Oriksa un Kreiks

Kreiks

Pāris mēnešu pirms Džimija mātes nozušanas parādījās Kreiks. Abi notikumi iekrita vienā un tai pašā gadā. Kāds bija sakars? Sakara nebija, ja neņem vērā to, ka viņi, cik varēja no­manīt, sapratās itin labi. Kreiks bija viens no tiem nedaudza­jiem Džimija draugiem, kas mātei patika. Pārējie zēni viņai lielākoties likās pārāk zaļi, bet meitenes — vieglprātīgas vai nevīžīgas. Šos vārdus viņa nekad nelietoja, taču uzminams tas bija tāpat.

Bet Kreiks — Kreiks bija citāds. Vairāk kā pieaugušais, viņa bija teikusi; pat vairāk pieaudzis nekā daudzi pieaugušie. Ar viņu var risināt objektīvu sarunu, izsekojot notikumiem un hipotēzēm līdz to loģiskajam noslēgumam. Tiesa, Džimijs nekad nebija re­dzējis, ka abi risinātu tādu sarunu, tomēr tādas noteikti bija, jo vai tad citādi māte tā teiktu. Kad un kā notika šīs loģiskās pieau­gušu cilvēku sarunas? Par to viņš bieži ir lauzījis galvu.

"Tavs draugs ir intelektuāli godīgs," Džimija māte mēdza sacīt. "Viņš sev nemelo." Un pēc tam pievērsa Džimijam savas zilās acis; viņš lieliski pazina šo ievainoto skatienu, kurš pauda, ka sāpes nodarījis tieši viņš. Kaut jel viņš spētu būt tāds — in­telektuāli godīgs. Arī tas bija viens no nelabvēlīgajiem vērtēju­miem mistiskā sekmju lapā, kuru māte nēsāja līdzi kādā sava prāta kabatā, un Džimija sekmes tajā vienmēr robežojās ar ne­apmierinošām. Intelektuālajā godīgumā Džimijs varētu gūt labākas sekmes, ja vien pacenstos. Un ja viņš, velns parāvis, turklāt vēl zinātu, ko tas nozīmē.

"Man nevajag vakariņas," viņš jau nez kuro reizi teica mātei. "Uzkodīšu kaut ko tāpat." Ja viņa grib tēlot sāpināto, tad lai tēlo virtuves pulkstenim. To Džimijs bija noregulējis tā, lai sarkanrīklīte sauktu uhū, bet pūce — ķē, ķē. Lai viņa pār­maiņas pēc dabū drusku vilties.

Viņš šaubījās par Kreika godīgumu, gan intelektuālo, gan jebkādu citu. Par Kreiku viņš zināja drusku vairāk nekā māte.

Kad Džimija māte bija iztrakojusies ar āmuru un pēc tam nozudusi, Kreiks neko daudz neteica. Nelikās ne pārsteigts, ne šokēts. Piezīmēja vienīgi, ka dažiem cilvēkiem esot nepieciešams mainīties, bet, lai mainītos, viņiem nepieciešams atrasties kādā citā vietā. Viņš paskaidroja, ka cilvēks var pabūt tavā dzīvē un pēc tam no tās pagaist. Viņš sacīja, ka Džimijam vajagot pala­sīt stoiķus. Šis pēdējais ieteikums mazliet kaitināja. Kreiks rei­zēm varēja būt pārlieku pamācošs un maķenīt par daudz lietoja vārdu vajag. Toties Džimijs augstu vērtēja viņa mieru un ziņ­kārības trūkumu.

Protams, tolaik Kreiks vēl nebija Kreiks: viņu Sauca par Glennu. Kāpēc šim vārdam bija divi n parastā viena vietā? "Ma­nam tētim patika mūzika," paskaidroja Kreiks, kad Džimijs beidzot bija to viņam pavaicājis, iepriekš labu laiku dūšojies. "Vārdu viņš man deva par godu kādam mirušam pianistam, brīnumbērnam, kam vārdā bija divi «."

"Tātad viņš sūtīja tevi uz mūzikas stundām?"

"Nē," Kreiks atbildēja. "Viņš nemēdza mani nekur sūtīt."

"Tad kāda jēga?"

"Kam?" »

"Tavam vārdam. Diviem «."

"Džimij, Džimij," Kreiks sacīja. "Ne jau visam ir jēga."

