Aspergera universitāte

Krciks un Džimijs sazinājās pa c-pastu. Džimijs činkstēja par Martas Greiamas akadēmiju, cerēdams, ka šī činkstēšana izdodas uzjautrinoši, attiecinādams uz mācībspēkiem un stu­dentiem neparastus un noniecinošus īpašības vārdus. Viņš aprakstīja ēdienkarti, kas sastāv no pārstrādātiem botulisma baciļiem un salmonellām, uzskaitīja dažādos daudzkājainos radījumus, ko atradis savā istabā, vaidēja par to, cik slikta kva­litāte ir garastāvokļa mainīšanas vielām, kas tiek tirgotas drū­majā studentu iepirkšanās centrā, Pašaizsardzības dēļ viņš noklusēja savas seksuālās dzīves samezglojumus, dodams tikai minimālus mājienus, kā pašam šķita. (Varbūt tās meičas nemāk ne skaitīt līdz desmit, bet, paklau, kam zem deka vajadzīgi ci­pari? Ja jau viņām liekas, ka ir desmit, tad ir labi, haha, joks.)

Viņš nespēja nociesties, drusku nepalielījies, jo — pēc vi­sām līdzšinējām pazīmēm — šķita, ka šo pūliņu jomā viņš Kreiku pārspēj. VeselViedā Krciks vis nebija saucams par sek­suāli aktīvu. Meitenes no viņa baidījās. Tiesa, viņš bija saval­dzinājis pāris apsēstās, kuras ticēja, ka viņš prot staigāt pa ūdens virsu, sekoja viņam pa pēdām, sūtīja asarainus, dedzīgus e-pastus un draudēja viņa dēļ pārgriezt sev vēnas. Varbūt savu reizi Krciks pat bija ar viņām pārgulējis; tomēr īpaši necentās.

Viņš uzskatīja, ka iemīlēšanās gan maina ķermeņa ķīmiju un tā­pēc ir reāla, tomēr būtībā nav nekas vairāk kā hormonu iedvests māns. Turklāt tas bija pazemojoši, jo cilvēks nonāca neizde­vīgā stāvoklī, kamēr viņa mīlas objekts ieguva pārāk lielu varu. Kas attiecās uz seksu kā tādu, tad tas nebija ne īpaši izaicinošs, ne pārsteidzošs, — kopumā ārkārtīgi nepilnīgs veids, kā risināt starppaaudžu gēnu pārmantošanas problēmu.

Meitenes, ko ap sevi pulcēja Džimijs, bija uzskatījušas Kreiku par vairāk nekā baigu, un Džimijs bija juties pārāks, viņu aiz­stāvēdams. "Viņam nav ne vainas, viņš tikai ir no citas planē­tas," Džimijs parasti mēdza teikt.

Bet ko gan varēja zināt par Kreika tagadējiem apstākļiem? Par sevi Kreiks izpauda maz. Vai viņam bija kāds istabas biedrs, kāda draudzene? Viņš nekad nepieminēja ne vienu, ne otru, taču tas neko nenozīmēja. Savos e-pastos viņš aprakstīja augst­skolā pieejamās iekārtas, kas tiešām iedvesa bijību, — Aladina bagātību ala, pilna ar bioloģisko pētījumu ierīcēm, — un, jā, ko tad vēl? Kas Kreikam bija sakāms strupajās sākotnējās vēs­tīs no Votsona-Krika institūta? Sniegavīrs nespēj atcerēties.

Toties viņi spēlēja garas, izstieptas šaha partijas, pa diviem gājieniem dienā. Tagad Džimijam šahā veicās labāk; bija vieglāk bez Kreika klātbūtnes, kas kliedēja uzmanību, turklāt Kreikam bija paradums rībināt pa galdu ar pirkstiem un klusu dungot, it kā viņš redzētu trīsdesmit gājienu uz priekšu un pacietīgi gaidītu, kad Džimija prāts kā gauss bruņurupucis aizrāpos līdz nākamā torņa upurēšanai. Un tagad Džimijs starp gājieniem varēja uz­meklēt pagātnes lielmeistarus un slavenākās šaha partijas dažādās Tīmekļa programmās. Bet Kreiks, bez šaubām, darīja to pašu.

