Oriksa un Kreiks

Āmurs

Pagāja vairāki gadi. Droši vien, ka pagāja, domā Sniegavīrs: patiesībā viņš no tiem neatceras necik daudz, zina ti­kai, ka mainījās balss un sāka dīgt ķermeņa apmatojums. Tobrīd tas neizraisīja nekādu dižo sajūsmu; tiesa, būtu vēl tra­kāk, ja tie nebūtu sākuši dīgt. Viņam attīstījās arī muskuļi. Sāka rādīties seksīgi sapņi, uzmācās apātija. Viņš daudz do­māja par meitenēm, bet it kā abstrakti — par meitenēm bez galvām — un par Vakullu Praisu ar galvu, kaut gan Vakulla liedzās ar viņu satikties. Varbūt tāpēc, ka viņam bija pinnes? Viņš tās neatceras; toties atminas, ka ar tām bija nosētas sān­cenšu sejas.

Korķarieksts — tā viņš apsaukāja ikvienu, kas viņu kaiti­nāja. Ikvienu, kas nebija meitene. Vienīgi viņš un papagailis Alekss skaidri zināja, ko nozīmē vārds korķarieksts, tāpēc tas iedarbojās visai graujoši. Un kļuva par modes vārdiņu VeselViedas Teritorijas bērniem; pateicoties tam, Džimijs tika uzska­tīts par diezgan vēsu čali. Ei, korkariekst!

Viņa slepenais labākais draugs bija Killera. Nožēlojami, ka vienīgais, ar kuru viņš varēja sarunāties pa īstam, bija skunnots. No vecākiem viņš vairījās cik vien spēdams. Tēvs bija korķarieksts, bet māte — īgņa. Džimijs vairs nebaidījās no abu negatīvā elektrības lauka, abi šķita viņam vienkārši garlaicīgi — vismaz, tā viņš sev iegalvoja.

Skolā viņš uzstājās ar izrādi, kas savā būtībā bija pamatīga nodevība pret vecākiem. Uz abu roku rādītājpirkstu apakšējām locītavām viņš uzzīmēja acis un iemiedza īkšķus dūrēs. Kusti­nādams īkšķus augšup lejup tā, it kā uzzīmētās marionetes viri­nātu muti, viņš lika abām strīdēties. I.abā roka bija Ļaunais Tētis, kreisā — Krietnā Mamma. Ļaunais Tētis plātījās, teoretizēja un bārstīja pompozas muļķības, Krietnā Mamma kurnēja un apsūdzēja. Krietnās Mammas kosmoloģijā Ļaunais Tētis bija vienīgais cēlonis hemoroīdiem, kleptomānijai, globālajam kon­fliktam, sliktai elpai, tektonisko plātņu plaisām un aizsērējušām notekcaurulēm, kā arī visām migrēnas lēkmēm un menstruālajām sāpēm, kādas vien Krietnā Mamma jebkad piedzīvojusi. Šī Džimija izrāde ēdnīcā ikreiz izraisīja sensāciju; sapulcējās bars, kas skaļi pieprasīja: Džimij, Džimij — parādi Ļaunu Tēti! Pārē­jie bērni ieteica neskaitāmas variācijas un modeļus, smeltus no savu vecāku privātās dzīves. Daži uzzīmēja acis arī uz savām pir­kstu locītavām, tomēr dialogs viņiem nepadevās tik veiksmīgi.

Vēlāk Džimijs dažreiz jutās vainīgs, ja bija aizgājis par tālu. Nu, nevajadzēja rādīt, kā Krietnā Mamma virtuvē raud par sa­vām pārplīsušajām olnīcām; nevajadzēja rīkot seksa ainiņu, iz­mantojot Pirmdienas Speciālo Zivju Nūjiņu, 20% īstas Zivs, — Ļaunais Tētis klupa tai virsū un baudkāri to saplosīja, jo Krietnā Mamma īgņojās tukšā ledeņu paciņā un neparko nenāca ārā. Šīs burleskas bija necienīgas, kaut gan tikai tas vien jau nebūtu viņu atturējis. Tas arī pārāk stipri pietuvojās kādai nepatīkamai pa­tiesībai, kuru Džimijam nemaz negribējās pētīt. Taču pārējie bērni mudināja viņu turpināt, un viņš nespēja pretoties aplausiem.

