Oriksa un Kreiks

lemīlejies Kreiks

Zibens plaiksnī, pērkons dārd, lietus gāž aumaļām, tik stiprs, ka gaiss ir balts, balts visapkārt, blīva migla; kā kustīgs stikls. Sniegavīrs — stulbenis, āksts, gļēvulis — tup uz vaļņa, galvu aizsedzis ar rokām, un saņem pērienu no augšas kā vispārējs izsmiekla objekts. Viņš ir humanoīds, viņš ir hominīds, viņš ir novirze no normas, sniega cilvēks; viņš kļūtu leģendārs, ja būtu vēl atlicis kāds, kas stāsta leģendas.

Ja vien līdzās būtu klausītājs, kādas teiksmas viņš prastu vērpt, kādas vaimanas vaimanāt! Mīlētāja žēlabas mīļotajai vai kaut ko tādā garā. Tur ir pulka, ko izvēlēties.

Jo tagad viņš ir nonācis pie svarīgākā punkta savā prātā, pie tās vietas traģēdijā, kur būtu rakstīts: Uznāk Oriksa. Lik­tenīgs mirklis. Bet kurš liktenīgais mirklis? Uznāk Oriksa kā maza meitene bērnu pornosaitā, ar ziediem matos, ar putukrē­jumu uz zoda; vai — Uznāk Oriksa kā pusaudze no TV ziņu raidījuma, izniruši no kāda perversa vīrieša garāžas; vai — Uz­nāk Oriksa, pilnīgi kaila un pedagoģiska, kreikeru svētnīcā; vai — Uznāk Oriksa ar dvieli ap matiem, tikko no dušas; vai — Uznāk Oriksa alvas pelēkā zīda bikškostīmā, atturīgās kurpēs ar pusaugstiem papēžiem, rokā dokumentu mape, profesionā­las globāla mēroga tirgotājas tēls, tipisks Teritorijāmf Kurš no tiem būs īstais, un kā viņš jelkad varēs būt drošs, ka pastāv pa­vediens, kas saista pirmo ar pēdējo? Vai Oriksa bija tikai viena, vai viņas vārds bija leģions?

Bet derētu jebkurš variants, domā Sniegavīrs, lietum plūs­tot pār seju. Viņas visu laiku ir klāt, jo visas ir šeit, tagad, pie manis.

Ak, Džimij, tas ir tik pozitīvi! Es jūtos laimīga, kad tu to aptver. Parodīze ir zaudēta, tomēr Parodīze ir tevī pašā, daudz laimīgāka. Un tad šie sudrabainie smiekli, tieši viņam pie auss.

Džimijs nepamanīja Oriksu uzreiz, lai gan noteikti bija re­dzējis tai pirmajā pēcpusdienā, kad skatījās vienvirziena spo­gulī. Tāpat kā kreikeri, viņa bija bez drēbēm, un, tāpat kā kreikeri, viņa bija skaista, tāpēc pa gabalu neatšķīrās. Garie, tumšie mati bija bez kādiem rotājumiem; pagriezusi muguru, viņa stāvēja citu pulciņā; vienkārša daļa no kopskata.

Pēc pāris dienām, kad Kreiks rādīja, kā darbināt monito­rus, kas uztver attēlu no kokos paslēptajām minikamerām, Džimijs ieraudzīja viņas seju. Viņa pagriezās pret kameru, un te nu tas atkal bija, šis skatiens, šis ciešais skatiens, kas ieurbās Džimijā un saredzēja viņu tādu, kāds viņš ir patiesībā. iVlainījušās bija vienīgi acis, tagad tikpat mirdzoši zaļas kā kreikeriem.

Raugoties šajās acīs, Džimiju uz mirkli pārņēma tīra svēt­laime, tīras šausmas, jo 11u viņa vairs nebija attēls — nebija tikai attēls, kas slepenībā un klusībā mīt plakanā izdrukā, pat­laban noglabātā starp Džimija matraci un trešo šķērsstieni jau­najā AtjaunEsmes gultā. Pēkšņi viņa bija reāla, trijās dimensijās. Džimijs juta, ka ir viņu nosapņojis. Kā gan cilvēku vienā mir­klī spētu savaņģot skatiens, pacelta uzacs, delma izliekums? Bet viņš bija savaņģots.

"Kas tā tāda?" viņš jautāja Kreikam. Rokās viņa turēja mazu skunnotiņu, k« rādīja apkārtējiem; pārējie tam piesar­dzīgi pieskārās. "Nav taču viena no tiem. Ko viņa tur dara?"

