Oriksa un Kreiks

Piksilendas džezs

Kādu dienu atnāca cits vīrietis, agrāk neredzēts, — garš un tievs, garāks par tēvoci Enu, ar slikti piegulošām drēbēm un bakurētainu seju, — un paziņoja, ka visiem bērniem būšot jā­nāk viņam līdzi. Tēvocis Ens esot pārdevis savu puķu biznesu, šis vīrietis sacīja; gan puķes, gan puķu tirgotājus, gan visu pā­rējo. Pats aizbraucis, pārcēlies uz citu pilsētu. Tāpēc šis garais vīrietis tagad bija boss.

Apmēram pēc gada kāda meitene, kas pirmajās nedēļās kopā ar Oriksu bija dzīvojusi matraču istabā un no jauna uz­peldējusi viņas jaunajā dzīvē, filmēšanās dzīvē, pastāstīja viņai, ka patiesībā tā nemaz neesot bijis. Patiesībā esot bijis tā, ka tēvocis Ens atrasts peldam vienā no pilsētas kanāliem, ar pār­grieztu rīkli.

Šī meitene bija viņu redzējusi. Nē, nav tiesa — nebija viņu redzējusi, toties pazina kādu, kurš bija redzējis. Nepalika šaubu par to, ka tas ir viņš. Vēders viņam bija uzpūties kā spilvens, seja uzblīdusi, tomēr tas bija tēvocis Ens. Kails; drēbes kāds acīmredzot pievācis. Varbūt kāds cits, ne tas, kurš pārgriezis viņam rīkli, vai varbūt tomēr tas pats, jo kāda mironim jēga no tik labām drēbēm?»Nebija arī pulksteņa. "Un arī naudas ne," meitene bija piebildusi un iesmējusies. "Ne kabatu, ne naudas!"

"Tajā pilsētā bija kanāli?" Džimijs jautāja. Viņš cerēja, ka tā varētu izdoties uzminēt, kas tā bijusi par pilsētu. Tolaik viņam gribējās uzzināt visu iespējamo par Oriksu, par vietām, kur viņa bijusi. Gribējās sadzīt pēdas un personiski atriebties katram, kurš viņai jebkad nodarījis pāri vai licis bēdāties. Viņš spīdzināja sevi ar sāpīgām zināšanām: katru baltkvēlē kaistošu faktu, ko izdevās atrast, viņš iedzina sev zem nagiem. Jo stip­rāk sāpēja, jo vairāk viņš mīlēja Oriksu un pats par to nešau­bījās ne mirkli.

"O jā, kanāli tur bija," Oriksa atbildēja. "Lauksaimnieki un puķu audzētāji pa tiem tika uz tirgiem. Pietauvoja laivas un pārdeva savu preci turpat krastmalās. No attāluma izskatījās skaisti. Tik daudz puķu." Viņa lūkojās uz Džimiju: bieži viņa spēja uzminēt, ko viņš domā. "Tomēr kanāli ir daudzās pilsē­tās," viņa sacīja. "Un arī upes. Upes tik labi noder atkritumiem, līķiem un jaundzimušajiem, kas tiek izmesti ārā, un visādiem sūdiem." Kaut gan Oriksai nepatika, ja Džimijs runāja rup­jības, viņa pati ik pa laikam labprāt lietoja to, ko dēvēja par sliktiem vārdiem, jo Džimiju tas šokēja. Kad Oriksa uzņēma apgriezienus, atklājās pamatīgs slikto vārdu krājums. "Nerai­zējies tik daudz, Džimij," viņa piebilda jau laipnāk. "Tas bija sen." Nereti viņa izturējās tā, it kā gribētu pasargāt Džimiju no sevis — tādas, kāda bijusi pagātnē. Un centās rādīt viņam tikai savu gaišo pusi. Viņai patika mirdzēt.

Tā nu tēvocis Ens bija dabūjis galu kanālā. Viņam nebija paveicies. Viņš nebija samaksājis vajadzīgajiem ļaudīm vai var­būt bija samaksājis par maz. Vai varbūt tie gribēja nopirkt viņa biznesu, bet piedāvāja pārāk zemu cenu un viņš nepiekrita. Vai arī viņu bija pārdevuši paša cilvēki. Ar viņu varēja būt noticis daudz kas. Vai varbūt tas nemaz nebija plānots — varbūt tas bija nelaimes gadījums, nejauša slepkavība, parasts zaglis.

