Oriksa un Kreiks

īssavienojums

Vakulla Praisa bija Džimija partnere pie laboratorijas galda nanotehnoloģijas bioķīmijā, bet viņas tēvu aizsauca darbā uz kādu Teritoriju otrā kontinenta galā, Vakulla iekāpa slēgtā šautrvilcienā un vairs nekad netika redzēta. Pēc viņas aizbraukšanas Džimijs veselu nedēļu mocījās grūtsirdībā, un pat Lindas I.ī rup­jību pavadītās konvulsijas nespēja viņu mierināt.

Vakullas tukšo vietu pie laboratorijas galda ieņēma Kreiks, pārcelts uz turieni no vientulīgā jaunpienācēja krēsla pašā tel­pas galā. Kreiks bija ļoti gudrs — pat VeselViedas vidusskolas pasaulē, kur atliku likām pietika tādu, kas bija gandrīz ģēniji vai pārzināja vairākas matemātikas nozares, viņš bez kādām pū­lēm kļuva par vienu no sekmīgākajiem. Izrādījās, ka viņam izcili padodas nanotehnoloģijas bioķīmija, un abi ar Džimiju strādāja pie kopīga vienmolekulu slāņa hibridizācijas projekta ar mērķi izveidot violetu nematodi — izmantojot primitīvas jūraszāles krāsu kodu, pirms termiņa un bez mulsinošām variācijām.

Džimijs un Kreiks pasāka kopā pavadīt pusdienu starpbrīdi un pēc tam — ne jau katru dienu, viņi taču nebija nekādi geji, tomēr vismaz divreiz nedēļā — arī laiku pēc stundām. Sākumā viņi spēlēja tenisu māla kortā aiz Kreika mājas, taču Kreiks apvienoja kombinēto metodi ar plašu redzeslauku un nevarēja paciest zaudējumu, bet Džimijs bija impulsīvs un viņa spēlei trūka smalkuma, tāpēc tas nebija pārāk produktīvi un viņi at­meta tenisam ar roku. Citreiz, izlikdamies, ka gatavo mājas­darbus, ko reizēm tiešām gatavoja, viņi ieslēdzās Kreika istabā, kur spēlēja datoršahu, trīsdimensiju spēles vai Žiglo Osāmu, iepriekš izlozējuši, kurš būs Bezdievju pusē. Kreikam bija divi datori, tā ka viņi varēja sēdēt katrs pie sava, ar mu­guru viens pret otru.

"Kāpēc mēs nespēlējam pa īstam?" Džimijs ieminējās kādu dienu, kad abi spēlēja šahu. "Pa vecai modei. Ar plastmasas figūrām." Tiešām, likās savādi, ka abi sēd vienā istabā, pagrie­zuši viens otram muguru, un spēlē uz datora ekrāna.

"Kādēļ?" Kreiks jautāja. "Un mēs jau spēlējam pa īstam."

"Nemaz."

"Labi, pieņemsim, bet arī ar plastmasas figūriņām netiek spēlēts pa īstam." "Kā tā?"

"īstā spēle notiek galvā."

"Fikcija!" Džimijs iesaucās. Tas bija labs vārds, aizgūts no vecas DVD filmas; abi bija pasākuši to lietot, lai izzobotu viens otru par pārliecīgu uzpūtību. "Baiga fikcija!"

Kreiks smējās.

Parasti Kreiks aizrāvās ar vienu spēli, gribēja spēlēt to vēl un vēl, noslīpēt uzbrukumu, līdz jutās pārliecināts, ka var uzva­rēt vismaz deviņas reizes no desmit. Piemēram, veselu mēnesi bija vajadzējis spēlēt Barbaru Soļus (Mēģini Mainīt Vēstures Gaitu!). Vienai pusei piederēja pilsētas un bagātības, bet otrai ordas un — parasti, bet ne vienmēr — arī lielāks niknums. Vai nu barbari sabradāja pilsētas, vai tika sabradāti paši, taču jeb­kurā gadījumā sākt vajadzēja ar enerģijas vēsturisko sadalījumu un turpināt, vadoties pēc tā. Roma pret vestgotiem, Senā Ēģipte pret hiksiem, acteki pret spāņiem — starp citu, amizanti, jo acteki pārstāvēja civilizāciju, bet spāņi bija barbaru ordas. Spēli varēja variēt, ja vien tika izmantotas reālas sabiedrības un ciltis, tāpēc Kreiks un Džimijs kādu laiku sacentās, kurš nosauks vismīklaināko pāri.