"Vai tas bija šauts pār strīpu, Killer?" viņš tad mēdza jau­tāt. "Vai tas bija pārāk zemiski?" Vārdu zemiski viņš bija at­klājis pavisam nesen: pēdējā laikā to ļoti bieži lietoja Krietnā Mamma.

Killera nolaizīja viņam degunu. Viņa Džimijam piedeva vienmēr.

Kādu dienu, pārnācis no skolas, Džimijs atrada uz vir­tuves galda zīmīti. No mātes. Tiklīdz ieraudzījis uzrakstu — Džimijam, divreiz pasvītrotu ar melnu tinti, — viņš saprata, kas tur būs teikts.

Mīļo Džimij, tur bija rakstīts. Bla bla bla, sirdsapziņa ir mocījusi pietiekami ilgi, bla bla, vairs negribu piedalīties tādā dzīvē, kas ir ne tikai bezjēdzīga pati par sevi, bet, bla bla bla. Viņa zinot, ka Džimijs, paaudzies tiktāl, lai spētu apsvērt, ko nozīmē tas, ka, bla bla, piekritīšot un sapratīšot viņu. Vēlāk viņa sazināšoties ar Džimiju, ja būšot tāda iespēja. Bla bla, meklē­šana sākšoties neizbēgami; tāpēc esot nepieciešams slēpties. Šis lēmums esot pieņemts pēc ilgas gremdēšanās sevī, pārdomām un mokām, tomēr, bla. Džimiju viņa vienmēr ļoti mīlēšot.

Varbūt viņa tiešām mīlēja Džimiju, domā Sniegavīrs. Savā veidā. Taču toreiz viņš tam neticēja. Tomēr, ja tā padomā, var­būt viņa nebija Džimiju mīlējusi, bet kaut kādām pozitīvām emocijām noteikti vajadzēja būt. Vai tad nepastāvēja mātišķa saikne?

P. S., viņa bija uzrakstījusi tālāk. Killeru es ņemu līdzi, lai palaistu brīvībā, jo zinu, ka viņa jutīsies labāk, dzīvodama brīvu savvaļas dzīvi mežā.

Džimijs nenoticēja arī tam. Tikai aizsvilās niknumā. Kā viņa iedrošinās? Killera pieder viņam! Turklāt Killera ir piejaucēta un, atstāta viena pati, būs bezpalīdzīga, nepratīs aizstāvēties, un visi, kas būs izsalkuši, saplosīs viņu pūkainās, melnbaltās driskās. Tak Džimija mātei un viņas iedomai būs bijusi taisnība, domā Snie­gavīrs, un Killera kopā ar citiem atbrīvotajiem skunnotiem būs lieliski spējusi izdzīvot, jo kā citādi lai izskaidro to, ka šo meža joslu tagad apsēdusi kaitinoši liela skunnotu populācija?

Džimijs sēroja nedēļām ilgi. Nē, mēnešiem ilgi. Par kuru no abām viņš sēroja visvairāk? Par māti vai par pārtaisītu skunksu?

