Izmirtons

Pēdējā vakarā Kreiks iejautājās: "Vai gribi uzspēlēt Izmirtonu?"

"Izmirtonu?" Tikai pēc mirkļa Džimijs atcerējās, ka tā ir garlaicīga interaktīva spēle Tīmeklī, ar izmirušiem dzīvniekiem un augiem. "Kad tas bija, kad mēs to spēlējām? Nevar būt, ka tā vēl pastāv."

"Tā ne mirkli nav mitējusies," Kreiks sacīja. Džimijs sa­prata domu: Kreiks ne mirkli nebija mitējies to spēlēt. Acīmre­dzot vienatnē spēlējis visus šos gadus. Bet vai tas kāds jaunums, ka Kreiks ir neatlaidīgs?

"Un cik tad punktu tev pavisam ir?" viņš pieklājības la­bad apvaicājās.

"Kad savākti trīs tūkstoši, tu kļūsti par Lielmeistaru," Kreiks atbildēja. Tas nozīmēja, ka viņš pats ir Lielmeistars, jo citādi taču nebūtu to pieminējis.

"O, vareni!" Džimijs noteica. "Un vai dabū arī balvu? Asti un abas ausis?"

"F,s tev kaut ko parādīšu," Kreiks sacīja. Iegāja Tīmeklī, sa­meklēja saitu, atvēra to. Uz ekrāna parādījās pazīstamais ievads: IZMIRTONS, vada TrakĀdams. Ādams nosauca dzīvos dzīv­niekus, TrakĀdams nosauc mirušos. Vai gribi spēlēt?

Kreiks uzklikšķināja Jā un ierakstīja savu niku: Sarkankakla Kreiks. Virs viņa vārda parādījās mazais latimērijas siinboliņš — Lielmeistara zīme. Un pēc tam — jauns teksts, ko Džimijs agrāk nebija redzējis: Esi sveicināts, Lielmeistar Sarkankakla Kreik! Vai gribi spēlēt parasto spēli vai vēl vienu I ielmeistara spēli?

Kreiks izvēlējās otro. Labi. Izraugies spēles telpu! Tur tevi sagaidīs TrakĀdams.

"Vai TrakĀdams ir cilvēks?" Džimijs jautāja.

"Tā ir grupa," Kreiks atbildēja. "Vai — grupas."

"Un ko šie TrakĀdami dara?" Džimijs jutās kā muļķis. Tā, it kā skatītos kādu vecu, banālu DVD par spiegiem — par Džeimsu Bondu vai tamlīdzīgi. "Nu, protams, viņi skaita gal­vaskausus un kažokādas, bet vēl?"

"Skaties!" Pametis Iztnirtonu, Kreiks ielauzās kādā no vie­tējām plēbu bankām un no turienes pārlēca uz kaut ko tādu, kas izskatījās pēc solārauto rezerves daļu ražotājfirmas. Uzklik­šķinot uz riteņa dekoratīvā diska, atvērās mapīte ar nosaukumu Karsto Zaķu Bildes. Failiem bija numuri, nevis nosaukumi; Kreiks izraudzījās vienu no tiem, pārvērta to par savu "lēpju lapu", izmantoja to, lai pārlēktu uz citu, izdzēsa savas pēdas, atvēra kādu failu, ielādēja attēlu.

Tajā bija redzama Oriksa, septiņus vai astoņus gadus veca, kaila, rotājusies tikai ar lentēm un ziediem. Viņas ska­tiens bija tāds pats, kādu viņa bija pievērsusi Džimijam, tiešs, nicinošs, zinošs skatiens, kas Džimiju tik stipri satrieca, kad viņam bija — cik? četrpadsmit gadu? Viņš joprojām glabāja to izdruku, salocītu, labi noslēptu. Šis attēls bija ļoti personisks. Viņa personiskā lieta: viņa vaina, viņa kauns, viņa iekāre. Kā­pēc Kreiks bija to paturējis? Nozadzis.