"Pečeņegi pret Bizantiju," kādā neaizmirstamā dienā pa­ziņoja Džimijs.

"Kas, ellē, ir pečeņegi? Tos tu esi izgudrojis," Kreiks iebilda.

Taču tos Džimijs bija atradis Britu enciklopēdijas 1957. gada izdevumā, kurš — kaut kāda aizmirsta iemesla dēļ — CD-ROM formātā glabājās skolas bibliotēkā. Džimijs zināja precīzus fak­tus. "F.desas Matejs dēvēja tos par ļauniem nezvēriem, kas dzer asinis," viņš tagad varēja autoritatīvi pavēstīt. "Tie bija abso­lūti nežēlīgi, bez kādām īpašībām, kas to kompensētu." Abi izlo­zēja puses, Džimijs dabūja pečeņegus un vinnēja. Bizantieši tika noslepkavoti, jo tieši tā mēdza rīkoties pečeņegi, paskaidroja Džimijs. Viņi vienmēr nokāva visus uz līdzenas vietas. Vai vis­maz vīriešus. Un pēc kāda laiciņa arī sievietes.

Kreiks jutās satriekts par visu savu spēlētāju zaudējumu un drusku sapūtās. Bet pēc tam dāvāja savu uzticību Asinīm un Rozēm. Kreiks apgalvoja, ka tas esot kosmiskāk: kaujas lauks lielāks gan laikā, gan telpā.

Asinis un Rozes bija tirgošanās spēle, kaut kas līdzīgs Mono­polam. Asiņu puse guva punktus ar cilvēces ļaundarībām, turklāt lielā mērogā: atsevišķas izvarošanas un slepkavības neskaitījās, obligāti vajadzēja būt iznīcinātam lielam cilvēku daudzumam. Masu slepkavības, genocīds, tādā garā. Rožu puse piedalījās spēlē ar cilvēces sasniegumiem. Tie bija mākslas darbi, zinātniski at­klājumi, spoži arhitektūras paraugi, lietderīgi izgudrojumi. Spēlē­tie tika dēvēti par Dvēseles dižuma monumentiem. Ekrāna malās bija speciālas pogas, un, ja spēlētājs nezināja, kas ir Noziegums un sods, relativitātes teorija, Asaru ceļš, Bovari kundze, Simtgadu karš vai bēgšana uz Ēģipti, tad varēja divreiz uzklikšķināt un sa­ņemt ilustrētu aprakstu divos variantos: R — bērniem domātu, vai ZPK, kas apzīmēja zaimošanu, piedauzību un kailumu. Tur jau tas joks ar vēsturi, teica Kreiks: tur visu triju ir papilnam.

Kad bija uzmesti virtuālie kauliņi, parādījās viens Kožu vai Asiņu fakts. Ja tas bija Asiņu fakts, Rožu spēlētājam bija izdevība novērst ļaundarību, taču pretī bija jāliek Rožu fakts. Tad ļaundarība izzustu no vēstures — vismaz no tās, kas rak­stīta monitorā. Asiņu spēlētājs varēja iegūt Rožu faktu, taču tikai tad, ja pretī deva vienu ļaundarību, tādējādi samazinot savu munīcijas krājumu un vairojot Rožu munīciju. Ja spēlē­tājs bija prasmīgs, tad varēja uzbrukt Rozēm ar ļaundarībām, kas bija viņa rīcībā, nolaupīt cilvēces sasniegumu un pārcelt to savā spēles laukuma pusē. Uzvarēja tas, kuram līdz spēles laika beigām izdevās iegūt visvairāk cilvēces sasniegumu. Protams, viņam tika atņemti punkti par sasniegumiem, kas bija iznīci­nāti viņa paša kļūdu, neprātības un kretīnisku gājienu dēļ.

Tika ieteiktas maiņas likmes — viena Mona Liza pret Bergenbelzenu, viens armēņu genocīds pret Devīto simfoniju plus trim Lielajām piramīdām —, tomēr bija brīv kaulēties. Lai kaulētos, vajadzēja zināt skaitļus — ļaundarībās nogalināto cilvēku kopskaitu, jaunāko tirgus cenu mākslas darbiem; vai, ja mākslas darbi bija nozagti, tad bija jāzina, cik lielu summu izmaksājusi apdrošināšana. Tā bija bīstama spēle.