Māte bija atstājusi viņam vēl vienu vēsti. Nevis zīmīti, bet gan ziņu bez vārdiem. Viņa bija iznīcinājusi Džimija tēva mājas da­toru, proti, ne tikai tā saturu vien, bet ņēmusi palīgā arī āmuru. Patiesībā viņa bija izmantojusi gandrīz katru priekšmetu no Džimija tēva akurāti sakārtotās un reti lietotās Mājas amat­nieka darbarīku kastes, tomēr āmurs acīmredzot bija izraudzīts par galveno ieroci. Viņa bija sadauzījusi arī savu datoru, tur­klāt vēl pamatīgāk. Tāpēc ne Džimija tēvam, ne KopDroKorpusa vīriem, kas drīz mudžēja pa visu māju, nebija ne mazākās jausmas par to, kādas šifrētas ziņas viņa var būt sūtījusi, kādu informāciju iekopējusi disketē un paņēmusi līdzi.

Kontrolpunktiem un vārtiem viņa bija tikusi cauri, pa­skaidrodama, ka dodas uz zoba kanāla tīrīšanu pie zobārsta vienā no Moduļiem. Viņai bija dokumenti, visas nepieciešamās caurlaides, un pamatojums atbilda patiesībai: VeselViedas sto­matoloģiskās klīnikas zobu kanālu speciālistu bija piemeklē­jusi sirdslēkme, vietnieks vēl nebija ieradies, tāpēc pacientus ārstēja citi zobārsti uz līguma pamata. Viņa pat bija pieteikusies uz pieņemšanu pie Moduļa stomatologa, kurš nosūtīja Džimija tēvam rēķinu par apmeklējumu, uz kuru viņa nebija ieradusies. (Džimija tēvs atteicās maksāt, jo ne jau viņš nebija ieradies pie zobārsta; vēlāk abi ar ārstu pilnā kaklā ķīvējās par to pa tele­fonu.) Viņa bija pietiekami gudra, lai neņemtu līdzi nekādu bagāžu. Toties bija pieprasījusi KopDroKorpusa apsarga pava­dību taksometra braucienā no slēgtās šautrvilcienu stacijas pa īso plēbijas ceļa gabalu, kas bija jāšķērso, lai sasniegtu Moduļa mūri; tā bija parastā procedūra. Neviens neuzdeva jautājumus, jo pazina viņu pēc sejas, turklāt viņai bija noruna ar ārstu, caur­laide un viss pārējais. Neviens pie Teritorijas vārtiem nebija skatījies viņai mutē, kaut gan tur nebūtu bijis daudz, ko redzēt: nervu sāpes jau nav ieraugāmas.

KopDroKorpusa apsargs noteikti bija līdzdalībnieks — vai arī novākts; jebkurā gadījumā viņš vairs neatgriezās un ne­tika arī atrasts. Vismaz tā tika stāstīts. Tas satrauca prātus. Tā­tad bijuši iesaistīti arī citi. Bet kādi citi, un kādi viņiem nolūki? Tas viss bija steidzami jānoskaidro, sacīja korpusnieki, kas tirpināja Džimiju. Viņi jautāja, vai māte kādreiz esot viņam kaut ko tādu teikusi.

Bet ko viņi domājot ar kaut ko tādu, vaicāja Džimijs. Ar mazo mikrofoniņu palīdzību viņš gan bija noklausījies saru­nas, taču tās pieminēt negribēja. Māte lāgiem bija gari un plaši runājusi, piemēram, par to, kā viss tiek izpostīts un nekad vairs nebūs tāds kā agrāk, kaut vai liedaga mājiņa, kas bija piederē­jusi ģimenei viņas bērnībā, bet vēlāk aizskalota jūrā līdz ar pā­rējiem liedagiem un vairākām austrumu piekrastes pilsētām, kad strauji cēlās jūras līmenis un pēc tam uznāca lielais paisuma vilnis, ko izraisīja Kanāriju salu vulkāns. (Par to viņi bija mā­cījušies skolā, ģeolonomikas stundā. Džimiju bija sajūsminā­jusi videofilma ar šī procesa imitāciju.) Un viņa mēdza gausties par sava vectēva greipfrūtu dārzu Floridā; kad lietus izbeidzās pavisam, dārzs bija sažuvis kā gigantiska rozīne, tai pašā gadā Okīčobī ezers bija sarucis par smirdošu dūņu peļķi, bet Evergleidsas zemiene degusi trīs nedēļas no vietas.

