Oriksa un Kreiks

Uzkodas

Tagad nāk tā daļa, ko Snicgavirs domās ir atkārtojis nez cik reižu. Viņu vajā kaut jel. Bet kaut jel kas? Ko viņš būtu va­rējis sacīt vai darīt citādi? Kas būtu varējis mainīt notikumu gaitu? Kopainā — nekas. Atsevišķajā ainā — tik daudz kas.

Neej prom. Paliec te. Tad viņi vismaz būtu bijuši kopā. Varbūt viņa pat būtu palikusi dzīva — kāpēc ne? Un tādā gadī­jumā tagad būtu šeit, pie viņa.

Es tikai gribu kādas uzkodas. Aiziešu tepat līdz tirdznie­cības centram. Gribu paelpot svaigu gaisu. Gribu izlocīt kājas.

Es iešu līdzi. Ārā nav droši.

Nemuļķojies! Visur ir apsargi. Viņi visi zina, kas es esmu. Kurš tad ir vēl lielākā drošībā par maniī

Man ir nelaba nojauta.

Taču nekādas nelabas nojautas Džimijam nebija. Tovakar viņš bija laimīgs, laimīgs un slinks. Oriksa bija nostājusies uz viņa sliekšņa pirms stundas. Nupat atgriezusies no kreikeriem, kuriem stāstījusi par dažām jaunām lapām un zālītēm, tāpēc vēl mikla no dušas. Mugurā kaut kāds kimono ar sarkaniem un oranžiem tauriņiem; tumšie mati sapīti bizēs ar sārtu lentīti, saritināti un vaļīgi saspraustioKad Oriksa bija nostājusies uz viņa sliekšņa — steidzīga, aizelsusies, pilna priecīga satraukuma vai lieliski to tēlodama —, viņš vispirms bija izvilcis no matiem sprādzes. Bizi varēja aprīt ap plaukstu trīs reizes.

"Kur ir Kreiks?" viņš čukstēja. Oriksa smaržoja pēc cit­roniem, pēc saberztiem zāles stiebriem.

"Neraizējies, Džimij."

"Tomēr — kur?"

"Parodīzē viņa nav. Aizbrauca. Uz tikšanos. Atgriezies viņš negribēs mani redzēt, teica, ka šonakt domāšot. Viņš nekad negrib seksu, kad domā."

"Vai tu mani mīli?"

Šie viņas smiekli! Ko tie bija nozīmējuši? Muļķīgs jautajums. Kāpēc jājautā? Tu pārāk daudz runā. Vai: Kas ir mīles­tība? Vai varbūt: Nemaz nesapņo.

Tad aizritēja laiks. Tad viņa atkal uzsprauda matus, tad uzvilka kimono, tad apsēja jostu. Džimijs stāvēja viņai aiz mu­guras un skatījās spogulī. Viņam gribējās apskaut Oriksu, no­vilkt visu, ko viņa nupat uzģērbusi, sākt visu no sākuma.

"Neej vēl," viņš teica, tomēr nekad nebija jēgas sacīt Oriksai neej vēl. Ja viņa bija kaut ko nolēmusi, tad tūdaļ rīkojās. Džimijs reizēm jutās tā, it kā būtu tikai viens apmeklējamais kādā slepenā maršrutā — it kā Oriksai būtu vesels saraksts citu, ar kuriem jātiek galā, pirms beigusies nakts. Necienīgas domas, tomēr ne gluži bez pamata. Viņš nekad nezināja, ko Oriksa dara tad, kad nav pie viņa.

"Tūdaļ atgriezīšos," viņa sacīja, apaudama mazās, sārti sarkanās sandales. "Atnesīšu picu. Gribi kādas sevišķas sa­stāvdaļas, Džimij?"

"Paklau, uzspļaujam tam visam un braucam kaut kur prom!" viņš impulsīvi teica.

"Prom no šejienes? No Paradīzes? Kādēļ?"

"Mēs varētu būt kopā."

"Džimij, tu esi jocīgs! Mēs jau esam kopā!"

