Priekafija

Brīvdienās, kas sekoja izlaidumam, Džimijs bija ielūgts uz Musonijas VeselViedas Norobežoto Brīvdienu Kopienu, kas atradās Hudzonas līča rietumu krastā, kurp patverties no tvei­ces devās VeselViedas augstākās aprindas. Tēvocim Pītam tur bija jauka mājiņa, un šī "jaukā mājiņa" bija viņa apzīmējums. Patiesībā tas bija kaut kas vidējs starp mauzoleju un paslēptuvi, kur pavadīt izlaidīgu nedējas nogali: daudz akmens kalumu, milzīgas gultas ar vibromasāžu, bidē katrā vannas istabā, — kaut gan bija grūti iedomāties, ka tēvocis Pīts šeit darītu kaut ko sevišķi interesantu. Džimijs nešaubījās, ka ir ielūgts tādēļ, lai tēvocim Pītam nebūtu jāpaliek divatā ar Krciku. I.ielāko daļu laika tēvocis Pīts pavadīja golfa laukumā, bet pārējo — karstā vannā, un Džimijam un Kreikam bija brīv darīt, ko vien sirds kāro.

Lai atpūstos pēc gala eksāmeniem, viņi droši vien būtu at­kal ķērušies pie interaktīvajām spēlēm, skatījušies valsts spon­sorētas slepkavības vai pornofilmas, taču tajā vasarā gāja vaļā modificēto gēnu kafijas kari, tāpēc viņi skatījās tos. Karots tika par jaunajām Priekafijas pupiņām, kas bija izgudrotas kādā VeselViedas filiālē. Senāk kafijas pupiņas katrā krūmā bija no­gatavojušās dažādos laikos, tās vajadzēja novākt ar rokām, .i pstrādāt un piegādāt mazos daudzumos, turpretī Priekafijas krūms bija konstruēts tā, lai visas pupiņas nogatavotos vien­laikus, kafiju varētu audzēt lielās plantācijās un novākt ar ma­šīnām. Tas izmeta sīkos kafijas audzētājus no biznesa un lēma gan viņus, gan viņu strādniekus bada līmeņa nabadzībai.

Pretestības kustība bija globāla. Izcēlās dumpji, tika no­dedzināta raža, izdemolētas Priekafijas kafejnīcas, Priekafijas darbiniekiem automašīnās ievietoja spridzekļus, viņus nolau­pīja, nošāva snaiperi, nosita pūļi; bet zemniekus savukārt slep­kavoja armija. Vai — armijas, dažādas armijas; iejauktas bija vairākas valstis. Taču zaldāti un bojāgājušie zemnieki izska­tījās ļoti līdzīgi, lai kur atrastos. Viņi izskatījās noputējuši. Tiešām brīnums, cik putekļu tiek sacelts šādu notikumu gaitā.

"Šitiem zeļļiem vajadzētu sadot pa galvu," teica Kreiks.

"Kuriem? Zemniekiem? Vai tiem, kas viņus apšauj?"

"Otrajiem. Ne jau beigto zemnieku dēļ, beigti zemnieki ir bijuši vienmēr. Bet viņi nosmidzina mitros mežus, lai to vietā stādītu tās pupas."

"Zemnieki darītu to pašu, ja rastos vismazākā izdevība," Džimijs iebilda.

"Protams, bet tās izdevības viņiem nav."

"Tu esi viņu pusē?"

"Būtībā nav nekādu pušu."

Tur neko lielu nevarēja piezīmēt. Džimijs grasījās iesauk­ties: "Fikcija!" — bet saprata, ka tas nebūtu vietā. Turklāt šo vārdu viņi jau bija nodeldējuši. "Pārslēgsim kanālus!" viņš iero­sināja.

Taču šķita, ka it visur tiek pārraidīti vienīgi materiāli par Priekafiju. Protesti un demonstrācijas ar asaru gāzi, šaušanu un sišanu; atkal protesti, atkal demonstrācijas, atkal asaru gāze, atkal šaušana, atkal sišana. Tas turpinājās dienām ilgi. Kopš gadsimta pirmās desmitgades nebija noticis nekas tam­līdzīgs. Kreiks sacīja, ka šeit topot vēsture.