Bet par tamlīdzīgām lietām jau nemitējās vaimanāt visu bērnu vecāki. Vai atceries tos laikus, kad varēja aizbraukt uz jebkuru vietu? Vai atceries, kā visi dzīvoja plēbijāsī Vai atceries, kā bez bailēm varēja aizlidot uz jebkuru pasaules nostūri? Vai at­ceries hamburgeru ēstuves, vienmēr īsta liellopu gaļa, vai atceries hotdogu kioskus? Vai atceries tos laikus, kad Ņujorka vēl nebija Jaunā Ņujorka? Kad balsošanai vēl bija nozīme? Tie bija pusdien­laika marionešu parastie temati. Ak, agrāk viss bija tik brīnišķīgi! Vaivai. Tagad es iešu ledeņu paciņā. Šonakt nebūs nekāda seksa!

Māte bija vienkārši māte, Džimijs teica KopDroKorpusa vīram. Viņa darīja visu to, ko mēdz darīt mātes. Un daudz smēķēja.

"Vai viņa piederēja pie kādām, nu, organizācijām? Pie jums nāca kaut kādi sveši cilvēki? Viņa daudz runāja pa mobilo?"

"Mēs būtu pateicīgi par jebkuru palīdzību, ko tu varētu sniegt, dēls," sacīja otrais korpusnieks. Šis dēls pielika visam punktu. Džimijs atteica, ka diemžēl nespēšot palīdzēt.

Māte bija atstājusi Džimijam dažus jaunus apģērba gaba­lus, tik lielus, cik lielam Džimijam, pēc viņas domām, drīz va­jadzēja izaugt. Tie bija muļķīgi — kā visi, ko viņa pirka. Un turklāt par maziem. Džimijs nobāza tos atvilktnē.

Varēja redzēt, ka tēvs ir satriekts; viņš bija nobijies. Sieva pārkāpusi visus iespējamos noteikumus, viņai acīmredzot ir kāda pavisam cita dzīve, par kuru viņam nav bijis ne jausmas. Tamlīdzīgas lietas vīrieti ietekmē smagi. Viņš apgalvoja, ka mājas datorā, ko sieva sadauzījusi, nav glabājis nekādu sva­rīgu informāciju, bet bija taču skaidrs, ka to viņš apgalvotu jebkurā gadījumā, un pārbaudīt šo vārdu patiesumu nebija iespējams. Pēc tam viņš labu laiku tika iztaujāts kādā citā vietā. Varbūt pat spīdzināts — kā vecās filmās vai dažās baigās interneta mājaslapās, ar elektrodiem, gumijas nūjām un nokai­tētām naglām, un Džimijs par to raizējās un pārdzīvoja. Kāpēc viņš nebija to visu paredzējis un novērsis? Bet nē, viņš bija ti­kai tēlojis zemisku vēderrunātāju!

Kamēr Džimija tēvs bija prom, mājā uzturējās divas dzel­žainas KopDroKorpusa sievietes un pieskatīja Džimiju, vismaz tā tas tika dēvēts. Viena smaidīga, otra ar bargu seju. Viņas daudz zvanīja pa saviem ētera mobilajiem; šķirstīja fotoalbumus, izpētīja Džimija mātes skapjus un centās piedabūt Dži­miju uz sarunām. Viņa nudien ir glita. Kā tu domā, vai viņai bija kāds pielūdzējs? Vai viņa bieži brauca uz plēbijām? Kādēļ lai viņa uz turieni brauktu, atteica Džimijs, un viņas paskaid­roja, ka dažiem cilvēkiem patīkot turp braukt. Bet kādēļ, Dži­mijs atkārtoja, un tā ar bargo seju atbildēja, ka daži ļaudis esot īpatnēji, un smaidīgā iesmējās, nosarka un piebilda, ka tur va­rot dabūt tādas lietas, kuras nevarot dabūt šeit. Kādas lietas, Džimijam gribējās pavaicāt, tomēr viņš nevaicāja, jo atbilde va­rētu iepīt viņu jaunos jautājumos par to, kas mātei paticis vai ko viņa vēlējusies dabūt. Māti viņš jau bija nodevis iepriekš, VeselViedas vidusskolas ēdnīcā, un vairs netaisījās to turpināt.

