Oriksa un Kreiks

Gājiens

Stundu soļojis, Sniegavīrs iziet no bijušā parka. Virzās tālāk iekšzemē pa drazu pilnajiem plēbijas bulvāriem, alejām, ceļiem un ielām. Tur ir daudz nelietojamu solārauto, daži satriekušies kopā pa vairākiem un sakrāvušies lūžņu kaudzē, daži izdeguši, daži stāv neskarti, gluži kā atstāti te uz īsu bridi. Tur ir kravas mašīnas un furgoni, degvielšūnu modeļi, arī vecie modeļi ar benzīna un dīzeļ­degvielas dzinējiem, visurgājēji. Pāris divriteņu, pāris motociklu — nav slikta izvēle, ja ņem vērā satiksmes haosu, kas noteikti tur­pinājies dienām ilgi. Ar braucamo, kam tikai divi riteņi, droši vien bija iespējams izlīkumot starp lielākajiem braucamrīkiem, līdz kāds tevi nošauj, uzbrauc tev virsū vai tu nokriti pats.

Reiz šis bijis pa pusei dzīvojamais sektors: pirmajos stāvos ir veikali, kas tagad iztukšoti, augstāk — mazi, pustumši dzī­voklīši. Vairums izkārtņu palikušas savā vietā par spīti tam', ka sacaurumotas ar lodēm. I.ai gan plēbiem bija aizliegts turēt jebkādus ieročus, daudzi bija paglabājuši svina lodes no tiem laikiem, kad vēl nebija vīruspistoļu. Sniegavīram nav izdevies atrast lodes; bet viņam jau nebija arī sarūsējuša, veca ieroča, kam tās varētu derēt.

Lkas, kuras nav izdegušas vai eksplodējušas, stāv jopro­jām, taču pa katru plaisu tajās iekšā spraucas augu valsts. Ar laiku tā saplosīs asfaltu, nogāzis mūrus, pastums malā jumtus. Visur aug kaut kādi vīteņi, nokarājas no palodzēm, rāpjas iekšā pa izsistajiem logiem, augšup pa stieņiem un režģiem. Drīz viss šis rajons būs pārvērties par biezu veģetācijas mudžekli. Ja viņš būtu novilcinājis savu gājienu vēl ilgāk, atceļš kļūtu neiespē­jams. Drīz būs izzudušas visas redzamās pazīmes, kas liecina, ka te reiz dzīvojuši cilvēki.

Bet pieņemsim — tikai pieņemsim, domā Sniegavīrs, — ka viņš nav pēdējais savas sugas pārstāvis. Pieņemsim, ka ir vēl citi. Viņš karsti vēlas, lai tie eksistētu — šie iespējamie atlikumi, kas var būt izdzīvojuši izolētās nišās, nošķirti no pasaules pēc komunikāciju tīkla sabrukšanas, kaut kā noturējušies pie dzī­vības. Mūki tuksneša paslēptuvēs tālu prom no infekcijas; kazu gani kalnos, vienmēr turējušies savrup no ieleju iemītniekiem; nezināmas ciltis džungļos. Izdzīvotāji, kas agri pielāgojušies apstākļiem, nošāvuši visus nācējus, ieslēgušies savos apakš­zemes bunkuros. Kalnieši, vientuļnieki; klejojoši ārprātīgie, ietinušies sargājošās halucinācijās. Nomadu bari, kas staigā pa saviem mūžsenajiem ceļiem.

Kā tas notika? — jautās viņu pēcteči, uzdūrušies pierādī­jumiem, gruvešiem. Sagruvušajiem pierādījumiem. Kas to visu uzcēla? Kas tur dzīvoja? Kas to sagrāva? Tadžmahals, Luvra, piramīdas, Empire State Building — tas, ko viņš redzējis pa TV, vecās grāmatās, pastkartēs, Asinīs un rozēs. Iztēlojies, ka tos ieraugi trijās dimensijās, īstajā lielumā, bez sagatavošanās, — tu pārbītos, aizbēgtu un pēc tam meklētu izskaidrojumu. Sā­kumā viņi vainos milžus vai dievus, bet agrāk vai vēlāk gribēs uzzināt patiesību. Tāpat kā Sniegavlram, viņiem būs ziņkārīgas pērtiķu smadzenes.

Varbūt viņi sacīs: Tas viss nav īsts. Tā ir fantasmagorija. To visu uzbūvējuši sapņi, bet tagad, kad neviens šos sapņus vairs nesapņo, tas sakrīt drupās.

"Diskusijas labad pieņemsim," kādu vakaru ierunājās Kreiks, "ka tā civilizācija, ko mēs pazīstam, tiek iznīcināta. Gribi popkornu?"

"Vai tas sviests ir īsts?" Džimijs jautāja.

"Votsona-Krika institūtā ir tikai tas labākais," Kreiks no­teica. "Ja viss būtu nolīdzināts līdz ar zemi, to vairs nemūžam nebūtu iespējams uzbūvēt no jauna."

