Oriksa un Kreiks

Rozes

Lielpilsēta bija haoss, pilna ar ļaudīm, mašīnām, troksni, sliktām smakām un valodu, kuru grūti saprast. Četrus jaunos bērnus tas viss sākumā šokēja, it kā viņi būtu iemesti katlā ar karstu ūdeni — it kā pilsēta sagādātu fiziskas sāpes. Taču tēvo­cim Enam bija pieredze: pret jaunajiem bērniem viņš izturējās kā pret kaķiem, deva laiku pierast pie apkārtnes. Iemitināja mazā istabiņā trīsstāvu namā, trešajā stāvā, ar aizrestotu logu, pa kuru varēja skatīties, bet ne izkāpt, un pēc tam sāka pamazām vest viņus ārā, sākumā īsās pastaigās, ne ilgākās par stundu. Istabā jau dzīvoja pieci bērni, tāpēc tagad tā bija pārpildīta; tomēr vietas pietika, lai vakaros izklātu pa plānam matracītim, kur katram gulēt, un tad visu grīdu aizpildīja matrači un bērni, bet pa dienu guļvietas saritināja. Matrači bija nolietoti, traipaini un oda pēc urīna; taču akurāti tos saritināt — tas bija pirmais, ko jaunajiem bērniem lika iemācīties.

No tiem otrajiem, pieredzējušiem bērniem viņi uzzināja ko vairāk. Vispirms to, ka tēvocis Ens viņus pastāvīgi novēros, pat tad, kad liksies, ka pilsētā viņi atstāti vieni. Viņš vienmēr zinās, kur bērni atrodas: viņam vajag tikai pielikt pie auss savu spīdīgo pulksteni, un tas visu izstāstīs, jo tajā mīt sīka balstiņa, kas visu zina. Tas radīja drošības sajūtu, jo tādā gadījumā nevienam citam netiks ļauts darīt bērniem pāri. Taču tēvocis Ens redzēs tevi arī tad, ja tu nestrādāsi pietiekami cītīgi vai mēģināsi aizbēgt, vai paturēsi sev daļu no naudas, ko dos tūristi. Tad tu saņemsi sodu. Tēvoča Ena vīri tevi piekaus, un tev paliks zilumi. Viņi var tevi arī svilināt. Daži bērni apgal­voja, ka ir pārcietuši tādus sodus, un lepojās ar to: viņiem bija rētas. Ja tu pietiekami bieži darīsi to, kas ir aizliegts, — slin­kosi, zagsi, bēgsi, — tevi pārdos kādam daudz sliktākam par tēvoci Enu, — tā stāstīja. Vai varbūt nogalinās un izmetīs at­kritumu kaudzē, un neviens par to nebēdās, jo neviens nezinās, kur tu esi.

Oriksa teica, ka tēvocis Ens tiešām bijis sava amata meis­tars, jo bērni taču tic citu bērnu stāstiem par soda veidiem daudz vairāk, nekā ticētu pieaugušajiem. Pieaugušie draud, bet savus draudus neizpilda, toties bērni stāsta par to, kas notiks. Vai par to, no kā baidās, ka tas varētu notikt. Vai par to, kas jau noticis ar viņiem vai ar citiem bērniem, kurus viņi pazinuši.

Nedēļu pēc tam, kad Oriksa ar brāli ieradās matraču istabā, trīs vecākie bērni tika aizvesti prom. Tie braukšot uz citu valsti, sacīja tēvocis Ens. To valsti saucot par Sanfrancisko. Vai tas tāpēc, ka viņi slikti uzvedušies? Nē, tēvocis Ens atbildēja, tas esot atalgojums par labu uzvedību. Tur reiz varot nonākt visi, kas ir paklausīgi un čakli. Oriksa negribēja nonākt nekur citur kā vien atpakaļ mājās, taču "māju" tēls pamazām aizmiglojās. Viņa joprojām dzirdēja, kā mātes gars sauc: Tu at­griezīsies, — taču šī balss kļuva arvien vārāka un neskaidrāka. Tā līdzinājās ne vairs zvanam, bet gan čukstam. Tas tagad drī­zāk bija jautājums, nevis apgalvojums; jautājums bez atbildes.