"Viņa ir skolotāja," Kreiks atbildēja. "Mums vajadzēja starpnieku, kādu, kas spētu komunicēt viņu līmenī. Izmantojot vienkāršus priekšstatus, bez metafizikas."

"Ko viņa māca?" To Džimijs pateica vienaldzīgi, jo Kreika klātbūtnē būtu aplami izrādīt pārliecīgu interesi par jebkuru sievieti: sekotu netieša zobošanās.

"Botāniku un zooloģiju," Kreiks vīpsnādams paskaidroja. "Citiem vārdiem sakot — ko nedrīkst ēst un kas var iekost. Un kam nedrīkst darīt pāri," viņš piemetināja.

"Un tādēļ viņai jāstaigā kailai?"

"Viņi nekad nav redzējuši apģērbu. Apģērbs viņus tikai mulsinātu."

Stundas, ko pasniedza Oriksa, bija īsas: vislabāk esot iemācīt pa vienai lietai katrā reizē, sacīja Kreiks. Paradīzes modeļi neesot dumji, taču sākot tikpat kā tukšā vietā, un tāpēc viņiem patīkot, ja viela tiek atkārtota. Cits darbinieks, speciālists attiecīgajā jomā, vispirms pārrunājot ar Oriksu dienas tematu — lapu, kukaini, zī­dītāju vai rāpuli, par kuru viņa gatavojas stāstīt. Pēc tam viņa apsmidzinoties ar ķīmisku maisījumu, atvasinātu no citrusaugiem, lai apslēptu savus cilvēciskos feromonus, — ja viņa tā nerīkotos, varētu rasties nepatikšanas, jo vīrieši tos saostu un nodomātu, ka pienācis pārošanās laiks. Šādi saposusies, viņa dodoties iekšā pa ieeju, ko apslēpj biezi krūmi. Tā viņa varot iekļūt kreikeru zemē un atstāt to, neradot viņiem nekādus dīvainus jautājumus.

"Tie viņai uzticas," Kreiks sacīja. "Viņa ir brīnišķīga."

Džimijam sašļuka dūša. Kreiks bija iemīlējies — pirmo reizi mūžā. Par to liecināja ne jau tikai uzslava, ar kurām viņš parasti skopojās. Par to liecināja arī balss tonis.

"Kur tu viņu atradi?"

"Es viņu pazinu jau kādu laiku agrāk. Kopš aspiranta lai­kiem Votsonā-Krikā."

"Vai viņa tur studēja?" Un, ja studēja, nodomāja Džimijs, tad ko?

"Ne gluži," Kreiks atbildēja. "Mēs iepazināmies caur Stu­dentu dienestu."

"Tu biji students, un viņa bija dienests?" Džimijs pūlējās runāt bezrūpīgi.

"Tieši tā. Es viņiem paskaidroju, ko vēlos, — bija iespējas pa­skaidrot ļoti precīzi, pievienojot attēlu vai video, tādā garā, un viņi ļoti centās apmierināt vēlmi pēc iespējas pilnīgi. Es gribēju kaut ko tādu, kas atgādinātu… vai tu atceries to interneta šovu?…"

"Kādu interneta šovu?"

"Es tev vēl iedevu izdruku. No Karstajiem Zaķiem — nu, tu taču zini."

"Neatminos vis," Džimijs sacīja.

"Tas šovs, ko mēs reizēm skatījāmies. Atceries?"

"Ak jā, laikam gan. Kā pa miglu."

"To meiteni es izmantoju par ieeju Izmirtonā. To pašu."

"Jā, pareizi," Džimijs noteica. "Katram savs. Tu gribēji kaut ko seksa zaķīšu stilā?"

"Nu, tā, ko viņi sameklēja, nebūt nebija mazgadīga."

"Skaidrs, ka ne."

"Tad es visu nokārtoju privāti. Patiesībā tas bija pret no­teikumiem, bet tos drusciņ pārkāpām mēs visi."

"Noteikumi pastāv tādēļ, lai tiktu pārkāpti," Džimijs sa­cīja. Viņš jutās arvien sliktāk.

"Un, ieradies šeit kā vadītājs, es varēju piedāvāt viņai ofi­ciālāku stāvokli. Viņa ar prieku piekrita. Alga trīsreiz lielāka nekā iepriekšējā, stimulu daudz; un viņa teica, ka arī darbs esot intriģējošs. Jāatzīst, viņa ir lieliska darbiniece." Kreika lū­pās ievijās mazs, pašapmierināts smaids, līdera smaids, un Džimijam sagribējās viņam gāzt.

