Radio

Pēc tukšuma intervāla, kurā viņam prātā neienāk itin ne­kas, Sniegavirs pieceļas no krēsla. Pats neatceras, ka būtu apsē­dies, bet acīmredzot jau tomēr ir. Vēderā iemetušies krampji, viņš laikam tiešām ir pārbijies, kaut gan pats to nejūt; viņš ir pilnīgi mierīgs. Durvis kustas vienā taktī ar grūdieniem un bel­zieniem no ārpuses; nepaies necik ilgi, līdz cūkani ielauzīsies iekšā. No plastmasas maisa izņēmis lukturi, viņš to ieslēdz un dodas uz tālāko telpu, kur uz grīdas guļ tie divi bioskafandros. Viņš paspīdina visapkārt. Trīs aizvērtas durvis; vakarnakt viņš tās noteikti ir redzējis, taču — vakarnakt viņš necentās tikt ārā.

Divas durvis nekustas, kad viņš tās parausta; droši vien kaut kā aizslēgtas vai nobloķētas no otras puses. Trešās atve­ras bez pūlēm. Tur kā pēkšņa cerība ir kāpņu posms. Stāvas kāpnes. Viņam iešaujas prātā, ka cūkaniem ir īsas kājas un resns vēders. Tieši otrādi nekā viņam.

Sniegavīrs jož augšup pa kāpnēm tik ātri, ka paklūp uz sava puķainā palaga. Viņam aiz muguras skan satraukta rukšķē­šana un kviecieni, un tad blīkšķis, kad apgāžas galds.

Viņš ieiet gaišā, garenā telpā. Kas tas ir? Sargtornis. Pro­tams. Būtu vajadzējis to zināt. Abpus galvenajiem vārtiem ir pa sargtornim, tādi paši ik pa gabaliņu slienas gar visu aizsargvalni.

Torņos atrodas starmeši, monitora videokameras, skaļruņi, vārtu aizvēršanas mehānisms, asaru gāzes sprauslas, tāldarbības vīruspistoles. Jā, te ir gan ekrāni, gan vadības pultis: atrodi mērķi, notēmē uz to, nospied pogu. Nemaz nebija jāskatās uz rezultātiem, uz šļakstiem un čurkstēšanu, ne jau pa īstam. Haosa laikā sargi no šejienes varbūt šāva pūli, kamēr vēl varēja un kamēr vēl bija pūlis.

Tagad, protams, neviena no šīm smalkajām ierīcēm nedar­bojas. Viņš pameklē manuālo dublējumu — būtu lieliski, ja cūkanus varētu nopļaut no augšas, — taču nekādu sviru nav.

Līdzās tukšu ekrānu sienai ir mazs lodziņš: no turienes paveras skats lejup, uz cūkaniem, uz to grupu, kas stāv postenī pie sargbūdas durvīm. Cik redzams, tie nesatraucas. Ja tie būtu vīrieši, tad patlaban smēķētu un mētātu jociņus. Tomēr ir modri; uzmana apkārtni. Viņš atkāpjas, negribēdams, lai tie viņu ierauga te, augšā.

Bet vai nu tie nezina. Tagad jau būs apjēguši, ka viņš uz­kāpis pa kāpnēm. Bet vai tic zina arī, ka ir iedzinuši viņu slazdā? Jo viņš neredz, ka šeit būtu kāda izeja.

Tūlītējas briesmas nedraud — tie nevar uzrausties pa kāp­nēm, citādi jau būtu uzrausušies. Pietiek laika, lai izlūkotu un pārgrupētos. Pārgntpēties — ir nu gan iedoma! Viņš ir viens.

Sargi te, augšā, droši vien uz maiņām būs gājuši nosnaus­ties: sānu telpā ir divas standarta parauga saliekamās gultas. Tukšas, līķu nav. Varbūt sargi centās tikt ārā no AtjaunEsmes tāpat kā visi pārējie. Varbūt arī viņi cerēja, ka izdosies aizbēgt no infekcijas.