"Homērs," saka Sniegavīrs, lauzdams sev ceļu caur piloša­jiem, slapjajiem zariem. "Dievišķā komēdija. Grieķu skulptū­ras. Akvedukti. Zaudētā paradīze. Mocarta mūzika. Šekspīrs, kopoti raksti. Māsas Bronti. Tolstojs. Pērļu mošeja. Šartras ka­tedrāle. Bahs. Rembrants. Verdi. Džoiss. Penicilīns. Kītss. Tērners. Sirds transplantācija. Vakcīna pret poliomielītu. Berliozs. Bodlērs. Barroks. ļeitss. Vulfa."

Ir jābūt bijis vairāk. Bija vairāk.

Trojas iekarošana, viņam pie auss ierunājas kāda balss. Kartāgas nopostīšana. Vikingi. Krusta kari. Cingishāns. Huņņu

Atila. Kataru noslepkavošana. Raganu sārti. Acteku iznīcinā­šana. Maiji — tas pats. Inki — tas pats. Inkvizīcija. Vlads Orā­kulā. Hugenotu apkaušana. Kromvels Īrijā. Franču revolūcija. Napoleona kari. Bads Īrijā. Verdzība Amerikas dienvidos. Kongo karalis Leopolds. Krievu revolūcija. Staļins. Hitlers. Hirosima. Mao. Pols Pots. īdi Amins. Srilanka. Austrumtimora. Sadāms Huseins.

"Apklusti!" Sniegavīrs saka.

Piedod, kaķīt. Es tikai mēģināju palīdzēt.

Tur jau tā nelaime ar Asinīm un Rozēm: vieglāk bija atce­rēties Asiņu faktus. Otra nelaime bija tā, ka Asiņu spēlētājs parasti uzvarēja, bet uzvara nozīmēja nopostītas zemes man­tošanu. Tur jau visa spēles jēga, sacīja Kreiks, kad Džimijs sūdzējās. Džimijs attrauca: ja tā esot jēga, tad visai bezjēdzīga. Viņam negribējās stāstīt Kreikam, ka viņu moka briesmīgi murgi: tie, kuros Partenons bija izrotāts ar nocirstām galvām, nez kā­pēc šķita paši briesmīgākie.

Pēc vārdos neizteiktas vienošanās viņi bija mitējušies spē­lēt Asinis un Rozes, un Kreikam nebija iebildumu, jo viņš aiz­rāvās ar kaut ko jaunu — ar Izmirtonu, interaktīvu bioloģisku pasaku spēli, ko bija atradis Tīmeklī. IZMIRTONS, vada TrakAdams. Ādams nosauca dzīvos dzīvniekus, TrakĀdams no­sauc mirušos. Vai gribi spēlēt? Šis uzraksts parādījās pašā spē­les sākumā. Tad bija jāuzklikšķina uz Jā, jāieraksta niks un jāizvēlas viena no divām čata telpām — Dzīvnieku pasaule vai Dārzeņu pasaule. Pēc tam ieradās pretinieks ar savu niku — Komodo, Degunradzis, I.amantīns, Hippocampus Ramulosus — un aicināja uz sacīksti. Sākas ar tādu un tādu burtu, kāju skaits, kas tas ir? Tas bija kāda bioforma, kas izčibējusi pēdējo piecdesmit gadu laikā, — nē, ne tiranozaurs, ne roks, ne dronts, un punkti nost par kļūdīšanos laikposmā. Pēc tam vajadzēja sašaurināt jautājumu jomu, suga, klase, kārta, dzimta, ģints, veids, tad — izplatības vieta un kad pēdējo reizi novērots, un kas to piebeidzis. (Piesārņojums, areāla nopostīšana, labticīgi idioti, kas domājuši, ka tad, ja šie apēdīs tā ragu, tad šiem baigi stāvēs.) Jo ilgāk pretinieks turējās, jo vairāk punktu sa­krāja, taču lielus bonusus varēja dabūt arī par ātrumu. Palīdzēja TrakĀdama izdruka, kurā bija uzskaitītas visas izmirušās su­gas, taču tikai ar latīņu nosaukumiem, turklāt tās bija pārsimt lapas sīkā drukā, pilnas ar nezināmiem kukaiņiem, augiem un vardēm, par ko neviens nekad nebija dzirdējis. Neviens, acīm­redzot atskaitot Izmirtona Lielmeistarus, kam smadzenes kā meklēšanas motori.