Nedzer Nāvi! — brīdināja plakāti. Arodbiedrības dokeri Austrālijā, kur vēl pastāvēja arodbiedrības, liedzās izkraut Priekafijas kravas; Savienotajās Valstīs nodibinājās Bostonas Kafijas partija. Notika labi organizēts mediju pasākums, garlaicīgs, jo tajā nebija vardarbības — tikai plikpauraini vīri ar retro tetovē­jumiem vai ar baltiem plankumiem vietās, kur tie izdzēsti, un barga izskata sievišķi ar nokareniem pupiem, un krietni daudz resnu vai izkāmējušu pārstāvju no marginālām, nopietnām reli­ģiskām grupām, tiem mugurā bija T krekli ar smaidīgiem eņģe­ļiem, kas lido kopā ar putniem, vai ar Jēzu, kas sadevies rokās ar zemnieku, vai ar uzrakstu Dievs ir zaļš. Tika filmēts, kā viņi met Priekafijas produktus ostas ūdenī, bet neviena kaste neno­grima. Un uz ekrāna šūpojās Priekafijas logo neskaitāmos ek­semplāros. Tikpat labi tas varētu būt reklāmas klips.

"No šitā man gribas dzert," teica Džimijs.

"Sviests smadzeņu vietā," noburkšķēja Kreiks. "Viņi ir aizmirsuši piebērt akmeņus."

Notikumu attīstībai viņi parasti sekoja internetā, Ziņās Pa Pliko, bet pārmaiņas pēc lāgiem pavēroja arī pilnīgi apģērbtus diktorus uz plazmas ekrāna, kas pletās pa visu sienu tēvoča Pīta TV telpā ar mākslīgās ādas mēbelēm. Uzvalki, krekli un kaklasaites Džimijam šķita ērmīgas, sevišķi, ja viņš bija maz­liet apreibinājies. Bija savādi iedomāties, kādas izskatītos visas šīs nopietnās, runājošās galvas, ja bez visiem saviem modes aksesuāriem uzstātos Ziņās Pa Pliko.

Reizēm televīziju skatījās arī tēvocis Pīts — vakaros, at­griezies no golfa laukuma. Ielēja sev glāzē ko dzeramu un tad sniedza nerimtīgus komentārus. "Parastais tracis," viņš teica. "Viņiem apniks, un viņi nomierināsies. Katrs grib lētāku tasi kafijas — to nav iespējams apkarot."

"Jā, nav vis," laipni piebalsoja Kreiks. Tēvocim Pītam piederēja Priekafijas akciju žūksnis, turklāt krietni prāvs. "Tas ir labais!" mēdza sacīt Kreiks, pētīdams tēvoča Pīta datorā viņa kontrolakciju krājumu.

"Tu varētu tirgoties ar viņa akcijām," Džimijs ieminējās. "Pārdod Priekafiju, nopērc kaut ko tādu, ko viņš galīgi nevar ciest. Nopērc vēja enerģiju. Nē, labāk nopērc zivis. Vai Dien­vidamerikas lopus."

"Nē," Kreiks atteica. "Labirintā es tā nevaru riskēt. Viņš pamanītu. Un saprastu, ka esmu okšķerējies."

Stāvoklis strauji saasinājās pēc tam, kad grupiņa aptrakušu anti-Priekafijas fanātiķu ievietoja spridzekli Linkolna memo­riālā un bojā gāja pieci japāņu skolēni, kas bija ieradušies De­mokrātijas turnejā. Beidzat liekuļot! — vēstīja zīmīte, atstāta drošā attālumā.

"Tas ir nožēlojami," teica Džimijs. "Viņi pat neprot rakstīt."

"Toties savu ir izdarījuši," iebilda Kreiks.

