Oriksa un Kreiks

Putna sauciens

Oriksa teica, ka neatceroties braucienu no ciemata uz pil­sētu, toties atcerējās dažus notikumus. Tie bija kā gleznas pie sienas, uz tukša apmetuma fona. Tie bija kā ieskatīšanās sve­šos logos. Tie bija kā sapņi.

Vīrietis ar pulksteni paziņoja, ka viņu saucot par tēvoci Enu un ka bērniem vajagot saukt viņu tieši tā, citādi būšot ļoti lielas nepatikšanas.

"Vai tas En bija vārds vai iniciālis — kā N?" Džimijs jautāja.

"Nezinu," Oriksa atbildēja.

"Vai tu kādreiz redzēji to rakstiskā veidā?"

"Neviens mūsu ciematā neprata lasīt," Oriksa sacīja. "Še, Džimij! Atver muti. Atdošu tev pēdējo gabaliņu."

Atceroties Sniegavīrs gandrīz spēj atkal to sagaršot. Picu, pēc tam Oriksas pirkstus savā mutē.

Pēc tam kokakolas bundžu, kas aizripoja pa grīdu. Pēc tam prieku, kas sagrāba visu viņa auguma žņaudzējčūskas tvērienā.

Ak, zagtie, slepenie pikniki! Ak, saldā bauda! Ak, skaidrā atmiņa, ak, dzidrās sāpes! Ak, bezgalīgā nakts.

Tas vīrietis — Oriksa turpināja vēlāk tajā pašā vai citā naktī — tas vīrietis teica, ka kopš šī brīža esot viņu tēvocis.

Tagad, kad ciemats bija nozudis skatienam, viņš vairs tik daudz nesmaidīja. Esot jāiet ļoti ātri, viņš sacīja, jo mežs visapkārt esot pilns ar plēsīgiem zvēriem, kam acis sarkanas un zobi gari un asi, un, ja viņi tagad ieskriešot mežā vai soļošot pārāk lēni, šie zvēri atnākšot un saplosīšot viņus gabalos. Oriksa izbijās un gribēja turēties pie rokas brālim, taču tas nebija iespējams.

"Vai tur bija tīģeri?" Džimijs jautāja.

Oriksa noliedzoši papurināja galvu. Nekādu tīģeru.

"Tad kādi zvēri tur bija?" Džimijs gribēja zināt. Tādējādi viņš cerēja iegūt kādas norādes par notikuma vietu. Varētu ieskatīties areālu kartē, tas varbūt palīdzētu.

"Tiem nebija nosaukumu," Oriksa atbildēja, "bet es zi­nāju, kas tie ir."

Sākumā viņi rindā gāja pa dubļaino ceļu, pa to pusi, kura augstāka, un uzmanījās no čūskām. Pa priekšu soļoja vīrs ar šauteni, tad tēvocis Ens, tad brālis, tad divi citi pārdotie bērni — abas meitenes, abas vecākas, — un pēc tam Oriksa. Beigās gāja otrais ar šauteni. Viņi apstājās, lai paēstu pusdienas — aukstus rīsus, ko līdzi iedevuši cicmatnieki, — un tad soļoja atkal. Kad viņi nonāca pie upes, viens bruņotais pārnesa Oriksu tai pāri. Viņš teica, Oriksa esot tik smaga, ka laikam vajadzēšot iemest viņu ūdenī un tur viņu apēdīšot zivis, taču tas bija joks. Viņš oda pēc sasvīdušām drānām, dūmiem un kaut kāda parfīma vai eļļas, kas bija ieziesta matos. Ūdens sniedzās viņam līdz ceļiem.

Pēc tam saule sāka spīdēt slīpi, taisni viņai acīs — tātad viņi acīmredzot gājuši uz rietumiem, nodomāja Džimijs, — un viņa galīgi apgura.

Saulei laižoties arvien zemāk, sāka dziedāt un sasaukties putni, neredzami, paslēpušies meža zaros un vīteņos: aizsma­kuši ķērcieni un svilpieni, četras skaidras skaņas cita pēc citas, kā zvans. Tie bija tie paši putni, kas šādi sasaucās allaž, kad tuvojās tumsa, un arī rītausmā pirms saullēkta, un šīs skaņas

Oriksu mierināja. Putnu balsis bija pazīstamas, daļa no tā, kas viņai tuvs. Viņa iztēlojās, ka viens no tiem — tas, kam balss kā zvans, — ir viņas mātes gars, putna veidolā atsūtīts viņu sargāt, un ka tas saka: Tu atgriezīsies.

Tajā ciematā, viņa stāstīja Džimijam, daži cilvēki prata šādi aizsūtīt prom savu garu jau tad, kad vēl nebija miruši. Tas bija labi zināms. To varēja apgūt, vecās sievas varēja to iemā­cīt, un tad cilvēks ieguva spēju aizlidot uz jebkuru vietu, ierau­dzīt, kas gaidāms nākotnē, nest vēstis un rādīties citiem sapņos.

Putns sauca un sauca un tad apklusa. Pēc tam strauji norie­tēja saule un kļuva tumšs. Tonakt viņi gulēja kādā šķūnī. Iespējams, tā bija lopu kūts; vismaz tā tur oda. Čurāt vajadzēja krūmos, visiem rindā, viens vīrs ar šauteni stāvēja sardzē. Vī­rieši ārpusē sakūra ugunskuru, smējās un sarunājās, un iekšā ieplūda dūmi, bet Oriksai tas netraucēja, jo viņa jau bija aiz­migusi. Vai viņi gulējuši uz zemes, guļamtīklos vai uz lāviņām, jautāja Džimijs, bet viņa atteica, ka tas neesot svarīgi. Brālis bija viņai līdzās. Agrāk viņš nebija pievērsis māsai nekādu lielo uzmanību, bet tagad vēlējās atrasties viņas tuvumā.

