Oriksa un Kreiks

Virpuļviesulis

Pa krēslaino dzīvojamo istabu, kur logiem priekšā portje­ras, Sniegavīrs dodas uz izejas pusi, plānodams turpmāko rī­cību. Būs jāizmēģina laime citā mājā, kur vairāk konservu, vai pat kādā tirdzniecības centrā. Tur varētu arī pārnakšņot — kādā no augšējiem plauktiem; tad varētu nesteigties un pievākt tikai vislabāko. Kas zina? Varbūt tur vēl būs dažas šokolādes tāfelītes. Un tad, ticis galā ar pārtikas jautājumu, viņš varēs doties uz burbuļkupolu, izlaupīt arsenālu. Tiklīdz rokās atkal būs funkcionējoša vīruspistole, viņš jutīsies daudz drošāk.

Sniegavīrs izsviež pa logu nūju, tad svempjas ārā pats, pū­lēdamies nesaplēst jauno, puķaino palagu, nesagraizīties un nepārdurt plastmasas maisu uz stikla šķembām. Tieši pretī, pāraugušajā maurā, mētājas neliela atkritumu kaudzīte, kurā, kā viņš cer, ir tikai drēbju gabali; pa šiem atkritumiem, nogrie­žot viņam ceļu uz ielu, rakņājas pieci cūkani. Kuilis, divas cū­kas, divi sivēni. Izdzirduši viņu, tie mitējas rīt un paceļ galvas: jā, tie ir viņu ieraudzījuši. Sniegavīrs savicina gaisā nūju. Pa­rasti, to redzot, cūkani mūk — atmiņa tiem ir ilga, un arī parasts miets izskatās pēc elektrošoka nūjas —, taču šoreiz tie paliek, kur bijuši. Ošņājas viņa virzienā kā šaubīdamies; var­būt ir saoduši smaržas, ar kurām viņš apsmidzinājies. Un ja nu rajās ir kaut kas līdzīgs zīdītāju seksuālajiem feromoniem? Tad viņš būtu pamatīgā ķezā. Viņu sabradātu iekāres pārņemti cūkani. Kas par ārprātīgām beigām!

Ko darīt, ja tic uzbruks? Iespēja ir tikai viena: pa logu rāp­ties atpakaļ mājā. Vai tam vēl pietiek laika? Kaut gan milzīgo rumpi nes strupas kājelcs, šie sasodītie ērmi skrien ļoti ātri. Plastmasas maisā ir virtuves naži; taču tie ir par īsiem un traus­liem, lai nopietni savainotu pieaugušu cūkanu. Tikpat labi ar virtuves nazi varētu mēģināt pārdurt kravas furgona riepu.

Kuilis noliec galvu, kā kupri izslien masīvo skaustu un ple­cus, nemierīgi mīņājas uz vietas, lemdams, ko darīt. Bet pārējie jau ir sākuši iet prom, tāpēc kuilis pārdomā, seko tiem un pa ceļam uzskatāmi nodemonstrē nicinājumu un izaicinājumu, at­stādams mēslu čupu. Sniegavīrs stāv nepakustēdamies, līdz tie visi nozuduši skatienam, tad piesardzīgi dodas tālāk, bieži at­skatīdamies. Visapkārt ir pārāk daudz cūkanu pēdu. Šie zvēri ir gana gudri, lai notēlotu, ka atkāpjas, un uzglūnētu aiz nā­kamā stūra. Tad tie notriektu viņu gar zemi, sabradātu, uz­šķērstu un vispirms aprītu iekšas. Sniegavīrs gan zina, kas tiem garšo. Cūkans ir gudrs visēdājs. Dažiem viltīgajā, ļaunajā galvā varbūt pat aug cilvēka smadzeņu garozas audi.

Jā: tur tie ir, gabaliņu tālāk. Izlien no krūma aizsega visi pieci — nē, visi septiņi. Un blenž šurp. Būtu kļūda pagriezt tiem muguru, mesties skriešus. Sniegavīrs paceļ nūju un sāniski vir­zās atpakaļ uz turieni, no kurienes nācis. Ja būs nepieciešams, varēs patverties kontrolpunkta būdā pie vārtiem un palikt tur, līdz tie aizvāksies. Pēc tam būs jāsameklē kāds apkārtceļš uz burbuļkupolu, turoties sānieliņās, kur iespējams aizbēgt, ja kas.