"Kāpēc? Sāls tev ir?"

"Tāpēc, ka visas pieejamās metālu rūdas jau ir izraktas," Kreiks atbildēja. "Un bez tām nevar būt ne dzelzs laikmeta, ne bronzas laikmeta, ne tērauda laikmeta, ne visa pārējā. Metāli gan ir dziļāk zemē, taču būtu iznīcināta augstā līmeņa tehnika, kura mums nepieciešama, lai tiktu tiem klāt."

"To varētu samontēt no jauna," Džimijs iebilda, košļā­dams popkornu. Tik labu popkornu viņš nebija ēdis briesmīgi sen. "Instrukcijas tak viņiem vēl būtu."

"Nebūtu vis. Tas nav tik vienkārši kā ritenis, tagad viss ir pārāk sarežģīti. Pieņemsim, ka instrukcijas būtu palikušas, pie­ņemsim, ka būtu izdzīvojuši cilvēki, kam pietiktu zināšanu, lai šīs instrukcijas izprastu. Tādu cilvēku būtu maz, viņus šķirtu attālumi, un viņiem nebūtu darbarīku. Atceries, arī elektrības nebūtu. Un, kad nomirtu šie cilvēki, pienāktu beigas visam. Vi­ņiem nepaliktu ne mācekļu, ne pēcteču. Gribi alu?"

"Tas ir auksts?"

"Nevajag neko vairāk," Kreiks sacīja, "kā vien iznīcināt vienu paaudzi. Vienu paaudzi jebkam. Kukaiņiem, kokiem, mikrobiem, zinātniekiem, franciski runājošiem, jebkam. Ja pārrauj laika saikni starp divām blakusesošām paaudzēm, spēle ir beigusies uz mūžiem."

"Ja jau runājam par spēlēm," Džimijs sacīja, "tad tagad ir tavs gājiens."

Tagad Sniegavirs soļo kā pa šķēršļu joslu: vairākās vietās ir bijis jāmeklē apkārtceļš. Patlaban viņš atrodas šaurā sānieliņā, kas aizaugusi ar vīteņiem; tie karājas ielai pāri no jumta uz jumtu. Pa šī zaļā klājiena spraugām viņš redz dažus maitu ērgļus, kas dīki riņķo debesīs. Arī tie redz viņu, acis tiem kā desmit palielināmie stikli, šitie spēj saskaitīt, cik sīknaudas tev kabatā. Par maitu ērgļiem viņš šo to zina. "Vēl ne!" viņš tiem uzsauc.

Bet kādēļ sagādāt tiem vilšanos? Ja viņš pakluptu un kristu, savainotos, zaudētu samaņu un pēc tam viņam uzbruktu vilkuņi vai cūkani, vai tas būtu no svara vēl kādam citam, nevis tikai viņam vienam? Kreikeri brīnišķīgi tiek galā, tiem viņš vairs nav vajadzīgs. Kādu laiciņu brīnīsies, kur viņš palicis, taču iz­skaidrojumu jau ir sniedzis viņš pats: aizgājis, lai būtu kopā ar Kreiku. Viņš kļūs par otršķirīgu aktieri viņu mitoloģijā, kāda nu tā ir, par tādu kā demiurga dublieri. Viņu atcerēsies aplami. Par viņu nesēros.

Saule kāpj augstāk, tās stari kveldē stiprāk. Mazliet reibst galva. Blakus tai vietai, kur atbalstījusies viņa pēda, prom aiz­lokās resna stīga, šaudīdama šķelto mēli. Jāsoļo piesardzīgāk. Vai kādas no šīm čūskām ir indīgas? Vai tai garajai astei, uz kuras viņš gandrīz uzkāpa, priekšā nebija mazs, spalvains ķermenītis? Skaidri viņš nesaredzēja. Taču cer, ka tā nav bijis. Runāja gan, ka visas žurskas esot iznīcinātas, bet pietiktu taču jau ar vienu pāri. Ar vienu pāri — ar žursku Ādamu un Ievu — un ar vienu nenovīdīgu ķerto, kas pavēlētu tām iet un vairoties un pats tīksminātos, iztēlodamies, kā šie radījumi lokās aug­šup pa notekcaurulēm. Žurkas ar garu, zaļu, zvīņainu asti un klaburčūskas zobiem. Sniegavīrs nolemj par to nedomāt.

Viņš sāk dungot, lai prāts kļūtu priecīgāks. Kas tā par dziesmiņu? Ziemas brīnumzeme. Agrāk katros Ziemassvētkos to mēdza nebeidzami skandināt tirdzniecības centros, vēl ilgi pēc pēdējās reizes, kad snid/.is. Kaut kāda dziesmele par to, kādus jokus var izspēlēt ar sniegavīru, pirms tas izkūst.

