Oriksa un Kreiks

Krasta drazas

Pa plašo liedagu, pa sašķaidītiem koraļļiem un salauzītiem kauliem, soļo bērnu pulciņš. Viņi laikam peldējušies, jo vēl ir slapji un spīdīgi. Vajadzētu gan uzmanīties: kas zina, ar ko tā lagūna pilna? Taču viņi nemaz nepiesargās; toties Sniegavīrs nemērc ūdenī ne kājas pirkstu, pat naktī, kad saule netiek vi­ņam klāt. Labojums: naktī jo sevišķi ne.

Viņš vēro bērnus ar skaudību — vai varbūt ar nostalģiju? Nē, nevar būt: bērnībā viņš nekad nemēdza peldēties okeānā, nemēdza bez drēbēm skraidīt pa liedagu. Bērni pēta zemi, pie­liecas, paceļ izskalotas drazas; tad apspriežas savā starpā, da­žas lietas patur, citas aizmet; dārgumi nonāk saplēstā maisā. Agrāk vai vēlāk — ar to viņš var rēķināties — tie sameklēs viņu tur, kur viņš sēd, ietinies irstošajā palagā, apskāvis stil­bus, sūkādams mango augli koku paēnā, kur patveries no nežēlīgās saules. Bērniem — biezādainiem, izturīgiem pret ul­travioleto starojumu — viņš ir pustumsas, mijkrēšļa radījums.

Un tie jau nāk. "Sniegavīr, o Sniegavīr!" tie skandē kā vienmuļu dziesmu. Par tuvu viņam nenāk nekad. Vai tā no­tiek aiz cieņas, kā viņam patiktos domāt, vai tāpēc, ka viņš smird? »

(Viņš smird un pats to labi zina. Viņš ir pretīgs, sasmacis, ož kā valzirgs — eļļaini, sāļi, pēc zivīm —, lai gan pats tādu zvēru nekad nav ostījis. Toties ir redzējis bildēs.)

Bērni ver vaļā savu maisu un korī sauc: "O Sniegavīr, ko mēs esam atraduši?" Velk ārā mantas, paceļ tās gaisā, kā pie­dāvādami pirkt: automašīnas disks, klavieru taustiņš, gaišzaļas limonādes pudeles lauska, ko nogludinājis okeāns. LaimePluss plastmasas spainītis, tukšs; Vistas Kumosiņu spainītis, tāds pats. Datora pele jeb apdauzītas paliekas no rās, ar garu vada asti.

Sniegavīram gribas raudāt. Ko viņš var tiem pateikt? Nav taču iespējams paskaidrot, kas ir šie savādie priekšmeti vai kas tie reiz bijuši. Taču bērni noteikti jau ir uzminējuši, ko viņš sa­cīs, jo viņš allaž saka vienu un to pašu.

"Tās ir lietas no agrākiem laikiem." Viņš cenšas runāt laipni, bet distancēti. Kā pedagogam, pareģim un labvēlīgam tēvocim reizē — tādā tonī vajag runāt.

"Vai tās nodarīs mums sāpes?" Lāgiem viņi atrod kannas ar motoreļļu vai kodīgu šķīdumu, plastmasas pudeles ar hlorkaļķi. Mīnas no pagātnes. Viņš tiek uzskatīts par lietpratēju attiecībā uz potenciāliem nelaimes gadījumiem: svilinošiem šķid­rumiem, šķebinošiem izgarojumu tvaikiem, indīgiem pulveriem. Dīvaina veida sāpēm.

"Šīs ne," viņš atbild. "Šīs ir drošas." To dzirdot, bērni zaudē interesi, nevērīgi nolaiž maisu zemē. Tomēr prom neiet: stāv un blenž. Liedaga ķemmēšana ir tikai iegansts. Lielākoties bērni grib paskatīties uz viņu, jo viņš tik stipri atšķiras no pašiem. Ik pa laikam bērni lūdz, lai viņš noņem saulesbrilles un uzliek atkal: viņi grib redzēt, vai Sniegavīram patiesībā ir divas acis vai trīs.

"Sniegavīr, o Sniegavīr!" viņi dzied — ne tik daudz viņam, vairāk cits citam. Bērniem viņa vārds nozīmē tikai trīs zilbes. Viņi nezina, kas ir sniegavīrs, viņi nekad nav redzējuši sniegu.

Viens no Kreika noteikumiem bija tas, ka nedrīkst izvēlē­ties tādu vārdu, kura fiziskais ekvivalents — kaut vai izbāzts, kaut vai skeleta formā — nav uzrādāms. Nekādu vienradžu,

iM4o

grifu, mantikoru un bazilisku. Taču šie noteikumi vairs nav spēkā, un Sniegavīrs ir jutis rūgtu prieku, pieņemot šo šaubīgo apzīmējumu sev par vārdu. Sniega Cilvēks, kas reizē eksistē un neeksistē, pazib kaut kur sniegputeņos, pērtiķveidīgs cilvēks vai cilvēkveidīgs pērtiķis, zaglīgs, izvairīgs, pazīstams tikai pēc baumām un pēc pēdu nospiedumiem, kas ved atpakaļ. Stāstīja, ka iedzimtie no kalnu ciltīm dzinuši tam pēdas un nogalinājuši to, līdzko radusies izdevība. Pēc tam vārījuši, cepuši, rīkojuši īpašus mielastus; pēc Sniegavīra domām, īpašu asumu ir pie­šķīris tas, ka šīs izdarības robežojušās ar kanibālismu.

