Oriksa un Kreiks

AtjaunEsme

Viņš ir aizelsies un pārāk stipri svīst, kad sasniedz AtjaunEsmes Teritorijas aizsargmūri, joprojām divpadsmit pēdu aug­stu, bet ne vairs elektrificētu, dzelzs smailes aprūsējušas. Viņš ieiet pa ārējiem vārtiem, kas izskatās kā saspridzināti, un ap­stājas to ēnā, lai apēstu šokolādes enerģijas batoniņu un iz­dzertu atlikušo ūdeni. Tad dodas tālāk pār aizsarggrāvi, garām sardzes būdām, kurās reiz stāvējuši bruņoti KopDroKorpusa sargi, un stiklotajiem būriem, kur viņi uzmanījuši pārraudzības ierīces, tad garām aizsargvaļņa sargtornim ar tērauda durvīm, kas tagad vaļā uz mūžiem, — tur viņam reiz ticis pavēlēts uzrādīt īkšķa nospiedumu un acs varavīksneni.

Tālāk paveras skats, ko viņš tik labi atceras: zemes ga­bali, izkārtoti kā priekšpilsētā, ar dārziem, ar lielām mājām viltotā Džordža, Tjūdoru un franču provinču stilā, līkumotas ielas ved uz darbinieku golfa laukumu, uz viņu restorāniem, naktsklubiem, klīnikām, tirdzniecības centriem, segtiem tenisa kortiem un slimnīcām. Pa labi, nomaļāk, atrodas krīzes bioformu izolācijas laboratorijas, spilgti oranžas, un melni kubi ar necauršaujamiem stikliem — cietokšņi, kuros risinā­jās bizness. Tālumā vīd viņa mērķis — centrālais parks, virs koku galotnēm paceļas Kreika apburtā kupola virsotne, apaļa, balta un zvērojoša kā ledus burbulis. Skatoties uz to, viņš nodreb.

Taču bezjēdzīgai nožēlai nav laika. Viņš steigšus soļo pa galveno ielu, mezdams līkumu ap drēbju kaudzītēm un ap­grauztiem cilvēku līķiem. Palikuši jau tikai kauli: maitēdāji ir padarījuši savu. Toreiz, kad viņš gāja no šejienes prom, te iz­skatījās kā pēc briesmīgas asinspirts un smirdēja kā lopkautuvē, bet tagad valda klusums un smaka izzudusi gandrīz pilnīgi. Cūkani izrakņājuši maurus; nagu nospiedumi ir visur, bet, par laimi, ne pārāk svaigi.

Viņa pirmais uzdevums ir pārtika. Būtu prātīgi aiziet līdz pat tirdzniecības centriem — tur būtu lielākas izredzes atrast krietnu maltīti —, taču viņš ir pārāk izsalcis, lai to darītu. Un piedevām ir jāpaslēpjas no saules, tūliņ pat.

Tāpēc viņš nogriežas otrajā ielā pa kreisi, vienā no dzīvo­jamiem rajoniem. Gar ietvēm jau sakuplojusi zāle. Iela veido loku; saliņā tās vidū aug necirptu, panīkušu krūmu puduris, kurā liesmo sarkani un violeti ziedi. Kaut kāds eksotisks hib­rīds: pēc pāris gadiem to nomāks citi. Vai varbūt tas izplatīsies, ielauzīsies visur, noslāpēs vietējos augus. Kas zina, kā būs? Visa pasaule tagad ir viens vienīgs gigantisks, nekontrolējams eksperiments — kā jau vienmēr, sacītu Krciks, — un netīšu seku doktrīna plaukst pilnos ziedos.

Māja, kuru viņš izraugās, ir vidēji liela, būvēta karalienes Annas stilā. Ārdurvis ir slēgtas, bet izsists viens rombveidīgs logs: kāds bojāejai lemts sirotājs acīmredzot bijis te pirms viņa. Sniegavīrs prāto, ko gan tas nabags meklējis — ēdienu, nede­rīgu naudu vai vienkārši vietu, kur pārnakšņot? Lai nu kā, no atrastā viņam nebūs ticis daudz labuma.