Oriksa kopā ar brāli un divām pārējām jaunpienācējām tika aizvesta paskatīties, kā vairāk pieredzējušie bērni pārdod puķes. Tās bija rozes, sarkanas, baltas un sārtas; rīta agrumā tās tika iegādātas puķu tirgū. No kātiem bija novākti ērkšķi, lai rozes varētu pasniegt no rokas rokā nesaduroties. Vajadzēja grozīties ap greznāko viesnīcu ieejām — labas vietas bija arī bankas, kur var iemainīt ārzemju naudu, un dārgie veikali — un uzmanīt, vai nenāk policists. Ja policists tuvojās vai sāka cieši blenzt, vajadzēja steigšus iet prom pretējā virzienā. Pārdot puķes tūristiem drīkstēja tikai ar oficiālu atļauju, un tādas at­ļaujas maksāja pārāk dārgi. Tomēr neesot par ko uztraukties, sacīja tēvocis lins: policistiem viss esot zināms, viņiem tikai esot jāizliekas, ka viņi nezina neko.

Ieraugot ārzemnieku, it sevišķi kopā ar ārzemnieci, vaja­dzēja steigties klāt, sniegt pretī rozes un smaidīt. Nedrīkstēja lūrēt virsū vai smieties par viņu ērmīgajiem ārzemju matiem un acīm ūdens krāsā. Ja viņi paņēma vienu puķi un prasīja, cik maksā, vajadzēja smaidīt vēl platāk un pacelt roku. Ja viņi sāka runāt un uzdot jautājumus, vajadzēja tēlot, ka nesaproti. Tas bija viegli. Ārzemnieki vienmēr iedeva vairāk — dažreiz daudz vairāk — par puķes īsto vērtību.

Nauda bija jāieliek maisiņā, kas iekārts zem drēbēm; tas tāpēc, lai pasargātu to no kabatzagļiem un nejaušiem ielas zeņķiem, tiem nabadziņiem, kuriem nav tēvoča Ena, kas par viņiem rūpētos. Ja kāds — īpaši jau vīrietis — mēģināja satvert tevi aiz rokas un kaut kur vest, roku vajadzēja izbrīvēt. Ja viņš turēja pārāk cieši, vajadzēja apsēsties. Tas bija signāls, pēc kura ierastos kāds no tēvoča Ena vīriem vai tēvocis Ens pats. Neparko nedrīkstēja kāpt mašīnā vai iet iekšā viesnīcā. Ja kāds vīrietis to pieprasīja, par to pēc iespējas ātrāk vajadzēja pazi­ņot tēvocim Enam.

Tēvocis Ens bija devis Oriksai jaunu vārdu. Jaunus vārdus viņš deva visiem bērniem. Viņiem bija likts aizmirst vecos, un drīz viņi tos tiešām aizmirsa. Oriksa tagad bija Susū. Rožu pārdošana viņai sekmējās labi. Viņa bija tik maza un trausla, ar tik skaidriem 4.111 dzidriem vaibstiem. Viņai tika iedota pā­rāk liela kleita, un tajā viņa izskatījās pēc eņģelim līdzīgas lelles. Pārējie bērni viņu lutināja, jo viņa bija vismaziņākā. Naktīs viņi pārmaiņus gulēja viņai blakus; viņa pārgāja no vie­nām rokām citās.

Kurš gan spēja viņai pretoties? Tikai retais ārzemnieks. Viņas smaids bija pati pilnība — ne vīzdegunīgs vai agresīvs, bet tramīgs, bikls, kā bērnam, kurš neko neuzskata par paš­saprotamu. Smaids bez nelabvēlības: tajā nemanīja ne ļauna prāta, ne skaudības, tajā bija vienīgi izjustas pateicības solī­jums. "Burvīgi," murmināja ārzemju dāmas, un viņu pavadoņi nopirka rozi un sniedza to dāmai, tādējādi kļūstot burvīgi arī paši; un Oriksa ielaida monētas maisiņā uz krūtīm zem kleitas un jutās drošībā vēl vienu dienu, jo savu tiesu bija iztirgojusi.

Toties brālis ne. Viņam neveicās. Viņš negribēja tirgot puķes kā meitene, viņam nepatika smaidīt; un, ja viņš smaidīja, tad no­melnējušā zoba dēļ iespaids nebija labs. Tāpēc Oriksa mēdza paņemt no viņa dažas pārpalikušās rozes, lai mēģinātu tās iztir­got. Tēvocis F,ns sākumā neiebilda — nauda ir nauda —, taču tad sacīja, ka Oriksai nevajadzētu pārāk daudz grozīties vienās un tajās pašās vietās, jo nedrīkst pieļaut, ka viņa cilvēkiem apnīk.