"Vareni," viņš noteica. Viņā dūrās nažu asmeņi. Tikko at­rasta, tūdaļ pazaudēta atkal. Kreiks bija viņa tuvākais draugs. Labojums: viņa vienīgais draugs. Džimijs nespētu piedurt viņai ne pirkstu. Kā lai viņš to spētu?

Viņi gaidīja, līdz Oriksa iznāks no dušas, kur mazgāja nost aizsargšķīdumu un — kā piebilda Kreiks — ņēma ārā mirdzošās, zaļās kontaktlēcas: īstās, brūnās acis būtu sabie­dējušas kreikerus. Pēdīgi viņa parādījās, mitros matus sapinusi bizēs, tika iepazīstināta un saņēma Džimija roku savā mazajā plaukstiņā. (Es viņai pieskāros, Džimijs nodomāja kā desmit gadu vecs puišelis. Es tiešām viņai pieskāros!)

Tagad Oriksa bija apģērbusies standarta laboratorijas drē­bēs — jakā un biksēs. Viņai mugurā tas viss izskatījās kā at­pūtas pidžama. Pie kabatiņas piesprausta plāksnīte ar vārdu: ORIKSA BEISA. To viņa bija izraudzījusies no Kreika piedāvātā saraksta. Viņai patika saukties tā, kā saucas rāma Austrumāfrikas zālēdāja antilope Oryx beisa; tiesa, prieks mazinājās, kad viņa uzzināja, ka izraudzītais dzīvnieks ir izmiris. Kreikam bija nācies paskaidrot, ka tāds nu reiz ir Paradīzes stils.

Visi trīs dzēra kafiju Paradīzes darbinieku kafetērijā. Runa bija par kreikeriem — tā viņus dēvēja Oriksa — un par to, kā tiem klājas. Katru dienu vienādi, teica Oriksa. Viņi allaž esot klusi un apmierināti. Tagad esot iemācījušies sakurt uguni. Viņiem patī­kot skunnots. Un esot ļoti jauki pavadīt laiku kopā ar viņiem.

"Vai viņi nekad nejautā, no kurienes ir cēlušies?" Džimijs ieminējās. "Un ko dara šeit?" Tobrīd tas viņam bija pilnīgi vien­aldzīgi, taču viņš gribēja iesaistīties sarunā, lai varētu neuzkrī­toši raudzīties Oriksā.

"Tu nesaproti," Kreiks noteica tādā tonī, it kā patiesībā lamātu viņu par idiotu. "Tas viss ir izdzēsts."

"Bet viņi jautāja gan," sacīja Oriksa. "Šodien pajautāja, kas viņus esot radījis."

"Un?"

"Un es pateicu patiesību. Ka viņus ir radījis Kreiks." Ap­brīnas pilns smaids, veltīts Kreikam; pēc Džimija domām, to nu varēja aiztaupīt. "Un ka viņš ir ļoti gudrs un labs."

"Vai viņi jaurāja, kas šis Krciks ir?" Kreiks vaicāja. "Vai gribēja ar viņu tikties?"

"I.ikās, tas viņus neinteresē."

Džimijs mocījās dienu un nakti. Viņam gribējās pieskar­ties Oriksai, pielūgt viņu, atvērt viņu kā skaisti iesaiņotu dā­vanu, kaut arī viņš nojauta, ka tur kaut kas slēpjas — kāda bīstama čūska, paštaisīts spridzeklis vai nāvējošs pulveris. Nē, ne jau viņā, protams. Bet gan situācijā. Vēl un vēlreiz viņš sev atgādināja, ka Oriksa ir ārpus iespēju robežām.

Viņš izturējās, cik cienīgi vien spēdams: neizrādīja vai vismaz centās neizrādīt interesi par Oriksu. Pasāka apmeklēt plēbijas, maksāja par bāra meitenēm. Par meitenēm ar kruzuļiem, vizu­ļiem, mežģīnēm, kā nu kuro reizi. Viņš ikreiz iešļircināja sev Kreika ātro vakcīnu, un tagad viņam bija arī pašam savs Kor­pusa miesassargs, tāpēc viņš atradās pilnīgā drošībā. Pirmās pāris reizes tas bija satraucoši; pēc tam izklaidējoši; pēc tam pārvērtās vienkāršā ieradumā. Nekas nederēja kā pretinde pret Oriksu.