Viņš padzeras, pasmēlis pāris sauju ūdens no akmenī kal­tas putnu vanniņas, kas rotāta ar stulba izskata vardēm un jo­projām gandrīz pHna pēc vakardienas lietusgāzes, turklāt nav pārāk pieduļķota ar putnu izmetumiem. Kādas slimības pārnēsā putni, un vai tās ir arī to mēslos? Bet būs vien jāriskē. Apslacījis seju un kaklu, viņš piesmeļ pudeli. Pēc tam pavēro, vai mājā nepamanīs kādas zīmes, kādu kustību. Viņš nespēj tikt vaļā no sajūtas, ka aiz kāda stūra, aiz kādām pavērtām durvīm kāds — līdzīgs viņam — tup slēpnī.

Viņš noņem saulesbrilles, iesien tās palaga stūrī. Pēc tam iekāpj pa izsisto logu, vispirms ar vienu kāju, tad ar otru, sākumā iemetis iekšā nūju. Nu viņš ir puskrēslā. Matiņi uz delmiem nokņud: klaustrofobija un slikta enerģija jau sāk spiest viņu pie zemes. Gaiss ir biezs, it kā te būtu kondensējusies panika un tai vēl nebūtu pieticis laika izklīst. Ož pēc tūkstoš bojātām notekām.

"Hallo!" viņš uzsauc. "Vai mājās kāds ir?" Citādi viņš ne­spēj: ikviena māja stāsta viņam par iespējamiem iemītniekiem. Gribas griezties atpakaļ; kaklā kāpj nelabums. Taču viņš pie­spiež pie deguna sava sasmakušā palaga stūri — tā vismaz ir viņa paša smaka — un sāk iet pa iepelējušo paklāju garām masīvo pseidostila mēbeļu neskaidrajiem veidoliem. Kaut kas no­pīkst, noskrapst: māju ir apsēdušas žurkas. Viņš rūpīgi skatās, kur liek kāju. Jo zina, kā viņu redz žurkas: kā staigājošu sprā­goņu. Tomēr izklausās pēc īstām žurkām, nevis žurskām. 7.urskas nevis pīkst, bet šņāc.

Pīkstēja, šņāca, viņš izlabo. Tās ir likvidētas, iznīcinātas, tas cītīgi jāpatur prātā.

Jāsāk ar galveno. Ēdamistabā atradis bāriņu, viņš to žigli pārbauda. Puspudele viskija; nekā cita, tikai vēl dažas tukšas. Cigarešu nav. Laikam jau bijusi nesmēķētāju ģimene, vai var­būt tās pievācis sirotājs pirms viņa. "Ej ratā!" viņš saka ko­dinātā ozolkoka bufetei.

Tad viņš uz pirkstgaliem dodas uz otro stāvu pa kāpnēm, ko sedz paklājs. Kāpēc tik klusu, kā īsts kramplauzis? Citādi viņš nespēj. Tur, augšā, noteikti guļ cilvēki. Viņi noteikti iz­dzirdēs un pamodīsies. Taču viņš apzinās, ka tās ir muļķības.

Vannas istabā ir vīrietis, nokritis uz brūnganajām flīzēm, ģērbies — cik nu no apģērba palicis — pidžamā ar zilām un sarkanbrūnām svītrām. Savādi, Sniegavīrs nodomā, ka krīzes situācijā daudzi steidzas uz vannas istabu. Vannas istabas šajās mājās visvairāk līdzinājās svētnīcām, tās bija vietas, kur iespē­jams palikt vienatnē, lai meditētu. Vai vemtu, slaucītu asinis no acīm, izlaistu podā visas iekšas, izmisīgi gramstītos pa zāļu skapīti, meklējot kādu tableti, kas glābs.