Sniegavīram ir grūti domāt par Kreiku kā par Cilcnnu, tik pamatīgi Kreika vēlākais tēls ir izdzēsis iepriekšējo. Kreiks viņā būs bijis jau no sākta gala, domā Sniegavlrs; Glenna īstenībā nav bijis nekad. Gletins bija tikai maska. Tāpēc Sniegavīra at­miņās Kreiks nekad nav Glenns, nekad nav Glenns jeb Kreiks vai Kreiks/Glenns, vai Glenns, vēlāk Kreiks. Viņš vienmēr ir ti­kai Kreiks, skaidri un vienkārši.

Turklāt Kreiks ietaupa laiku, domā Sniegavlrs. Kāpēc lie­tot defises un iekavas, ja vien tas nav absolūti nepieciešams?

VeselViedas vidusskolā Kreiks ieradās septembrī vai ok­tobrī, vienā no tiem mēnešiem, ko mēdza dēvēt par rudeni, bija gaiša, silta, saulaina diena, kas ne ar ko citu neizcēlās. Kreiks bija pārnācis uz šejieni no citurienes, jo vecākiem acīmredzot bija piedāvāts jauns darbs: Teritorijās tā gadījās bieži. Bērni nāca un gāja, soli tika aizņemti un atkal atstāti, draudzība vien­mēr bija nejauša.

Džimijs neklausījās sevišķi uzmanīgi, kad Kreiku ar klasi iepazīstināja ultratekstu skolotāja Melone Railija. Viņas vārds ne­maz nebija Melone — tā bija tikai klases zēnu lietota iesauka —, taču īsto vārdu Sniegavlrs neatminas. Skolotāja par daudz zemu noliecās pie viņa monitora, lielās, apaļās krūtis gandrīz skāra viņa plecu. T kreklu ar JaunĀdas emblēmu viņa bija pārāk cieši sabāzījusi šortos ar rāvējslēdzējiem uz starām: tas pārlieku stipri kliedēja uzmanību. Tāpēc, kad Melone paziņoja, ka Džimijs pa­rādīšot jaunajam klasesbiedram Glennam skolu, iestājās pauze, kamēr Džimijs pūlējās apjēgt, ko viņa nupat sacījusi.

"Džimij, es tev kaut ko lūdzu," Melone teica.

"Jā, ko vien vēlaties," Džimijs atsaucās, nobolīja acis un paglūnēja uz viņu, tomēr centās nešaut pār strīpu. Klasē daži iesmējās; pat mis Railija veltīja viņam dzedru, negribīgu smaidu. Parasti Džimijs prata viņai pielabināties, laizdams darbā zēnisku šarmu. Viņam patika iztēloties: ja viņš nebūtu mazgadīgs un Melone nebūtu viņa skolotāja un nepakļautos likumam, kas liedz seksuāli izmantot bērnus, tad viņa grauztin izgrauztos caur Džimija guļamistabas sienu, lai tikai varētu sagrābt kārajos nagos viņa jauno miesu.

Tolaik Džimijs bija aizņemts vienīgi ar sevi, Sniegavīrs no­domā iecietīgi un mazliet skaudīgi. Un, protams, jutās arī ne­laimīgs. Tas bija pats par sevi saprotams. Tam, lai justos nelaimīgs, viņš bija veltījis daudz enerģijas.

Kad Džimijs beidzot atrada laiku pievērsties Kreikam, ierau­dzītais viņu pārāk nepriecēja. Kreiks bija collas divas garāks par viņu un arī tievāks. Taisni, tumšbrūni mati, iedegusi āda, zaļas acis, pussmaids, vēss skatiens. Apģērbs tumšos toņos, bez emblēmām, bildēm un rakstiskām piezīmēm — izskats bez vār­diem. Iespējams, viņš bija vecāks nekā pārējie vai vismaz cen­tās tāds izlikties. Džimijs minēja, ar kādiem sporta veidiem Kreiks nodarbojas. Nē, ar futbolu ne, tas nebūs nekas tāds, kas prasa daudz spēka. Basketbolam viņš nav pietiekami gara auguma. Pēc Džimija domām, viņš neizskatījās pēc komandas spēlētāja vai pēc tāda, kurš ir ar mieru truli riskēt un gūt trau­mas. Varbūt teniss? (Džimijs spēlēja tenisu.)