Tēvocis Ens bija bezrūpīgi staigājis apkārt viens pats. Kaut gan būtībā nebija bezrūpīgs cilvēks.

"Es apraudājos, kad to uzzināju," teica Oriksa. "Nabaga tēvocis Ens."

"Kāpēc tu viņu aizstāvi?" Džimijs noprasīja. "Viņš bija parazīts, gatavais asinssūcējs!"

"Es viņam patiku."

"Viņam patika nauda!"

"Protams, Džimij," Oriksa piekrita. "Nauda patīk visiem. Taču viņš būtu varējis izrīkoties ar mani daudz sliktāk, tomēr tā nedarīja. Es apraudājos, kad uzzināju, ka viņš ir miris. Rau­dāju un raudāju."

"Kā — sliktāk? Kā — daudz sliktāk?"

"Džimij, tu raizējies par daudz."

Bērnus izveda no istabas ar pelēkajiem matračiem, un Oriksa to nekad vairs neredzēja. Nekad vairs neredzēja arī vairumu pārējo bērnu. Viņus izšķīra, un katrs aizgāja savu ceļu. Oriksu pārdeva kādam vīrietim, kurš uzņēma filmas. Viņa vienīgā no visiem bērniem aizgāja līdzi kinovīram. Viņš sacīja Oriksai, ka viņa esot smuka meitenīte, pajautāja, cik viņai gadu, taču viņa nezināja atbildēt. Vīrietis jautāja, vai Oriksa gribot filmēties. Oriksa nekad nebija redzējusi nevienu filmu, tāpēc nezināja, gribēt vai negribēt; taču tas izklausījās tā, it kā tiktu piedāvāts kas patīkams, tāpēc viņa teica jā. Ap to laiku viņa jau lieliski uzķēra situācijas, kurās gaidītā atbilde ir jā.

Vīrietis veda viņu automašīnā kopā ar dažām citām meite­nēm, trim vai četrām, tās viņa nepazina. Pa nakti visi palika mājā, lielā mājā. Tā bija bagātu ļaužu māja; ap to pacēlās augsts mūris ar stikla lauskām un dzeloņstieplēm augšmalā, un iekšā viņi tika pa vārtiem. Iekšā smaržoja bagāti.

"Kā tas ir -»smaržoja bagāti?" Džimijs jautāja, bet Oriksa neprata paskaidrot. Bagāti — to gluži vienkārši iemācās konstatēt. Mājā smaržoja kā labākajās viesnīcās, kur viņai ga­dījies būt: pēc daudziem un dažādiem ēdieniem, kas patlaban tiek gatavoti, pēc koka mēbelēm, spodrināmiem līdzekļiem un ziepēm, un visas šīs smaržas sajaucās kopā. Kaut kur tuvumā droši vien bija arī puķes, ziedoši koki vai krūmi, jo arī tie vei­doja daļu no smaržas. Grīdu sedza paklāji, bet bērni pa tiem nestaigāja; paklāji bija lielā istabā, viņi gāja garām vaļējām durvīm, ieskatījās iekšā un tos ieraudzīja. Tie bija zili, sārti un sarkani, tāds skaistums.

Istaba, kur meitenes ieveda, atradās blakus virtuvei. Var­būt tas bija pieliekamais kambaris vai bijis tāds agrāk: tur oda pēc rīsiem un pēc maisiem, kuros tie sabērti, kaut gan pašu rīsu istabā nebija. Viņām iedeva ēst — labāku ēdienu nekā pa­rasti, teica Oriksa, klāt bija arī vistas gaļa, — un piekodināja netrokšņot. Pēc tam viņas ieslēdza istabā. Mājā bija suņi; va­rēja dzirdēt, kā tie rej ārā, pagalmā.

Nākamajā dienā dažas meitenes aizbrauca ar kravas ma­šīnu, segtā kravas kulbā. Palika vēl divas meitenes, tikpat ma­zas kā Oriksa. Viena nupat bija atvesta no ciemata un ilgojās pēc savējiem, un daudz raudāja, klusiņām, slēpdama seju. Vi­ņas iecēla kravas furgonā un ieslēdza tur, bija tumšs un karsts, gribējās dzert, un čurāt vajadzēja turpat furgonā, jo tas neap­stājās. Taču augstu kulbā bija mazs lodziņš, tāpēc iekšā ieplūda mazliet gaisa.

Pagāja tikai pāris stundu, bet likās vairāk, jo bija tik karsts un tumšs. Kad ceļamērķis bija sasniegts, meitenes tika atdotas kādam citam vīrietim, un furgons devās tālāk.