Viena gulta ir saklāta, otra ne. Līdzās nesaklātajai jopro­jām mirkšķina digitāls, ar balsi darbināms, runājošs modinā­tājs. "Cik pulkstenis?" viņš tam jautā, bet atbildi nesaņem. Šitais būs jāpārprogrammē, jānoregulē pašam uz savu balsi.

Tie zeļļi ir bijuši apgādāti, kā pienākas: divi izklaides cen­tri ar ekrāniem, atskaņotājiem, austiņām. Uz vadžiem karājas drēbes — parastie, atpūtai domātie tropu formastērpi; uz grī­das mētājas saslaucīts dvielis un viena zeķe. Uz viena nakts­galdiņa — ducis datora izdruku. Tieva meiča, kaila, tikai ar augstpapēžu sandalēm kājās, stāv uz galvas; iekārta āķī pie griestiem, šūpojas blondīne kaut kādos melnas ādas iemauk­tos, līdzīgos lūzumu ārstēšanas bandāžai, acis aizietas, bet mute vaļā un laiž siekalu, ak, iegāz man vēlreiz; ražena daiļava ar lieliem krūšu implantiem un mitrām, sarkani krāsotām lūpām noliekusies uz priekšu, izbāzusi mēli ar pīrsingu galā. Tie paši vecie krāmi.

Zēni laikam aizlaidušies steigā. Varbūt tie paši vien ir — tur lejā, bioskafandros. Tas būtu loģiski. Kopš to abu aizieša­nas te, cik redzams, neviens vairs nav bijis; vai arī, ja ir, tad nav atradis neko ņemamu.

Vienā no naktsgaldiņu atvilktnēm ir cigarešu paciņa, izņem­tas rikai pāris. Sniegavīrs izsit vienu cigareti ārā — mitra, bet šobrīd viņš būtu ar mieru smēķēt arī gružus no kabatas — un paskatās apkārt, meklēdams, ar ko to aizdegt. Sērkociņi ir at­kritumu maisā, bet kur ir maiss? To viņš acīmredzot nosviedis uz kāpnēm, steigdamies uz šejieni. Viņš iziet kāpņu laukumiņā, paskatās lejup. Jā, maiss ir tur, četru kāpņu posmu attālumā no apakšas. Viņš piesardzīgi dodas lejā. Kad izstiepj roku, kaut kas klūp viņam virsū. Viņš atlec nost un noskatās, kā cūkans nošļūc atpakaļ pa kāpnēm un tad uzbrūk vēlreiz. Acis tam pus­krēslā zvēro; Sniegavīram rodas iespaids, ka tas smaida.

Tie ir viņu gaidījuši, izmantodami atkritumu maisu kā ēsmu. Laikam ir spējuši apjēgt, ka tur iekšā ir kaut kas tāds, ko vi­ņam savajadzēsies un kam viņš nokāps pakaļ. Viltīgi, ak, cik viltīgi! Kad viņš sasniedz augšējo laukumiņu, kājas dreb.

Blakus atpūtas telpai ir maza vannas istaba ar īstu tualetes podu. Tieši laikā: bailes ir homogenizējušas viņam zarnas. Viņš atvieglojas — papīrs ir, cik jauki, nevajag plūkt lapas, — un jau grasās noraut ūdeni, taču tad atskārš, ka ūdens tvertne aiz poda droši vien ir pilna un ka ūdens vēl var būt vajadzīgs. Viņš noņem tvertnei vāku: jā gan, pilna, mini oāze. IJdens sarka­nīgs, bet smaržo, kā nākas, tāpēc viņš iebāž tvertnē galvu un lok kā suns. Pēc visa šī adrenalīna viņš ir kā izzaudēts.

Nu ir labāk. Nevajag krist panikā, vēl nevajag krist pa­nikā. Virtuvītē atradis sērkociņus, viņš aizsmēķē cigareti. Pēc pāris dūmiem sareibst galva, tomēr tas, vienalga, ir brīnišķīgi.