Vienmēr varēja zināt, ka pretinieks ir viens no tādiem, jo uz ekrāna parādījās mazs latimērijas simbols. Latimērija. Aiz­vēsturiska dziļjūras zivs, sen uzskatīta par izmirušu, bet daži eksemplāri atrasti 20. gs. vidū. Pašreizējais statuss nezināms. Izmirtons galvenokārt bija informatīvs. Likās, skolas autobusā tev blakus apsēdies kāds garlaicīgs pedants un tu nekur nevari sprukt, vismaz tā jutās Džimijs. Un tas neparko nerimās.

"Kāpēc tas tev tik ļoti patīk?" Džimijs kādu dienu uzru­nāja Kreika salīkušo muguru.

"Tāpēc, ka man tajā labi veicas," Kreiks atbildēja. Džimijam radās aizdomas, ka Kreiks kāro kļūt par Lielmeistaru, ne tāpēc, ka tas kaut ko nozīmētu, bet gan tāpēc, ka tāda kate­gorija pastāv.

Niķus abiem bija izvēlējies Kreiks. Džimijs bija Tuklis — tāpēc, ka tā bija dēvēts kāds izmiris Austrālijas putns ar divām locītavām, kurš parasti uzturējies kapsētās, un — Džimijs no­jauta — arī tāpēc, ka Kreikam patika Džimiju šādi saukt. Kreika niks bija Kreiks — par godu kādam citam Austrālijas putnam, kreikam jeb sarkankakla ormanītim, kuru, kā apgal­voja Kreiks, nekad neesot bijis sevišķi daudz. Kādu laiku abi sauca viens otru par Kreiku un Tukli, tīksminādamies par to, ka šo joku saprot rikai divi vien. Pēc tam, kad Kreiks saprata, ka Džimijs piedalās tikai negribīgi, un kad abi bija pārtraukuši spēlēt Izmirtomt, Tuklis kā vārds pamazām izdzisa. Turpretī Kreiks bija palicis.

Ja viņi nespēlēja, tad sērfoja pa Tīmekli — iegriezās vecos, iecienītos saitos, paraudzījās, kas jauns. Tiešraidē noskatījās sirds operāciju vai, piemēram, Ziņas Pa Pliko, kas dažas minūtes lie­liski uzjautrināja, jo ļaudis tur pūlējās izlikties, ka nenotiek nekas neparasts, un cītīgi vairījās blenzt cits uz cita plikumiem.

Citkārt viņi skatījās dzīvnieku žmiegšanas saitus, Felicijas Varžu Spiedi un tamlīdzīgi, taču tas drīz sāka atkārtoties: visas sabradātās vardes, visi ar rokām saplosītie kaķi līdzinājās cits citam. Viņi skatījās arī netiraszekes.com — aktuālu šovu par pasaules politiskajiem līderiem. Kreiks sacīja, ka, pateicoties digitālajai gēnu maiņai, vairs neesot iespējams pateikt, vai kāds no šiem ģenerāļiem un pārējiem dižvīriem vēl vispār eksistē un, ja nu tomēr, tad vai viņi tiešām saka to, kas dzirdams. Turklāt tie tika gāzti un nomainīti tādā ātrumā, kas tas vairs nebija svarīgi.