Pēc pieciem vai sešiem mēnešiem Kreiks kļuva mazliet vaļ­sirdīgāks. Viņš rakstīja, ka nu esot jāstrādā cītīgāk nekā VeselViedas vidusskolā,»jo konkurence esot krietni sīvāka. VotsonaKrika institūts studentu vidū esot iesaukts par Aspergera universitāti — par godu censonīgo autistu sindromam, jo pa sis augstskolas gaiteņiem staigājot, lēkājot un šļūkājot liels procents ģeniālu dīvaiņu. Ģenētiskā izpratnē viņi tiešām esot pa pusei autiski; ar vienvirziena tuneļredzes prātu, ar spilgtu sociālu nepiemērotību — tie vis neģērbjoties necik stilīgi! — un, par laimi visiem pārējiem, ar lielu iecietību pret mazliet ne­normālu uzvedību sabiedriskās vietās.

Tādu ir vairāk nekā VeselViedāī jautāja Džimijs.

Salīdzinot ar šejieni, VeselVieda bija plēbija, Kreiks atbil­dēja. Vieni vienīgi NT. NTi

Neirotipiskie.

Kas tie tādi?

Bez ģēnija gēna.

Tad tu esi neirotipiskais? Džimijs pajautāja nākamajā nedēļā, izmantojis šo laiku, lai padomātu un arī lai raizētos par to, vai pats ir neirotipiskais un, ja tā, tad vai tas tagad ir slikti — Kreika interpretācijā. Un nojauta, ka viņš tāds ir un ka tas ir slikti.

Taču uz šo jautājumu Kreiks neatbildēja. Tā viņš rīkojās vienmēr: ja kādam jautājumam nevēlējās pieskarties, tad izli­kās, ka tas nemaz nav uzdots.

Tev derētu atbraukt un apskatīt šo iestādījumu, viņš rak­stīja Džimijani otrajā studiju gadā, oktobra nogalē. Tas tev būs mūža piedzīvojums. Es tēlošu, ka tu esi mans garlaicīgi nor­mālais brālēns. Atbrauc Pateicības dienas nedēļā.

Alternatīva Džimijam bija tītara cepetis kopā ar abiem vecajiem tītariem, joks, baha, rakstīja Džimijs, un to nu viņam negriboties; tāpēc viņš ar prieku pieņemot ielūgumu. Sev viņš iegalvoja, ka ir īsts draugs un izdara Kreikam pakalpojumu, jo pie kā tad vientuļais Kreiks lai brīvdienās brauc — pie sava gar­laicīgā, vecā, australopitekam līdzīgā nc-gluži-tēvoča Pīta? Taču reizē viņš juta, ka ir noilgojies pēc Kreika. Tagad nebija redzējis viņu jau vairāk par gadu. Interesanti, vai Kreiks būs mainījies?

Pirms brīvdienām Džimijam bija jāpabeidz pāris studiju darbi. Protams, viņš būtu varējis nopirkt tos Tīmeklī — Mar­tas Greiamas akadēmija bija bēdīgi slavena ar vājo pārbaudes sistēmu, un plaģiātisms tur zēla un plauka —, tomēr šai ziņā viņām bija stingra nostāja. Lai cik ekscentriski tas liktos, viņš bija apņēmies rakstīt savus studiju darbus pats; šī iezīme ļoti patika Martas Greiamas tipa sievietēm. Viņām gāja pie sirds oriģinalitāte, gatavība riskēt un intelektuāla stingrība.

Šī paša iemesla dēļ Džimijs bija pasācis pavadīt veselas stun­das mazpazīstamākos bibliotēkas kaktos, dzīdams pēdas mistis­kām zināšanām. Labākas bibliotēkas naudīgākās iestādēs sen bija sadedzinājušas savas grāmatas un glabāja visu CD-ROM for­mātā, bet Martas Greiamas akadēmija šajā ziņā, tāpat kā ikvienā citā, bija palikusi laikam iepakaļ. Uzlicis konusveidīgu gaisa filtrē­šanas masku, lai sargātos no pelējuma, Džimijs ganījās starp tru­nošu papīru pilniem plauktiem, uz labu laimi tajos ieskatīdamies.