"Ja tev būtu deviņdesmit gadu un rastos izdevība bei­dzamo reizi nokniebties, bet tu zinātu, ka tas tevi nobeigs, vai tu tomēr to darītu?" viņam reiz jautāja Kreiks.

"Kā nu ne," Džimijs atbildēja.

"Atkarīgais," Kreiks noteica.

Pārbaudīdams virtuves skapīšus, Sniegavīrs attopas, ka dungo. Šokolādes kvadrātiņi, īsta šokolāde. Bundža ar šķīs­tošo kafiju, ar kafijas baltinātāju, ar cukuru. Garneļu pasta, ko smērēt uz krekeriem, erzacs, tomēr ēdama. Siera pasta tūbiņā, tāpat majonēze. Nūdeļu un dārzeņu zupa ar vistas garšu. Krekeri aizvāžamā plastmasas traukā. Kaudze Triecietistieņu. Ga­tavā zelta bedre!

Viņš saņem dūšu, tad ver vaļā ledusskapi, cerēdams, ka tie zeļļi nebūs glabājuši tur pārāk lielu daudzumu īstas pārtikas, tāpēc smaka nebūs gluži neizturama. Pats trakākais ir saldēta gaļa, kas sabojājusies atkusušā saldētavā; tādu atrast gadījās bieži, kad viņš sākumā siroja pa plēbijām.

Tur nav kam tik dikti smirdēt; tikai sačokurojies ābols, ar pelēku vilnu apaudzis apelsīns. Divas alus pudeles, neatkorķē­tas — īsts alus! Pudeles ir brūnas, ar tieviem retro kakliņiem.

Sniegavīrs atver vienu, izdzer pusi. Silts, bet kas par to? Pēc tam viņš apsēžas pie galda, notiesā garneļu pastu, krekerus, siera pastu un majonēzi un vainago maltīti ar karoti ka­fijas pulvera, ko sajaucis ar baltinātāju un cukuru. Nūdeļu zupu, šokolādi un Trīecienstieņus pataupa vēlākam.

Vienā atvilktnē ir uzvelkams radio. Viņš atceras, kā tādus sāka izsniegt — gadījumam, ja uznāktu virpuļviesulis vai plūdi, vai kaut kas cits, kas nobloķētu elektroniku. Arī vecākiem tāds bija, kad tie vēl bija viņa vecāki; viņš pa kluso mēdza ar to spē­lēties. Tam bija rokturītis, ko griežot uzlādējās baterijas, un tad radio skanēja vēl pusstundu.

Šis izskatās nebojāts, un Snicgavīrs to uzvelk. Viņš ne­gaida, ka tas skanēs, taču gaidas nav tas pats, kas ilgas.

Baltais troksnis, baltais troksnis, tikai baltais troksnis. Viņš izmēģina AM, tad FM diapazonu. Nekā. Tikai šis troksnis, līdzīgs tam, ar kādu zvaigžņu gaisma skrāpējas kosmosā: kkkkkkkk. Tad viņš izmēģina īsviļņus. Griež pogu lēnām un uzmanīgi. Varbūt ir citas valstis, tālas valstis, kur, iespējams, izglābušies cilvēki, — Jaunzēlande, Madagaskara, Patagonija — tamlīdzīgas vietas.

Taču tie nebūtu izglābušies. Vismaz vairums ne. Kad tas sākās, tad izplatījās pa gaisu. Ilgas un bailes bija universālas, bet viņi starp tām bija rakuši kapus. Kkkkk. Kkkkk. Kkkkk.

Ak, nu saki kaut ko, viņš lūdzas. Saki kaut ko. Jebko.

Pēkšņi atskan atbilde. Balss, cilvēka balss. Diemžēl tā runā kādā valodā, kas izklausās pēc krievu.

Snicgavīrs netic savām ausīm. Tātad viņš nav vienīgais — vēl kāds ir izturējis, kāds viņa sugasbrālis. Kāds, kas prot rī­koties ar īsviļņu raidītāju. Un, ja ir viens, tad, visticamāk, irarī citi. Taču no šī viena Sniegavīram nav nekāda lielā labuma, viņš ir pārāk tālu prom.

