Oriksa un Kreiks

Maitošana

Pēc četriem vājprātīgiem gadiem Džimijs absolvēja Martas Greiamas akadēmiju ar nožēlojamu, sīku grādu problemātikā. Viņš necerēja, ka tūdaļ dabūs darbu, un šai ziņā nevīlās. Nedē­ļām ilgi viņš rakstīja pieteikuma vēstules ar savu pieticīgo aka­dēmisko panākumu uzskaitījumu, izsūtīja tās, pēc tam saņēma atpakaļ pārlieku drīz, dažkārt pat ar taukainiem traipiem un ne­tīru pirkstu nospiedumiem, jo tās bija šķirstījis kāds viszemākā līmeņa administrators, reizē ieturēdams pusdienas. Tad viņš nomainīja notraipītās lapas un izsūtīja dokumentus no jauna.

Izdevās dabūt vasaras darbu Martas Greiamas bibliotēkā, kur vajadzēja šķirot vecas grāmatas, atzīmēt iznīcināmās, izlemt, kuras paliks šaisaulē digitālā formātā, tomēr šo amatu viņš zaudēja, nostrādājis tikai pusi laika, jo nekādi nespēja izsviest neko ārā. Pēc tam viņš pārvācās pie savas tābrīža draudzenes— konceptuālas mākslinieces, garmatainas brunetes, vārdā Amanda Peina. Šis vārds bija izgudrots, tāpat kā daudzas citas viņas īpašības: patiesībā viņu sauca par Bārbu Džounsu. Džimijam viņa stāstīja, ka esot bijusi spiesta izgudrot sevi no jauna, jo sākotnējo Bārbu tik stipri sakropļojusi viņas varmācīgā balto salašņu un cukura rijēju ģimene, ka viņa bijusi vairs tikai tāds kā pārpalikums no lētu krāmu izpārdošanas, kaut kāds no

saliektām dakšiņām darināts vēja zvārguļu komplekts vai trīskājains krēsls.

Tieši ar to viņa savaldzināja Džimiju, jo viņam "izpārdo­šana" jau pati par sevi bija eksotisks priekšstats: viņam gri­bējās Amandu salāpīt, salabot, atsvaidzināt krāsu. Lai būtu kā jauna. "Tev ir laba sirds," viņa bija teikusi pirmajā reizē, kad ielaida Džimiju aiz saviem nocietinājumu mūriem. Labojums: ielaida viņu savā kombinezonā.

Amandai vienā no Moduļiem bija noplucis kooperatīvais dzīvoklis, kurā mitinājās vēl divi mākslinieki. Visi trīs bija no plēbijām, saņēmuši stipendiju Martas Greiamas akadēmijā, un uzskatīja sevi par pārākiem nekā privileģētās, mīkstčaulīgās Teritoriju atvases, tādas kā Džimijs. Viņiem bija vajadzējis būt sīkstiem, izturīgiem, pašiem lauzt sev ceļu. Viņi lielījās ar tādu redzējuma skaidrību, kāda iemantojama vienīgi tad, ja to asi­nājusi realitātes galoda. Viens no vīriešiem bija mēģinājis izda­rīt pašnāvību, un tas — kā viņš lika noprast — bija piešķīris viņam īpašu pārākumu. Otrs bija uz nebēdu dūries ar heroīnu un arī tirgojis to, pirms aizstājis — vai varbūt papildinājis — to ar mākslu. Pirmās pāris nedēļas Džimijam bija licies, ka viņi ir harismātiski, bet pēc tam viņš bija secinājis, ka abi nav ne­kas vairāk kā muldoņas un uzpūtīgi sūdabrāļi.

Šie divi pacieta Džimiju, bet tikai margināli. Lai izpelnītos viņu uzticību, Džimijs šad tad parosījās pa virtuvi — visi trīs mākslinieki nicīgi vīpsnāja par mikroviļņu krāsnīm un paši vā­rīja sev spageti —, taču viņš nebija nekāds izcilais pavārs. Kādu vakaru viņš pieļāva kļūdu un pārnesa mājās spainīti ar Vistas Kumosiņiem— turpat ap stūri bija atvērta ēstuve, un tāds mielasts nemaz nebija smādējams, ja izdevās aizmirst visu, kas zināms par tā izcelsmi, — un pēc tam abi vīrieši vairs tikpat kā nesarunājās ar viņu.