Varbūt viņš tomēr nav Sniega cilvēks. Varbūt viņš ir īstais sniegavīrs, smaidošs dumiķis, uzmeistarots joka pēc, izpriecas labad notriekts gar zemi, olu smaids un burkāna deguns aicināt aicina ņirgāties un zākāties. Varbūt tieši tas patiesībā ir viņš, pēdējais Hotnu sapiens — balta ilūzija par cilvēku, šodien vēl ir, rīt vairs nav, tik viegli apgāžams, atstājams, lai izkūst saulē, lai dilst dildams, līdz pārvēršas par ūdeni un aiztek pavisam. Tieši tā kā patlaban Sniegavīrs. Viņš apstājas, norauš sviedrus no se­jas, izdzer puspudcli ūdens. Un cer, ka drīz dabūs vēl.

Tālāk nami kļūst retāki un pagaist. Sākas autostāvvietas un noliktavas, pēc tam — dzeloņstieples, kas novilktas starp cementa stabiem, rūpīgi darināti vārti izkrituši no eņģēm. Te beidzas apdzīvotie rajoni, plēbu pilsētas nomale, un sākas Teri­torijas zeme. Šautrvilcienam, kas joņo pa slēgtu tuneli, te ir pē­dējā stacija, visa vienos krāsainos ķeburos. Nekāda riska, pauž šīs krāsas. Tikai bērnu izpriecas.

Tomēr šis ir bīstamais posms. Ceļā līdz šejienei Sniegavīram allaž ir bijis kaut kas, kur uzrāpties, uzrausties vai aiz kā paslēp­ties, ja draudētu uzbrukums no flanga, bet tagad sākas klajums bez kāda patvēruma, ar pavisam nedaudzām vertikālēm. Viņš pār­velk palagu pār beisbola cepurīti, lai pasargātos no saules svelmes, satuntuļojas kā arābs un slāj uz priekšu, paātrinādams gaitu, cik vien jaudā. Viņš zina, ka apsvils pat caur palagu, ja ilgi paliks šeit: atliek cerēt vienīgi uz ātrumu. Patvērums jāsameklē līdz dienasvidum, kad asfalts nokaitis tik karsts, ka pa to nevarēs staigāt.

Nu viņš ir sasniedzis Teritorijas. Paiet garām pagriezienam uz KrioĢēniju — vienu no mazākajām filiālēm; žēl, ka viņš nav varējis pārvērsties par mušu un no sienas noskatīties, kā nodziest gaisma un tumsā sāk kust divi tūkstoši sasaldētu miljonāru galvu, kas gaidījušas augšāmcelšanos. Tālāk ir ĢēnijRūķi, talismana troļļa galva ar smailajām ausīm te ienirst milzu mēģenē, te iznirst no tās. Viņš ievēro, ka neons deg: tātad solārais tīkls vēl darbojas, lai gan ne ideāli. Šīm reklāmām bija paredzēts iedegties tikai naktī.

Un visbeidzot — AtjaunFsme. Kur viņš pieļāvis tik daudz kļūdu, kur tik daudz ko pārpratis, kur devies savā pēdējā iz­priecas braucienā. Lielāka par OrgānSIA Fermām, lielāka par VeselViedu. Vislielākā.

Viņš paiet garām pirmajam nožogojumam ar sabojātiem tālskatiem un saplīsušiem starmešiem, pēc tam kontrolpun­ktam. Sargs guļ durvīs, pa pusei iekšā, pa pusei ārā. Sniegavīru ne pārāk pārsteidz tas, ka sargam nav galvas; krīzes laikos emocijas sit augstu vilni. Viņš pārbauda, vai tam zellim gadī­jumā nav palikusi vīruspistole, bet nekā.

Tālāk plešas neapbūvēta zemes strēle. Neitrālā josla, kā to mēdza dēvēt Kreiks. Koku tur nav: aizvākts viss, aiz kā būtu iespējams paslēpties, teritorija sadalīta kvadrātos, kas apgādāti ar siltuma un kustības sensoriem. Rēgainā līdzība ar šaha dēlīti jau izzudusi; pa visu klajo lauku gluži kā ūsas augšup stīdz, nezāles. Sniegavīrs dažas minūtes cītīgi vēro lauku, tomēr tur nekustas itin nekas, vienīgi tumšu putnu bars plūcas ap kādu priekšmetu uz zemes. Tad viņš dodas uz priekšu.

Nu viņš tiešām tuvojas. Pa šo ceļu izkaisītas mantas, ko ļaudis droši vien nosvieduši bēgot, — gluži kā dārgumu mek­lēšanas spēle, tikai pretējā virzienā. Ceļasoma, mugursoma, no kuras izvēlušās drēbes un greznumnieciņi; atvēries nesesers, kā apmaldījusies tam līdzās sārta zobu suka. Rokassprādze; sie­vietes matu rota tauriņa formā; piezīmju grāmatiņa ar izmir­kušām lapām, nesalasāmu rokrakstu.

Sākumā bēgļi acīmredzot lolojuši cerības. Acīmredzot do­mājuši, ka šīs lietas noderēs vēlāk. Bet pēc tam pārdomājuši un pametuši visu.