Cietpauris! Viņš ir aizmirsis CB diapazonu! To bija pieko­dināts izmantot krīzes situācijās. Ja kāds ir tuvumā, tad sazinā­sies tieši pa CB.

Viņš griež regulēšanas pogu. Jāizmēģina uztveršanas funkcija.

Kkkkkk.

Tad, pavisam klusu, vīrieša balss: "Vai kāds mani dzird? Vai kāds te ir? Vai jūs mani dzirdat? Uztveru."

Sniegavīrs drudžaini spaida pogas. Kā var pārraidīt? Vi­ņam aizmirsies. Kur tas draņķis ir?

"Es esmu te! Es esmu te!" viņš kliedz.

Atpakaj uz uztveršanu. Klusums.

Bet viņš jau ir pārdomājis. Vai tas nebija pārsteidzīgi? Kā lai zina, kas tur runā? Ļoti iespējams, ka ar šo runātāju viņš nebūt nevēlētos tikties. Tomēr viņš jūtas līksms, gandrīz paci­lāts. Iespēju tagad ir vairāk.

Aizsargvalnis

Sniegavīrs ir bijis tik ļoti aizrāvies — ar satraukumu, ēdienu, balsīm pa radio —, ka aizmirsis savainoto kāju. Tagad brūce par sevi atgādina: dursta kā ērkšķis. Viņš apsēžas pie virtuves galda un uzceļ kāju, cik augstu vien spēdams, lai apskatītu. Cik redzams, iekšā vēl palikusi viskija pudeles šķemba. Viņš knibina un spiež, un nožēlo, ka nav ne pincetes, ne garāku nagu. Pēdīgi viņš pamanās satvert sīciņo šķēpelīti un velk. Sāp, bet asinis daudz netek.

Izvilcis lausku, viņš apmazgā brūci ar kādu drusku alus, tad aizklibo uz vannas istabu un pavandās pa zāļu skapīti. Nekā jēdzīga, tikai tūbiņa sauļošanās aizsargkrēma — brūcēm tas neder —, vēl kaut kāda novecojusi antibiotiku ziede, ko viņš uzsmērē uz brūces, un pudele ar skūšanās losjona palie­kām, kas ož pēc mākslīgiem citroniem. Viņš uzlej uz griezuma arī to, jo losjonam būtu jāsatur spirts. Varbūt vajadzētu pa­meklēt kādu cauruļu tīrāmo šķidrumu vai ko, tomēr negribē­tos pāršaut pār strīpu un applaucēt visu pēdu. Tad jau labāk sakrustot pirkstus un lūgties veiksmi: iekaisusi pēda stipri pagausinātu gaitu. Nevajadzēja tik ilgi atstāt brūci novārtā, pa lejasstāva grīdu droši vien mudž baciļi.

Vakarā pa torņa lodziņa šauro spraugu Sniegavlrs nolūkojas saulrietā. Cik krāšņs tas noteikti izskatījās, kad bija ieslēgti visi desmit videoekrāni un redzama visa panorāma, kad varēja pa­spilgtināt krāsas, sevišķi sarkanos toņus! Uzvilkt dūmu, atlaisties krēslā un justies kā septītajās debesīs. Tagad ekrāni ir pievērsuši viņam savas aklās acis, tāpēc jāiztiek vien ar īsto saulrietu — ar mazu daiviņu, kas krāsas ziņā līdzinās mandarīniem, pēc tam flamingiem, pēc tam ar ūdeni sajauktām asinīm, pēc tam zemeņu saldējumam — iesāņus no turienes, kur jāatrodas saulei.

Sārti dziestošajā gaismā cūkani, kas tur lejā viņu gaida, izskatās kā miniatūras plastmasas figūriņas, kā bukoliski maketiņi no bērna rotaļu kastes. Tiem ir rožaina nevainības no­krāsa — tāpat kā daudz kam, kas saredzams pa gabalu. Grūti iztēloties, ka tie grib viņam nodarīt ļaunu.