Pašreizējo mērķu labad viņš ir saīsinājis vārdu. Viņš ir ti­kai Sniegavīrs. Sniega Cilvēku viņš patur pie sevis — kā sle­penu astru kreklu.

brīdi vilcinājušies, bērni satupst puslokā, zēni un meitenes kopā. Pāris mazāko vēl čāpstina savas brokastis, zaļā sula tek pār zodu. Satriecoši, par kādiem sušķiem visi kļūst, ja nav spoguļu. Tomēr viņi ir pārsteidzoši pievilcīgi, šie bērni: visi kā viens kaili, visi ideāli, katram citāda āda — šokolādes, rožu, tējas, sviesta, krējuma, medus krāsā, toties acis visiem zaļas. Kreika estētika.

Viņi gaidpilni lūkojas uz Sniegavīru. Droši vien cer, ka viņš ru­nās, taču šodien viņam nav noskaņojuma. Augstākais, viņš varbūt tuvāk parādīs bērniem saulesbrilles, spīdīgo, sabojāto pulksteni vai beisbola cepurīti. Cepure viņiem patīk, taču viņi nesaprot, kam tāda vajadzīga — noņemami mati, kas nav mati, — un Sniegavīrs vēl nav izgudrojis nekādu pasaciņu izskaidrojumam.

Kādu laiku bērni izturas klusi, vēro, prāto, taču tad ieru­nājas vislielākais. "O Sniegavīr, lūdzu, pastāsti mums — kas tās par sūnām, kas aug tev uz sejas?" Pārējie piebalso. "Lūdzu, pastāsti mums, lūdzu, pastāsti mums!" Ne dunkāšanās, ne ķiķināšanas: jautājums ir nopietns.

"Spalvas kā putnam," viņš saka.

Šo jautājumu viņi uzdod vismaz vienreiz nedēļā. Viņš allaž atbild vienādi. Jau tik īsā laika sprīdī — divos, trijos mēnešos?

viņam sajucis skaits, — bērni ir sakrājuši par viņu veselu lērumu teiksmu un pieņēmumu: Sniegavīrs reiz bija putns, bet aizmirsa, kā jālido, un pārējās spalvas viņam izkrita, un tāpēc viņam salst un vajag otru ādu, un viņš ir spiests tīties drānās. Nē: viņam salst tāpēc, ka viņš ēd zivis, un zivis ir aukstas. Nē: viņš tinas drānās tāpēc, ka viņam nav vīriešu mantiņas un viņš negrib, lai mēs to ieraugām. Tāpēc viņš art neiet peldēties. Sniegavīram ir grumbas, jo agrāk viņš dzīvoja zem ūdens un tur viņam sačo­kurojās āda. Sniegavīrs ir bēdīgs tāpēc, ka pārējie viņam līdzīgie aizlidoja prom pār okeānu, un tagad viņš ir pavisam viens.

"es arī gribu spalvas," saka pats mazākais. Veltīgas cerī­bas: Kreika Bērnu vidū vīriešiem nav bārdu. Kreikam bārdas šķita neracionālas; turklāt viņu kaitināja pienākums skūties, tāpēc viņš iznīcināja šo nepieciešamību. Bet, protams, ne Snie­gavīram: viņam jau bija par vēlu.

Nu viņi visi sāk reizē. "O Sniegavīr, o Sniegavīr, vai mēs arī, lūdzu, varam dabūt spalvas?"

"Nē," viņš atbild.

"Kāpēc ne, kāpēc ne?" dzied divi mazākie.

"Pagaidiet, es pajautāšu Kreikam." Viņš paceļ pret de­besīm pulksteni, griež to ap rokas locītavu, tad pieliek pie auss kā klausīdamies. Bērni kā apburti seko katrai kustībai. "Nē," viņš paziņo. "Kreiks saka — nē. Jums nebūs nekādu spalvu. Un tagad tiniet makšķeres."

"Tīt makšķeres? Tīt makšķeres?" Bērni skatās cits uz citu, tad uz viņu. Viņš ir pieļāvis kļūdu, pateicis jaunu vārdu, ko nav iespējams izskaidrot. Makšķeres viņiem neizsaka neko. "Kas tas ir — tīt makšķeres?"

"Vācieties prom!" Sniegavīrs noplivina palagu uz bērnu pusi, un viņi aizskrien pa liedagu kur kurais. Viņiem joprojām nav īsti skaidrs, vai no Sniegavīra jābaidās un cik stipri jābaidās. Nav zi­nāms, ka viņš būtu nodarījis pāri kādam bērnam, tomēr viņa daba nav gluži izprotama. Nav iespējams pateikt, ko viņš var izdarīt.