Darbā Džimijs tikai niekojās: nekā grūta jau tur nebija. LaimePluss kapsulu pirks tāpat, bez viņa palīdzības. Tomēr tu­vojās diena, kad prece bija oficiāli jālaiž tirgū, tāpēc viņš lika saviem darbiniekiem laist klajā dažus reklāmas rullīšus, dažus lipīgus saukļus: Met prom kondomus! LaimePluss — totāla miesiska dēka! Nedzīvo drusku, dzīvo no visa spēka! Reklā­mās bija redzams vīrietis un sieviete, kas ar neprātīgu smaidu sejā rauj sev nost drēbes. Pēc tam vīrietis un vīrietis. Pēc tam sie­viete un sieviete; tiesa, šim variantam netika izmantots sauklis par kondomiem. Pēc tam trijotne. Tamlīdzīgas stulbības Dži­mijs spētu izgudrot pat miegā.

Protams, tādā gadījumā, ja izdotos iemigt. Naktīs viņš gu­lēja nomodā, strostēdams sevi, apraudādams savu likteni. Stros­tēt, apraudāt — derīgi vārdi. Skumība. Sagrauzts. Sirdspuķīte. Sebu. Plēnēt.

*

Taču tad Oriksa viņu paveda. Kā citādi lai to nosauc? Viņa tīšām ienāca Džimija dzīvoklī, spērās taisni iekšā un pāris minūtēs bija izvilinājusi viņu no čaulas. Džimijs jutās kā gadus divpadsmit vecs. Oriksa nepārprotami bija pieredzējusi un tajā pirmajā reizē izturējās tik bezrūpīgi, ka viņam aizrāvās elpa.

"Negribēju, lai tu esi tik nelaimīgs, Džimij," — tāds bija viņas paskaidrojums. "Tikai ne manis dēļ."

"Kā tu zināji, ka es esmu nelaimīgs?"

"Ak, es vienmēr zinu."

"Bet Kreiks?" Džimijs ieminējās pēc tam, kad Oriksa tai pirmajā reizē bija viņu savākusi, ieguvusi, pametusi bez elpas.

"Tu esi Kreika draugs. Viņš nevēlētos, lai tu jūties ne­laimīgs."

Džimijs par to nebija tik pārliecināts un piezīmēja: "Man tagad ir nemierīgs prāts."

"Par ko tu runā, Džimij?"

"Vai tad tu… vai tad viņš nav…" Gatavais stulbenis!

"Džimij, Kreiks dzīvo augstākā pasaulē," viņa teica. "Ideju pasaulē. Viņš dara svarīgas lietas. Viņam nav laika spēlēties. Turklāt Kreiks ir mans boss. Tu esi izprieca." "Jā, bet…"

"Kreiks neuzzinās."

Un likās, tas ir tiesa, Kreiks neuzzināja. Varbūt Oriksa apbūra viņu pārāk stipri un tāpēc viņš neko nemanīja; vaPvarbūt, domāja Džimijs, mīlestība patiesi ir akla. Vai laupa redzi. Un Kreiks mīlēja Oriksu, par to nebija šaubu; mīlēja teju vai verdziski pazemīgi. Pat pieskārās viņai, citiem redzot. Krcikam nekad nebija paticis fizisks kontakts, viņš allaž bija turējies at­statu, bet tagad labprāt uzlika plaukstu Oriksai uz pleca, delma, slaidā vidukļa, nevainojamā dibentiņa. Mana, mana, vēstīja šī plauksta.

*

Turklāt šķita, ka viņš Oriksai uzticas, varbūt pat vairāk nekā Džimijam. Viņš apgalvoja, ka Oriksa esot pieredzējusi biznesa sieviete. Bija atvēlējis viņai daļu LaimePluss izmēģi­nājumu: viņai bija derīgi kontakti plēbijās, pateicoties veca­jiem paziņām, ar kuriem kopā reiz strādāts Studentu dienestā. Šī iemesla dēļ viņai bija bieži jāceļo šur un tur pa pasauli. Uz seksa klīnikām, sacīja Krciks. Uz bordeļiem, sacīja Oriksa: kur tad vēl labāka vieta izmēģinājumiem?

"Ja vien tu neielaidies izmēģinājumos pati," Džimijs teica.

"Kur nu, Džimij! Kreiks to ir aizliedzis."