Šī ir glīta vannas istaba. Džakuzi, pie sienām meksikāņu keramikas nāras, galvas tām rotātas ar puķēm, gaišie mati viļņo lejup, krūšgali izkrāsoti spilgti rozā, krūtis mazas, bet apaļas. Viņš labprāt ieietu dušā — mājā droši vien ir lietusūdens tvertne, konstruēta pēc gravitācijas plūsmas principa, — taču vannā vīd kaut kāds sacietējis draņķis. Viņš pievāc ziepju ga­balu vēlākam, ieskatās skapītī, vai neatradīs kādu līdzekli, kas pasargā no saules apdegumiem, bet velti. Pustukšs IaimePluss flakons; aspirīna pudelīte, to viņš paķer. Grib paņemt arī zobu suku, tomēr riebtos bāzt miruša cilvēka zobu suku mutē, tāpēc viņš paņem tikai zobu pastu. Baltākam Smaidam, viņš izlasa. Nav ne vainas, baltāks smaids noderēs, kaut gan patlaban nav ne jausmas, kādam nolūkam.

Spogulis uz zāļu skapīša durvīm sadauzīts: varbūt pēdējā bezjēdzīga niknuma uzplūdā, kosmiskā protestā — Kāpēc tā jānotiek? Kāpēc ar mani? To viņš spēj saprast, pats būtu rīko­jies tāpat. Kaut ko sadauzījis; pārvērtis savu beidzamo spoguļ­attēlu lauskās. Vairums stikla šķembu guļ izlietnē, taču viņš skatās, kur liek kāju: no kājām tagad ir atkarīga viņa dzīvība, gluži kā zirgam. Ja viņš nespēs paiet, tad kļūs par barību žurkām.

Viņš dodas tālāk pa gaiteni. Mājas saimniece ir guļam­istabā, apsegusies ar lielo, sārti zeltaino dūnu segu, viens delms un lāpstiņa neapsegta, kauli un dzīslas ietērpti naktskreklā ar leoparda ādas rakstu. Seja pavērsta prom, un labi vien ir, toties mati neskarti, nevainojami kā parūka: tumšas saknes, gaišas šķipsnas, tāds meža laumiņas stils. Ja tas tiešām piestāv, tad dara sievieti pievilcīgu.

Vienā savas dzīves posmā viņš mēdza rakņāties pa citu cil­vēku kumodes atvilktnēm, tiklīdz radās vismazākā iespēja, taču šajā istabā to negribas. Turklāt tur būtu tas pats, kas parasti. Apakšveļa, seksa līdzekļi, lētas rotaslietas, sajauktas ar zīmuļu galiem, sīknaudu un drošības adatām, un vēl dienasgrāmata, ja paveiktos. Vidusskolas gados viņam patika lasīt meiteņu die­nasgrāmatas ar visiem tiem lielajiem sākumburtiem, neskai­tāmajām izsaukuma zīmēm un galējām frāzēm — mīla mīla mīla, naids naids naids —, un krāsainajiem pasvītrojumiem lī­dzīgi kā visādu jukušo vēstulēs, kuras viņš mēdza saņemt vē­lāk, darbā. Viņš nogaidīja, līdz meitene iegāja dušā, un tad veica zibenīgu kratīšanu. Protams, viņš meklēja pats savu vārdu, lai gan atrastais viņam ne vienmēr bija pa prātam.

Reiz viņš bija izlasījis: Džimij, tu sīkais okšķeri, es zinu, ka tu šo lasi, un tas man riebjas, jo, ja es ar tevi nokniebos, tas vēl nenozīmē, ka tu man patīc, tāpēc NELIENU! Riebjas pasvītrots ar divām sarkanām līnijām, nelien — ar trim. Mei­teni sauca par Brendu. Izskatīgs skuķis, mūždien košļāja gu­miju, sēdēja viņam priekšā dzīves iemaņu stundās. Viņai uz kumodes stāvēja solārbateriju robotsuns, kas rēja, atnesa plast­masas kaulu un, pacēlis kāju, nolaida dzeltenu ūdeni. Džimijs nebeidza brīnīties par to, ka visspicākajām un negantākajām meitenēm guļamistabā vienmēr ir viskičīgākie, salkanākie ķiņķēziņi.

