Oriksa un Kreiks

Garaža

Tātad šāda izskatījās viņa atlikusī dzīve. Kā viesības, uz kurām viņš ielūgts, bet kuru norises vietu nekādi nespēj atrast. Droši vien šajā viņa dzīvē kādam bija jautri; tiesa, patlaban ne viņam pašam.

Džimijam nekad nebija nācies grūti uzturēt sevi labā fi­ziskā formā, taču tagad radās nepieciešamība pie tā piestrādāt. Ja viņš izlaida vienu nodarbību sporta zālē, tad pa nakti kāda muskuļu grupa piepeši kļuva ļengana. Enerģijas līmenis pazemi­nājās, un bija jāsāk kontrolēt apēsto Triecienstieņu daudzums: no pārmērīgas steroīdu devas varēja sarukt penis, un, lai gan uz iesaiņojuma bija rakstīts, ka šo problēmu tagad ir novērsusi kāda neizrunājama, patentēta piedeva, Džimijs tam neticēja, jo pats bija sacerējis pietiekami daudz iesaiņojuma reklāmtekstu. Mati pie deniņiem kļuva arvien plānāki, kaut gan viņš bija iz­gājis sešas nedēļas ilgo JaunoJuma folikulu ataudzēšanas kursu. Būtu taču vajadzējis saprast, ka tā ir blēdība — viņš pats bija sacerējis šī kursa reklāmu, — tomēr reklāma bija tik laba, ka viņš bija pārliecinājis arī pats sevi. Viņš pieķēra sevi prātojam par to, kādā stāvoklī tagad ir Kreika mati.

Kreiks agri bija"*beidzis institūtu, uzrakstījis doktora darbu un nodrošinājis sev izcilu kvalifikāciju. Tagad viņš atradās

AtjaunEsmē — vienā no visvarenākajām Teritorijām — un strauji kāpa pa karjeras kāpnēm. Sākumā abi vēl bija turpi­nājuši sazināties pa e-pastu. Kreiks nenoteikti ieminējās par kādu īpašu, ārkārtīgi progresīvu projektu, pie kura pašlaik strā­dājot. Viņam esot ļauta pilnīga rīcības brīvība; augstākā eše­lona attieksme esot neiedomājami labvēlīga. Lai tak Džimijs kādreiz atbraucot ciemos, viņš visu izrādīšot. Un, jā, kā saucot to vietu, kur Džimijs tagad strādā?

Džimijs atbildēja ar ierosinājumu uzspēlēt šahu.

Nākamie jaunumi, ko pavēstīja Kreiks, bija tādi, ka pēk­šņi nomiris tēvocis Pīts. No kaut kāda vīrusa. Lai kas tas būtu, tas bija ķēris viņu kā zibens spēriens — un viņš bija atdevis ga­lus. Paskats kā uz sārtu šerbetu, kas izkūst uz cepamajām res­tēm — vienā mirklī. Esot aizdomas par sabotāžu, bet nekas neesot pierādīts.

Vai tu tur biji? Džimijs jautāja.

Savā veidā, Kreiks atbildēja.

Džimijs to apsvēra; tad pajautāja, vai ar šo vīrusu inficē­jies vēl kāds. Kreiks teica, ka ne.

Laikam ritot, atstarpes starp viņu e-pastiem izstiepās ar­vien garākas, pavediens, kas viņus saistīja, sadila arvien tie­vāks. Ko gan viņi varēja viens otram teikt? Pret Džimija vārdu verga darbu Kreiks noteikti izturētos ar nicinājuma pilnu pie­klājību, savukārt Džimijs varbūt vairs nespētu izprast to, ar ko nodarbojas Kreiks. Viņš atskārta, ka Kreiks viņa domās ir pārvērties par senu paziņu.

Viņa nemiers auga. Pat sekss vairs nebija tāds kā agrāk, kaut gan viņš joprojām bija no tā atkarīgs. Sajūta bija tāda, it kā paša penis raustītu viņu apkārt kā marioneti, bet Džimijs būtu tikai nenozīmīgs miesas gabals, kas tam nejauši pievienots. Varbūt tas daikts justos laimīgāks, ja viņš ļautu tam klejot pat­stāvīgi.

Tajos vakaros, kad nevienai no viņa mīļākajām nebija iz­devies sameloties vīram vai vīra ekvivalentam pietiekami labi, lai varētu pavadīt laiku kopā ar Džimiju, viņš reizēm devās noskatīties kādu filmu tirdzniecības centra kinoteātrī — ti­kai tālab, lai pārliecinātu pats sevi, ka pieder pie kāda cil­vēku kopuma. Citreiz viņš skatījās ziņu pārraides: atkal bads, plūdi, kādu kukaiņu, mikrobu vai sīku zīdītāju populācijas bums, atkal sausuma periodi, atkal gļēvulīgi, zaļknābju zal­dātu izkaroti kari tālās zemēs. Kāpēc viss tik ļoti līdzinājās pats sev?