Brālim atradīšoties kas cits — kāda cita nodarbošanās. Viņu vajadzēšot pārdot uz citurieni. Vecākie bērni istabā šūpoja galvu: brālis tikšot pārdots suteneram, viņi teica; suteneram, kurš apkalpo spalvainus, baltus ārzemniekus vai bārdainus, brūnus vīriešus, vai resnus, dzeltenus vīriešus, jebkurus vīrie­šus, kam patīk mazi zēni. Viņi visos sīkumos aprakstīja to, ko šie vīrieši darīs; un smējās. Brālis būšot melones pakaļa, Viņi teica: tā šitādus saucot. Tvirts un apaļš ārpusē, mīksts un maigs iekšpusē; jauka melones pakaļiņa ikvienam, kas maksā. Vai nu tā, vai arī viņš tikšot pataisīts par izsūtāmo, trenkāts no ielas uz ielu, pildot spēlmaņu uzdevumus, un tas esot grūts un ļoti bīstams darbs, jo konkurējošie spēlmaņi tādu puiku var nožmiegt. Bet varbūt viņš būšot gan izsūtāmais, gan meloņpuika reizē. Tas esot visticamāk.

Oriksa redzēja, ka brāļa seja satumst un nocietinās, un nemaz nejutās pārsteigta, kad viņš aizbēga; Oriksa nekad neuzzināja, vai viņš ir notverts un sodīts. Un arī nejautāja, jo no jautāšanas — tagad viņa to zināja — nebūtu nekāda labuma.

Vienu dienu kāds vīrietis satvēra Oriksu aiz rokas un aici­nāja sev līdzi uz viesnīcu. Viņa bikli pasmaidīja, skatījās sāņus un klusēja, izbrīvēja roku un pēc tam visu izstāstīja tēvocim linam. Tad tēvocis Ens pateica kaut ko pārsteidzošu. Viņš teica: ja tas vīrietis saukšot atkal, lai viņa ejot tam līdzi uz vies­nīcu. Viņš gribēšot vest Oriksu uz savu istabu, un lai viņa ejot. Lai darot visu, ko vīrietis prasīšot, bet lai neraizējoties, jo tēvo­cis Ens visu redzēšot un atnākšot viņai pakaļ. Nekas slikts vi­ņai nenotikšot.

"Vai es būšu melone?" Oriksa jautāja. "Melones pa­kaļa?" — un tēvocis Ens smējās un jautāja, kur viņa dzirdējusi tādu vārdu. Nē, viņš piebilda. Ne jau tas tagad notikšot.

Nākamajā dienā vīrietis parādījās un jautāja, vai Oriksa gribot dabūt naudu, daudz vairāk naudas nekā par rožu tirgo­šanu. Tas bija garš, balts, spalvains vīrs ar stipru akcentu, to­mēr vārdus viņa saprata. Šoreiz Oriksa gāja viņam līdzi. Vīrietis turēja viņu pie rokas, un abi brauca augšā ar liftu — tas bija baisi, tāda maza istabiņa ar durvīm, kas aizveras, un, kad dur­vis atvērās, tu atradies pavisam citur, un par to tēvocis Ens ne­bija brīdinājis. Viņa juta, kā dauzās sirds. "Nebaidies," vīrietis sacīja, domādams, ka Oriksa baidās no viņa. Taču bija otrādi, viņš baidījās no Oriksas, jo roka viņam trīcēja. Viņš atslēdza kādas durvis, abi iegāja iekšā, viņš atkal aizslēdza durvis, un viņi atradās gaišsārti violetā un zeltainā telpā ar milzīgu gultu, domātu milžiem, un vīrietis teica, lai Oriksa noģērbj kleitu.

Oriksa bija paklausīga un darīja, kā likts. Viņai bija vispā­rējs priekšstats par to, ko vēl šis vīrietis varētu gribēt, — pārējie bērni jau zināja par tādām lietām, apsprieda tās bez kautrēša­nās un smējās. Ļaudis maksāja lielu naudu par tādām lietām, kādas gribēja šis vīrietis, un pilsētā bija speciālas vietas, kurp doties tādiem kā viņš; taču daži turp negāja, jo tas bija pārāk publiski un viņi kaunējās un muļķīgā kārtā vēlējās visu nokār­tot paši, un šis vīrietis bija viens no tādiem. Tāpēc Oriksa zi­nāja, ka vīrietis tagad novilks ari savas drēbes, vismaz dažas, un viņš tā arī darīja un šķita priecīgs, kad Oriksa skatījās uz viņa peni, kas bija garš un spalvains kā viņš pats, ieliekts kā mazs elkonis. Tad viņš nometās ceļos un atradās ar seju pret Oriksas seju.

