir putni. Tad jums kļūs skaidrs, kas ir spalvas."

Sniegavīrs brīnījās pats par savu veiklību: viņš graciozi de­joja ap patiesību, vieglām kājām, viegliem pirkstiem. Taču tas bija teju vai pārāk viegli: viņi bez jautājumiem pieņēma visu sacīto. Ja tā turpināsies ilgi — dienām, nedēļām —, tad viņš sāks kliegt aiz garlaicības. Es varētu viņus pamest, viņš nodo­māja. Vienkārši pamest. Lai paši tiek galā. Man gar viņiem nav nekādas daļas.

Tomēr to viņš nevarēja, jo, lai gan gar kreikeriem viņam nebija nekādas daļas, viņš par tiem tagad bija atbildīgs. Kas tad cits viņiem bija?

Un kas cits bija viņam?

Maršrutu Sniegavīrs izplānoja iepriekš: Kreika noliktavā karšu pietika atliku likām. Viņš aizvedīs Kreika Bērnus uz pie­krasti, kur pats nekad nav bijis. Nu vismaz varēja kaut ko gaidīt: beidzot viņš ieraudzīs okeānu. Staigās pa liedagu, par ko mēdza stāstīt pieaugušie, kad viņš bija mazs. Varbūt pat pel­dēsies. Nebūtu pārāk slikti.

Kreikeri varēs dzīvot pie dendrārija, parkā, kurš kartē iekrāsots zaļš un atzīmēts ar koka simbolu. Tur viņi jutīsies kā mājās, turklāt tur noteikti būs daudz ēdamu lapu. Savukārt vi­ņam tur, bez šaubām, atradīsies zivis. Sniegavīrs savāca maz­liet pārtikas — ne pārāk daudz, ne pārāk smagu, pašam vien būs jānes, — un pielādēja vīruspistoles aptveri pilnu ar virtuā­lajām patronām.

Vakarā pirms aiziešanas viņš teica runu. Ceļā uz jauno, labāko mājvietu viņš iešot pa priekšu kopā ar diviem vīriešiem. Viņš izraudzījās visgarākos. Tad sekošot sievietes un bērni ar vīriešu rindu katrā pusē. Pārējie vīrieši soļošot aizmugurē. Šādi esot jārīkojas tāpēb, ka tā licis Kreiks. (Labāk nepieminēt iespējamās briesmas: tad vajadzētu skaidrot pārlieku daudz.)

Ja krcikcri pamanīšot kaut ko kustamies — jebko, lai kādā izskatā vai formā, — tad tas tūdaļ esot jāpasaka viņam. Šis tas no redzētā varot likties mulsinošs, bet lai viņi neuztraucoties. Ja laikus pateikšot Sniegavīram, tad viņiem neviens nevarēšot nodarīt pāri.

"Kāpēc lai mums kāds darītu pāri?" jautāja Sadžēnera Trūta.

"Tie var nodarīt jums pāri kļūdas dēļ," Sniegavīrs atbil­dēja. "Tā, kā nodara pāri zeme, kad krītat un sasitaties."

"Bet zeme nevēlas darīt mums pāri."

"Oriksa teica, ka zeme ir mūsu draugs."

"Tā audzē mums pārtiku."

"Jā," Sniegavīrs sacīja. "Bet Kreiks padarīja zemi cietu. Citādi mēs nespētu pa to staigāt."

Viņiem vajadzēja kādu brīdi, lai to aptvertu. Tad viņi sāka dedzīgi māt ar galvu. Sniegavīra prāts griezās virpulī; viņu bija apstulbinājis loģikas trūkums paša vārdos. Tomēr tie acīmre­dzot bija visu atrisinājuši.

Rītausmas gaismā viņš pēdējo reizi sastādīja durvju koda ciparus, atvēra kupolu un izveda kreikerus no l'arodīzes. Viņi pamanīja Kreika mirstīgās atliekas uz grīdas, taču nekad ne­bija redzējuši Kreiku dzīvu un tāpēc noticēja Sniegavīram, kad viņš paskaidroja, ka tas neesot nekas svarīgs — tikai kaut kāda čaula, kaut kāda tukša pāksts. Kreikeri justos šokēti, ieraugot savu radītāju viņa tagadējā stāvoklī.

Bet Oriksa gulēja ar seju lejup, ietinusies zīdā. Tic viņu nepazina.

Kupolu ieskāva kupli un zaļi koki, viss šķita neskarts, bet, kad viņi izgāja AtjaunEsmes Teritorijā, visur mētājās postījumu un nāves pierādījumi. Apgāzti golfkarti, piemirkušas, nesalasāmas izdrukas, izķidāti datori. Gruveši, plandošas lupatas, apgrauzts lī­ķis. Salauztas rotaļlietas. Maitasputni rosījās joprojām.

"Lūdzu, o Sniegavīr, kas tas ir?"

Tas ir mironis, un ko tu domāji? "Tā ir daļa no haosa," Sniegavirs teica. "Kreiks un Oriksa patlaban vāc haosu prom, jūsu labad — jo viņi jūs mīl —, bet vēl nav gluži tikuši galā." I.ikās, šī atbilde viņus apmierina.