Satumst nakts. Sniegavīrs guļamistabā atlaižas saliekamajā gultā, tajā, kas saklāta. Tas, kurš te gulēja pirms manis, tagad ir miris, viņš domā. Un nemaz to neparedzēja. Nemanīja nekā­das zīmes. Atšķirībā no Džimija, kurš manīja zīmes un kuram vajadzēja paredzēt, bet kurš tomēr neparedzēja. Ja es būtu no­galinājis Kreiku agrāk, domā Sniegavīrs, vai būtu kāda atšķirība?

Telpā ir pārāk karsti un smacīgi, kaut gan izdevies atvērt avārijas ventilācijas lūkas. Uzreiz aizmigt nav iespējams, tāpēc viņš iededz sveci — tā ievietota skārda traukā ar vāciņu, izdzī­vošanas piederums, uz tāda varot vārīt zupu, — un izsmēķē vēl vienu cigareti. Šoreiz galva nereibst tik stipri. Visi ieradumi, kas viņam jebkad bijuši, joprojām ir turpat viņa ķermenī, snauž kā puķes tuksnesī. Piemērotos apstākļos visas viņa vecās atka­rības uzziedētu kuplos un krāšņos ziedos.

Viņš izšķirsta sekssaitu izdrukas. Šīs sievietes nav viņa gaumē — pārāk figūrīgas, pārāk pārveidotas, pārāk skaidri sa­redzamas. Par daudz glūnīguma un skropstu tušas, par daudz mēles kā govij. Viņš jūt izbailes, nevis iekāri.

Labojums: izbaiļu pilnu iekāri.

"Kā tev nav kauna!" viņš pie sevis nočukst, ne jau pirmo reizi, iztēlē kopodamies ar īrētu padauzu sarkanā ķīniešu zīda krūšturī un sešcollu augstpapēžu kurpēs, uz dibena tai uzteto­vēts pūķis.

Ak, mīlulīt.

Mazajā, sutīgajā istabā viņš redz sapni; atkal par māti. Nē, sapņos viņš nekad neredz māti, redz tikai viņas prombūtni. Viņš ir virtuvē. Švīks, ausī iešalc vēja pūsma, aizveroties durvīm. Uz vadža karājas viņas rītakleita, fuksiju sarkana, tukša, biedējoša.

Viņš pamostas ar neganti pukstošu sirdi. Tagad atceras, ka pēc mātes aiziešanas bija uzvilcis šo rītakleitu. Tā joprojām smaržoja pēc viņas, pēc jasmīnu parfīma, ko viņa lietoja. Viņš aplūkoja sevi spogulī — zēna galvu ar ievingrināti vēsām acīm, kaklu, kas nozuda sievišķīgas krāsas auduma krokās. Cik briesmīgi viņš tai brīdī ienīda māti! Gandrīz nespēja paelpot, smaka nost aiz naida, pār vaigiem ripoja naida asaras. Un to­mēr viņš apskāva savus plecus.

Viņas plecus.

Runājošo digitālo modinātāju viņš ir noregulējis uz stundu pirms ausmas, apmēram uzminēdams, kad tas varētu būt. "Mos­ties, jau rīts!" pulkstenis aicina pavedinošā sievietes balsī. "Mosties, jau rīts! Mosties, jau rīts!"

"Apklusti!" viņš saka, un pulkstenis apklust.

"Vai gribi mūziku?"

"Nē," viņš atbild, jo, lai gan jūt kārdinājumu gulēt gultā un sazināties ar sievieti pulkstenī — tā būtu gandrīz kā sa­runa —, šodien ir jātiek tālāk. Cik ilgi viņš jau ir prom no pie­krastes, no kreikeriein? Viņš skaita uz pirkstiem: pirmā diena — gājiens uz AtjaunEsmi, virpuļviesulis; otrā diena — cūkanu lamatas. Tad šī ir trešā diena.