Džimijs jutās tā, it kā viņam būtu uzbrukts no slēpņa. Viņam gribējās iekliegties: Ko viņa te darai Viņa ir mana! At­dod! Džimijs bija nostādīts noziedznieku rindā; uz viņu rādīja pirksti, raudzījās drūmas acis, kamēr kāds satrakojies Bernisas klons pielaida uguni viņa apakšbiksēm. Pienākusi atmaksa — bet par ko? Ko viņš bija nodarījis? Neko. Tikai skatījies.

Krciks novietoja kursoru uz meitenes kreisās acs, uzklik­šķināja uz zīlītes. Tie bija vārti: atvērās spēles telpa.

Sveiks, Lielmeistar Kreik! Ievadi paroli.

Kreiks to ievadīja. Parādījās jauns teikums: Ādams no­sauca dzīvniekus. TrakĀdams tos pielāgo spēlei.

Pēc tam parādījās e-biļetenu virkne ar vietām un datu­miem — pēc izskata spriežot, KopDroKorpusa dokumenti ar atzīmi Tikai pārbaudītām adresēm.

Vairākās Vistas Kumosiņu ražotnēs bija ieviesusies sīka, parazītiska lapsene, kas pārnēsāja modificētu vējbaku formu, specifisku un liktenīgu Vistas Kumosiņiem. Lai apturētu epi­dēmiju, vispirms vajadzēja nodedzināt šīs ražotnes.

Klīvlendu bija apsēdusi jauna parastās mājas peles forma, kam īpaši garšoja elektrības vadu izolācijas materiāls, tāpēc izcēlās nepieredzēti daudz ugunsgrēku. Kontroles pasākumi jo­projām rika izmēģināti.

Priekafijas pupiņu ražu apdraudēja jauns pupiņu smecernieks, kas, kā izrādījās, bija imūns pret visiem zināmajiem pesticīdiem.

Ziemeļrietumos bija parādījies miniatūrs grauzējs, kam piemita gan dzeloņcūkas, gan bebra iezīmes; tas ielīda zem noparkotu mašīnu motoru pārsegiem un iznīcināja ventilatoru dzensiksnas un transmisijas sistēmas.

Mikrobs, kas izgrauza no asfalta piķi, bija pārvērtis smil­tīs vairākas starpštatu šosejas. Uz tām valdīja trauksmes re­žīms, bija iezīmēta karantīnas josla.

"Kas notiek?" Džimijs jautāja. "Kas te ievada šo infor­māciju?"

Biļeteni nozuda, un parādījās nākamais uzraksts. TrakĀdamam vajadzīgas jaunas idejas. Vai tev ir kāda spoža doma? Dalies ar mums!

Kreiks uzrakstīja: Atvainojos, pārtraukums. Man jāiet.

I.abi, Lielmeistar Sarkankakla Kreik. Parunāsim vēlāk. Kreiks aizvēra saitu.

Dzimiju pārņēma aukstums, kādu viņš bija jutis pēc mātes aiziešanas: tā pati apjausma par kaut ko aizliegtu, par to, ka atvērušās durvis, kam bijis jāpaliek slēgtām, ka pazemē, tumsā zem viņa kājām plūst slepenu dzīvju straume. "Kas tas tagad bija?" viņš jautāja. Varbūt tas nebija nekas, viņš sev teica. Varbūt Kreiks tikai dižojās. Varbūt tas bija sarežģīts inscenē­jums, Kreika izgudrojums, joks, paredzēts tam, lai nobiedētu Džimiju.

"īsti nezinu," Kreiks atbildēja. "Sākumā nospriedu, ka šī ir kārtējā trakā Dzīvnieku atbrīvošanas organizācija. Tomēr tur ir kas vairāk. Man liekas, viņi grib izprast mehānismu. Grib izprast visu sistēmu un sagraut to. Pagaidām viņi nav ķērušies klāt cilvēkiem, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viņi to spēj."

"Tev nevajadzētu līst tur iekšā!" Džimijs iesaucās. "Tu taču negribi iesaistīties! Kāds var nodomāt, ka tu piedalies pa īstam! Ja nu tevi pieķer? Tev uztaisīs īssavienojumu smadze­nēs!" Tagad viņam bija bail.

