Oriksa un Kreiks

TiGards

VeselViedas vidusskolu Džimijs un Kreiks absolvēja kādā siltā, mitrā dienā februāra sākumā. Agrāk ši ceremonija parasti notika jūnijā, kad laiks ir saulains un mēreni silts. Taču tagad līdz pat austrumu krastam jūnijs bija mitrā sezona, un pērkona negaisu dēļ nebija iespējams rīkot nekādus pasākumus brīvā dabā. Pat februāra sākums jau bija bīstams: vienu vienīgu dienu pirms svinībām bija uznācis virpuļviesulis.

VeselViedas vidusskolā bija pieņemts visu darīt pa vecam — ar markīzēm un nojumēm, ar mātēm puķotās cepurēs un tēviem panamas platmalēs, ar punšu, kam ir augļu garša un, iespējams, pievienots alkohols, ar Priekafiju un plastmasas toverīšiem, pilniem ar TiGards saldējumu, VeselViedas Speciālo, ar šoko­lādes sojas, mango sojas, grauzdētu pieneņu un zaļās tējas so­jas garšu. Aina tiešām bija svinīga.

Kreiks bija labākais klasē. Studentu izsolē konkurējošās IzglīTeritorijas bezmaz plūcās par viņu, un par pamatīgu cenu viņu nokampa Votsona-Krika institūts. Tādam, kas tika tur, nākotne bija nodrošināta. Tas bija tas pats, kas senāk studēt Hārvardā, kad tā vēl nebija applūdināta.

Turpretī Džimijs bija vidēja līmeņa skolnieks ar labām sek­mēm vārdiskajos priekšmetos, bet tik tikko viduvējs visā, kas saistīts ar skaitļiem. Un pat pieticīgās atzīmes matemātikā bija nopelnītas ar Kreika palīdzību, viņš bija mācījis Džimiju ne­dēļas nogalēs, atraudams sagatavošanās laiku pats sev. Tiesa, viņam neko nevajadzēja iekalt papildus, viņš bija kaut kāds mutants, kas diferenciālvienādojumus spēj risināt pat miegā.

"Kādēļ tu to dari?" Džimijs jautāja kādas nogurdinošas mācību nodarbības vidū. (Paskaties uz to no citas puses! Ap­jēdz, cik tas skaisti! Kā šahs. Še — pamēģini šo. Redzi? Tu sa­skati sistēmu f Tagad viss atrisinās. Bet Džimijs neko nesaskatīja un neko nejaudāja atrisināt.) "Kādēļ tu man palīdzi?"

"Tāpēc, ka es esmu sadists," Kreiks atbildēja. "Man patīk noraudzīties tavās ciešanās."

"Lai nu kā, paldies," Džimijs sacīja. Viņš tiešām jutās pa­teicīgs vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau tāpēc, ka Džimija tēvs ta­gad zināja par šīm mācībstundām pie Kreika un vairs neatrada iemeslu piesieties.

Ja Džimijs mācītos Moduļa skolā vai — vēl labāk — kādā no tām miskastēm, kas joprojām tika dēvētas par "sabiedrisko sistēmu", tad mirdzētu kā briljants notekā. Taču Teritorijas sko­lās atliku likām pietika spožu gēnu, kādus viņš nebija manto­jis no saviem stulbajiem, gļēvajiem vecākiem, tāpēc viņa talanti salīdzinājumā ar citiem saruka. Un viņš nebija nopelnījis papild­punktus arī ar savu asprātību. Turklāt tagad viņš ākstījās ma­zāk, jo bija zaudējis interesi par plašu publiku.