Kāda šī seja izskatījās? Oriksa neatcerējās. Viņa atcerējās peņa īpatnību, bet ne sejas īpatnību. "Tā nemaz nebija kā seja," viņa teica. "Visa mīksta kā klimpa. Un liels deguns kā burkāns. Garš, balts peņa deguns." Viņa iesmējās, piespiedusi abas plaukstas pie mutes. "Ne tāds kā tavs deguns, Džimij," viņa piemetināja — gadījumam, ja Džimijs būtu sakautrējies. "Tavs deguns ir skaists. Burvīgs deguns, tici man."

"Es tev nedarīšu pāri," vīrietis sacīja. Akcents bija tik smieklīgs, ka Oriksai gribējās ķiķināt, taču viņa saprata, ka tas būtu nepareizi. Viņa tikai bikli smaidīja, un vīrietis saņēma vienu viņas roku uiļ uzlika to sev virsū. Pietiekami maigi, to­mēr reizē šķita dusmīgs. Dusmīgs un steidzīgs.

Un tad istabā pēkšņi iebrāzās tēvocis Ens — kā? Viņam noteikti bija atslēga, atslēgu viņam noteikti bija iedevis kāds, kas strādāja viesnīcā. Viņš satvēra Oriksu, apskāva viņu, sauca par mīļo mazulīti un kliedza uz vīrieti, kas likās gaužām pārbi­jies un pūlējās uzraut mugurā drēbes. Sapinās biksēs un lēkāja uz vienas kājas, ar savu smago akcentu pūlēdamies kaut ko paskaidrot, un Oriksa nemaz nejutās labi. Tad vīrietis iedeva tēvocim Enam naudu, daudz naudas, visu, cik bija makā, un tēvocis Ens izgāja no istabas, nesdams Oriksu kā dārgu vāzi, joprojām nikni purpinādams. Taču, ticis uz ielas, viņš iesmējās, pajokoja par vīrieti, kas bija lēkājis savās sapenterētajās bik­sēs, un teica Oriksai, ka viņa ir laba meitene un vai viņa vēl­reiz negribētu uzspēlēt šādu spēlīti.

Sādi tā kļuva par viņas spēli. Vīriešu viņai bija mazliet žēl: kaut gan tēvocis Ens apgalvoja, ka viņi to esot pelnījuši un lai priecājoties, ka netikusi izsaukta policija, viņa tomēr drusku no­žēloja, ka jātēlo šāda loma. Taču reizē tā sagādāja viņai prieku. Viņa jutās stipra, zinādama, ka vīrieši uzskata viņu par bezpa­līdzīgu, bet viņa tāda nav. Bezpalīdzīgi bija viņi paši, jo jau pēc mirkļa bija spiesti stomīgi atvainoties ar savu muļķīgo akcentu, uz vienas kājas lēkāt apkārt pa savām greznajām viesnīcas ista­bām, iesprūduši biksēs ar dibenu ārā, ar gludu vai spalvainu dibenu, ar visādu krāsu un formu dibenu, kamēr tēvocis Eds viņus rāja. Laiku pa laikam kāds pat apraudājās. Kas attiecas uz naudu — viņi iztukšoja kabatas, pasvieda tēvocim Enam visu, cik bija, pateicās, ka viņš to pieņēmis. Viņi negribēja sēdēt cietumā, tikai ne šajā pilsētā, kur cietumi nebija nekā­das viesnīcas un kur vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai apsūdzība tiktu celta un tiesa to izskatītu. Viņi gribēja pēc iespējas drī­zāk sēsties taksometrā, kāpt lielā lidmašīnā un laisties prom debesīs.

"Mazā Susū," tēvocis Ens mēdza sacīt, nolicis Oriksu zemē pie viesnīcas. "Tu esi gudra meitene! Man gribētos tevi precēt. Vai tev tas patiktu?"

Tā toreiz bija lielākā mīlestības izpausme, kāda Oriksai pieejama, un viņa jutās laimīga. Bet kāda bija pareizā at­bilde — jā vai nē? Viņa zināja, ka tas ir nevis nopietns jau­tājums, bet gan joks: viņai bija tikai pieci gadi vai seši, vai septiņi, tāpēc viņa nemaz nedrīkstēja precēties. Turklāt citi bērni stāstīja, ka tēvocim Enam esot sieva, pieaugusi sie­viete, kas dzīvojot kādā citā mājā, un viņam esot arī citi bērni, īstie bērni. Tie gāja skolā.

"Vai drīkstu paklausīties tavu pulksteni?" Oriksa jautāja ar savu biklo smaidu. Un nevis, viņa domāja. Un nevis precēties ar tevi, nevis atbildēt uz taviem jautājumiem, nevis būt par tavu īsto bērnu. Un viņš iesmējās atkal un ļāva Oriksai pa­klausīties pulksteni, taču viņa tajā nedzirdēja nekādu sīku balsti ņu.