Uz tualetes galdiņa ir standarta kolekcija — barojoši krēmi, hormonu ziedes, ampulas un šļirces, kosmētika, odekoloni. Blāvajā gaismā, kas krīt caur žalūzijām, šie priekšmeti tumši viz kā klusā daba, ko klāj matēta laka. Viņš uzsmidzina sev no vienas pudelītes, smarža atgādina muskusu, un viņš cer, ka tā varbūt pārmāks pārējās smakas šajā istabā. Uz etiķetes ar reljefiem zelta burtiem rakstīts: Kreka kokains. Prātā pazib doma izdzert šo pudelīti, bet viņš atceras, ka ir taču viskijs.

Tad viņš pieliecas, lai novērtētu sevi ovālajā spogulī. Mājās, kurās ir ielauzies, viņš nespēj pretoties spoguļiem, palūr uz sevi ik­reiz, kad radusies izdevība. Šoks ar katru reizi ir arvien stiprāks. Viņam pretī blenž svešinieks ar aizmiglotām acīm, iekritušiem vaigiem, kukaiņu kodumu kreveļu izraibināts. Par divdesmit ga­diem vecāks nekā īstenībā. Viņš piemiedz ar aci, uzsmaida sev, izbāž mēli: iespaids ir patiesi baigs. Viņam aiz muguras spogulī vīd sievietes čaula gultā, gandrīz kā īsta sieviete; it kā kuru katru mirkli varētu pagriezties pret viņu, izstiept rokas, pačukstēt, lai viņš nāk un viņu paņem. Viņu un šos laumiņas matus.

Oriksai bija tāda parūka. Viņai patika pārģērbties, mainīt ārieni, tēlot citādas sievietes. Viņa mēdza dīžāties pa istabu, koķeti nomest dažus apģērba gabalus, grozīt gurnus un pozēt. Viņa apgalvoja, ka vīriešiem patīkot dažādība.

"Kas tev to teica?" Džimijs jautāja.

"Nu, kāds." Tad viņa iesmējās. Tieši pirms tam, kad Dži­mijs pacēla viņu uz rokām un parūka nokrita… Džimiī! Taču patlaban viņš nevar atļauties domāt par Oriksu.

Viņš apjēdz, ka stāv istabas vidū, rokas nokārtas gar sā­niem, mute pusvirus. "F.s neesmu bijis prātīgs," viņš skaļi saka.

Nākamā ir bērna istaba ar datoru līksmi sarkanā plastma­sas korpusā, plauktā tup spēļu lāči, uz tapetēm draiskojas ži­rafes, kompaktdisku kaudzītē — spriežot pēc vāciņu attēliem — ir dažas galēji varmācīgas datorspēles. Taču nav ne paša bērna, ne bērna līķa. Varbūt tas nomira un tika kremēts tajās pirma­jās pāris dienās, kad kremācijas vēl notika; vai varbūt pārbijās un aizskrēja kaut kur citur, kad vecāki saļima un sāka vemt asinis. Varbūt tas bija viens no drēbju un kaulu vīstokļiem, kam viņš pagājis garām ielās. Daži no tiem bija pavisam mazi.

Gaiteni viņš atrod veļas skapi un nomaina savazāto pa­lagu pret jaunu, šoreiz nevis baltu, bet gan ar vītņu un ziedu rakstu. Tas atstās iespaidu uz kreikeru knauķiem. "Paskat!" tie sacīs. "Sniegavīram aug lapas!" Tas viņiem nudien liktos iespējams. Skapī ir vesela kaudze tīru, akurāti salocītu palagu, bet viņš paņem tikai šo vienu. Negribas apkrauties ar mantām, kas īsti nav vajadzīgas. Ja vajadzēs, vienmēr varēs atnākt un dabūt vēl.