Pēc pazemojošas gaidīšanas, kuras laikā par smadzeņpodiem plēsās labākās IzglīTeritorijas, bet viduvējo skolēnu sek­mju lapas tika šķirstītas, pavirši pārskatītas, aplietas ar kafiju vai nejauši nomestas zemē, Džimijs visbeidzot tika pa lēto at­dots Martas Greiamas akadēmijai; un par tad tikai pēc ilgas un negribīgas vairāksolīšanas. Nemaz nerunājot par zināmu spie­dienu — tādas aizdomas Džimijam bija —, ko izdarījis tēvs, kurš kopš mūžseniem laikiem, kopš kopīgas vasaras nometnes pazina Martas Greiamas akadēmijas prezidentu un droši vien arī šī prezidenta vājības. Kniebšanos ar mazākiem puikām, spe­kulēšanu ar melnā tirgus medikamentiem. Vismaz tādas aizdo­mas Džimijs juta, ņemot vērā, ar kādu nepatiku un pārmērīgu sparu viņam tika paspiesta roka.

"Sveicu tevi Martas Greiamas akadēmijā, dēls!" prezidents noteica ar tik viltotu smaidu kā vitaminizētu pārtikas piedevu tirgonis.

Kad es vienreiz izbeigšu būt dēls? — Džimijs nodomāja.

Vēl ne. (), vēl ne. "Ziķeris, Džimij!" vēlāk, dārza svētkos, sacīja tēvs un iedunkāja viņam pa plecu. Neglītā kaklasaite ar spārnotu cūciņu rakstu bija nošķiesta ar šokolādes soju. Tikai neapskauj mani, Džimijs klusībā lūdzās.

"Dārgumiņ, mēs tik ļoti lepojamies ar tevi," teica Ramona, uzcirtusies kā maukas abažūrs — kleitā ar dziļu dekoltē un rozā kruzuļiem. Kaut ko tamlīdzīgu Džimijs reiz bija redzējis Kar­stajos Zaķos, tiesa — mugurā astoņgadīgai meitenītei. Ramonas krūtis, ietērptas balstošā krūšturī, bija mūsainas no pārliecīgas sauļošanās, taču krūtis Džimiju vairs īpaši neinteresēja. Tagad viņš jau bija iepazinies ar piena dziedzeru balstīšanas ierīču tektoniku, turklāt viņam derdzās Ramonas jauniegūtais mat­ronas izskars. Par spīti kolagēna injekcijām abpus viņas mutei veidojās sīkas rieviņas; bioloģiskais pulkstenis tikšķēja, un uz to viņai pašai ļoti patika norādīt. Pavisam drīz viņu gaidīs JaunĀdas SkaisToksiskā Kūre — Grumbas Paralizētas Uz Mūžu, Darbiniekiem Par Puscenu — plus vēl, teiksim, pēc pieciem ga­diem, Niršana JaunAvotā, kas noberž visu epidermu. Ramona nobučoja viņu blakus degunam, atstādama ķiršsarkanas lūpukrāsas traipu; viņš juta to sev uz vaiga kā velosipēda eļļu.

Ramona drīkstēja sacīt mēs un bučot viņu, jo tagad oficiāli bija kļuvusi par viņa pamāti. īstā māte in absentia bija šķirta no Džimija tēva par "pamešanu", un drīz pēc tam tika svi­nēta — ja vien tas ir pareizais apzīmējums — viņa tēva kāzu fik­cija. Bet īstā māte par to slaidi nospļautos, nodomāja Džimijs.

Viņai būt» vienalga. Viņa bija kaut kur citur un piedzīvoja bīs­tamas dēkas tālu prom no šīm skumjajām svinībām. Džimijs jau mēnešiem ilgi nebija saņēmis no viņas nevienu pastkarti; uz pēdējās bija Komodo pūķis un Malaizijas pastmarka, un nepa­gāja necik ilgi, kad atkal ieradās KopDroKorpuss.

Kāzās Džimijs piedzērās kā mārks. Atspiedās pret sienu un stulbi smaidīja, kamēr laimīgais pāris grieza glazēto torti, Tikai Dabīgas Sastāvdaļas, kā bija paziņojusi Ramona. Liela ķiķināšana par svaigajām olām. Tagad Ramona kuru katru brīdi var ieplānot bērnu, kas sniegs lielāku gandarījumu, nekā jebkad kādam sniedzis Džimijs.