"Vai uz tā kaut kas bija rakstīts? Uz tā furgona?" Džimijs jautāja, pūlēdamies dzīt pēdas.

"Jā. Ar sarkaniem burtiem."

"Un kas tieši?"

"Kā es to varēju zināt?" Oriksa pārmetoši attrauca.

Džimijs jutās ka muļķis. "Un vai kāds attēls tur bija?"

"Jā. Attēls bija," Oriksa pēc mirkļa atbildēja.

"Kāds?"

Oriksa padomāja. "Papagailis. Sarkans papagailis."

"Tas lidoja vai stāvēja?"

"Džimij, tu nu gan esi jocīgs!"

Džimijs pietvērās pie šī sarkanā papagaiļa. Turēja to prātā. Dažreiz tas rādījās viņam sapņos, pilns noslēpumainības un slēptas nozīmes, simbols, brīvs no jebkādiem kontekstiem. Tā droši vien bija preču zīme, logo. Viņš internetā sameklēja vār­dus Papagailis, Papagaiļa brends, SIA Papagailis, Sarkanais Papagailis. Atrada korķarieksta papagaili Alekšu, kas bija tei­cis: Es tagad eju prom, — taču tas neko nelīdzēja, jo Alekss bija nepareizā krāsā. Viņš gribēja, lai sarkanais papagailis ir saikne starp stāstu, ko Oriksa viņam izstāstījusi, un tā dēvēto reālo pasauli. Viņš gribēja, lai notiek tā, ka viņš iet pa ielu vai vandās pa Tīmekli, un, heirēka, tur tas ir, sarkanais papagailis, šifrs, parole, un tad daudz kas kļūtu skaidrs.

Nams, kur rika uzņemtas filmas, atradās citā pilsētā vai varbūt tai pašā, rikai citā rajonā, jo pilsēta bija ļoti liela, teica Oriksa. Tajā namā bija istaba, kur apmetās viņa un pārējās meitenes. Viņas tikpat kā nekad negāja ārā, ja nu vienīgi uz­kāpa uz plakanā jumta, ja filma bija jāuzņem tur. Daži no vīriešiem, kas nāca uz to namu, filmēšanas laikā gribēja atras­ties svaigā gaisā. Gribēja būt redzami un reizē apslēpti: jumtu iejoza mūris. "Varbūt viņi gribēja, lai viņus redz Dievs," Oriksa sacīja. "Kā tu domā, Džimij? Vai viņi izrādījās Dievam? Ma­nuprāt, jā."

Visiem šiem vīriešiem bija idejas par to, kam jābūt viņu filmā. Viņi vēlējās fona priekšmetus, krēslus vai kokus, vai virves un kliedzienus, vai kurpes. Dažreiz viņi teica: Dari, kā lieku, es par to maksāju, vai tamlīdzīgi, jo visam šajās filmās bija sava cena. Katrai matu lentei, katram ziedam, katram priekš­metam, katram žestam. Ja vīrieši izgudroja kaut ko jaunu, notika pārrunas par to, cik šim jaunumam būtu jāmaksā.

"Tā es mācījos, kas ir dzīve," teica Oriksa.

"Ko tu mācījies?" Džimijs jautāja. Nevajadzēja ēst to picu un pa virsu vēl pīpēt zāli. Viņam bija drusku nelabi.

"To, ka visam ir cena."

"Ne jau visam. Tas nevar būt tiesa. Nav iespējams nopirkt laiku. Nav iespējams nopirkt…" Viņš gribēja sacīt mīlestību, taču sastomījās. Izklausītos pārāk sentimentāli.

"Nopirkt to nevar, taču cena tam ir," Oriksa attrauca. "Cena ir visam."

"Man nav," Džimijs lūkoja pajokot. "Man nav cenas."

Garām, kā vienmēr.

Filmēties, stāstīja Oriksa, nozīmēja darīt to, ko tev liek. Ja viņi gribēja, lai tu smaidi, tev bija jāsmaida, ja viņi gribēja, lai raudi, tev bija jādara arī tas. Lai kas tas būtu, tas tev bija jā­dara, un tu darīji, jo baidījies nedarīt. Ko tev lika, to tu darīji tiem vīriešiem, kas bija atnākuši, un dažreiz šie vīrieši darīja kaut ko tev. Tā bija filmēšanās.

"Ko tu darīji?" Sniegavīrs jautāja.