Tas neliedza'trim māksliniekiem sarunāties savā starpā. Viņiem bija daudz sakāmā par visādām blēņām, par kurām viņi teicās šo to zinām; viņi bez mitas vienmuļi bubināja, ne­kādi nespēdami rimties, un Džimijs nojauta, ka visas šīs garās runas un aplinkie sprediķi patiesībā ir tēmēti viņam. Māksli­nieki apgalvoja, ka spēlīte beigusies jau tolaik, kad izgudrota zemkopība, proti, pirms sešiem vai septiņiem tūkstošiem gadu. Pēc tam cilvēce kā eksperiments lemta vispirms gigantismam, ko rada pārmērīgs saražotās pārtikas daudzums, un pēc tam iznīkšanai, kad aprītas visas pieejamās barības vielas.

"Vai jūs zināt risinājumu?" Džimijs jautāja. Viņam bija iepaticies kaitināt šo trijotni, jo kas gan šie par tiesnešiem? Mākslinieki, kuru biezā āda nelaida cauri ironiju, teica, ka korekta analīze esot viens, bet korekti risinājumi — pavisam kas cits, tāpēc risinājumu trūkums vēl nenozīmējot, ka analīze ir aplama.

Tomēr risinājumu varbūt neesot nemaz. Viņi apgalvoja, ka cilvēku sabiedrība esot kaut kas līdzīgs briesmonim, kura galvenie blakusprodukti ir līķi un atkritumi. Tā nemācoties no savām kļūdām, pieļaujot šīs idiotiskās kļūdas vēl un vēlreiz, priekšroku dodot īstermiņa labumam, kas rada ilgtermiņa zau­dējumus. Tā esot kā milzu gliemezis, kas neatlaidīgi graužas cauri visām pārējām planētas bioformām, sagremojot visu ze­mes dzīvību un tad izķēzot to lauka, pārvērstu par masveidā ražotām plastmasas grabažām, kas acumirklī noveco.

"Līdzīgi jūsu datoriem?" Džimijs nomurmināja. "Tiem, ar kuriem jūs taisāt savu mākslu?"

Mākslinieki nelikās to dzirdam un turpināja: drīz būšot atlikušas vairs tikai garas pazemes cauruļu virtenes, kas ietver­šot visu planētu. Gaiss un gaisma tajās būšot mākslīgi; ozona un skābekļa slāņi ap Zemi būšot pilnīgi iznīcināti. Cilvēki rā­pošot pa šīm caurulēm vienā rindā, kaili, redzēdami tikai priek­šējā rāpotāja pakaļu, viņu urīns un izkārnījumi saplūdīšot grīdas atverēs, līdz dažus rāpotājus uz labu laimi izraudzīšoties digitalizēts mehānisms; tie tikšot iesūkti sānu tuneļos, samalti un izbaroti pārējiem — pa pupveidīgām ietaisēm pie caurules sienām. Šī sistēma uzturēšot pati sevi, būšot mūžīga un derēšot visiem.

"Tad jau kari laikam tiks novērsti," Džimijs ieminējās, "un mums visiem būs ļoti norūdīti ceļgali. Bet sekss? Tādā ļaužu pilnā caurulē varētu rasties sarežģījumi." Amanda rai­dīja viņam niknu skatienu. Niknu, bet sazvērniecisku: bija manāms, ka tas pats jautājums ienācis prātā arī viņai.

Pati Amanda nebija īpaši runīga. Viņa teica, ka esot tēlu cilvēks, nevis vārdu cilvēks un domājot ainās. Džimijam nebija iebildumu, jo mazliet sinestēzijas nevarēja nākt par ļaunu.

"Tad ko tu redzi, kad es daru šitā?" viņš mēdza jautāt ag­rīnajos, viskaislīgākajos laikos.

"Ziedus," viņa atbildēja. "Divus vai trīs. Sārtus."

"Un šādi? Ko tu redzi?"

"Sarkanus ziedus. Sarkanus un violetus. Piecus vai sešus."

"Bet tā? Ak, mazulīt, kā es tevi mīlu!"

"Neonu!" Pēc tam viņa parasti nopūtās un teica: "Tas bija vesels ziedu pušķis."

Džimiju saviļņoja šie viņas neredzamie ziedi: galu galā tie apliecināja cieņu viņa talantiem. Un viņai bija arī ļoti glīts dibentiņš, pupi bija īsti, bet — un to viņš pamanīja jau agri — Amandas acīs vīdēja kaut kas cietsirdīgs.