"Tas haoss ļoti nejauki ož," piezīmēja kāds no lielākajiem bērniem.

"Jā," Sniegavirs apstiprināja, saviebdams seju tādā kā smaidā. "Haoss vienmēr ož nejauki."

Piecu kvartālu attālumā no Teritorijas galvenajiem vār­tiem viņiem pretī no kādas sānielas izstreipuļoja vīrietis. Viņš bija pēdējā slimības stadijā: pieri klāja asiņaini sviedri. "Ņe­miet mani līdzi!" viņš iekliedzās. Vārdi bija tikko saprotami. Tā bija dzīvnieka, saniknota dzīvnieka balss.

"Paliec, kur esi!" Sniegavirs uzsauca. Kreikeri stāvēja pār­steigti, ieplestām acīm, bet — kā šķita — bez bailēm. Vīrietis nāca tuvāk, paklupa, nokrita. Sniegavirs viņu nošāva. Viņš ba­žījās par infekciju — vai kreikeri var aplipt ar šo sērgu, vai var­būt viņu ģenētiskais materiāls ir pārāk atšķirīgs? Kreiks taču noteikti ir piešķīris viņiem imunitāti. Vai ne?

Kad viņi sasniedza Teritorijas aizsargmūri, parādījās sie­viete. Grīļodamās iznāca no sargbūdas un raudādama sniedzās pēc viena no bērniem.

"Palīdziet!" viņa lūdzās. "Neatstājiet mani te!" Sniegavirs nošāva arī viņu.

Kreikeri abos starpgadījumos noraudzījās ar izbrīnu: trok­sni, ko radīja mazā nūjiņa Sniegavīra rokā, viņi nesaistīja ar to, ka šie cilvēki saļimst.

"Kas tas ir, kas tur nokrita, o Sniegavīr? Vai tas ir vīrietis vai sieviete? Tam ir otra āda tāpat kā tev."

"Tas nav nekas. Tēls no slikta sapņa, kas rādās Kreikam."

Viņš zināja, ka par sapņiem kreikeri zina: sapņus viņi redzēja paši. Sapņus Kreikam nebija izdevies likvidēt. Sapņi mums ir ieprogrammēti, viņš bija teicis. Un nebija pratis atbrīvoties ari no dziedāšanas. Dziedāšana mums ir ieprogram­mēta. Dziedāšana un sapņi bija nesaraujami saistīti savā starpā.

"Kāpēc Krcikam rādās tik slikts sapnis?"

"Viņš to sapņo," Sniegavīrs atbildēja, "lai to nevajadzētu sapņot jums."

"Tas ir skumji, ka viņš cieš mūsu dēļ."

"Mums ļoti žēl. Mēs viņam pateicamies."

"Vai sliktais sapnis drīz beigsies?"

"Jā," Sniegavīrs apstiprināja. "Ļoti drīz." Pēdējais starp­gadījums bija bīstams, tā sieviete jau bija kā traks suns. Tagad viņam drebēja rokas. Un gribējās iedzert.

"Tas beigsies, kad Krciks pamodīsies?"

"Jā. Kad pamodīsies."

"Mēs ceram, ka viņš pamodīsies ļoti drīz."

Un tā viņi visi kopā šķērsoja neitrālo joslu, šur tur apstā­damies, lai paēstu, vai plūkdami lapas un puķes pa ceļam, sievietes un bērni gāja roku rokā, vairāki dziedāja savās kris­tāla balstiņās, kas ritinājās vaļā kā paparžu lapas. Tad viņi līkumoja pa plēbiju ieliņām kā pajucis gājiens vai nezināmas reliģijas pārstāvju procesija. Pēcpusdienas negaisu laikā sa­meklēja pajumti; tas bija viegli, jo durvis un logi bija zaudējuši nozīmi. Pēc tam, atsvaidzinātajā gaisā, viņi soļoja tālāk.

Dažas pa ceļam redzētās ēkas vēl gruzdēja. Bija daudz jau­tājumu un daudz paskaidrojumu. Kas tie par dūmiemī Kreika izgudrojums. Kāpēc tas bērns tur guļ un viņam nav acu? Tāda bija Kreika griba. Un tā tālāk.

Sniegavīrs visu izgudroja ceļā. Viņš saprata, ka neder par ganu. Lai iedrošinātu savus aizbilstamos, viņš visiem spēkiem centās izskatīties cienīgs un uzticams, gudrs un labsirdīgs. Pa­līgā nāca blēdīšanās pieredze mūža garumā.

Pēdīgi viņi sasniedza parka malu. Sniegavīrs bija spiests nošaut vēl tikai divus irstošus cilvēkus. Viņš izdarīja tiem

pakalpojumu, tāpēc nejutās pārāk nomākts. Sliktāk viņš jutās kā cita dēļ.

Vēlu vakarā viņi beidzot nonāca liedagā. Koki šalca, ūdens liegi viļņojās, tajā atspīdēja rietošā saule, sārta un sarkana. Smiltis bija baltas, torņi piekrastē kā nosēti ar putniem. "Te ir tik skaisti." "Ai, skatieties! Vai tās ir spalvas?" "Kā šo vietu sauc?"

"To sauc par mājām," Sniegavīrs atbildēja.