"Tu jau zini," Oriksa atbildēja. "Tu redzēji. Tev ir tā bilde no filmas."

"Esmu redzējis tikai to vienu filmu," Sniegavīrs teica. "Ti­kai vienu, kurā esi tu."

"Varu derēt, ka tu esi redzējis vairāk. Tikai neatceries. Es varēju izskatīties citādi, būt citās drēbēs un parūkā, es varēju būt kāda cita, darīt kaut ko citu."

"Piemēram, ko? Ko vēl viņi lika tev darīt?"

"Tās filmas visas bija vienādas," Oriksa atbildēja. Viņa bija nomazgājusi rokas un tagad lakoja nagus, savus skaistos, ovālos nagus, tik ideāli veidotus. Firziķu krāsā, pieskaņotā puķainajai rītakleitai, kas viņai mugurā. Neizsmērejas neviena kontūra. Vēlāk viņa nolakos nagus kājām.

Bērnus mazāk garlaikoja filmēšanās nekā tas, ko viņi darīja pārējā laikā, un nekas daudz tas nebija. Pa vecu DVD aparātu vienā no istabām varēja skatīties animācijas filmas, tajās peles un putnus trenkāja citi dzīvnieki, nekādi nespēdami tos no­ķert; citkārt meitenes sukāja un pina cita citai matus vai arī ēda un gulēja. Reizēm ieradās citi cilvēki, lai izmantotu telpu un uzņemtu citādas filmas. Ieradās pieaugušas sievietes — sie­vietes ar krūtīm un pieauguši vīrieši, aktieri. Bērni drīkstēja no­raudzīties, kā viņi filmējas, ja vien nemaisījās pa kājām. Tomēr dažkārt aktieri iebilda, jo mazās meitenītes ķiķināja par viņu peņiem — tik lieliem un reizumis pēkšņi tik maziem —, un tad viņas tika aizsūtītas uz savu istabu.

Viņas bieži mazgājās — tas bija svarīgi. Dušas vietā kalpoja spainis. Viņām bija jāizskatās tīrām. Sliktās dienās, kad nebija darba, viņas apgura un kļuva nemierīgas, un tad sāka ķīvēties un plēsties. Lāgiem viņām, lai nomierinās, iedeva kādu dūmu vai glāzīti — iespējams, alu —, bet ne smagās narkotikas, no tām viņas sačokurotos; un smēķēt viņām bija noliegts. Atbil­dīgais — lielais vīrs, nevis tas ar kinokameru — piekodināja, lai viņas nesmēķējot, citādi zobi kļūšot brūni. Tomēr reizēm viņas uzsmēķēja, ja kameras vīrs uzcienāja ar savām cigaretēm.

Kameras vīrs bija baltais, vārdā Džeks. Viņu meitenes re­dzēja visbiežāk. Mati viņam bija kā apsvilušas auklas, un viņš oda pārāk stipri, jo bija gaļēdājs. Viņš ēda tik daudz gaļas! Zivis viņam negaršoja. Rīsi arī ne, toties garšoja nūdeles. Nū­deles ar lielu daudzumu gaļas.

Džeks teica, ka tur, no kurienes esot viņš, filmas esot lie­lākas un labākas, vislabākās pasaulē. Viņš nemitīgi daudzināja, ka gribot uz mājām. Tā esot tikai cūkas laime, ka viņš vēl neesot beigts un pagalam — ka šī sūda valsts neesot nobeigusi viņu ar savu draņķīgo ēdmaņu. Viņš gandrīz atstiepis kājas no kādas kaites, ko dabūjis no ūdens, un izglābies vienīgi tāpēc, ka drausmīgi dzēris, jo alkohols nonāvējot baciļus. Nu viņam bija jāizskaidro, kas ir baciļi. Meitenītes smējās par baciļiem, jo tiem neticēja; toties viņas ticēja stāstam par slimību, jo bija redzējušas, kā slimo citi. Slimības radās no gariem, to zināja visi. No gariem un neveiksmes. Džeks nebija noskaitījis vajadzīgās lūgšanas.