"Tu vienmēr rīkojies tā, kā liek Krciks?"

"Viņš ir mans boss."

"Viņš tev lika darīt šo te?"

Lielas acis. "Ko, Džimij?"

"To, ko tu dari patlaban."

"Ak, Džimij! Tu vienmēr joko."

Ikreiz, kad viņa bija prom, Džimijs jutās smagi. Raizējās par viņu, ilgojās, ņēma ļaunā, ka viņas te nav. Atgriezusies no ceļojuma, Oriksa nakts vidū materializējās viņa istabā: tas vi­ņai izdevās neatkarīgi no tā, kas bija paredzēts Kreika dienas­kārtībā. Vispirms viņa informēja Kreiku, sniedza atskaiti par savu veikumu un tā sekmēm — cik daudz LaimePluss kapsulu, kur viņa tās izplatījusi, pagaidu rezultāti —, turklāt precīzu at­skaiti, jo Kreiks šai ziņā bija kā apsēsts. Un pēc tam viņa pie­vērsās tam, ko pati dēvēja par personisko jomu.

Oriksa teica, ka Kreika seksuālās vajadzības esot tiešas un vienkāršas, nevis intriģējošas kā sekss ar Džimiju. Nevis iz­prieca, bet darbs, — tomēr viņa cienot Kreiku, patiesi, jo viņš esot spožs ģēnijs. Bet, ja Kreiks gribot, lai viņa kādu nakti pa­kavējoties ilgāk, varbūt atkārtojot visu vēlreiz, tad viņa aiz­bildinoties — ar nogtirumu pēc lidojuma, ar galvassāpēm, ar kaut ko ticamu. Viņas izdomājumi esot nevainojami, viņa esot vislabākā un pārliecinošākā mele pasaulē, tāpēc muļķa Krcikam tiekot atvadu bučiņa, smaids, rokas mājiens, durvis aiz­veroties, un nākamajā brīdī viņa jau esot te, pie Džimija.

Cik varens bija šis vārds. Pie.

Džimijs nekādi nespēja pierast pie viņas, ikreiz viņa bija citāda, šķirstiņš, pilns ar noslēpumiem. Tagad viņa kuru katru mirkli atvērsies, atklās Džimijam būtisko, slēpto jēgu, kas pie­mīt dzīvei kā tādai — vai varbūt viņas dzīvei vai Džimija dzī­vei —, to, ko viņš tik ļoti alkst uzzināt. To, ko vienmēr gribējis. Kas tas būs?

"Starp citu, kas īsti notika tajā garāžā?" Džimijs jautāja. Viņš nespēja pārtraukt taujāt par Oriksas agrāko dzīvi, dzina tai pēdas kā apmāts. Tolaik neviens sīkums nebija viņam par niecīgu, neviena viņas pagātnes sāpīgā skabarga par nenozī­mīgu. Varbūt viņš meklēja Oriksas dusmas, tomēr tās nekad neatrada. Vai nu tās bija apraktas pārāk dziļi, vai to nebija vis­pār. Taču tam viņš nespēja noticēt. Oriksa nebija ne mazohiste, ne svētā.

Viņi gulēja Džimija gultā, ieslēguši digitālo TV, un caur viņa datoru skatījās kaut kādu kopošanās vebsaitu ar dzīvnieku komponentu — divi labi dresēti vācu aitusuņi un noskūts albīns ar dubultām locītavām, viscaur notetovēts ar ķirzakām. Skaņa bija nogriezta, redzams rikai attēls: erotiskas tapetes.

Viņi ēda Kumosiņus ar sojas kartupeļiem un salātiem, ko bija nopirkuši tuvākajā tirdzniecības centrā. Salātos bija arī spinātu lapas no AtjaunKsmcs siltumnīcām: ne miņas no pes­ticīdiem, vismaz oficiāli ne. Pārējās bija kāpostu hibrīda lapas, kas auga gigantiskos kāpostkokos, izcili un nepārtraukti ražī­gos. Lapas drusku garšoja pēc notekas, taču īpašā mērce iz­dzēsa šo piegaršu.

"Kādā garāžā, Džimij?" Oriksa jautāja. Viņa nebija gluži klausījusies. Viņa labprāt ēda ar pirkstiem un nevarēja ciest galda piederumus. Kāpēc jābāž mutē masīvs metāla gabals ar asām šķautnēm? Tad ēdiens garšojot pēc skārda.