Taču, kamēr viņš pieveic šo attālumu, virzīdamies slīdo­šiem soļiem kā nez kādā groteskā dejā, un kamēr cūkani neiz­laiž viņu no acīm, no dienvidiem ir atvēlušies tumši mākoņi, izdzēsdami sauli». Tas nav parastais pēcpusdienas negaiss: tam ir par agru, turklāt debesis ir ieguvušas draudīgu, zaļgani dzeltenu nokrāsu. Tur tuvojas virpuļviesulis — un pamatīgs. Cūkani nu ir nozuduši, aizmukuši meklēt patvērumu.

Sniegavīrs stāv pie kontrolpunkta būdas un vēro, kā vie­sulis maļas uz priekšu. Tā ir grandioza izrāde. Reiz viņš ir re­dzējis, kā amatieris operators ar visu savu videokameru tiek ierauts tādā virpulī iekšā. Viņam iešaujas prātā — kā piekrastē tagad tiek galā Kreika Bērni? Kreikam gaužām nepatiktu, ja visu viņa teoriju dzīvie pierādījumi tiktu aizrauti debesīs vai ar lielu vilni aizskaloti okeānā. Taču tas nenotiks: ja strauji celsies paisums, viņus pasargās viļņlauži, ko veido lūžņu vaļņi. Un vienu virpuļviesuli viņi jau ir piedzīvojuši. Tāpēc tagad atkāp­sies betona bloku mudžeklī, centrālajā alā, ko dēvē par savu pērkona māju, un nogaidīs.

Sāk brāzmot viesuļa vēstneši vēji, uzvirmojot klajumā dra­zas. Starp mākoņiem plaiksnī zibens. Sniegavīrs redz slaiko, tumšo konusu, kas līkločiem aizšaujas lejup; pēc tam nolaižas tumsa. Par laimi, kontrolpunkts ir iebūvēts blakusesošajā ap­sardzes ēkā, un tās ir kā īsti bunkuri, ar bieziem un masīviem mūriem. Viņš iešmauc iekšā, kad sāk krist pirmās lietus lāses.

Iegaudojas vējš, nodārd pērkons, izplatās vibrējoša skaņa, kad viss, kas vēl turas savā vietā, iedūcās kā milzīga motora mehānisms. Pret ārsienu atsitas kāds liels priekšmets. Sniega­vīrs ieiet dziļāk, pa vienām durvīm, tad pa otrām, vandīdamies pa maisu, meklēdams lukturi. Viņš to atrod un lūko ieslēgt, kad nodārd vēl viens gigantisks blīkšķis un iedegas griestu lampas. Acīmredzot savienojusies kāda solārā ķēde, kas iepriekšbijusi pārrauta.

Viņš gandrīz vai nožēlo, ka iedegusies gaisma: kaktā mētā­jas divi bioskafandri ar krietni bojātu saturu. Dokumentu skap­jiem izrautas atvilktnes, visur izkaisīti papīri. Izskatās, ka sargi tikuši pievārēti. Varbūt centušies apturēt ļaudis, kas skrējuši ārā pa vārtiem; cik viņš atceras, tika taču mēģināts ieviest ka­rantīnu. Bet antisociālie elementi, pie kuriem tobrīd noteikti piederēja jau tikpat ka visi, acīmredzot bija te ielauzušies un iznīcinājuši slepenos dokumentus. Šie optimisti laikam ticējuši, ka papīri un disketes vēl var kādam noderēt.

Viņš saņem dūšu un pieiet pie kombinezoniem; pabaksta tos ar nūju, apgriež otrādi. Nav tik slikti, kā viņš domājis, pā­rāk nesmird, kukaiņu maz; viss, kas bijis mīksts, lielākoties jau pazudis. Tomēr ieroču nav. Tos laikam pievākuši antisociālie, kā būtu darījis viņš pats. Kā viņš arī izdarīja.