"Ceru, viņi ņems galu uz elektriskā krēsla," sacīja tēvo­cis Pīts.

Džimijs neatbildēja, jo patlaban viņi skatījās, kā tiek bloķēta Priekafijas galvenā biroja teritorija Mērilendā. Tur aurojošā pūlī, cieši turēdama plakātu, uz kura rakstīts Priekafija ir Liekafija, uzsējusi zaļu lakatiņu pār degunu un muti, stāvēja — vai tie­šām? — viņa pazudusī māte. Mirkli lakatiņš noslīdēja, un Dži­mijs ieraudzīja viņu skaidri — sarauktās uzacis, godīgās zilās acis, apņēmībā sakniebtās lūpas. Viņam cauri izšāvās mīlestības zibsnis, īss un sāpīgs, un tam sekoja dusmas. Sajūta bija tāda kā saņemot spērienu: viņš laikam bija strauji ierāvis elpu. Un tad triecienā devās KopDroKorpuss, izplūda asaru gāzes mākonis, atskanēja tādi kā šāvienu blīkšķi, un, kad Džimijs paskatījās at­kal, māte bija izgaisusi.

"Apturi kadru!" viņš iesaucās. "Patin atpakaļ!" Viņš gri­bēja pārliecināties. Kā viņa var tā riskēt? Ja viņu notvertu, viņa pazustu pa īstam, šoreiz uz visiem laikiem. Bet Kreiks, uzmetis viņam īsu skatienu, jau bija pārslēdzis citu kanālu.

Nevajadzēja neko sacīt, nodomāja Džimijs. Nevajadzēja piesaistīt uzmanību. Tagad viņu saldēja bailes. Ja nu tēvocis Pīts aptver sakarību un piezvana korpusniekiem? Tie tūdaļ pat mestos mātei pa pēdām, un viņa būtu pagalam.

Tomēr tēvocis Pīts, cik redzams, neko nebija pamanījis. Un atkal lēja sev glāzē viskiju. "Visu to baru vajadzētu apšaut ar vīruspistolēm," viņš paziņoja. "Ja jau videokameras sadau­zītas. Un vispār — kas šito ir filmējis? Reizēm nudien jābrīnās, kas šo izrādi vada."

"Nu, kas tur īsti bija?" vaicāja Kreiks, kad viņi bija pa­likuši divatā.

"Nekas," Džimijs atbildēja.

"Es apturēju kadru," Kreiks sacīja. "Un ierakstīju visu epizodi."

"Labāk dzēs ārā," Džimijs noteica. Viņš vairs nebaidījās, tagad viņu bija pārņēmusi milzīga nomāktība. Tēvocis Pīts šo pašu brīdi jau noteikti zvana pa savu mobilo; pēc dažām stun­dām atkal sāksies KopDroKorpusa pratināšana. Viņa māte to, un viņa māte šito. Būs vien jāpārcieš.

"Ir jau labi," teica Kreiks, un Džimijs to uztvēra kā aplie­cinājumu: Tu vari man uzticēties. Tad Kreiks piebilda: "Mē­ģināšu uzminēt. Hordaiņu virstips, mugurkaulnieku tips, zīdītāju klase, primātu kārta, ģints — Homo, suga — sapiens sapieris, apakšsuga — tava māte."

"Vareni," apātiski nomurmināja Džimijs.

"Diezgan vienkārši," Kreiks atteica. "Es viņu ieraudzīju uzreiz, tās zilās acis. Tā bija vai nu viņa, vai klons."

Ja jau viņu bija pazinis Kreiks, tad kas vēl? Visiem VeselViedas Teritorijas iemītniekiem, bez šaubām, bija rādītas foto­grāfijas: Vai esat redzējuši šo sievieti? Stāsts par dīvaino māti sekoja Džimijam pa pēdām kā pieklīdis suns un droši vien bija daļēji vainojams pie tā, ka Studentu izsolē viņam sekmējies tik slikti. Uz Džimiju nevarēja paļauties, viņš apdraudēja drošību, viņš bija aptraipīts.