Abas sievietes cepa drausmīgas, sīkstas omletes, lai Dži­mijs ēdot zaudētu piesardzību. Kad tas neizdevās, viņas uzsil­dīja mikroviļņu krāsnī gatavas maltītes, izņemtas no saldētavas, un pasūtināja picas. Tātad tava māte bieži brauca uz tirdznie­cības centru? Vai viņa gāja dejot? Varu derēt, ka jā. Džimijam gribējās viņām gāzt. Ja viņš būtu meitene, tad varētu sākt rau­dāt un abas iežēlināt, tad viņas varbūt aizvērtos.

Kad Džimija tētis atgriezās no turienes, uz kurieni bija aiz­vests, ar viņu strādāja psihoterapeits. Izskatījās, ka tēvam tas tiešām nepieciešams, seja viņam bija zaļa, acis apsarkušas, plaksti piepampuši. Psihoterapeits nodarbojās arī ar Džimiju, taču tā bija tīrā laika šķiešana.

Tu droši vien jūties nelaimīgs tāpēc, ka māte aizgājusi.

jā.

Tu droši vien vaino sevi, dēls. Tā nav tava vaina, ka viņa aizgāja.

Kā jūs to domājat?

Tu drīksti droši izpaust savas emocijas.

Kādas emocijas jums vajadzīgas?

Nevajag būs naidīgam, Džimij, es zinu, kā tu jūties.

Ja jau jūs zināt, kā es jūtos, tad kāpēc prasāt, lai es — un tā tālāk. >

Tēvs teica Džimijam, ka viņiem, diviem vīriem, tagad bū­šot jādzīvo tālāk, cik nu labi iespējams. Tad nu viņi dzīvoja tālāk. Dzīvoja un dzīvoja, rītos paši lēja sev apelsīnu sulu, lika traukus mazgājamā mašīnā, kad atcerējās, un pēc pāris tādas dzīvošanas nedēļām Džimija tēva seja zaudēja zaļo nokrāsu un viņš atsāka spēlēt golfu.

Bija nojaušams, ka tagad, kad ļaunākais jau pāri, viņš nemaz nejūtas pārāk draņķīgi. Viņš pasāka skūdamies svilpot. Skuvās biežāk. Nogaidījusi piedienīgu laiciņu, pie viņiem ievācās Ra­mona. Dzīve ieguva citādu ritmu; tajā ietilpa arī sekss, kas, ska­not ķiķināšanai un ņurdieniem, risinājās aiz durvīm, kuras gan bija aizvērtas, tomēr laida cauri skaņu; Džimijs uzgrieza mūziku pilnā skaļumā un pūlējās neklausīties. Būtu jau varējis ievietot viņu istabā mikrofonu un sekot izrādei no sākuma līdz beigām, tomēr juta pret to dziļu nepatiku. Patiesību sakot, viņš kaunējās. Reiz gadījās neveikla sastapšanās augšstāva gaitenī: Džimija tēvs ietinies vannas dvielī, ausis atļukušas, vaigi pietvīkuši no pēdējā erotiskā cīniņa spara, bet Džimijs, nosarcis aiz kauna, izliekas neko nemanām. Abi hormonu apsēstie mīlnieki gan būtu varējuši būt tik pieklājīgi, lai nodarbotos ar to garāžā, nevis visu laiku bāztu to acīs Džimijam. Abi lika viņam justies neredzamam. Bet citādi viņš nemaz nevēlējās justies.

