Oriksa un Kreiks

Vilkuņi

Salīdzinājumā ar Martas Greiamas akadēmiju VotsonaKrika institūts bija pils. Pie ieejas pacēlās bronzēts institūta ta­lismans — zirza/kaneklis, viens no pirmajiem veiksmīgajiem hibrīdiem, īstenots Monreālā gadsimtu mijā, kazas un zirnekļa krustojums, kura piens saturēja ārkārtīgi elastīgas zirnekļa zīda šķiedras. Tagad tās visvairāk izmantoja, lai ražotu necauršaujamas vestes. KopDroKorpuss tās vērtēja ļoti augstu.

Plašā teritorija aiz drošības mūra bija skaisti iekārtota: Kreiks paskaidroja, ka tas esot VizMozaīkas fakultātes studentu darbs. Botāniskās transformācijas fakultātes (Dekoratīvās no­daļas) studenti bija radījuši veselu virkni tropisku hibrīdu, kas spēja izturēt gan sausumu, gan plūdus; ziedi vai lapas tiem bija spilgtos toņos — hroma dzeltenas, spilgti, ugunīgi sarkanas, fosforescējoši zilas un neona violetas. Celiņi — atšķirībā no apdrupušajām cementa taciņām Martas Greiamas akadēmijā — bija līdzeni un plati. Studenti un mācībspēki naski braukāja pa tiem elektriskajos golfkartos.

Šur tur pacēlās augstas mākslīgās klintis, darinātas no kom­binētas javas, ko veidoja pārstrādātas plastmasas pudeles un augu materiāls no gigantiskiem kaktusiem un dažādiem litopiem — dzīvo akmeņu dzimtas pārstāvjiem no Mesembryantbemaceae klases. Kreiks teica, ka tas esot patentēts process, sākotnēji i/strādāts Votsona-Krika institūtā, un tagad ar to tiekot pelnī­ta smuka naudiņa. Mākslīgās klintis izskatījās kā īstas, bet svēra mazāk; piedevām mitruma periodos tās absorbēja ūdeni un izdalīja to sausuma periodos, darbodamās kā dabīgi maura laistītāji. Izstrādājuma nosaukums bija Maurklintis. Tomēr stipru lietusgāžu laikā no tām vajadzēja vairīties, jo bija ga­dījies, ka tās eksplodē.

Tomēr trūkumi tagad lielākoties esot novērsti, Kreiks sacīja, un ik mēnesi parādoties jauni klinšu veidi. Studentu komanda pašlaik gatavojoties izveidot tā dēvēto Mozus mo­deli, kas nodrošinātu pietiekamus svaiga ūdens krājumus krī­zes gadījumam. Esot ieteikts reklāmas sauklis: Šķil ūdeni no klints!

"Kā tas darbojas?" Džimijs jautāja, cenzdamies neizklau­sīties pārāk pārsteigts.

"Neprasi man," Kreiks atbildēja. "Es jau nestudēju neoģeoloģiju."

"Un tie tauriņi — tie ir jauni?" Džimijs pēc brīža ievaicā­jās. Tiem, uz kuriem viņš patlaban skatījās, spārni bija lieli kā pankūkas, šokējoši sārti, un visi tauriņi bija nolaidušies uz viena no violetajiem krūmiem.

"Tu gribi teikt — vai tie bija sastopami dabā vai ir cilvēka roku radīti? Citiem vārdiem sakot — vai tie ir īsti vai mākslīgi?"

"Mhm," Džimijs apstiprināja. Viņš nevēlējās ielaisties ar Kreiku sarunā pa tematu Kas ir īsts.

"Tu taču zini, ka cilvēki mēdz krāsot matus vai ielikt jaunus zobus? Ka sievietēm mēdz palielināt krūtis?"

"Jā, un tad?"

"Pēc tam tas viss izskatās kā īsts. Pats process vairs nav svarīgs."

"Ko niekus, mākslīgas krūtis jau gan var atšķirt no īsta­jām," iebilda Džimijs, uzskatīdams, ka tur nu šo to saprot.

"Ja var pateikt, ka tās ir mākslīgas," Kreiks sacīja, "tad darbs ir padarīts slikti. Šie tauriņi lido, pārojas, dej olas, no kurām izšķiļas kāpuri."

"Mhm," Džimijs noteica atkal.