Aiz loga ir peļu pelēka gaisma. Sniegavīrs pačurā virtuves izlietnē, iešļaksta sejā ūdeni no tualetes tvertnes. Vakar nevaja­dzēja dzert to nevārītu. Tagad viņš uzvāra ūdeni katliņā — plīts balonā vēl atlikusi propāna gāze — un nomazgā pēdu, ap rētu neliels apsarkums, bet nekā bīstama, un tad iejauc sev tasi šķīstošās kafijas ar krietnu devu cukura un baltinātāja. Notiesā Triju Augļu Triecienstieni, izbaudīdams pazīstamo banānu eļ­ļas un saldinātas glazūras garšu, un nudien sajūt enerģiju.

Kaut kur tajā vakardienas skraidīšanā viņš ir pazaudējis savu ūdens pudeli, bet tas nekas, ja apdomā, kas tajā bija iekšā. Putnu mēsli, odu kāpuri, nematodes. Viņš ielej vārīto ūdeni tukšā alus pudelē, tad guļamistabā paķer standarta mikrošķiedras maisu, domātu veļai, un ieliek tajā pudeli, visu cu­kuru, ko vien spēj atrast, un atlikušos sešus Triecienstieņus. Ieziežas ar sauļošanās aizsargkrēmu, tūbiņu iesviež somā un uz­velk vieglu haki krāsas kreklu. Atrodas arī saulesbrilles, tāpēc viņš izmet savas vecās, vienacainās. Prāto, vai nepaņemt šor­tus, bet tie jostasvietā ir par platiem un nepasargātu stilbus, tāpēc viņš paliek uzticīgs puķainajam palagam, pārlocīdams to uz pusēm un sasiedams kā sarongu. Tad padomā, noraisa pa­lagu un ieliek to veļas maisā: ceļā palags vēl var saplīst, labāk būs apsiet to vēlāk. Viņš paņem aspirīnu un sveces pazaudēto vietā, iemet maisā sešas sērkociņu kārbiņas, virtuves nazi un savu Red Sox beisbola cepurīti, oriģināla atdarinājumu. Ne­gribētos, lai lielās bēgšanas laikā tā nokrīt.

Tā. Nav pārāk smags. Un tagad jāizlaužas.

Sniegavīrs mēģina izsist virtuves logu — varētu nolaisties uz Teritorijas aizsargvaļņa, izmantojot gultas palagu, ko viņš saplēsis sloksnēs un savijis virvē, — bet tur gaida neveiksme: stikls ir necaursitams. Par šauro lodziņu, no kura paveras skats uz vārtiem, nevar >būt ne runas, jo pat tad, ja viņš spētu iz­spraukties cauri, būtu jākrīt taisni slienainu cūkanu barā.

Mazs lodziņš ir augstu vannas istabas sienā, taču arī tas ir cūkanu pusē.

Pēc trim cītīga darba stundām, sākumā izmantojot virtu­ves ķebli, korķviļķi un galda nazi, bet beigās — āmuru un ar ba­terijām darbināmu skrūvgriezi, kas atradies darbarīku skapīša dziļumos, viņam ir izdevies izjaukt avārijas ventilācijas lūku un izņemt no tās mehānismu. Lūka ved augšup kā skurstenis, tad pagriežas sānis. Sniegavīrs domā, ka ir gana tievs, lai izlīstu cauri, — dzīvei badā ir savas priekšrocības, — taču, ja viņš iesprūdis, tad nomirs mokpilnā un smieklīgā nāvē. Izcepies ven­tilācijas lūkā, tavu joku! Vienu improvizētās virves galu viņš ap­sien ap virtuves galda kāju — tas, par laimi, ir pieskrūvēts pie grīdas —, bet pārējo aptin sev ap vidukli. Mantu maisu piesien otras virves galā. Aizturējis elpu, iespraucas lūkā, grozās, lokās. Labi, ka viņš nav sieviete, platais dibens iestrēgtu. Pāri nepaliek ne collas, bet tagad āra gaisā jau ir galva un — pagriežoties — arī pleci. Lejup līdz aizsargvalnim ir astoņas pēdas. Būs jālaižas ar galvu pa priekšu, cerot, ka improvizētā virve izturēs.