"Vienalga, vienalga," viņš bija pie sevis čukstējis. Viņš tik un tā negribēja tēvu un arī pats nevēlējās būt tēvs, negribēja dēlu un nevēlējās būt dēls. Viņš gribēja būt pats, vientuļš, uni­kāls, pašradīts un pašpietiekams. Turpmāk viņš nevienu nemī­lēs, darīs, kas tīk, plūks nogatavojušos dzīves augļus no dzīves kokiem, nokodīs kumosu vai divus, izsūks sulu, aizsviedīs mizu prom.

Uz istabu viņu aizveda Kreiks. Tobrīd Džimijs jau bija galīgi sadrūmis un knapi jaudāja paiet. "Izgulies kārtīgi," Kreiks noteica savā labsirdīgajā manierē. "Rīt es tev piezvanīšu."

Un te nu Kreiks bija absolventu dārza svētkos, iznira no pūļa, starodams savu panākumu spozmē. Nē, Sniegavīrs iz­labo, viņš nestaroja. Taisnības labad jāpasaka vismaz tas. Viņš nemēdza demonstrēt triumfu.

"Apsveicu!" Džimijs ar piespiešanos pateica. Šo uzde­vumu vieglāku darīja tas, ka viņš šai pulkā bija vienīgais, kas Kreiku labi pazinis ilgāku laiku. Klāt bija arī tēvocis Pīts, bet viņš neskaitījās. Turklāt turējās pēc iespējas tālāk no Kreika. Varbūt beidzot bija sapratis, kura dēļ viņam pienāk tik milzīgi rēķini par internžta lietošanu. Kreika mātes šeit nebija, viņa iepriekšējā mēnesī bija nomirusi.

Tas bija nelaimes gadījums, vismaz tā runāja. (Nevienam negribējās lietot vārdu sabotāža, zināms taču, ka tas kaitē biz­nesam.) Slimnīcā viņa laikam bija sev iegriezusi — lai gan Kreiks teica, ka viņai neesot bijis jāstrādā ar skalpeļiem, — vai ieskrāpējusi, vai varbūt nepiesardzīgi novilkusi lateksa cimdus un viņai pie kādas skrambiņas pieskāries pacients, baciļu nē­sātājs. Tas bija iespējams: viņa mēdza kodīt nagus, viņai varēja būt tā dēvētais epidermiskais ieejas punkts. Jebkurā gadījumā viņa bija inficējusies ar krīzes bioformu, kas izgrauzās viņai cauri kā solārais zāles pļāvējs. Kāds laborants paziņoja, ka tas bijis transģenētisks stafilokoks, jaukts ar viltīgu gēnu no gļotupelējumu dzimtas; bet, kad tas bija konstatēts un uzsākta, kā visi cerēja, efektīva ārstēšana, viņa jau atradās Izolatorā un strauji zaudēja formu. Kreiks, protams, nedrīkstēja tur ieiet, lai māti apmeklētu, — to nedrīkstēja neviens, tur viss tika da­rīts ar robotu rokām gluži kā kodolmateriālu procedūrās, — taču varēja paskatīties uz viņu pa novērošanas logu.

"Tas bija iespaidīgi," Kreiks stāstīja Džimijam. "Ārā nāca putas."

"Putas?"

"Tu kādreiz esi uzbēris sāli gliemim?"

Džimijs atbildēja, ka ne.

"Labi. Nu, tad tā, kā tīrot zobus."

Kreiks stāstīja: bijis paredzēts, ka māte pa mikrofonu sis­tēmu pateikšot viņam pēdējos vārdus, bet atgadījusies digitāla kļūme; tāpēc viņš gan redzējis mātes lūpas kustamies, bet ne­dzirdējis nenieka. "Citiem vārdiem sakot, taisni kā ikdienas dzīvē," Kreiks sacīja. Bet viņš neko lielu neesot palaidis garām, jo tajā fāzē viņa jau runājusi nesakarīgi.

Džimijs nesaprata, kā Kreiks var būt tik vienaldzīgs, — bija šausmīgi iedomāties, kā Kreiks šādi vērojis izkustam savu māti. Viņš pats nebūtu to spējis. Bet varbūt Kreiks tikai tēloja. Saglabāja cieņu, jo citādi būtu nācies to zaudēt.