Viņš izdzird mātes balsi, kas mudina iemest netīro palagu veļas grozā — veci neiroloģiski ieradumi tik viegli vis nemirst —, taču viņš nosviež palagu uz grīdas un kāpj lejā, uz virtuvi. Tur viņš cer atrast kādus konservus, sojas sautējumu vai pupiņas ar mākslīgajiem cīsiņiem, jebko, kas satur proteīnu, — labi no­derētu pat dārzeņi, kaut vai erzacs, viņš ņemtu visu, — tomēr tas, kurš izsitis logu, ir arī iztīrījis virtuves skapīšus. Plastmasas traukā ar vāciņu atrodas sauja sausu brokastu pārslu, un viņš tās apēd; tīrais kartons ar mazvērtīgiem gēniem, ilgi jākošļā un vēl jāuzdzer ūdens, lai dabūtu to lejā. Viņš atrod trīs paciņas akažū riekstu — našķu paciņas no šautrvilciena — un vienu tūdaļ izēd; rieksti nav pārāk sastāvējušies. Vēl tur ir kārba ar OkoSojas sardīnēm. Un visbeidzot pustukša pudele ar kečupu, tumšbrūnu un sarūgušu.

Viņš ir gana gudrs, lai nevērtu vaļā ledusskapi. Smaka vir­tuvē pa daļai plūst no tā.

Vienā atvilktnē zem virtuves letes atrodas lukturītis, kas darbojas. Viņš paņem to, pāris sveču galu un dažas sērkociņu kārbiņas. Sameklē atkritumu maisu tieši tur, kur tam būtu jā­glabājas, un saliek tajā visu, ieskaitot sardīnes, abas atlikušās riekstu paciņas, viskiju, ziepes un aspirīnu. Ir vairāki naži, ne sevišķi asi; viņš izraugās divus un vēl mazu katliņu. Tas lieti noderēs, ja izdosies atrast ko vārāmu.

Tālāk pa gaiteni starp virtuvi un pieliekamo ir mazs mā­jas birojs. Rakstāmgalds ar beigtu datoru, fakss, printeris; arī trauciņš ar plastmasas pildspalvām, plaukts ar rokasgrāma­tām — vārdnīca, tezaurs, Bārtleta citātu vārdnīca, Nortona mūsdienu dzejas antoloģija. Tātad tas ar svītraino pidžamu augšstāvā acīmredzot ir bijis vārdu cilvēks: AtjaunEsmes runu sacerētājs, ideoloģisks santehniķis, informācijas uzlabotājs, al­gots matu skaldītājs. Nabadziņš, nodomā Sniegavīrs.

Blakus vāzei ar novītušām puķēm un ierāmētam moment­u/ņēmumam, kurā redzami tēvs un dēls — tolaik vēl mazs puika, septiņus vai astoņus gadus vecs, — ir telefona piezīmju blok­nots. Uz virsējās lapas uzšņāpts: NOPĻAUT MAURIŅU. Tālāk, mazākiem burtiem: Piezvanīt uz klīniku… Lodīšu pildspalva joprojām guļ uz lapas kā izkritusi no rokas, kura zaudē spēku: slimība un apjēgsme par to acīmredzot pienākušas reizē, pēk­šņi, tieši tajā mirklī. Sniegavīrs spēj iztēloties, kā tas vīrietis to sapratis, raugoties pats uz savu rakstošo roku. Viņš droši vien bijis viens no pirmajiem, kas saslimuši, citādi taču nebūtu vēl raizējies par savu mauriņu.

Skausts viņam atkal nokņud. Kāpēc ir tāda sajūta, it kā viņš būtu ielauzies pats savā mājā? Savā mājā pirms divdesmit pieciem gadiem, un pazudušais bērns ir viņš pats.