Kreikam nebija istabas biedra. Viņam bija dzīvoklis, ietu­rēts koksnes toņos, ar automātiskām žalūzijām un gaisa kon­dicionētāju, kas tiešām darbojās. Dzīvoklī ietilpa liela guļamistaba, vannas istaba un duša ar tvaika funkciju, dzīvo­jamā istaba, kas reizē kalpoja par ēdamistabu, ar izvelkamu dīvānu — tur Džimijs nakšņošot, piezīmēja Kreiks, — un darb­istaba ar iebūvētu akustisko sistēmu un pilnu datorkomplektu. Regulāri ieradās apkopēja, kura savāca mazgāšanai netīro veļu. (Džimiju šī vēsts nomāca, jo akadēmijā viņam savu veļu vaja­dzēja mazgāt pašam, izmantojot dārdošās, sēcošās veļasmašīnas un žāvētājus, kur drēbes mēdza arī apsvilt. Mašīnās tika mesti plastmasas žetoni, jo agrāk, kad tika lietotas monētas, mašīnas bieži tika uzlauztas un aplaupītas.)

Kreikam bija arī patīkama virtuvīte. "Mikroviļņu krāsni es darbinu reti," viņš teica. "Kādreiz uzsildu kādu uzkodu. Lielākoties mēs ejam uz ēdnīcām. Katrai fakultātei ir sava."

"Un kāds ir ēdiens?" Džimijs jautāja. Viņš arvien vairāk jutās kā troglodīts. Kā tāds, kas dzīvo alā, kaujas ar utīm un grauž kaulu, ja ir pie tāda ticis.

"Ēdiens kā ēdiens," Kreiks vienaldzīgi attrauca.

Pirmajā dienā viņi aplūkoja dažus no Votsona-Krika insti­tūta brīnumiem. Kreiku interesēja viss — visi projekti, kas patlaban tika īstenoti. Viņš nemitīgi teica: "Sveiciens no nā­kotnes!" — kas pēc trešās reizes sāka kaitināt.

Vispirms viņi devās uz Dekoratīvās botānikas fakultāti, kur pieci pēdējā kursa studenti strādāja pie Gudrajām tape­tēm, kam bija paredzēts mainīt istabas sienu krāsu saskaņā ar

iemītnieka garastāvokli. Džimijam tika paskaidrots, ka šajās ta­petēs ietilpstot modificētas aļģes, kas jutīgas pret kiriliānenerģiju, ka arī aļģu barības vielu apakšslānis, tomēr vēl esot nepieciešams novērst dažus trūkumus. Mitrā laikā tapetes nesaglabājoties ilgi, ļo iztērējot visas barības vielas un pēc tam kļūstot pelēkas; tur­klāt tās neatšķirot kvēlu iekāri no slepkavīga niknuma un varot piešķirt istabas sienām erotiski sārtu krāsu, kad patiesībā vaja­dzīga drūma, zaļgani sarkana, kā pārplīsuši kapilāri.

Studentu komanda izstrādāja arī vannas istabas dvieļus, kam piemistu tādas pašas īpatnības, bet vēl nebija atrisinājusi problēmu, ko radīja jūras augu specifika: aļģes samirkstot uz­brieda un sāka augt, un eksperimenta dalībnieki pagaidām ne­bija sajūsmināti, redzot, ka dvieļi, kuros viņi slaucījušies iepriekšējā vakarā, uzpūšas kā taisnstūrainas pastilas un sāk rāpot pa vannas istabas grīdu.

"Sveiciens no nākotnes," noteica Kreiks.

Pēc tam viņi devās uz NeoAgronomijas fakultāti. Studenti bija iesaukuši to par AgroStilu. Pirms ieiešanas mācību telpās bija jāuzvelk bioskafandrs, jānomazgā rokas un jāuzliek filtrē­joša maska, jo tas, ko Džimijs un Kreiks gāja aplūkot, vēl ne­bija pārbaudīts uz bioformām, vismaz ne pilnīgi. Pa gaiteņiem viņus veda kāda sieviete, kam smiekli bija kā Dzenim Vudijam.

"Sis nu ir pats jaunākais," Kreiks sacīja.

Viņi skatījās uz lielu, bumbai līdzīgu priekšmetu, kas šķita klāts ar punktainu, bālgani dzeltenu ādu. No tā rēgojās div­desmit resnas, gaļīgas caurules, un katras caurules galā auga vēl viena bumba.

"Kas tas, ellē, ir?" Džimijs iesaucās.

"Tās ir vistas," Kreiks atbildēja. "Vistu daļas. Seit — tikai krūtiņas. Ir arī tādas, kas specializētas uz stilbiņiem, pa divpa­dsmit katrai."

"Bet galvu taču nav!" Džimijs iebilda. Viņš gan aptvēra ideju — galu galā bija audzis kopā ar sus multiorganifer—, tomēr šis nu bija par daudz. Viņa bērnībā cūkaniem vismaz bija arī galvas.

"Galva ir tā tur, vidū," sieviete paskaidroja. "Augšpusē atveras mute, un tajā tiek iebērta barība. Acu, knābja un tam­līdzīgu daļu nav, tās nav vajadzīgas."