Vēl viņi skatījās arī galvasnost.com — saitu, kur demon­strēja videoierakstus par nāvessodu izpildi Āzijā. Tur kaut kādā vietā, kas izskatījās pēc Ķīnas, tautas ienaidniekiem ar zobenu cirta nost galvas, gavilējot skatītāju tūkstošiem. Varēja paska­tīties arī alibuubuu.com, kur dažādiem ļaudīm, apsūdzētiem zādzībā, tika nocirstas rokas, bet laulības pārkāpējas un lūpu krāsotājas ar akmeņiem nomētāja gaudojoši pūli putekļainos anklāvos, kuriem itin kā bija jāatrodas Vidējo Austrumu fundamentālisma valstīs. Šajā saitā video kvalitāte parasti bija slikta: cik noprotams, filmēt tur bija aizliegts, tāpēc klāt bija pamanījies tikt vienīgi kāds izmisis nabags ar slēptu mini videokameru, par Rietumu nešķīsto valūtu likdams uz spēles savu dzīvību. Lielākoties bija redzamas skatītāju muguras un pakauši, tāpēc sajūta bija, kā tupot lielā drēbju skapī, ja vien filmētājs netika pieķerts; tādā gadījumā sāka juceklīgi zibēt rokas un drēbes un attēls satumsa. Kreiks teica, ka šīs asiņainās izklaides, vistica­māk, norisinoties kādā nomaļā vietā kaut kur Kalifornijā, iz­mantojot baru statistu, savāktu turpat no ielām.

Labāki bija amerikāņu saiti ar komentāriem sporta sacīkšu stilā: "Un te nu viņš ir! Jā! Džo "Sprūdrats" Rikardo, par kuru balsojuši visvairāk skatītāju!" Un pēc tam tika rādīta krimināl­hronika ar baismīgiem upuru tuvplāniem. Šajos saitos parā­dījās reklāmas, kas mudināja pirkt, piemēram, akumulatorus un trankvilizatorus, un spilgti dzelteni logo, uzkrāsoti uz mū­riem fonā. Amerikāņiem vismaz sanāk stilīgi, teica Kreiks.

Vislabākie bija strava.com, issavienojums.com un navinieki.com; tajos rādīja nāvi elektriskajā krēslā un nāvējošu injekciju rezultātā. Reiz tika rādīts legāls video ar reālu noti­kumu atainojumu, un tajā nāvinieki īpaši centās videokameras priekšā. Lielākoties tie bija vīrieši; retu reizi gadījās kāda sie­viete, bet to nu Džimijam nepatika skatīties, jo sievietes likvi­dēšana bija svinīgs, asarains pasākums, ļaudīm bija nosliece sastāties apkārt ar iedegtām svecēm un ar bērnu fotogrāfijām vai skandēt pašsacerētus dzejoļus. Toties ar čaļiem varēja pārsmieties. Tie vaibstījās, rādīja sargiem pirkstu, plēsa jokus, reizēm izrāvās un tika trenkāti pa telpu, līdzi vilkdami savaldīšanai domātās siksnas un izkliegdami rupjus lamuvārdus.

Kreiks teica, ka šie incidenti esot fikcija. Šiem vīriešiem vai viņu ģimenēm par to maksājot. Sponsori pieprasot labu izrādi, citādi ļaudis sāktu garlaikoties un novērstos. Skatītāji gribot redzēt nāvessoda izpildi, jā, bet pēc kāda laika tas varot kļūt vienmuļi, tāpēc vajagot pievienot pēdējās cīņas izdevību vai kādu pārsteiguma elementu. Divi pret vienu, ka tas viss esot iestudēts.

Džimijs sacīja, ka šī teorija iedvešot bijību. Arī bijība, tā­pat kā fikcija, bija vecs vārds, ko viņš izracis no DVD arhī­viem. "Kā tev šķiet, vai tie pa īstam tiek sodīti ar nāvi?" viņš jautāja. "Izskatās, ka daudzi tikai tēlo."

"Nekad nevar zināt," atbildēja Kreiks.

"Ko nevar zināt?"

"Kas ir īstenība?"

"Fikcija!"

Bija arī eitanāzijas saits ar nosaukumu labunakti.com, un tajā bija iekļauts tavas aizgājušās dzīves komponents: ģimenes albumi, intervijas ar tuviniekiem, drosmīgi draugu pulciņi, kas stāv apkārt, kamēr notiek eitanāzija, fonā skanot ērģeļmūzi­kai. Kad dakteris ar skumjām acīm bija paziņojis, ka dzīvība ir izdzisusi, atskanēja ieraksts ar izrādes galvenā varoņa liecību, kurā viņš pauda, kāpēc izlēmis aiziet. Pēc tam kad sāka rādīt šo šovu, eitanāziju skaits krasi pieauga. Runāja, ka ļaudis stā­vot garā rindā, alkdami samaksāt lielu piķi par iespēju parā­dīties šovā un svētlaimīgi nolikt karoti, un ka tiekot rīkotas loterijas, lai izraudzītos dalībniekus.