Cik ilgi viņi jau bija salaiduši, Sniegavīrs tagad prāto. Var­būt abi kniebušies aiz cūkanu aizgaldiem, nenovilkdami bioskafandrus un baciļu filtrējamās maskas? Tomēr maz ticams: viņa tēvs bija lempis, nevis preteklis. Protams, iespējams ir arī ap­vienojums: lempīgs preteklis, pretīgs lempis. Taču viņa tēvs (vis­maz tā viņam šķiet) bija pārāk neveikls, pārāk slikti meloja, lai iesaistītos pilnasinīgā, ilglaicīgā nodevībā un krāpšanā tā, ka to nepamanītu Džimija māte.

Bet varbūt viņa bija pamanījusi. Varbūt tieši tāpēc vai pa da­ļai tāpēc bija aizbēgusi. Neviens taču neņem āmuru — nemaz nerunājot par elektrisko skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu — un nesadauza otra datoru, ja nav galīgi pārskaities.

Un viņa jau arī dusmojās pastāvīgi: viņas dusmas tālu pār­sniedza jebkura atsevišķa motīva robežas.

Jo vairāk Sniegavīrs par to domā, jo dziļāka kļūst viņa pār­liecība par to, ka Ramona ar tēvu ir valdījušies. Nogaidījuši, līdz Džimija māte izput pikseļu jūklī, un tikai tad metušies viens otra skavās. Citādi abi nebūtu tik ilgi, nopietni un nevai­nīgi raudzījušies viens otrā OrgānSIA Fermās, sēdēdami Andrē bistro. Ja romāns jau ritētu pilnā sparā, tad publiskās vietās viņi izturētos moži un lietišķi un pat vairītos viens no otra; to­ties nodarbotos ar žiglu un netīru seksu pretīgos kaktos, ar iztrūkušām pogām un iestrēgušiem rāvējslēdzējiem vārtītos uz kabineta paklāja, kodītu viens otram ausi autostāvvietās. Un nebūtu tērējuši laiku tajās antiseptiskajās pusdienās, kad viņa tēvs blenza galdā, kamēr Ramona šķīdināja mutē svaigos bur­kānus. Nebūtu siekalojušies, skatīdamies viens uz otru pār za­ļumiem un cūkgaļas pīrāgiem, izmantodami mazo Džimiju par cilvēkveidīgu vairogu.

Nē, Sniegavīrs netiesā. Viņš zina, kā tas notiek — vai no­tika agrāk. Tagad viņš ir pieaudzis, un uz viņa sirdsapziņas ir daudz ļaunāki nodarījumi. Kas viņš tāds ir, lai vainotu tos abus?

(Viņš tos abus vaino.)

Ramona lika Džimijam apsēsties, lūkojās viņā ar savām lielajām, melni skropstainajām, izsmērētajām, godīgajām acīm un teica, ka saprotot, viņam tas esot ļoti smagi, tā esot trauma viņiem visiem, tas esot smagi arī viņai, lai gan Džimijs varbūt, nu, tā nedomājot, un viņa apzinoties, ka nespējot aizstāt viņam īsto māti, bet cerot, ka varbūt abi varētu būt vismaz draugi. Džimijs sacīja: Protams, kāpēc ne, — jo, ja neņem vērā Ramo­nas sakaru ar tēvu, viņa Džimijam patika itin labi un viņš gri­bēja Ramonai izpatikt.