Džeks teica, ka no bojātā ēdiena un ūdens viņš slimotu vēl biežāk, ja viņam nebūtu dzelzs iekšas. Šajā biznesā esot nepie­ciešamas dzelzs iekšas. Viņš teica, ka videokamera esot sagra­bējis amatieru krāms un gaismas pārāk vājas, tāpēc neesot nekāds brīnums, ka viss izskatās pēc lēta mēsla. Viņš priecātos, ja viņam būtu miljons dolāru, bet visu savu naudu viņš esot i/čurājis. Naudu viņš nekādi nespējot noturēt, tā noslīdot no viņa kā ūdens no ieeļļotas maukas. "Kad izaugsiet, nekļūstiet tādas kā es," viņš mēdza piekodināt. Un meitenes smējās, jo, lai nu kas ar viņām notiktu, viņas nemūžam nevarēja kļūt tā­das kā Džeks — klaunam līdzīgs milzis ar virvjainiem matiem un ar tādu daiktu kā vecs, krunkains burkāns.

Oriksa teica, ka viņai bieži radusies izdevība aplūkot šo veco burkānu tuvumā, jo Džeks gribējis darīt ar viņu filmu lietas arī ārpus filmēšanās. Pēc tam viņš kļuvis skumīgs un sa­cījis, ka nožēlojot. Tas bija mīklaini.

"Tu to darīji par velti?" Džimijs jautāja. "Man likās, tu teici, ka visam ir cena." Viņš jutās kā zaudētājs strīdā par naudu, tāpēc vedināja uz otru raundu.

Oriksa mitējās lakot, pacēlusi krāsas otiņu. Viņa aplūkoja savu roku. "Es to iemainīju," viņa sacīja.

"Iemainīji — pret ko?" Džimijs vaicāja. "Ko tad tas nožē­lojamais nīkulis varēja piedāvāt?"

"Kāpēc tu domā, ka viņš ir slikts?" Oriksa teica. "Viņš nekad nedarīja ar mani neko tādu, ko nedari tu. Ne jau nezin ko briesmīgu!"

"Es to nedaru pret tavu gribu," Džimijs tielējās. "Turklāt tagad tu esi pieaugusi."

Oriksa iesmējās. "Kāda tad ir mana griba?" viņa sacīja. Tad, laikam ieraudzījusi viņa sāpināto skatienu, pārtrauca smie­ties. "Viņš man iemācīja lasīt," viņa klusu noteica. "Runāt an­gliski un lasīt angļu vārdus. Vispirms runāt, tad lasīt, sākumā negāja tik labi, un es joprojām nerunāju diez cik labi, bet ar kaut ko taču ir jāsāk, vai tu tā nedomā, Džimij?"

"Tu runā nevainojami," Džimijs paziņoja.

"Nevajag man melot. Tad, lūk, tā tas notika. Vajadzēja ilgu laiku, bet viņš bija ļoti pacietīgs. Viņam bija viena grāmata, nezinu, kur ņemta, bet tā bija bērnu grāmata. Tajā darbojās mei­tene ar garām bizēm, zeķēs — zeķes, tas bija grūts vārds, — kas draiskojās un darīja visu, kas tīk. To mēs lasījām. Tā bija izdevīga apmaiņa, Džimij, jo, ja es nebūtu to darījusi, tad ta­gad nevarētu sarunāties ar tevi, vai ne?"

"Ko darījusi?" Džimijs noprasīja. Viņš nespēja izturēt. Ja šis Džeks, šis draņķis, tagad atrastos šajā istabā, Džimijs ap­grieztu viņam kaklu kā tārpainu, vecu zeķi. "Ko tu darīji? Tu viņam sūkāji?"

"Kreikam ir taisnība," Oriksa salti sacīja. "Tavs prāts nav elegants."

Elegants prāts bija apzīmējums matemātikas žargonā, tajā vīzdegunīgajā valodā, ko savā starpā lietoja apsēstie matemā­tiķi, tomēr Džimiju tas sāpināja. Nē. Viņu sāpināja doma par to, ka Oriksa un Kreiks šādi apsprieduši viņu aiz muguras.

"Piedod," viņš noteica. Būtu bijis jāsaprot, ka ar Oriksu nedrīkst runāt tik klaji.

"Tagad es to varbūt nedarītu, bet toreiz es biju vēl bērns," Oriksa jau rāmākā tonī piezīmēja. "Kāpēc tu tā dusmojies?"

"Es neticu," Džimijs attrauca. Kur ir viņas niknums, cik dziļi tas aprakts,4cā lai viņš izrok to ārā?

"Kam netici?"

"Visam tam tavam sasodītajam stāstam. Ka viss bijis tik mīlīgi, tik mierīgi, visiem šitiem sūdiem."

"Ja tu negribi ticēt tam, Džimij," Oriksa teica, maigi lūko­damās viņā, "tad kam tu labprāt gribētu noticēt?"