"Mēs varētu aizbraukt prom no Kreika," Džimijs sacīja. "Tad nevajadzētu šādi slapstīties, tad varētu…"

"Bet Džimij!" Platas acis. "Kreikam mēs esam vajadzīgi!"

"Man liekas, viņš zina. Par mums." Džimijs tam neticēja; vai varbūt reizē ticēja un neticēja. Lai nu kā, pēdējā laikā viņi bija izturējušies arvien nepiesardzīgāk. Kā lai Kreiks nebūtu neko pamanījis? Vai tiešām cilvēks, kas tik daudzējādā ziņā ir tik gudrs, kādā citā ziņā var būt galīgi aptaurēts? Bet varbūt Kreiks pārspēja Džitniju viltībā? Ja tā, tad par to neliecināja nekādas zīmes.

Džimijs bija pasācis pārbaudīt, vai istabā nav noklausī­šanās ierīču, slepenu mikrofonu vai mikrokameru. Viņš zināja, kas jāmeklē, vismaz domāja, ka zina. Taču neko nebija atradis.

Zīmes bija, domā Sniegavīrs. Zīmes bija, bet es tās nepa­manīju.

Piemēram, Kreiks reiz sacīja: "Vai tu spētu nogalināt kādu, ko mīli, lai aiztaupītu viņam sāpes?"

"Tu runā par eitanāziju?" Džimijs jautāja. "Piemēram, par mīļotā bruņurupuča iemidzināšanu?"

"Vienkārši atbildi."

"Nezinu. Atkarībā no tā, kas tā par mīlestību, kas tās par sāpēm."

Kreiks mainīja tematu.

Reiz pie pusdienu galda viņš ieteicās: "Ja ar mani kaut kas notiks, es paļaujos uz to, ka tu uzraudzīsi Parodīzes projektu. Gribu, lai ikreiz, kad esmu prom no šejienes, atbildību uzņe­mies tu. Esmu izdevis-tādu rīkojumu."

"Ko nozīmē — kaut kas?" Džimijs vaicāja. "Kas tad var notikt?"

"Un tomēr."

Džimijs nosprieda, ka Kreiks runā par nolaupīšanu vai opozīcijas uzbrukumu: tādam riskam Teritoriju vadošie prāti bija pakļauti nemitīgi. "Protams," viņš atbildēja, "bet, pirmkārt, tev ir vislabākā drošības sistēma, un, otrkārt, šeit ir cilvēki, kas tādam uzdevumam piemēroti daudz labāk nekā es. Kaut ko tādu es nejaudātu vadīt, man trūkst zināšanu."

"Šie cilvēki ir speciālisti," Kreiks sacīja. "Viņiem trūktu empātijas darbam ar Parodīzes modeļiem, tur nekas neiznāktu, viņi zaudētu pacietību. Pat cs to nespētu. Neprastu noskaņo­ties uz viņu viļņu garumu. Bet tu esi vispārīgāks."

"Tas ir — kā?"

"Tev ir lielas spējas sēdēt un neko lielu nedarīt. Tieši tāpat kā viņiem."

"Paldies," Džimijs norūca.

"Nē, es runāju nopietni. Es gribu — es gribētu, lai tas esi tu."

"Bet Oriksa?" Džimijs ieminējās. "Viņa pazīst kreikerus daudz labāk nekā es." Džimijs un Oriksa teica kreikeri, bet Kreiks šo apzīmējumu nelietoja nekad.

"Ja manis te nebūs, tad nebūs arī Oriksas," Kreiks teica.

"Viņa ielēks līdzi tavā bēru sārtā? Ko tu neteiksi!"

"Jā, apmēram tā," Kreiks vīpsnādams apstiprināja. To­brīd Džimijs bija to uztvēris kā joku un reizē kā Kreika patiesi kolosālā ego simptomu.