Nākamajā rītā, nosoļojuši vēl gabalu, viņi nonāca tur, kur bija atstāta tēvoča Ena automašīna — dažu vīru apsardzībā mazā ciematiņā: vēl mazākā par viņējo un netīrākā. Pa durvīm uz viņiem skatījās sievietes un bērni, bet nesmaidīja. Viena sieviete pacēla roku žestā, kas atvaira ļauno.

Tēvocis Ens pārliecinājās, vai no mašīnas nekas nav pa'zudis, samaksāja vīriem un lika bērniem kāpt iekšā. Oriksa vēl nekad nebija sēdējusi mašīnā, un viņai nepatika smaka. Tas bija nevis solārauto, bet gan benzīna vāģis, turklāt ne sevišķi jauns. Viens vīrietis apsēdās pie stūres, tēvocis Ens viņam bla­kus; otrais vīrietis sēdēja aizmugurē, viņam līdzās saspiedās visi četri bērni. Tēvocis Ens bija sliktā omā un piekodināja, lai bērni neuzdod jautājumus. Ceļš bija grambains, mašīnā valdīja karstums. Oriksa juta nelabumu un nodomāja, ka būs jāvemj, taču tad iesnaudās.

Viņi acīmredzot bija braukuši ilgi; apstājās tikai tad, kad at­kal bija nakts. Tēvocis F.ns un vīrietis, kas bija sēdējis priekšā, iegāja kādā zemā ēkā, varbūt viesnīcā; otrais vīrietis izstiepās priekšējā sēdeklī un drīz sāka krākt. Bērni gulēja mašīnas aiz­mugurē, kā nu varēdami. Aizmugures durtiņas bija aizslēgtas: lai tiktu ārā no mašīnas, viņiem būtu jārāpjas pāri svešajam vīram, un to darīt bija bail, jo tad tas nodomātu, ka viņi grib aizbēgt. Pa nakti kāds saslapināja bikses, Oriksa to saoda, taču vainīgā nebija viņa. No rīta visi barā tika aizvesti aiz ēkas, kur atradās vaļēja ateja. Pie tās stāvēja cūka un noskatījās, kamēr viņi tupēja.

Vairākas stundas kratījušies pa bedraino ceļu, viņi nobrem­zēja pie barjeras ar vārtiem, ko apsargāja divi zaldāti. Tēvocis Ens pateica zaldātiem, ka šie bērni esot viņa māsasmeitas un māsasdēli: viņu māte esot nomirusi, un nu viņš vedot bērnus uz savu māju, pie savas ģimenes. Viņš atkal smaidīja.

"Jums nu gan ir pulka radubērnu," smīnēdams noteica viens no zaldātiem.

"Tāda nu man tā nelaime," tēvocis Ens sacīja.

"Un visiem apmirst mātes."

"Tāda ir tā skumjā patiesība."

"Diez vai mēs varam jums ticēt," tāpat smīnēdams, teica otrais zaldāts.

"Tad skatieties," sacīja tēvocis Ens un izvilka no mašīnas Oriksu. "Kā mani sauc?" viņš smaidot noprasīja, pieliecies vi­ņai tuvu klāt.

"Tēvocis Ens," viņa atbildēja. Abi zaldāti iesmējās, tēvocis Ens viņiem piebalsoja. Paplikšķināja Oriksai pa plecu, aizsūtīja atpakaļ uz mašīnu, sarokojās ar zaldātiem, iepriekš iebāzis roku sev kabatā, un pēc tam zaldāti atvēra vārtus. Līdzko auto­mašīna atkal ripoja pa ceļu, tēvocis Ens iedeva Oriksai cietu konfekti, kas izskatījās pēc maza citroniņa. Viņa brīdi to sū­kāja un tad izņēma no mutes, lai noglabātu vēlākam. Kabatu nebija, un viņa turēja to lipīgajos pirkstos. Tonakt viņa mieri­nāja sevi, laizīdama sev roku.

Bērni raudāja visu nakti, bet ne skaļi. Raudāja pie sevis. Viņiem bija bail: viņi nezināja, uz kurieni brauc, un bija aiz­vesti projām no visa, ko pazina. Turklāt, sacīja Oriksa, viņiem vairs nebija mīlestības, ja pieņem, ka tāda vispār bijusi. Taču viņiem bija naudas vērtība: citiem viņi nozīmēja peļņu skaidrā naudā. To viņi acīmredzot juta — juta, ka ir kaut ko vērti.

Protams (sacīja Oriksa), naudas vērtība nespēja aizstāt mī­lestību. Katram bērnam, katram cilvēkam vajag mīlestību. Viņa pati labprātāk būtu izvēlējusies savas mātes mīlestību — to, kurai vēl arvien ticēja, to, kas putna veidolā bija sekojusi viņai caur džungļiem, lai viņa pārāk stipri nebaidītos un nejustos vientuļa, — taču uz mīlestību nevarēja paļauties, tā nāca un pēc tam aizgāja, tāpēc laba bija arī naudas vērtība, jo tad vis­maz tie, kas grib gūt no tevis peļņu, gādā, lai tu dabū pietie­kami daudz ēdamā un neciet pārāk smagi. Turklāt bija daudz tādu, kuriem nav nedz mīlestības, nedz naudas vērtības, un, ja tev pieder viena no abām, tas ir labāk nekā tad, ja nav ne vie­nas, ne otras.