Plēbijās notika parastās politiskās slepkavības, parastie savādie nelaimes gadījumi, neizskaidrotas pazušanas. Vai izcē­lās seksa skandāli: seksa skandāli allaž uzbudināja ziņu redak­torus. Kādu laiku runa bija par sporta treneriem un maziem puikām; pēc tam sākās jauns vilnis — pusaugu meitenes tika atrastas ieslodzītas garāžās. Tie, kas bija viņas iespundējuši, stāstīja, ka meitenes strādājušas par kalponēm, jo pašu labad atvestas no savām nabadzīgajām dzimtajām valstiņām. Garāžā viņas ieslēgtas pašu drošības labad, apgalvoja vīrieši — godā­jami vīrieši, finansisti, juristi, dārza mēbeļu lieltirgotāji, ku­riem nu vajadzēja taisnoties tiesas priekšā. Sievas nereti viņus atbalstīja. Sievas sacīja, ka šīs meitenes bijušas tikpat kā adop­tētas, gandrīz kā pašu bērni. Džimijs dievināja šos apzīmēju­mus: tikpat kā, gandrīz.

Bet meitenes stāstīja kaut ko pavisam citu, kam ne vien­mēr varēja ticēt. Dažas apgalvoja, ka bijušas sazāļotas. Piespies­tas uz piedauzīgu rīcību visādās neiedomājamās vietās, piemēram, zooveikalos. Pārvestas pār Kluso okeānu ar gumijas plostiem, nelegāli atvestas ar kravas kuģiem, slēptas sojas produktu kau­dzēs. Piespiestas veikt zaimojošus aktus, tai skaitā ar rāpuļiem. Turpretī citas meitenes šķita apmierinātas ar savu stāvokli. Ga­rāžās bijis labi, viņas stāstīja, labāk nekā dzimtenē. Ēst dots regulāri. Darbs neesot bijis pārāk grūts. Tiesa, viņas neesot saņēmušas algu un nedrīkstējušas nekur iet, taču tas neesot bi­jis nekas jauns vai pārsteidzošs.

Viena no šīm meitenēm — atrasta ieslēgta kādā Sanfran­cisko garāžā, bagāta farmaceita mājā — stāstīja, ka agrāk fil­mējusies, taču priecājoties, ka tikusi pārdota savam Misteram, kas ieraudzījis viņu Tīmeklī, sajutis līdzcietību, personiski iera­dies viņai pakaļ, samaksājis daudz naudas, lai viņu izglābtu, kopā ar viņu lidmašīnā šķērsojis okeānu un apsolījis laist viņu skolā, līdzko viņa pietiekami labi mācēšot angļu valodu. Viņa nebilda neviena slikta vārda par šo vīrieti; šķita vienkārša, go­dīga un bez viltus. Uz jautājumu, kādēļ garāžas durvis bijušas aizslēgtas, viņa atbildēja — tādēļ, lai neviens slikts cilvēks netiktu iekšā. Un jautājumu, ko tur darījusi, viņa atbildēja, ka mācījusies angļu valodu un skatījusies televīziju. Uz jautājumu, kāda ir viņas attieksme pret to, kurš turējis viņu gūstā, viņa atbildēja, ka mūžam būšot tam pateicīga. Prokurors nespēja satricināt meitenes liecību, un vīrietis tika brīvībā, kaut arī sa­ņēma pavēli nekavējoties sūtīt meiteni skolā. Viņa sacīja, ka vēloties studēt bērnu psiholoģiju.

Tika parādīts viņas attēls tuvplānā, skaista kaķa sejiņa, smalks smaids. Džimijam viņa likās pazīstama. Viņš apturēja kadru, tad sameklēja savu veco izdruku no tiem laikiem, kad viņam bijis četrpadsmit gadu, — to viņš bija glabājis, lai kur pārvākdamies, gandrīz kā ģimenes fotogrāfiju, nomaļus no acīm, bet ne pamestu novārtā, ievietotu starp Martas (ireiamas aka­dēmijas dokumentu kopijām. Viņš salīdzināja sejas, taču bija aizritējis pārlieku daudz laika. Sai meitenei, kam izdrukā bija as­toņi gadi, tagad vajadzēja būt jau septiņpadsmit, astoņpadsmit, deviņpadsmit, bet ziņās rādītā likās krietni jaunāka. Tomēr ska­tiens bija tas pats: tajā apvienojās naivums, nicinājums un iz­pratne. Džimijam sareiba galva, it kā viņš, tik tikko turēdamies līdzsvarā, stāvētu uz klints malas pie akmeņainas aizas, bet skatīties lejup būtu bīstami.