Amanda bija no Teksasas; viņa apgalvoja, ka atceroties Teksasu, pirms tā izkaltusi un aizlidojusi pa visiem vējiem, bet Džimijs nodomāja, ka tādā gadījumā viņa ir gadu desmit vecāka, nekā izliekas. Kādu laiku viņa bija strādājusi pie projekta ar nosaukumu Maitasputnu skulptūras. Tajā bija paredzēts aiz­vest mašīnas kravu ar lielām beigtu dzīvnieku daļām uz kādu klaju lauku, autostāvvietu vai pamestas fabrikas teritoriju, no šīm daļām salikt vārdus, nogaidīt, līdz lejup nolaižas maitasputni un sāk to visu plosīt, un tad nofotografēt visu šo ainu no helikoptera. Amanda sākumā bija izpelnījusies lielu publicitāti, dažus maisus ar naida vēstulēm, kā arī nāves draudus no Dieva dārzniekiem un no atsevišķiem trakajiem. Vienu vēstuli bija atsūtījusi Džimija bijusī dzīvokļa biedrene Bernisa, pa šo laiku uzkurbulējusi savu retoriku krietni skaļāk.

Pēc tam kāds krunkains, izvirtis, vecs naudasmaiss, iesitis milzu piķi ar sirds transplantu fermām, bija piešķīris Amandai pamatīgu stipendiju, lolodams ilūzijas, ka tas, ko viņa dara, ir neiedomājami izcili. Amanda teica, ka tas nu gan bijis labi, jo bez tā žūkšņa viņai būtu nācies pamest savu mākslas darbu: helikopteri maksājuši dārgi, turklāt bijis jārūpējas arī par dro­šības dienesta atļaujām. Attiecībā uz gaisa telpu korpusnieki bijuši pilnīgi anāli, viņa teica; turējuši visus aizdomās par smidzināšanu no augšas un bezmaz vai ievilkuši katru prasītāju gultā, pirms ļāvuši tam kaut kur lidot īrētā helikopterā; nē, nu, protams, tas neesot attiecies uz Teritoriju prinčiem, kas visu māk aizbāzt ar kukuļiem.

Vārdiem, kurus viņa nomaitoja — tas bija viņas pašas ap­zīmējums —, vajadzēja sastāvēt no četriem burtiem. Par tiem viņa daudz domāja: katram alfabēta burtam bija vibrācijas, pozitīvs vai negatīvs lādiņš, tāpēc vārdus vajadzēja izraudzīties rūpīgi. Viņas koncepcija vēstīja, ka maitošana vārdus atdzī­vina un pēc tam nogalina. Tas bija varens process — "Tā, it kā tu noskatītos, kā domā Dievs," viņa bija izteikusies kādā interneta jautājumu un atbilžu saitā. Pagaidām viņa bija īstenojusi SĀPE — čata intervijā viņa apgalvoja, ka tādējādi spēlējoties ar savu uzvārdu Payne, kura izruna sakrīt ar pain, — kā arī KURU un ĶIDA. Džimija vasarā viņai klājās grūti, jo viņa bija iestrēgusi nākamā vārda meklējumos.

Pēdīgi Džimijs vairs nejaudāja paciest vārītus spageti un nejuta nedz iekāri, nedz sajūsmu, noraugoties, kā Amanda blenž tukšumā un kodī matu šķipsnu. Tieši tajā laikā viņš atrada darbu kādā mazā Teritorijā ar nosaukumu JaunoJums, kas atradās tik tuvu vienai no visvairāk noplukušajām plēbijām, ka tikpat labi varētu atrasties arī tajā iekšā. Iedams uz darba interviju, Džimijs domāja — diez vai tur kāds strādātu, ja būtu cita izdevība; un varbūt tas arī izskaidroja intervētāju pieglairnīgo attieksmi. Džimijs varēja vai saderēt, ka pirms viņa šo piedāvājumu atraidījuši kādi pāris duči darba meklētāju. Un pats centās telepātiski iedvest viņiem domu: nu, labi, varbūt es neesmu gluži tas, ko jūs gaidījāt, toties vismaz esmu gatavs strādāt par lētu naudu.

Intervētāji — divi, sieviete un vīrietis, — apgalvoja, ka vis­lielāko iespaidu uz viņiem esot atstājis Džimija diplomdarbs par divdesmitā gadsimta pašpalīdzības grāmatām. Viens no viņu galvenajiem izstrādājumiem esot pilnveidošanās palīglī­dzekli — protams, ne vairs grāmatas, bet gan DVD, kompakt­diski, interneta saiti un tā tālāk. Viņi paskaidroja, ka peļņu do­dot ne jau šie palīglīdzekļi paši; lai sasniegtu optimālo efektu, esot vajadzīgas ierīces un alternatīvi medikamentu veidi. Gars un miesa ejot rokrokā, un Džimija darbs tad nu būtu šajā gara lauciņā. Citiem vārdiem sakot — reklāmas jomā.