"Tas ir šausmīgi!" Džimijs noteica. Šis jau bija īsts murgs. Kā dzīvnieku proteīna bumbulis.

"Iztēlojies jūras anemones uzbūvi," Kreiks sacīja. "Tas palīdzēs."

"Bet ko tā domā?" Džimijs jautāja.

Sieviete izgrūda savu jocīgo dzeņa smiekliņu un paskaid­roja, ka esot likvidētas visas smadzeņu funkcijas, kuras nav saistītas ar gremošanu, asimilēšanu un augšanu.

"Tā ir tāda kā vistveidīga nematode," Kreiks teica.

"Papildu augšanas hormoni ir lieki," skaidroja sieviete, "jo lielais augšanas ātrums jau ir ieprogrammēts. Vistu krūtiņas mēs iegūstam divu nedēļu laikā — par trim nedēļām ātrāk, nekā pagaidām izdevies visefektīvākajās vistu audzēšanas fer­mās ar tumšām telpām un lielu izvietojuma blīvumu. Un dzīv­nieku labklājības aizstāvji nevarēs iebilst ne vārda, jo šis te nejūt nekādas sāpes."

"Tie nu iesitīs baigo piķi," Kreiks teica, kad viņi bija izgā­juši ārā. Votsona-Krika studenti saņēma pusi no autorhonorāra par visu, ko institūtā bija izgudrojuši. Kreiks sacīja, ka tas esot milzīgs stimuls. "Šito izstrādājumu viņi taisās nosaukt par Vistas Kumosiņiem."

"Vai tie jau ir pārdošanā?" Džimijs izdvesa. Viņš nespēja iedomāties, ka varētu ēst Vistas Kumosiņus. Tas būtu tas pats, kas ēst lielas kārpas. Bet, tāpat kā gadījumā ar krūšu implantiem — ar kvalitatīviem implantiem —, viņš varbūt nemaz nepamanītu atšķirību.

"Izplatīšanas atļauja jau ir saņemta," Kreiks atbildēja. "Investori stāv garā rindā. Un nositīs cenas visiem citiem."

Džimiju sāka kaitināt veids, kā Kreiks ar viņu iepazīsti­nāja — "Tas ir Džimijs, neirotipiskais" —, tomēr viņš bija pietiekami gudrs, lai to neizrādītu. Taču sajūta bija tāda, it kā viņš tiktu apsaukāts par Kromaņonas cilvēku vai ko tamlī­dzīgu. Drīz viņi varbūt ietupinās Džimiju būrī, baros ar ba­nāniem un bakstīs ar elektrošoka nūjām.

Un diez cik labi viņam nepatika arī Votsona-Krika insti­tūta sievietes, kas te bija pieejamas. Varbūt tās pat nebija pie­ejamas: likās, tām prātā ir pavisam kas cits. Pāris reižu pamēģinājis flirtēt, Džimijs izpelnījās pārsteiguma pilnus ska­tienus — un šis pārsteigums nemaz nebija priecīgs. It kā viņš būtu atstājis peļķīti uz paklāja.

Ņemot vērā šo sieviešu nevīžību un nevērīgo attieksmi pret personisko higiēnu un greznošanos, viņām būtu vajadzējis ģībt, sastopoties ar tādiem uzmanības apliecinājumiem. Rū­taini svārki bija viņu parastais apģērbs, frizūras nebija viņu stiprā puse: daudzas izskatījās tā, it kā būtu ļoti tuvu saskāru­šās ar virtuves šķērēm. Visas kopā atgādināja Džimijam piromānisko veģetārieti, Dieva dārznieci Bernisu. Martas Greiamas akadēmijā Bernisas modelis bija izņēmums; tur meitenes cen­tās radīt iespaidu, ka ir, reiz ir bijušas vai visnotaļ var kļūt par dejotājām, aktrisēm, dziedātājām, izpildītājmāksliniecēm, konceptuālām fotogrāfēm vai kāda cita veida māksliniecēm. Slaidas un lokanas viņas gribēja būt, stils bija viņu spēle, visviens, vai viņas to spēlēja labi vai slikti. Toties šeit Bernisas āriene bija norma; tiesa, T kreklu ar reliģiskiem motīviem bija maz. Biežāk gadījās krekli ar sarežģītiem matemātiskiem vie­nādojumiem, kuri lika iespurgties tiem, kas spēja šos vienādo­jumus atšifrēt.

"Kas uz tā krekliņa rakstīts?" Džimijs jautāja, jau nez kuro reizi piedzīvojis vienu un to pašu — ka citi smejas locīdamies, kamēr viņš stāv kā tāds muļķis, kam tikko iztīrītas kabatas.