Pusdienu starpbrīdī Džimijs paņēma līdzi Kreiku un abi ieturēja maltīti — Kreiks notiesāja divus gigantiskus hotdogus ar sojas desiņām un lielu gabalu kārtainās kūkas ar kokosriek­stu garšu, tātad varbūt centās pieņemties svarā, — ber pēc tam izstaigāja gaiteņus, klases un laboratorijas, un Džimijs skaid­roja vienā laidā. Te ir sporta zāle, te ir bibliotēka, tās ir mācību grāmatas, uz tām jāpiesakās priekšpusdienā, tur ir meiteņu du­šas, kaut kur sienā esot izurbts caurums, bet es neesmu to at­radis. Ja gribi uzpīpēt zāli, tad neej uz ateju, tā tiek kontrolēta; tajā ventilācijas šahtā ir drošības kontroles mikroobjektīvs, neskaties uz to, citādi viņi sapratīs, ka tu zini.

Kreiks visu apskatīja un nebilda ne vārda. Par sevi neiz­pauda neko. Izteica tikai vienu piezīmi — ka ķīmijas labora­torija esot baigs ūķis.

Nu, pie velna, nodomāja Džimijs. Ja jau viņš grib būt stulbs, tad uz priekšu, šī ir brīva valsts. Miljoni pirms viņa ir izvēlējušies tādu dzīves ceļu. Viņš dusmojās pats uz sevi par to, ka tarkšķ un lēkā, bet Kreiks tikmēr veltī viņam pa īsam, vien­aldzīgam skatienam un pa greizam pussmaidam. Tomēr kaut kas Kreikā bija. Uz Džimiju vienmēr atstāja iespaidu citu zēnu vēsā, gausā izturēšanās maniere: likās, enerģija tiek apvaldīta, turēta krājumā kaut kam svarīgākam nekā šībrīža saruna.

Džimijs apjauta, ka vēlas iedragāt Kreika mieru, izvilināt kādu reakciju; tā bija viena no viņa vājībām — uztraukties par to, ko par viņu domā citi. Tāpēc viņš pēc stundām pajautāja, vai Kreiks negrib aiziet uz tirdzniecības centru, paslaistīties apkārt, paskatīties, varbūt tur būs meitenes, un Kreiks teica — kāpēc ne. VeselViedas Teritorijā, tāpat kā ikvienā citā Teritorijā, pēc stundām nebija nekā daudz, ko pasākt, vismaz ne viņu ve­cumā, ne vairākiem kopā. Citādi nekā plēbijās. Klīda baumas, ka plēbijās bērni skraidot baros, bandās. Nogaidot, līdz vecāki aiztinas prom, un tad liekot vaļā uz pilnu klapi — sabrūkot iekšā mājā, apdullinoties ar skaļu mūziku, narkotikām un al­koholu, izdrāžot visu pēc kārtas, ieskaitot ģimenes kaķi, sadau­zot mēbeles, duroties, pārdozējot. Krāšņi, Džimijs nodomāja. Turpretī Teritorijās skrūves bija pievilktas cieši. Nakts patru­ļas, komandanta stunda nenobriedušiem prātiem, speciāli ap­mācīti suņi, kas meklē smagās narkotikas. Reiz stingrība bija drusku atslābināta un iekšā ielaista īsta grupa — Plēbijās Dubļusargi —, taču izcēlās bezmaz vai nemieri, tāpēc uz atkār­tojumu tagad velti cerēt. Tomēr būtu lieki aizbildināties Kreikam. Viņš pats bija Teritorijas bērns un zināja, kas un kā.

Džimijs cerēja, ka tirdzniecības centrā varbūt pamanīs Vakullu Praisu; viņš joprojām bija tā kā iemīlējies Vakullā, taču pēc tam, kad viņa bija noturējusi graujošu runu, kurā pavēstīja, ka augstu vērtē Džimiju kā draugu, viņš bija izmēģinājis citu mei­teni, tad nākamo un beigu beigās — pašlaik — nonācis pie blondās Lindas Lī. Linda Lī bija airētāju komandā, viņai bija muskuļaini stilbi un iespaidīgi krūšu muskuļi, un ne reizi vien viņa bija slepus ievedusi Džimiju savā guļamistabā. Viņa zināja rupjus vārdus un bija krietni vairāk pieredzējusi nekā Džimijs, un ikreiz, būdams kopā ar Lindu Lī, viņš jutās kā ierauts pinbola automātā, kur zibsnī gaismas, juceklīgi kūleņo bumbiņas un griežas lodīšu gultņu kaskādes. Linda Lī viņam diez kā nepatika, tomēr vaja­dzēja pie viņas turēties, gādājot par palikšanu viņas sarakstā. Varbūt izdotos iedabūt rindā arī Kreiku — izdarīt viņam pakalpo­jumu, iedibināt pateicības kredītu. Interesanti, kādas meitenes Kreikam patīk? Pagaidām par to neliecināja nekādas pazīmes.

