Oriksa un Kreiks

Mango

Sniegavīrs pamostas pirms ausmas. Viņš nekustīgi guļ, ieklausīdamies, kā nāk paisums, vilnis pēc vilna šļācas pār da­žādajiem šķēršļiem, švīks švāks, švīks švāks, sirdspukstu ritmā. Viņš tik labprāt noticētu, ka vēl ir aizmidzis.

Austrumos pie apvāršņa plešas pelēcīga dūmaka, kuru ta­gad izgaismo rožaina, nāvīga blāzma. Savādi, ka šī krāsa vēl arvien šķiet maiga. Pret to tumšos siluetos iezīmējas piekrastes torņi, kas gluži neticami paceļas no sārtās un bāli zilās lagūnas. Klaigā putni, kas šeit ligzdo, drusku tālāk okeāns maļas ap vil­totajiem rifiem, ko veido sarūsējušas autodaļas, jukjukām sa­sviesti ķieģeļi un dažādi lūžņi, un tas viss gandrīz vai līdzinās brīvdienu satiksmes troksnim.

Ieraduma pēc viņš ieskatās pulkstenī: nerūsējošā tērauda korpuss, pulēta alumīnija siksniņa, joprojām spīdīgs, taču vairs neiet. Tagad viņš to nēsā kā savu vienīgo talismanu. Tas rāda viņam tukšu ciparnīcu: nulles stunda. Oficiāls laiks vairs nepa­stāv, un, to apzinoties, viņam cauri iztriecas šausmu vilnis. Ne­viens un nekur nezina, kas ir laiks.

"Nomierinies!" viņš sev saka. Pāris reižu dziļi ievelk elpu, tad pakasa kukaiņu kodumus, nevis tieši tur, kur niez visvai­rāk, bet apkārt, cenzdamies nenoskrāpēt nost kreveles: vēl tikai trūka asins saindēšanās. Pēc tam paraugās lejup uz zemi, lai redzētu, vai tur nav kādu savvaļas dzīvnieku: viss kluss, ne zvīņu, ne astu. Kreisā roka, labā kāja, labā roka, kreisā kāja — viņš kāpj lejā no koka. Notraucis nost sīkos zariņus un mizas krikumus, viņš gluži kā togā ietinas netīrā palagā. Savu Red Sox beisbola cepurīti, precīzu autentiskās kopiju, viņš pa nakti dro­šības labad ir pakarinājis zarā; tagad ieskatās tajā, izkrata laukā zirnekli, uzliek cepuri galvā.

Pagājis dažus jardus pa kreisi, viņš izčurājas krūmos. "Galvu augšā!" uzsauc sienāžiem, kas aizšvīkst prom no strūk­las. Tad aiziet kokam otrā pusē, labu gabaliņu no savas paras­tās čurātavas, un sāk rakņāties pa slēptuvi, ko uzmeistarojis no pāris betona plātnēm un izoderējis ar stiepļu režģi, lai iekšā ne­tiktu žurkas un peles. Tur viņš ir paslēpis dažus mango, iesietus plastikāta maisiņā, kārbu ar kokteiļdesiņām Slaidums bez gaļas, nenovērtējami dārgo puspudeli viskija — nē, drīzāk jau treš­daļu pudeles — un enerģijas batoniņu ar šokolādes garšu, ļen­ganu un lipīgu folijas iesaiņojumā, uzietu kādā treileru parkā. Viņš vēl neuzdrošinās to apēst: varbūt tas ir pēdējais, ko izde­vies atrast. Turpat glabājas arī konservu attaisāmais un — bez kāda īpaša iemesla — ledus cirtnis; un sešas tukšas alus pude­les — sentimentālu iemeslu dēļ un arī tādēļ, lai būtu kur turēt svaigu ūdeni. Vēl tur ir saulesbrilles; tās viņš uzliek. Vienas lēcas trūkst, tomēr tas ir vismaz kaut kas.

Viņš atraisa plastikāta maisiņa mezglu: atlicis viens pats mango. Jocīgi, viņš atceras, ka bija vairāk. Iekšā ir tikušas skudras, kaut gan viņš aizsējis maisiņu pēc iespējas cieši. Jau tās skrien augšup pa delmiem, melnās un tās negantās, sīkās, dzeltenās. Taisni brīnums, cik asi tās māk dzelt, sevišķi dzel­tenās. Viņš notrauš skudras nost.

"Vienīgi stingra ikdienas kārtības ievērošana ļauj uzturēt augstu morāli un saglabāt veselo saprātu," viņš skaļi saka. Un pats jūtas tā, it kā lasītu to no grāmatas, kādas novecojušas, garlaicīgas direktīvas, kas sarakstīta, lai palīdzētu Eiropas ko­lonistiem vadīt kaut kādu plantāciju. Viņš nespēj atcerēties, ka jebkad būtu ko tamlīdzīgu lasījis, taču tas neko nenozīmē. Sma­dzeņu strupulī tur, kur reiz bijusi atmiņa, tagad ir daudz tukšu plankumu. Kaučuka plantācijas, kafijas plantācijas, džutas plan­tācijas. (Kas bija džuta?) Viņiem droši vien tika piekodināts nēsāt tropu cepures, pārģērbties pirms vakariņām, atturēties no iedzimto izvarošanas. Vārds izvarošana, visticamāk, netika lietots. Atturēties no brāļošanās ar iedzīvotājām. Vai, citiem vārdiem sakot…

Viņš var derēt, ka tie neatturējās vis. Deviņos gadījumos no desmit.

"Ņemot vērā mīkstinošus," viņš ierunājas. Un pieķer sevi stāvam ar vaļēju muti, pūlamies atcerēties teikuma turpinājumu. Tad apsēžas zemē un sāk ēst mango.