Pa daļai viņu skubināja spītība; pat aizvainojums. Sistēma bija ierindojusi viņu starp atraidītajiem, un tas, ko viņš studēja, tika uzskatīts — lēmumu pieņemšanas līmeņos, reālās varas līmeņos — par arhaisku laika šķiešanu. Nu, labi, tad viņš dzīs pēdas liekajam kā mērķim pašam par sevi. Viņš par to cīnīsies, būs tā aizstāvis un glabātājs. Kurš bija teicis, ka visa māksla neder pilnīgi nekam? Džimijs to neatcerējās, bet — lai slavēts šis nezināmais! Jo vecāka bija kāda grāmata, jo dedzīgāk Dži­mijs to pievienoja savai iekšējai kolekcijai.

Viņš sastādīja arī senu vārdu sarakstus — tie bija precīzi un suģestējoši vārdi, kuriem vairs nebija jēgpilna lietojuma mūsdienu pasaulē — jeb mūdzienu pasaulē, kā Džimijs reizu­mis tīši kļūdījās, rakstīdams šo vārdu savos studiju darbos. (Drukas kļūda, malā pierakstīja mācībspēki, apliecinot mod­rību.) Viņš ielāgoja šos mūžsenos vārdus, neveikli iebārstīja tos sarunās: rēdnieks, magnetīts, trūvīgs, granīteiets. Viņā bija pamodies savāds maigums pret šādiem vārdiem, it kā tie būtu mežā pamesti bērni un viņa pienākums būtu tos glābt.

Vienam no viņa studiju darbiem — praktiskās retorikas kursā — nosaukums bija Pašpalīdzības grāmatas 20. gadsimtā: cerību un baiļu ekspluatācija, un tas kalpoja par lielisku as­prātību krājumu, ko laist darbā studentu krogos. Viņš citēja fragmentus no dažādām grāmatām — Uzlabo savu paštēlu; Divpadsmit soļu plāns eitanāzijai; Kā iemantot draugus un ietekmēt cilvēkus; Stingri vēdera muskuļi piecās nedēļās; Tu vari iegūt to visu; Kā uzņemt viesus, ja nav kalpones; Bēdu pārvarēšana iesācējiem —, un draugu loks smējās pilnā kaklā.

Nu ap viņu atkal bija draugu loks; šo prieku viņš bija at­klājis no jauna. Ak, Džimij, tagad kaut ko no Kosmētiskās ķirurģijas ikvienam! Tagad — Uzrunā bērnu sevī! Tagad — Absolūto sievišķību! Tagad — Audzēsim nutrijas priekam un peļņai! Tagad — Derīgus padomus flirtam un seksam! Un Džimijs, allaž gatavs izklaidēt, paklausīja. Lāgiem viņš izdomāja neeksistējošas grāmatas — Kā ārstēt divertikulītu ar dziesmām un lūgšanām bija viens no viņa labākajiem izgudrojumiem —, un neviens pat nepamanīja blēdību.

Vēlāk viņš bija izmantojis šī darba tematu diplomdarbam. Un saņēmis teicamu vērtējumu.

Starp Martas Greiamas akadēmiju un Votsona-Krika in­stitūtu bija šautrvilcienu satiksme, pārsēsties vajadzēja tikai vienu reizi. Lielu daļu no trīs stundas ilgā ceļojuma Džimijs skatījās pa logu uz plēbijām, kurām brauca cauri. Noplukušu māju rindas; daudzdzīvokļu nami ar mazītiņiem balkoniņiem, uz margām izžauta veļa; fabrikas ar kūpošiem dūmeņiem; grantsbedres. Milzīga atkritumu kaudze līdzās kaut kam tādam, kas droši vien bija lieljaudas krāsns atkritumu dedzināšanai. Tirdznie­cības centrs, tāds pats kā VeselViedā, tikai šeit autostāvvietās no­vietotas mašīnas, nevis elektriski golfkarti. Izklaides kvartāls ar bāriem, striptīza krogiem un kinoteātriem, kas izskatījās kā arheoloģiski relikti. Džimijs pamanīja dažus treileru parkus un sāka prātot, kāda gan tajos ir dzīve: jau no domas vien mazliet sarciba galva — tā, kā, viņaprāt, varētu sareibt no tuksneša vai jūras. Plēbijās viss šķita tik nenorobežots, porains, caurlaidīgs, atvērts. Tik stipri pakļauts pārmaiņām.