"Mani nepieķers," Kreiks noteica. "F,s tikai klejoju pa saitiem. Tomēr esi tik labs un nepiemini šo visu savos e-pastos."

"Protams," Džimijs sacīja. "Bet kādēļ vispār jāriskē?"

"Tikai ziņkārības dēļ," Kreiks atbildēja. "Viņi ir ielaiduši mani uzgaidāmajā telpā, bet ne tālāk. Viņi noteikti paši veido Teritoriju vai ir apmācīti kādā Teritorijā. Viņi konstruē izsmal­cinātas bioformas; neticu, ka plēbijās kāds būtu uz to spējīgs." Kreika zaļās acis sāniski paraudzījās Džimijā — šis skatiens (tā tagad šķiet Sniegavīram) nozīmēja uzticēšanos. Kreiks viņam uzticējās. Citādi nebūtu rādījis slepeno spēles istabu.

"Tās var būt KopDroKorpusa lamatas," Džimijs ieminē­jās. Korpusnieki mēdza izlikt tādus slazdus, lai noķertu dum­pīgos nozieguma vietā. Viņš bija dzirdējis, ka to sauc par zirņu lauciņa ravēšanu. Runāja, ka Teritorijas ir mīnētas ar šādiem potenciāli nāvējošiem tuneļiem. "Esi piesardzīgs!"

"Protams, būšu," Kreiks atteica.

Patiesībā Džimijs gribēja zināt: Kāpēc no visām iespējām, kas tev bija, no visām ieejām tu izvēlējies tieši Oriksu?

Taču to jautāt viņš nevarēja. Nedrīkstēja sevi nodot.

Šīs ciemošanās laikā notika vēl kaut kas; kaut kas svarīgs, lai gan tobrīd Džimijs to neaptvēra.

Pirmajā naktī, gulēdams uz Krcika izvelkamā dīvāna, viņš izdzirda kliedzienus. Nosprieda, ka tie skan no āra, — Martas (ireiamas akadēmijā tas nozīmētu, ka draiskojas studenti, — taču tie nāca no Kreika istabas. No Krcika paša.

Tie bija izmisīgi kliedzieni. Bez vārdiem. Tas notika ik­vienu nakti, ko Džimijs tur pavadīja.

"Tu nu gan biji pamatīgi sasapņojies," nākamajā rītā pēc pirmās reizes piezīmēja Džimijs.

"Man nerādās sapņi," Kreiks atteica. Mute viņam bija pilna, un viņš skatījās pa logu. Viņš bija ļoti tievs, tomēr ēda daudz. Kreika organisms, kam piemita augsts metabolisma līmenis, visu ātri sadedzināja.

"Sapņus redz visi," Džimijs iebilda. "Atceries, kā mēs VeselViedas vidusskolā mācījāmies par ātrajām acu kustībām miegā?"

"Un spīdzinājām kaķus?"

"Jā, virtuālus kaķus. Un tie kaķi, kas neredzēja sapņus, kļuva traki."

"Es nekad neatceros savus sapņus," Kreiks sacīja. "Ņem vēl grauzdiņus!"

"Tomēr tu tos noteikti redzi."

"Labi, sapratu, esmu izteicies neprecīzi. Es negribēju teikt, ka man nerādās sapņi. Es neesmu traks, tātad noteikti redzu sapņus. Hipotēze,»pierādījums, secinājums, ja ir A, tad nav B. Esi apmierināts?" Kreiks pasmaidīja un ielēja sev kafiju.

Tātad Kreiks neatcerējās savu sapņus. Toties tos atceras Sniegavīrs. Ne tikai atceras, vēl ļaunāk: viņš ir iegrimis tajos, brien pa tiem, netiek no tiem laukā. Katru mirkli, ko viņš no­dzīvojis pēdējos pāris mēnešos, vispirms ir nosapņojis Kreiks. Kāds tur brīnums, ka Kreiks tik bieži kliedza.

Загрузка...