Skatīdamies šo saitu, Kreiks bieži smaidīja. Nez kāda iemesla dēļ tas viņu vareni uzjautrināja, toties Džimiju gan ne. Viņš nespēja iedomāties, ka pats varētu ielaisties uz ko tam­līdzīgu, turpretī Kreiks teica, ka tas esot talants — saprast, ka nu reiz pietiek. Bet — vai Džimija nepatika nozīmēja, ka viņš ir gļēvulis, vai varbūt vainīga bija tikai tizlā ērģeļmūzika?

Šīs plānotās aiziešanas radīja viņā trauksmi: tās atgādi­nāja papagaiļa Alekša teicienu: Es tagad eju prom. Robeža, kas šķīra papagaili no eitanāzijas un no viņa mātes ar visu atstāto zīmīti, bija pārlieku trausla. Visi trīs paziņoja par savu nodomu; un pēc tam visi nozuda.

Citreiz viņi skatījās Mājās ar Annu K. Anna K., dāma ar lieliem pupiem, uzdevās par instalāciju mākslinieci un bija pieslēgusi pie vadiem visu savu dzīvokli, tā ka ikvienu viņas dzī­ves mirkli tiešraidē redzēja miljoniem lūriķu. "Tā esmu es, Anna K., un es vienmēr domāju par savu laimi un par savu ne­laimi," — tas atskanēja, ieejot viņas mājaslapā. Pēc tam varēja noskatīties, kā viņa izplūc sev uzacis, vaksē bikini līniju, mazgā apakšveļu. Reizēm viņa skaļi lasīja ainas no vecām lugām, katru lomu citā balsī, sēdēdama uz tualetes poda, retro džinsu kļošenes nošļukušas ap potītēm. Tā Džimijs pirmo reizi iepa­zinās ar Šekspīru — kad Anna K. deklamēja no Makbeta.

Jau atkal rīts, un atkal rīts, un atkal. Šī sīko soļu gaita dienu dienā I.īdz beidzamajai lemtā laika zilbei; Un visas vakardienas ir kā lāpas, Kas nelgām nāves ceļu izgaismo, —

lasīja Anna K. Viņa šausmīgi pārspīlēja, tomēr Sniegavīrs vienmēr ir juties viņai pateicīgs, jo viņa savā veidā bija pavē­rusi ceļu. Ja iedomājas, ko visu viņš paliktu neuzzinājis, ja ne­būtu bijis Annas K.! Ja iedomājas vārdus vien! Gaudens, piemēram. Mēļš.

"Kas tie par mēsliem?" noprasīja Kreiks. "Mainām kanālu!"

"Nē, pagaidi, pagaidi," iebilda Džimijs, kuru bija pārņē­mis — kas? Kaut kas tāds, ko viņš gribēja dzirdēt. Un Kreiks gaidīja, jo reizumis izpatika Džimijam.

Lāgiem viņi skatījās Piļu Rīļu šovu, kurā notika sacīkstes dzīvu dzīvnieku un putnu ēšanā, laiku uzņēma ar hronomet­riem, balvās pasniedza grūti atrodamus ēdienus. Nenobrīnīties, uz ko cilvēki bija gatavi par pāris jērgaļas karbonādēm vai gabalu īsta brī!

Un vēl viņi skatījās porno šovus. Tādu bija daudz.

Kad ķermenis pirmo reizi devās patstāvīgās dēkās? — domā Sniegavīrs; pēc tam, kad tas bija pametis savus vecos ceļa­biedrus prātu un dvēseli, reiz uzskatīts vienīgi par nožēlojamu mājvietu tiem abiem vai par marioneti, kas izspēlē drāmas abu vietā, vai par sliktu sabiedroto, kas noved abus no ceļa.

Ķermenim droši vien bija apnikusi dvēseles nemitīgā dīkšana un činkstēšana, intelektuālie tīkli, ko, nemiera urdīts, auda prāts, novērsdams ķermeni no mērķa ikreiz, kad tas iecirtis zo­bus kādā sulīgā kumosā vai dabūjis nagos kaut ko labu. Nu ķermenis bija kaut kur pametis tos abus, atstājis vienus kādā drēgnā svētnīcā vai sasmakušā auditorijā, bet pats taisnā ceļā steidzās uz striptīza bāriem, kaktā pie tiem abiem iesviedis arī kultūru: mūziku, glezniecību, dzeju un dramaturģiju. Tas viss bija tikai sublimācija; nekas cits kā sublimācija, vismaz ķer­meņa vērtējumā. Tad kādēļ gan nedoties medībās?