Viņš atstāj tālāko telpu un atgriežas reģistrācijas telpā, kur ir lete un rakstāmgalds. Pēkšņi uzmācas milzīgs nogurums. Viņš apsēžas ergonomiskajā krēslā. Krēslā nav sēdēts jau sen, un sa­jūta ir dīvaina. Viņš nolemj izņemt no maisa sērkociņus un sveču galus — gadījumam, ja atkal nodzistu gaisma; pie reizes padzeras putnu vanniņas ūdeni un izēd otro riekstu paciņu. No āra skan vēja gaudas un kāds troksnis kā no citas pasaules, it kā tur trakotu no ķēdes pasprucis gigantisks dzīvnieks. Iekšā pa aizvērto durvju spraugām ietriecas vēja brāzmas, uzvirmo­damas putekļus; viss nogrāb. Rokas viņam dreb. Notiekošais biedē stiprāk, nekā viņš atļaujas atzīt.

Ja nu te ir žurkas? Te noteikti ir žurkas. ļa nu uznāk plūdi? Tās rāpsies augšup viņam pa kājām! Viņš uzceļ kājas uz krēsla, pārkarina tās pār vienu no ergonomiskajiem roku bal­stiem, satinas ciešāk puķainajā palagā. Nav cerību sadzirdēt nodevīgus pīkstienus, vētra trako pārāk skaļi.

Diženam cilvēkam ir jāstājas aci pret aci ar dzīves izaicinā­jumiem, ierunājas kāda balss. Kas tad šoreiz? Motivācijas zinību lektors no AtjaurtTV, muļķīgs, garlaicīgs, uzvalkā tērpies tips. Muldoņa vervētājs. Vēsture neapšaubāmi ir devusi mums šādu mācību. Jo augstāks šķērslis, jo varenāks lēciens. Nepieciešamība tikt galā ar krīzi /auj cilvēkam augt kā personībai.

"Es neesmu audzis kā personība, tu idiot!" Sniegavīrs iekliedzas. "Paskaties uz mani! Es esmu sarucis! Manas sma­dzenes ir vīnogas lielumā!"

Taču patiesībā viņš nemaz nezina, vai ir audzis vai sarucis, jo nav jau neviena, ar ko samēroties. Viņš ir apmaldījies miglā. Nav nekādu zīmju, pēc kurām vadīties.

Ciaisma nodziest. Nu viņš ir viens pats tumsā.

"Un kas par to?" viņš sev saka. "Tu biji viens pats gaismā. Nav lielas atšķirības." Tomēr atšķirība ir.

Bet viņš ir gatavs. Saņem dūšu. Noliek lukturīti stateniski, tā vājajā gaismas starā uzrauj sērkociņu, pamanās aizdegt sveci. Vēja pūsmās tā līpinās, tomēr deg, uz galda krīt mazs, kvēlošs maigi dzeltenas gaismas aplis, pārvēršot apkārtējo telpu mūž­senā alā, kas ir tumša, tomēr pasargā.

Viņš pavandās pa plastmasas maisu, sameklē trešo riekstu paciņu, atplēš to, izēd. Izvelk viskija pudeli, padomā, tad no­skrūvē korķi un dzer. Klunkš klunkš klunkš, iztēlē parādās ko­miksu runas burbulis. Ugunsūdens.

Ak, dārgumiņ, telpas kaktā ierunājas sievietes balss. Tu tiešām turies braši!

"Neturos vis!" viņš atcērt.

Gaisa strāva — švīks! — ietriecas viņam ausīs, nopūš sveci. Būtu pārāk sarežģīti aizdegt to no jauna, jo viskijs sāk darīt savu. Labāk palikt tumsā. Viņš jūt, kā ar saviem liega­jiem spārniem viņam pretim lido Oriksa. Kuru katru mirkli viņa būs klāt. Sniegavīrs ir sagumis krēslā, galvu atbalstījis uz galda, aizvēris acis, pilns izmisuma un miera.