Pēdējais grūdiens, īss rāviens augšup — un viņš slīpi karā­jas gaisā. Sakampj virvi, iztaisnojas, notin virves galu no plauk­stas locītavas, laižas lejup, tverdams ar dūri zem dūres. Tad izvelk ārā mantu maisu. Tas ir viegli.

Nolādēts ar ārā! Viņš ir aizmirsis paņemt uzvelkamo ra­dio. Nu jā, atpakaļceļa nav.

Valnis ir sešas pēdas plats, ar mūri katrā pusē. Ik pēc desmit pēdām divas spraugas, nevis viena otrai pretim, bet zigzagveidā, paredzētas novērošanai, taču noderīgas arī ieroču izvietošanai, ja pienāktu tāds brīdis. Valnis ir divdesmit pēdu augsts, kopā ar mūriem — divdesmit septiņas pēdas. Tas ietver visu Terito­riju, regulāros atstatumos slienas tādi paši sargtorņi kā tas, ko viņš nule atstājis.

Teritorijai ir taisnstūra forma un vēl pieci citi vārti. Viņš pazīst plānu, jo ir to rūpīgi izpētījis, uzturēdamies Parodizē, uz kurieni patlaban dodas. Jau redzams kupols, kas slienas pār koku galotnēm un mirdz kā pusmēness. Sniegavīrs ir iecerējis paņemt tur visu, kas nepieciešams, pēc tam mest līkumu pa aizsargvalni — vai, ja apstākļi atļaus, iet taisnā ceļā pa Terito­riju, pa līdzenu zemi, — un ārā izkļūt pa sānu vārtiem.

Saule jau krietni augstu. Jāpasteidzas, citādi viņš izcepsies. Gribētos parādīties cūkaniem, paņirgāties, tomēr viņš pretojas šim impulsam: tie sekotu gar valni, neļaudami viņam nokāpt. Tāpēc pie katras novērošanas spraugas viņš pietupstas, lai ne­būtu saredzams.

Pie trešā sargtorņa Sniegavīrs apstājas. Pār vaļņa mūri viņš pamana kaut ko baltu — pelēcīgi baltu, līdzīgu mākonim, — taču tas ir par zemu, lai būtu mākonis. Turklāt tam nav mā­koņa formas. Tas ir tievs kā grīļīga kolonna. Laikam atrodas netālu no piekrastes, pāris jūdžu uz ziemeļiem no kreikeru nometnes. Sākumā viņš nodomā, ka tā ir migla, bet migla ne­ceļas augšup šādā norobežotā stabā, neveļas mutuļos. Vairs nav šaubu — tie ir dūmi.

Kreikeri bieži kurina ugunskuru, taču nekad ne tik lielu, no kura varētu celties tādi dūmi. Tas varētu būt vakardienas vētras darbs, zibens izraisīts ugunsgrēks, ko apslāpējis lietus un kas tagad atsācis gruzdēt. Vai varbūt kreikeri ir pārkāpuši rīkojumu, devušies viņu meklēt un sakūruši signālugunskuru, kas rāda viņam ceļu uz mājām. Tas nav ticami — viņiem ir ci­tāds domāšanas veids —, tomēr, pat ja tā ir, tad viņi ir pama­tīgi novirzījušies no kursa.

Sniegavīrs apēd pusi Triecienstieņa, iedzer ūdeni un dodas tālāk pa valni. Tagad viņš drusku klibo, jo jūt brūci, tomēr ne­var apstāties un to apkopt, jo jāsoļo pēc iespējas ātrāk. Viņam nepieciešama vīruspistole — un ne tikai vilkuņu un cūkanu dēļ. Laiku pa laikam viņš atskatās. Dūmi ir, kur bijuši, viens vienīgs stabs. Nav izplatījušies tālāk. Un turpina celties.

Загрузка...