"Cilvēki alkst pēc pilnības," sacīja vīrietis. "Sevī."

"Taču viņiem ir jāparāda pakāpieni, pa kuriem to sa­sniegt," sacīja sieviete.

"Vienkāršā secībā," vīrietis turpināja.

"Iedrošinot," sieviete piebalsoja. "Ar pozitīvu at­tieksmi."

"Viņi labprāt uzklausa salīdzinājumus par stāvokli pirms un pēc tam," vīrietis teica. "Tā ir iespējamības māksla. Bet, protams, bez garantijām."

"Jūs esat apliecinājis dziļu izpratni par procesu," sieviete sacīja. "Savā disertācijā. Mūsuprāt, tā ir ļoti nobrieduša prāta auglis."

"Ja jūs pazīstat vienu gadsimtu, tad pazīstat visus," vīrie­tis piebilda.

"Bet īpašības vārdi mainās," Džimijs piezīmēja. "Nav nekā sliktāka par pērnajiem īpašības vārdiem."

"Tieši tā!" vīrietis iesaucās, it kā Džimijs vienā apžilbi­nošā gaismas zibsnī nupat būtu atminējis universa mīklu. Vī­rietis paspieda viņam roku tā, ka nokrakšķēja pirksti; sieviete veltīja viņam siltu, taču trauslu smaidu, kas vedināja minēt, vai viņa ir vai nav precējusies. Alga JaunoJumā nebija diez cik iz­cila, bet varēja taču cerēt uz citām priekšrocībām.

Tovakar viņš izstāstīja Amandai Peinai par savu labo veik­smi. Pēdējā laikā viņa bija kurnējusi par naudu — nu, varbūt ne gluži kurnējusi, bet izmetusi dažas indīgas piezīmes par katra artavu, šādi pārtraukdama ilgos un dziļos klusēšanas brīžus, kas bija viņas specialitāte, — tāpēc Džimijs domāja, ka tagad viņa nopriecāsies. Diez cik labas attiecības dzīvoklī vairs nevaldīja krietni sen — patiesībā jau kopš kļūmes ar Vistas Kumosiņiem. Varbūt tagad izdotos izlīgt — tieši pirms izjusta, asaraina un aktīva fināla. Viņš jau izmēģināja savas aiziešanas frāzes: Es tev nederu, tu esi pelnījusi ko labāku, es izpostīšu tev dzīvi, un tā tālāk. Tomēr līdz tam vajadzēja nonākt pakāpeniski, tāpēc viņš ņēmās sīki stāstīt par savu jauno darbu.

"Tagad es varēšu nopelnīt iztiku," viņš noslēdza savu runu, cerēdams, ka šie vārdi skan pievilcīgi un reizē atbildīgi.

Amanda palika gluži vienaldzīga. Tikai izmeta: "Kur tu strā­dāsi?"; izrādījās, ar to viņa ir gribējusi sacīt, ka JaunoJums ir kloāka, kuras iemītnieki eksistē vienīgi tādēļ, lai medītu bailīgo un lētticīgo fobijas un iztukšotu viņu bankas kontus. Cik varēja noprast, Amandai vēl nesen bijusi draudzene, kas pieteikusies uz JaunoJuma piecmēnešu plānu. Reklāma vēstījusi, ka plānā ietver­tie pasākumi spēj izdziedēt cilvēku no depresijas, grumbām un bezmiega reizē, un šī draudzene, lietodama kaut kāda Dienvid­amerikas koka mizu, bija pāršāvusi pār strīpu — pareizāk sakot, pārvēlusies pār sava dzīvokļa palodzi desmitajā stāvā.

"Es jau vēl varētu atteikties," noklausījies šo stāstu, sacīja Džimijs. "Es varētu pievienoties pastāvīgo bezdarbnieku rin­dām. Vai, paklau, varētu arī palikt tāds pats uzturamais kā līdz šim. joks! Joks! Nesit mani nost!"

Dažas nākamās dienas Amanda klusēja tik daudz kā vēl nekad. Pēc tam paziņoja Džimijam, ka viņas mākslinieciskā iztēle esot atbrīvojusies no sastinguma: prātā esot atausis nā­kamais vārds Maitasputnu skulptūrām.

"Un kāds tas ir?" Džimijs jautāja, pūlēdamies tēlot interesi.

Amanda domīgi paraudzījās viņā. "Mīla," viņa sacīja.