Tirdzniecības centrā nebija manāma ne Vakulla, ne Linda Lī. Džimijs mēģināja viņai piezvanīt, bet mobilais bija izslēgts. Tāpēc Džimijs un Kreiks arkādē pāris reižu uzspēlēja Trīs­dimensiju Veiko, apēda divus sojburgerus — šajā mēnesī liel­lopa gaļas nav, vēstīja uzraksts uz tāfelītes, — izdzēra katrs pa Priekapučīno un uz pusēm notiesāja Trieciensticni, lai vairotu enerģiju un uzņemtu mazliet steroīdu. Pēc tam abi nesteidzīgi soļoja pa segto eju gar strūklakām un plastmasas papardēm, skanot remdenai mūzikai, kādu te spēlēja vienmēr. Kreiks ne­bija diez cik runīgs, un Džimijs jau grasījās sacīt, ka ies mājās mācīties, kad priekšā pavērās aizraujošs skats: Melone Railija kopā ar kādu vīrieti devās tajā virzienā, kur atradās pieaugu­šajiem paredzētie deju klubi. Skolas drēbju vietā viņa bija uz­ģērbusi apspīlētu, melnu kleitu un vaļīgu, sarkanu žaketi, un vīrietis bija aplicis roku viņai ap vidukli — zem žaketes.

Džimijs iebikstīja Kreikam sānos. "Kā tu domā, vai roku viņš uzlicis šai uz pakaļas?" viņš jautāja.

"Tā ir ģeometriska problēma," Kreiks atbildēja. "Par to ir jāpadomā."

"Ko?" Džimijs iesaucās. "Kā?"

"Izmanto savus neironus," Kreiks paskaidroja. "Pirmais solis: aprēķini vīrieša rokas garumu, par rokas standartu uz­skatot vienīgo redzamo roku. Pieņēmums: abas rokas ir aptu­veni vienādā garumā. Otrais solis: aprēķini elkoņa saliekuma leņķi. Trešais solis: aprēķini dibena izliekumu. To, iespējams, va­jadzēs rēķināt aptuveni, jo pārbaudāmu skaitļu nav. Ceturtais solis: aprēķini plaukstas lielumu, izmantojot redzamo plauk­stu, tāpat kā pirmajā solī."

"Es neesmu skaitļu cilvēks," Džimijs smiedamies iebilda, bet Kreiks turpināja: "Tagad jāapsver visas iespējamās plauk­stas pozīcijas. Vidukli izslēdzam. Labās puses dibenvaiga augš­daļu izslēdzam. Pēc dedukcijas visticamākā liktos labās puses dibenvaiga apakšdaļa vai augšstilbs. Iespējama ir ari plaukstas atrašanās starp abiem augšstilbiem, tomēr šāda pozīcija traucētu objektam pārvietoties, un nav saskatāma nedz klibošana, nedz klupšana." Viņš diezgan labi atdarināja ķīmijas skolotāju — gan ar teicienu par neironiem, gan ar strupo, stīvo izteiksmi, līdzīgu aprautiem rējieniem. Pat ne diezgan labi, bet izcili.

Kreiks uzreiz iepatikās Džimijam vairāk. Varbūt abiem to­mēr bija kaut kas kopīgs, šim zellim vismaz bija humora izjūta. Tomēr reizē tas mazliet apdraudēja Džimiju. Viņš pats bija labs atdarinātājs, prata parodēt gandrīz visus skolotājus. Ja nu izrādās, ka Kreikam tas padodas vēl veiksmīgāk? Džimijs juta vienlaikus naidu un simpātijas.

Tomēr nākamajās dienās Kreiks ne reizi neuzstājās publiski.

Jau toreiz Kreikam piemita kaut kas īpatnējs, domā Sniegavīrs. Viņš nebija gluži iemīļots, tomēr viņa uzmanība glai­moja ikvienam. Ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem. Kreiks skatījās uz viņiem tā, it kā klausītos, it kā viņu teiktais būtu pilnas uzmanības vērts, lai gan skaļi viņš to neteiktu nekad.

Viņš iedvesa bijību — ne jau pārvarigu, tomēr pietiekamu. Viņš izstaroja potenciālu, bet kādu? Neviens to nezināja un tā­pēc izturējās piesardzīgi. Un tas viss ietērpts tumšās, lakonis­kās drānās.