Tomēr ķermenim bija arī savas kulturālās formas. Sava māksla. Nāvessodi tam bija traģēdijas, pornogrāfija tam bija romantika.

Lai iekļūtu vēl derdzīgākos un aizliegtos saitos — tādos, kurus drīkstēja apmeklēt tikai tie, kam jau astoņpadsmit gadu, turklāt izmantojot īpašu paroli, — Kreiks lietoja sava tēvoča Pīta privāto kodu, laizdams darbā sarežģītu metodi, ko pats dēvēja par lēpju lapu labirintu. Viņš veidoja līkumotu taku cauri Tīmeklim, uz labu laimi ieiedams iekšā caur kādu viegli pieejamu komerciālu saitu, tad lēkāja no vienas lēpju lapas uz nākamo, pa ceļam izdzēsdams savas pēdas. Tāpēc tēvocis Pīts, saņēmis rēķinu, nekādi nespēja izdibināt, kurš viņa vārdā no­tērējis tādu summu.

Kreiks bija arī uzgājis tēvoča Pīta krājumus ar kvalitatīvu Vankūveras skunkzāli, kas glabājās apelsīnu sulas bundžās le­dusskapī; viņš parasti atbēra kādu ceturtdaļu bundžas un pie­jauca klāt gružus ar zemu oktānskaitli, tādus varēja nopirkt skolas kioskā, vienu turzu par piecdesmit zaļajiem. Viņš apgal­voja, ka tēvocis Pīts to nekad neuzzināšot, jo smēķējot vienīgi tad, ja taisoties uz seksu ar Kreika māti, un tas nenotika bieži, spriežot pēc apelsīnu sulas bundžu skaita un ātruma, kādā tās tika izlietotas. Kreiks teica, ka īsto kaifu tēvocis Pīts ķerot birojā, trenkādams riņķī ļaudis un pātagodams algas vergus. Agrāk bijis zinātnieks, tagad viņš bija kļuvis par lielu vīru, augsta līmeņa menedžeri VeselViedas finansu jomā.

Tā nu viņi uztina pa smēķim, skatīdamies nāvessodus un pornofilmas: uz ekrāna gausi kustējās ķermeņa daļas, miesa un asinis saspringti dejoja zemūdens baletu, ciets un mīksts savienojās un izšķīrās, vaidi un kliedzieni, tuvplāni ar aizmieg­tām acīm un sakostiem zobiem, dažādu šķidrumu šaltis. Ja strauji patina filmu uz priekšu vai atpakaļ, viss izskatījās kā viena un tā pati norise. Reizēm viņi skatījās abus tematus vien­laikus, katru uz sava ekrāna.

Lielākoties viņi sēdēja klusēdami, dzirdami bija tikai fil­mas skaņu efekti. Parasti Kreiks bija tas, kurš izlēma, ko ska­tīties un kad pietiek. Taisnīgi vien bija, jo datori piederēja viņam. Piemēram, viņš pajautāja: "Pietiks šito?" — pirms no­mainīja saitu. Likās, redzētais neietekmē viņu nekādā veidā, ja nu vienīgi tad, kad viņam kaut kas šķiet smieklīgs. Un likās arī, ka viņš nekad nereibst no smēķa. Džimijam radās aizdo­mas, ka Kreiks nemaz neievelk dūmus plaušās.

Turpretī Džimijs klunkuroja uz mājām, joprojām apskur­bis no zāles un juzdamies tā, it kā nule būtu piedalījies orģijā, kuras laikā it nemaz nav spējis kontrolēt to, kas ar viņu notiek. Kas tiek ar viņu darīts. Un viņš arī jutās ļoti viegls, kā veidots no gaisa; kā retināts, reibinošs gaiss kaut kāda ar atkritumiem nobārstīta Everesta smailē. Mājās vecāki — ja viņi vispār bija mājās un turklāt lejasstāvā — nekad neko nelikās pamanījuši.

"Vai tu pietiekami labi paēd?" reizēm ievaicājās Ramona. Un atbildes ņurdienu iztulkoja kā jā.