"Mans tētuks bija tāds pats," Kreiks sacīja. "Arī viņš aizlaidās."

"Vai tad viņš nav miris?" No Kreika Džimijs bija uzzinājis tikai to: tēvs ir miris, punkts, mainām tematu. Par to Kreiks nevēlējās runāt.

"Tieši to jau es domāju. Viņš nogāzās no plēbijas viadukta. Bija sastrēgumstunda, tāpēc, kad viņu atrada, viņš jau bija pār­vērties par kaķu barību."

"Viņš nolēca, vai?" Džimijs jautāja. Likās, Krciku šī saruna pārāk neuztrauc, tāpēc viņš nosprieda, ka jautāt drīkst.

"Tā visi domāja," Kreiks atbildēja. "Viņš bija viens no va­došajiem pētniekiem VeselViedas Rietumos, tāpēc bēres bija tie­šām skaistas. Un iejūtība pārsteidzoša. Neviens neizrunāja vārdu pašnāvība. Viņi teica "tas nelaimes gadījums ar tavu tēvu"."

"Man ļoti žēl," Džimijs sacīja.

"Tēvocis Pīts visu laiku grozījās pie mums. Māte teica, viņš tiešām sniedzot atbalstu." Vārdus sniedzot atbalstu Kreiks izrunāja kā citātu. "Viņa teica, viņš esot ne tikai tēta boss un labākais draugs, bet turklāt, kā izrādās, arī īstens ģimenes draugs, kaut gan iepriekš es viņu necik daudz nebiju pie mums redzējis. Viņš gribēja, lai mums viss atrisinās, un apgalvoja, ka par to raizējoties. Nemitīgi centās iesaistīt mani sirsnīgās saru­nās — pastāstīt man par to, ka manam tēvam bijušas problēmas."

"Proti, ka tavs tēvs bijis ķerts," noteica Džimijs.

Kreiks paraudzījās Džimijā ar savām ieslīpajām, zaļajām acīm. "Jā. Bet viņš nebija ķerts. Pēdējā laikā šķita bažīgs, bet problēmu viņam nebija. Nekas tamlīdzīgs viņam nenāca ne prātā. Nekāda lēkšana. Es būtu zinājis."

"Tu domā — viņš varbūt nokrita?"

"Nokrita?"

"No tā viadukta." Džimijam gribējās pajautāt, ko Krcika tēvs vispār darījis uz plēbijas viadukta, tomēr brīdis nelikās iz­devīgs. "Vai margas tur bija?"

"Viņam bija nelieli koordinācijas traucējumi," dīvaini smaidīdams, teica Kreiks. "Viņš ne vienmēr skatījās, kur liek kāju. Staigāja ar galvu mākoņos. Ticēja, ka ir iespējams dot savu ieguldījumu cilvēces likteņa uzlabošanā."

"Jūs satikāt labi?"

Kreiks mirkli klusēja. "Viņš man iemācīja spēlēt šahu. Pirms tas notika."

"Nu, tak ne jau [>ēc tam," Džimijs piezīmēja, mēģinādams darīt sarunas toni vieglāku, jo tagad viņam bija Krcika žēl un tas viņam nepatika itin nemaz.

Kā es varēju palaist to garām? — domā Sniegavīrs. To, ko viņš man teica. Kā es varēju būt tik dumjš?

Nē, ne dumjš. Viņš nespēj raksturot sevi tādu, kāds bijis toreiz. Un ne balta lapa — notikumi bija uzspieduši viņam savu zīmogu, viņam bija savas rētas, tumšās emocijas. Varbūt nezinošs. Neizveidojies, nenobriedis.

Tomēr šai nezināšanai bija piemitis kaut kas tīšs. Varbūt ne gluži tīšs, bet strukturēts. Viņš bija izaudzis noslēgtās telpās un beigu beigās pats pārvērties par noslēgtu telpu. Izslēdzis visu pārējo.

Загрузка...