"Man liekas, Kreiks mūs izspiego," Džimijs sacīja tai bei­dzamajā vakarā. Līdzko tas bija pateikts, viņš saprata, ka tā var būt patiesība, kaut gan, iespējams, bija pateicis to tikai tā­dēļ, lai nobiedētu Oriksu. Varbūt, lai piespiestu viņu panikā bēgt; tomēr konkrētu plānu viņam nebija. Ja viņi aizbēgtu — tad kur viņi dzīvotu, kā panāktu, lai Kreiks viņus neatrod, kur ņemtu naudu? Vai Džimijs būtu spiests kļūt par suteneru un pārtikt no nodevām? Viņam nudien nebija nekādu iemaņu, ar kurām pelnīt naudu, nekā tāda, kas noderētu plēbijās, ja abi slapstītos tur. Un tas būtu jādara. "Man liekas, viņš ir greiz­sirdīgs."

"Ak, Džimij! Kāpēc lai Kreiks būtu greizsirdīgs? Greiz­sirdību viņš nosoda. Uzskata par aplamu."

"Viņš ir cilvēks," Džimijs iebilda. "Tas, ko viņš nosoda, nav svarīgi."

"Džimij, man šķiet, greizsirdīgs esi tu." Oriksa pasmai­dīja, pacēlās uz pirkstgaliem, noskūpstīja viņu uz deguna. "Tu esi labs zēns. Taču es nekad nepamestu Kreiku. Es ticu Kreikam, ticu viņa…" — Oriksa meklēja vārdu — "…viņa re­dzējumam. Viņš grib padarīt šo pasauli labāku. Tā viņš man vienmēr saka. Tas man liekas tik brīnišķīgi, vai tad tev ne, Džimij?"

"Es tam neticu," Džimijs attrauca. "Es zinu, ka viņš tā saka, bet nekad neesmu uzķēries uz šī āķa. Par kaut ko tādu vi­ņam vienmēr bijis nospļauties. Viņa intereses ir bijušas tīri…"

"Ak, Džimij, tu maldies! Viņš ir uztaustījis problēmas, un man šķiet, viņam ir taisnība. Cilvēku ir pārāk daudz, un tieši tāpēc viņi kļūst ļauni. To es zinu no savas dzīves pieredzes, Džimij. Kreiks ir ļoti gudrs cilvēks!"

Džimijs bija kļūdījies, aprunādams Kreiku. Kreiks savā veidā bija Oriksas varonis. Svarīgā veidā. Tādā, kādā viņas va­ronis nebija Džimijs.

"labi. Sapratu." Vismaz viņš nebija visu sabojājis galīgi: Oriksa nedusmojās. Tas bija galvenais.

Kāds dumiķis es biju, domā Sniegavīrs. Cik noburts. Cik apsēsts. Ne jau biju — bet esmu.

"Džimij, apsoli man kaut ko."

"Protams. Ko?"

"Ja Kreika šeit nebūs, ja viņš būs kaut kur prom un ja šeit nebūs arī manis, tad parūpējies par kreikeriem."

"Ja tevis nebūs šeit? Kāpēc lai tevis nebūtu šeit?" Atkal bažas, aizdomas: vai abi plāno kopā aizbēgt un atstāt viņu šeit? Vai tur tā lieta?»Vai viņš Oriksai ir bijis tikai rotaļlieta un Kreikam galma āksts? "Jūs braucat kāzu ceļojumā, vai?"

"Nemuļķojies, Džimij. Viņi ir kā bērni, viņiem kāds ir va­jadzīgs. Pret viņiem ir jāizturas labsirdīgi."

"Tu neesi atradusi īsto," Džimijs noteica. "Ja man pie vi­ņiem būtu jāpavada ilgāk par piecām minūtēm, es zaudētu prātu."

"Es zinu, ka tu spētu. Es runāju nopietni, Džimij. Pasaki, ka tu to izdarīsi, neatstāj mani nelaimē. Tu apsoli?" Oriksa glāstīja viņu, ar sīkiem skūpstiem apbēra viņa delmu.

"Nu, labi. Zvēru pie savas dzīvības. Tagad tu esi lai­mīga?" Tas jau nemaksāja neko, tas bija tīri teorētiski.

"Jā, tagad es esmu laimīga. Es pavisam ātri, Džimij, un pēc tam mēs varēsim paēst. Anšovus gribi?"

Kas viņai bija prātā? — Sniegavīrs cenšas uzminēt jau miljono reizi. Cik daudz viņa nojauta?