Oriksa un Kreiks

Grauzdiņš

Sniegavīrs, ietinies noskrandušajā palagā, sakumpis sēd koku pavēni, kur zāle, vīķi un mētras iekūst smiltīs. Tagad, kad kļuvis vēsāks, viņš vairs nejūtas tik nomākts. Un viņam gribas ēst. Izsalkumam nudien ir viena laba īpašība: tas vismaz ļauj sajust, ka esi vēl dzīvs.

Viegls vējiņš sašūpo lapotni virs galvas; čirkst un sisina kukaiņi; rietošās saules sarkanā blāzma ūdenī apmirdz torņu blokus, šur tur izgaismodama pa nesaplēstai rūtij, itin kā vie­tumis būtu iedegtas lampas. Vairākām no šīm ēkām reiz bijuši jumta dārzi, un tagad to virsotni rotā pārauguši krūmāji. Uz to pusi pār debesīm traucas simtiem putnu, steigdamies uz ligzdām. Ibisi? Gārņi? Tie melnie ir jūras kraukļi, to viņš zina skaidri. Ķērkdami un ķīvēdamies tie nolaižas satumsušajās lapotnēs. Ja kādreiz savajadzēsies gvano, Sniegavīrs zinās, kur to atrast.

Pār klajumu no dienvidu puses ļepato trusis, palec, ieklausās, apstājas, lai ar milzīgajiem zobiem pagrauztu zāli. Mijkrēslī tas spīd ar zaļganu gaismu, kādā senā eksperimentā nočieptu no dziļjūru medūzas iridicītiern. Puskrēslā trusis izskatās maigs un gandrīz caurspīdīgs kā turku saldumu gabaliņš; it kā tā ka­žociņu varētu nosūkāt kā cukuru. Fosforescējoši zaļi truši bija jau Sniegavīra bērnībā, tiesa — ne tik lieli, vēl neizbēguši no būriem, nesajaukušies ar vietējo populāciju un nekļuvuši par traucēkli.

Šis nebaidās no Sniegavīra, lai gan ir iedvesis viņam gaļēdāja kāri: gribas nosist trusi ar akmeni, kailām rokām saplo­sīt to un sagrūst sev mutē ar visu kažoku. Taču truši pieder Oriksas Bērniem un ir svēti Oriksai pašai, un aizvainot sie­vietes nebūtu labi.

Pats vainīgs. Laikam bija sadzēries, kad izstrādāja likumus. Trušus būtu vajadzējis atstāt ēdamus, vismaz ēdamus viņam pašam, taču to vairs nav iespējams mainīt. Viņš gandrīz vai dzird, kā Oriksa smejas par viņu — iecietīgā, drusku (aunā priekā.

Oriksas Bērni, Kreika Bērni. Viņam bija kaut kas jāizdomā. Stāsti mierīgi, vienkārši, nestomies: šo lietpratīgo padomu ad­vokāti deva noziedzniekiem uz apsūdzēto sola. Kreika Bērnu kaulus Kreiks darināja no liedaga koraļļiem, bet miesu — no mango augļa. Oriksas Bērni izšķīlās no olas, no milzīgas olas, kuru izdēja Oriksa pati. Pavisam viņa izdēja divas olas: vienu pilnu ar dzīvniekiem, putniem un zivīm, otru — pilnu ar vār­diem. Bet vārdu ola pār šķilās pirmā, Kreika Bērni tad jau bija radīti un apēda visus vārdus, jo bija izsalkuši, un vārdu vairs nebija palicis, kad pāršķīlās otrā ola. Un tāpēc dzīvnieki ne­prot runāt.

Iekšējā konsekvence ir tas labākais. To Sniegavīrs ir ap­guvis jau agrāk, kad melošana padevās grūtāk. Tagad, pat pie­ķerts sīkās pretrunās, viņš māk tās pamatot, jo šie cilvēki viņam tic. Viņš ir palicis vienīgais, kurš vēl pazinis Kreiku per­soniski, tāpēc var droši apgalvot, ka pārzina iekšējās norises. Viņam virs galvas pland neredzamais Kreikisma, Kreikiskuma, Kreikības karogs, svētīdams katru viņa rīcību.

Parādās pirmā zvaigzne. "Maza, spoža zvaigznīte," viņš noņurd. Kaut kāda pamatskolas skolotāja. Sallija ar lielo pa­kaļu. Tagad cieši aizmiedziet acis. Ciešāk! Pavisam cieši! Tā! Vai redzat burvju zvaigznīti? Tagad mēs visi vēlēsimies to, ko gribam vairāk par visu, visu pasaulē. Bet — kušš! — nevienam to neizpaudiet, citādi vēlēšanās nepiepildīsies!