"Tā meitene ir fiziķe," Kreiks teica, it kā tas visu iz­skaidrotu.

"Nu, un?"

"Nu, un uz viņas krekla ir teksts par vienpadsmito di­mensiju."

"Kas tur smieklīgs?"

"Tas ir sarežģīti," Kreiks sacīja.

"Un tomēr."

"Lai saprastu, tev ir jābūt zināšanām par šīm dimensijām un par to, kā tās visas iekārtojušās tajās dimensijās, ko mēs pazīstam."

"Un?"

"Apmēram tā: es varu aizvest tevi prom no šīs pasaules, taču turpceļš ir tikai dažas nanosekundes ilgs, bet mūsu telpas ietvaros neeksistē veids, kā šīs nanosekundes izmērīt."

"Un tas viss izteikts tikai ar simboliem un cipariem?"

"Ne tik daudzvārdīgi." "Ak tā."

"Es jau neteicu, ka tas ir smieklīgi," Kreiks piezīmēja. "Tic ir fiziķi. Smieklīgi tas liekas tikai viņiem. Bet tu pats gribēji zināt."

"Tātad tas ir apmēram tā, ka viņa saka, šiem abiem varētu sanākt, ja tikai šim būtu pareizais daikts, bet tāda šim nav?" Džimijs sacīja, steigšus palauzījis galvu.

"Džimij, tu esi ģēnijs!" noteica Kreiks.

"Šī ir BioAizsardzības fakultāte," Kreiks paziņoja. "Pē­dējā pietura, apsolu." Viņš redzēja, ka Džimijs sāk nogurt. Pa­tiesībā tas viss modināja pārāk daudz atmiņu. Laboratorijas, īpatnējās bioformas, sociāli spastiskie zinātnieki — tas viss pārlieku atgādināja viņa agrāko dzīvi, bērnības dzīvi. Un tur nu viņš gribēja atgriezties vismazāk. Tad jau labāka bija pat Martas Greiamas akadēmija.

Viņi stāvēja pie būru rindas. Katrā būrī bija suns. Suņi bija dažādu sugu un dažāda lieluma, bet visi skatījās uz Džimiju ar mīlestības pilnām acīm, visi luncināja asti.

"Suņu patversme," Džimijs noteica.

"Ne gluži," Krciks sacīja. "Neej aiz nožogojuma, nebāz iekšā roku!"

"Tie izskatās tīri draudzīgi," Džimijs iebilda. Pamodās se­nās ilgas pēc mājdzīvnieka. "Vai tic domāti pārdošanai?"

"Tie nav suņi, tikai izskatās pēc suņiem. Tie ir vilkuņi — programmēti tā, lai maldinātu. Pasniedzies tos noglaudīt, un tie nokodīs tev roku. Tajos ir liels pitbulterjera komponents."

"Kam tad vajadzīgs tāds suns?" jautāja Džimijs, soli at­kāpdamies. "Kas tādu gribēs?"

"Tie vajadzīgi KopDroKorpusam," Krciks paskaidroja. "Tas ir līgumdarbs. Lieliski sponsorēts. Tos ielaidīs aizsarggrāvjos vai tamlīdzīgi."

"Aizsarggrāvjos?"

"Jā. Tic ir labāki par signalizācijas sistēmu — tos nav iespējams izslēgt. Un arī iedraudzēties ar tiem nevar — ne tā kā ar īstiem suņiem."

"Un ja nu tiek sprūk ārā? Satrakojas? Sāk vairoties, un populāciju vairs nav iespējams kontrolēt — tā, kā notika ar tiem lielajiem, zaļajiem trušiem?"

"Tā būtu problēma," Krciks atzina. "Taču ārā viņi nespruks. Dabai jāpaliek zooloģiskajos dārzos tāpat kā Dievam baznīcās."

"Ko tas nozīmē?" Džimijs jautāja. Viņš klausījās diezgan neuzmanīgi, jo patlaban bažījās par Vistas Kumosiņiem un vilkuņiem. Kāpēc rodas sajūta, ka ir pāršauts pār strīpu, pārkāpta kāda robeža? Cik daudz ir par daudz, cik tālu ir par tālu?

"Siem mūriem un restēm ir noteikta jēga," Krciks paskaid­roja. "Tic vajadzīgi nevis, lai noturētu mūs ārā, bet gan, lai no­turētu tos iekšā. Cilvēcei barjeras vajadzīgas abos gadījumos."

"Noturētu… tos?" "Dabu un Dievu."

"Man likās — tu netici Dievam," Džimijs teica. "Es neticu arī dabai," Kreiks sacīja. "Vismaz ne Dabai ar lielo burtu."