"Tu zini, kādā garāžā," viņš teica. "Sanfrancisko. Pie tā riebekļa. Pie tā maitas, kas tevi nopirka, lidmašīnā aizveda uz turieni, lika savai sievai apliecināt, ka tu esot kalpone."

"Džimij, kādēļ tu izsapņo tādas lietas? Es nekad neesmu bijusi nekādā garāžā." Oriksa aplaizīja pirkstus, saplūkāja Ku­mosiņu kumosiņos, vienu ielika mutē Džimijam. Tad ļāva vi­ņam aplaizīt savus pirkstus. Džimija mēle slīdēja ap viņas nagu mazajiem ovāliem. Tā viņa bezmaz vai pārvērtās pa Džimija ēdienu: viņa atradās Džimijā, vismaz kāda viņas daļa atradās kādā Džimija daļā. Seksā bija otrādi: tā laikā Džimijs bija viņā. Tu kļūsi mana, teica mīlētāji vecās grāmatās. Viņi nekad ne­teica: Tu kļūsi par mani.

"Es zinu, ka tā biji tu," Džimijs neatlaidās. "Es redzēju fotogrāfijas."

"Kādas fotogrāfijas?"

"No tā dēvētā kalpoņu skandāla. Sanfrancisko. Vai tas vecais, riebīgais ķēms pieprasīja no tevis seksu?"

"Ak, Džimij!" Nopūta. "Tad, lūk, kas tev prātā. To es re­dzēju pa televīziju. Kāpēc tu lauzi galvu par tādu vīrieti? Viņš bija tik vecs, gandrīz jau miris."

"Nē, bet vai viņš pieprasīja?"

"Neviens nav pieprasījis no manis seksu garāžā. Es tev jau teicu."

"Labi, tad sacīsim tā: neviens neko nepieprasīja, bet vai tu tomēr ar to nodarbojies?"

"Tu mani nesaproti, Džimij."

"Bet gribu saprast."

"Tiešām?" Pauze. "Tik gardi sojas kartupeļi. Iedomājies, Džimij, — miljoniem cilvēku pasaulē nekad nav ēduši šādus kartupeļus! Kā mums ir veicies!"

"Pasaki." Tā taču noteikti bija viņa. "Es nedusmošos."

Nopūta. "Viņš bija labsirdīgs," Oriksa tcica pasaku stās­tītājas tonī. Reizēm Džimijam radās aizdomas, ka viņa impro­vizē, lai izpatiktu; citreiz šķita, ka visa Oriksas pagātne — viss, ko Oriksa viņam stāstījusi, — ir viņa paša izdomājums. "Viņš glāba jaunas meitenes. Viņš nopirka man lidmašīnas biļeti, tieši tā. Ja nebūtu viņa, es neatrastos šeit. Tev vajadzētu just pret viņu simpātijas!"

"Kāpēc lai es justu simpātijas pret tādu liekulīgu, svē­tulīgu draņķi? Tu neatbildēji uz manu jautājumu."

"Jā, es to darīju, Džimij. Un tagad liecies mierā."

"Cik ilgi viņš turēja tevi ieslēgtu garāžā?"

"Tas drīzāk bija dzīvoklis," Oriksa sacīja. "Mājā nebija vietas. Es jau nebiju vienīgā meitene, ko viņi pieņēma pie sevis."

"Viņi?"

"Abi ar sievu. Viņi centās palīdzēt."

"Un viņa ienīda seksu, vai tur tas āķis? Vai tāpēc viņa sa­mierinājās ar tevi? Tu atsvabināji viņu no tā vecā āža?"

Oriksa nopūtās. "Džimij, tu vienmēr domā par cilvēkiem to sliktāko. Viņa bija ļoti apgarota."

"Apgarotā dirsa!"

"Nerunā rupjības, Džimij. Es vēlos, lai man kopā ar tevi ir patīkami. Man nav sevišķi daudz laika, drīz jābrauc prom, jānokārto dažas darba lietas. Kāpēc tu uztraucies par to, kas noticis tik sen?" Viņa noliecās un noskūpstīja Džimiju ar Ku­mosiņus nosmērēto muti. Trekna, lekna, krāšņa, juteklīga, baudkāra, tiksmiga, salda, virmoja Džimijam galvā. Viņš ieslīga šajos vārdos, ieslīga izjūtās.

Pēc brīža viņš ierunājās: "Uz kurieni tu brauksi?"

"Ak, kā parasti. Piezvanīšu, kad būšu galā." Viņa nekad neatbildēja.