Sniegavīrs sparīgi aizmiedz acis, aizspiež tās ar dūrēm, sa­žņaudz visu seju. Jā, burvju zvaigzne ir klāt: tā ir zila. "Zvaigznīt, mani ieraugi," viņš saka. "To, ko vēlos, izpildi."

Gaidi ar maisu.

"O Sniegavīr, kāpēc tu runā ar neko?" atskan kāda balss. Sniegavīrs atver acis: teju vai rokas stiepiena attālumā stāv trīs no lielākajiem bērniem un ar interesi lūkojas viņā. Laikam piezagušies klāt pustumsā.

"Es runāju ar Kreiku," viņš atbild.

"Bet ar Kreiku tu taču runā caur savu spīdīgo lietiņu! Vai tā salūzusi?"

Sniegavīrs paceļ kreiso roku, rāda pulksteni. "Ar to es klausos Kreikā. Runāšana ir kas cits."

"Kāpēc tu runā ar viņu par zvaigznēm? Ko ru saki Kreikam, o Sniegavīr?"

Tiešām, ko? — Sniegavīrs nodomā. Saskarsmē ar iezemiešu tautām, vēstī grāmata viņa galvā — šoreiz modernāka grāmata, sarakstīta divdesmitā gadsimta nogalē, balss pieder pašapzinī­gai sievietei, — jācenšas cienīt to tradīcijas, paskaidrojumi jā­sniedz vienkāršoti, lai būtu saprotami iezemiešu priekšstatu sistēmas ietvaros. Kaut kāda nopietna palīdzības darbiniece haki krāsas džungļu tērpā, kam padusēs ventilācijas caurumiņi un visriņķī simt kabatu. Augstprātīgā, paštaisnā govs, iedomā­jas, ka zina atbildi uz visiem jautājumiem. Tādas meičas viņš ir pazinis koledžā. Ja šitā atrastos te, tad būtu spiesta ieraudzīt iezemiešus pavisam citādā gaismā.

"Es viņam sacīju," Sniegavīrs attrauc, "ka jūs uzdodat pā­rāk daudz jautājumu." Viņš pieliek pulksteni pie auss. "Un viņš man saka — ja jūs neizbeigsiet, tad tiksiet pārvērsti par grauzdiņiem."

"Lūdzu, o Sniegavīr, kas ir grauzdiņi?"

Arkai kļūda, Sniegavīrs nodomā. Ir jāvairās no neizpro­tamām metaforām. "Grauzdiņš," viņš saka, "ir kaut kas ļoti, ļoti slikts. Tik slikts, ka es nemaz nespēju to aprakstīt. Un tagad jums laiks gulēt. Ejiet prom."

"Kas ir grauzdiņš?" Sniegavīrs jautā pats sev, kad bērni aizskrējuši. Grauzdiņu gatavo no maizes… Kas ir maize? Maizi gatavo no miltiem… Kas ir milti? So da[u izlaidīsim, tā ir pārāk sarežģīta. Maize ir ēdamais, gatavots no sasmalcināta auga, pēc formas līdzīgs akmenim. To cep… Lūdzu, kādēļ to cep? Kāpēc vienkārši neēd to augu? Tā, šo daļu liksim mierā… Klausieties uzmanīgP. To izcep, tad sagriež šķēlēs, šķēli ieliek grauzdētajā, tā ir tāda metāla kastīte, ko sakarsē elektrība… Kas ir elektrība? Par to jūs nelauziet galvu. Kamēr šķēle ir grauzdētājā, paņem sviestu — sviests ir tādi dzelteni tauki, tai­sīti no tā, kas rodas piena dziedzeros go… lai nu paliek sviests. Tātad grauzdētājs samelnina maizes šķēli no abām pusēm, laukā nāk dūmi, un tad šis "grauzdētājs " izšauj šķēli gaisā un tā nokrīt uz grīdas…

"Tas neder," Sniegavīrs saka. "Sāksim no sākuma." Grauz­diņš bija bezjēdzīgs viduslaiku izgudrojums. Grauzdiņš bija spī­dzināšanas paņēmiens, kas lika cilvēkiem verbālā formā atvemt visus grēkus un noziegumus, ko viņi pastrādājuši iepriekšējā dzīvē. Grauzdiņš bija rituāla priekšmets, ko ēda fetišisti, ticē­dami, ka tas vairos viņu kinētisko un seksuālo spēju. Grauzdiņu nav iespējams izskaidrot ne ar kādiem racionāliem līdzekļiem.

Grauzdiņš esmu es.

Es esmu grauzdiņš.