Vispārpieņemta Teritoriju gudrība pauda, ka plēbijās neno­tiek nekas ievērības cienīgs, tikai pirkšana un pārdošana: nekā­das gara dzīves. Pirkšana un pārdošana, kā ari plaša noziedzīga darbība; taču Džimijam plēbija šķita noslēpumaina un satrau­coša — tur, aiz drošības barjerām. Un arī bīstama. Viņš tur ne­prastu rīkoties, nezinātu, kā jāuzvedas. Nemācētu pat piecirst meitenēm. Tās viens un divi sajauktu viņam galvu un izsistu viņu no sliedēm. Un smietos. Viņš nebūtu nekas cits kā viela ņirgām.

Drošības pasākumi pie Votsona-Krika ieejas tika veikti ļoti rūpīgi — atšķirībā no tā paviršā teātra, kas tika spēlēts Martas Greiamas akadēmijā; laikam jau aiz bailēm, ka iekšā var ielavīties kāds fanātiķis un uzspert gaisā šīs paaudzes spo­žākos prātus, tādējādi dodot kaut kam iznīcinošu triecienu. Pie vārtiem rosījās dučiem KopDroKorpusa vīru ar vīruspistolēm un gumijas nūjām; viņiem bija Votsona-Krika institūta zīmotncs, tomēr, visviens, bija redzams, kas viņi ir īstenībā. Viņi noņēma Džimija varavīksnenes nospiedumu un izlaida to caur sistēmu, un pēc tam divi nīgri svarcēlāji aizveda viņu maliņā, lai izvaicātu. Viņš uzreiz saprata, kāpēc.

"Vai pēdējā laikā esi ticies ar savu aizbēgušo māti?"

"Nē," viņš godīgi atbildēja.

"Esi saņēmis no viņas kādu ziņu? Viņa ir zvanījusi, atsūtī­jusi pastkarti?" Tātad Džimija pasts joprojām tika kontrolēts. Visas pastkartes droši vien saglabātas viņu datoros — tāpat kā Džimija pašreizējā atrašanās vieta, tieši tāpēc jau neviens ne­jautāja, no kurienes viņš atbraucis.

Viņš atkal atbildēja noliedzoši. Viņš bija pieslēgts pie nervu impulsu monitora, tāpēc pratinātāji zināja, ka viņš nemelo; un acīmredzot zināja arī, ka jautājums sagādājis viņam ciešanas. Džimijam niezēja mēle pateikt: Un, ja arī būtu, tad es tev, mērkaķi, to neteiktu, — taču viņš bija pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka ar to nekas nebūs līdzēts un ka viņš ar nākamo šautrvilcienu tiks nosūtīts atpakaļ uz Martas Greiamas akadē­miju — vai vēl ļaunāk.

"Vai tu zini, ar ko viņa nodarbojas? Ar ko satiekas?"

Džimijs to nezināja, toties juta, ka vaicātājiem pašiem, iespējams, ir kāda nojausma. Ber viņi nepieminēja Priekafijas demonstrāciju Mērilendā, tāpēc varbūt tomēr bija informēti sliktāk, nekā viņš baidījies.

"Kādēļ tu esi šeit, dēls?" Nu viņiem bija kļuvis garlaicīgi. Svarīgā daļa bija galā.

"Esmu atbraucis ciemos pie veca drauga uz Pateicības die­nas nedēļu," Džimijs atbildēja. "Mēs draudzējamies kopš VeselViedas vidusskolas laikiem. Viņš šeit studē. Es esmu ielūgts." Viņš nosauca vārdu un apmeklētāja sankcijas numuru, ko bija pateicis Kreiks.

"Kas tas par studentu? Ko viņš mācās?"

Gēnu transformāciju, Džimijs atbildēja.

Viņi sameklēja dosjē, nopietni izpētīja to, likās, tas atstāj diezgan spēcīgu iespaidu. Tad viņi piezvanīja pa mobilo, it kā nebūtu gluži noticējuši Džimijam. Viņu izturēšanās pauda: kā­dēļ lai vergs apciemotu dižciltīgo? Tomēr beigu beigās viņš tika ielaists iekšā, un tur, atbalstījies pret vārtu barjeru, jau stāvēja Kreiks savās tumšajās bezvārda drēbēs, izskatījās vecāks, kal­snāks un arī gudrāks nekā jebkad agrāk un smaidīja.

"Sveiks, korķariekst!" Kreiks sacīja, un Džimiju gluži kā spējš izsalkums pārņēma nostalģijas vilnis. Viņš tik ļoti prie­cājās, ieraugot Kreiku, ka gandrīz sāka raudāt.

Загрузка...