Viņa tiešām centās. Smējās par Džimija jokiem, reizēm mazliet novēloti, — Džimijs sev atgādināja, ka Ramona nav vārdu cilvēks, — un dažreiz, kad tēva nebija mājās, uzsildīja mikroviļņu krāsnī vakariņas tikai sev un Džimijam; viņas pa­rastie ēdieni bija lazanja un Cēzara salāti. Lāgiem viņa kopā ar Džimiju skatījās DVD filmas, sēdēdama viņam blakus uz dī­vāna, vispirms pagatavojusi abiem bļodu popkorna, aplējusi to ar izkausētu sviesta aizvietotāju, un gremdēja tajā taukainus pirkstus, ko laizīja filmas briesmīgākajās vietās, kamēr Džimijs pūlējās neskatīties uz viņas krūtīm. Viņa apprasījās, vai Dži­mijs varbūt vēloties kaut ko pajautāt par, nu, par to pašu. Par viņiem ar tēti, par to, kas noticis ar laulību. Džimijs atteica, ka nevēlas jautāt neko.

Klusībā, naktīs, viņš ilgojās pēc Killeras. Un — kādā sirds stūrītī, kuru pats nespēja īsti atzīt, — pēc savas īstās, dīvainās, nepareizās, nelaimīgās mātes. Kurp viņa devusies, kādās bries­mās nonākusi? Tas, ka viņa ir briesmās, bija pats par sevi sa­protams. Māti meklēs, to Džimijs zināja, un, būdams mātes vietā, viņš vis nevēlētos tikt atrasts.

Taču māte bija solījusi sazināties ar Džimiju; tad kāpēc viņa nedeva ziņu? Pēc kāda laika viņš tiešām saņēma pāris past­karšu ar Anglijas, vēlāk ar Argentīnas markām. Paraksts bija Tante Monika, bet Džimijs saprata, ka tās ir no viņas. Ceru, Tev klājas labi, tik vien tur bija rakstīts. Māte noteikti zināja, ka pastkartes izlasīs kāds simts okšķeru, pirms tās nonāks pie Džimija, un tā arī notika, jo pēc katras pastkartes saņemšanas ieradās korpusnieki un taujāja, kas esot tante Monika. Džimijs atbildēja, ka nezinot. Nē, viņš nedomājot, ka viņa māte atro­das kādā no valstīm, kuru pastmarkas uzlīmētas uz kartītes, jo tik dumja viņa nekādā ziņā neesot. Viņa noteikti esot palūgusi, lai pastkartes viņas vietā nosūta citi cilvēki.

Vai māte viņam neuzticējās? Acīm redzami ne. Džimijs juta, ka ir sagādājis mātei vilšanos, nav attaisnojis viņas cerības kādā izšķirošā veidā. Viņš nekad nebija sapratis, kas īsti tiek no viņa prasīts. Kaut jel viņam bijusi vēl viena iespēja darīt māti laimīgu!

"Šī bērnība nav mana," Sniegavīrs skaļi saka. Viņš ienīst šos atkārtotos fragmentus. Nespēj tos izslēgt, nespēj mainīt te­matu, nespēj atstāt telpu. Būtu vajadzīga stingrāka iekšējā dis­ciplīna vai kāda mistiska zilbe, ko atkārtot vēl un vēlreiz, lai izslēgtos pats. Kā tādas sauca? Par mantrām. To viņi bija mā­cījušies pamatskolā. Nedēļas reliģijas stunda. Tā, bērni, tagad esiet klusi kā pelites, tas attiecas uz tevi, Dzimi], Šodien mēs iedomāsimies, ka dzīvojam Indijā, un skaitīsim mantru. Vai tas nebūs jautri1 Tagad visi izvēlēsimies kādu vārdu, katrs citādu, lai mums katram būtu sava īpašā mantra.

"Turies pie vārdiem!" viņš sev saka. Dīvainie vārdi, vecie vārdi, retie. Lambrekens. Norne. Jausma. Dūdelnieks. Miesas­kārība. Kad tie būs izkūpējuši no viņa prāta, šie vārdi, tad būs izgaisuši it visur, uz visiem laikiem. Itin kā nekad nebūtu pa­stāvējuši.