Džeks bija izdomājis nosaukumu namam, kur risinājās fil­mēšana. Viņš dēvēja to par Piksilendu. Neviena meitenīte ne­saprata, ko nozīmē Piksilenda, jo tas bija angļu vārds, kas apzīmēja laumiņu zemi, tīri anglisku priekšstatu, un Džeks to neprata izskaidrot. "Tā, laumiņas, celieties nu augšā," viņš mē­dza sacīt. "Laiks našķoties!" Reizēm viņš mēdza uzcienāt mei­tenes ar konfektēm. "Gribi konfektīti, konfektīt?" viņš jautāja. Arī tas bija joks, un arī to meitenes nesaprata.

Džeks rādīja viņām filmas ar pašu piedalīšanos, ja viņam uz­nāca tāds noskaņojums vai ja viņš tikko bija salietojies narkoti­kas. Meitenes uzreiz pamanīja, ka viņš ir dūries vai šņaucis, jo tad viņš bija priecīgāks. Strādājot Džekam patika klausīties ritmisku popmūziku. Tos viņš dēvēja par foršajiem gabaliem. Elvisu Presliju un tamlīdzīgi. Viņš sacīja, ka labākie esot vecie gabali no tiem laikiem, kad dziesmām vēl bijuši vārdi. "Varat saukt mani par sentimentālu," viņš pavēstīja, radīdams apmulsumu. Viņam patika arī Frenks Sinatra un Dorisa Deja: Oriksa zināja no galvas visu I.ove Me or Leave Me jau tolaik, kad viņai vēl nebija ne jausmas, ko tas nozīmē. "Uzdziedi mums Piksilendas džezu!" uzaicināja Džeks, un tad Oriksa dziedāja šo. Džeku tā vienmēr iepriecināja.

"Kā to zelli sauca?" Džimijs vaicāja. Kāds maita šis Džeks. Preteklis Džeks, kulakā sitējs. Apsaukāšanās palīdz, Džimijs nodomāja. Viņam gribējās noraut tam draņķim galvu.

"Par Džeku. Fs jau tev teicu. Viņš noskaitīja mums vienu angļu dzejoli par savu vārdu. Džeks ir ašs, un Džeks ir spics, Džekam gruntīgs svečturis."

"Es runāju par viņa uzvārdu."

"Uzvārda viņam nebija."

Strādāšana — tā Džeks dēvēja to, ko viņi darīja. Strādniecītes, tā viņš sauca meitenes. Viņš mēdza sacīt: Strādājot vajag svilpot. Viņš mēdza sacīt: Strādājiet cītīgāk! Viņš mēdza sacīt: Vairāk asuma! Viņš mēdza sacīt: Izliecieties tā, lai ir kā pa īs­tam, vai varbūt gribat norauties? Viņš mēdza sacīt: Ei, seksa knīpas, jūs varat labāk! Viņš mēdza sacīt: Jaunība ir tikai vienu reizi mūžā.

"Tas ir viss," Oriksa noteica.

"Kā tā — viss?"

"Tas ir viss, kas bija," viņa sacīja. "Vairāk nebija nekā."

"Bet… vai viņi nekad…"

"Ko — nekad?"

"Nē, to viņi nebūs darījuši. Tu biji tik maziņa. Nevar būt."

"Lūdzu, Džimij, paskaidro savu jautājumu." O, kāda aukstasinība! Viņam gribējās Oriksu sapurināt.

"Vai viņi tevi izvaroja?" Viņš tik tikko spēja dabūt to pār lūpām. Kādu atbildi viņš gaidīja, ko viņš gribēja?

"Kāpēc tu gribi runāt par nejaukajām lietām?" Oriksa at­trauca. Balss viņai bija tik sudrabaina, it kā plūstu no mūzikas šķirstiņa. Vienu roku viņa vicināja gaisā, lai nožāvētu laku. "Mums būtu jādomā vienīgi par skaistajām lietām, cik iespē­jams. Pasaulē ir tik daudz skaistuma, ja vien paskaties apkārt. Bet tu, Džimij, skaties tikai uz dubļiem zem kājām. Tas tev ne­nāk par labu."

Uz jautājumu Oriksa neatbildēja nekad. Kāpēc Džimiju tas tik ļoti tracināja? "Tas taču nebija īsts sekss, vai ne?" viņš vaicāja. "Filmās. Tā bija tikai tēlošana. Vai ne?"

"Bet, Džimij, tev nudien būtu jāzina. Jebkurš sekss ir īsts."