Oriksa un Kreiks

Zivs

Debesis satumst no ultramarīna līdz indigo. Lai dievs svētī tos, kas izdomājuši nosaukumus eļļas krāsām un augstākās šķi­ras sieviešu apakšveļai, domā Sniegavīrs. Rožlapiņu sārtums, Tumšsarkanais ezers. Dzidrā migla, Dedzināta umbra, Nobrie­dusi plūme, Indigo, Ultramarīns — tādi vārdi un frāzes ir fan­tāzijas pašas par sevi. Ir mierinoši atcerēties, ka Homo sapiens sapiens reiz tik atjautīgi rīkojies ar valodu un ne tikai ar va­lodu vien. Rīkojies atjautīgi visos virzienos uzreiz.

Mērkaķu smadzenes — tāds bija Kreika uzskats. Mērkaķu ķepas, mērkaķu ziņkārība, kāre izārdīt, izgriezt ar oderi uz āru, ošņāt, apgramstīt, mērīt, uzlabot, sadauzīt, izmest ārā, — tas viss savienots ar mērkaķa smadzenēm, uzlabots mērkaķa sma­dzeņu modelis, tomēr mērkaķa smadzenes tik un tā. Kreiks diez cik augstu nevērtēja cilvēka atjautību, lai gan liels tās ap­joms piemita viņam pašam.

No ciemata puses vai, pareizāk sakot, no tā, kas būtu cie­mats, ja tur bijušas mājas, skan balsu murdoņa. Precīzi noteik­tajā laikā šurp nāk vīrieši ar lāpām, aiz viņiem — sievietes.

Ikreiz, kad parādās sievietes, Sniegavīrs atkal jūtas pārsteigts. Āda viņām visās iespējamās krāsās no vistumšāk melnās līdz visbaltāk baltajai, viņas ir dažāda garuma, bet katra apbrīnojami proporcionāli veidota. Visām veseli zobi, gluda āda. Nekādu tauku riepu ap vidukli, ne kunkuļu, ne celulīta apelsīnmizas grumbuļu uz stilbiem. Uz ķermeņa ne spalviņas, nekādu ce­kulu. Viņas atgādina retušētas fotogrāfijas no modes žurnā­liem vai dārgas vingrošanas programmas reklāmām.

Varbūt tieši tāda iemesla dēļ šīs sievietes nemodina Sniegavīrā ne mazāko iekāres dzirksteli. Senāk viņu saviļņoja cil­vēcisko nepilnību pazīmes, trūkumi veidolā: greizs smaids, kārpiņa līdzās nabai, dzimumzīmīte, nobrāzums. Tādas vietas viņš izcēla īpaši, piekļaudams tām lūpas. Vai viņam prātā bija mierinājums, kad viņš skūpstīja brūci, lai to dziedinātu? Sek­sam vienmēr piemita ari kaut kas no grūtsirdības. Pēc pusaudža neizvēlības gadiem viņš bija devis priekšroku skumjām sievie­tēm, smalkām un trauslām, aizlauztām, kurām nepieciešams viņš. Bija tik jauki viņas mierināt, sākumā glāstīt vieglītēm, iedrošināt. Padarīt viņas laimīgākas kaut vai uz mirkli. Un arī sevi, protams; tas bija atalgojums. Pateicīga sieviete labprāt bija ar mieru pacensties vairāk.

Taču šīs jaunā veida sievietes nav ne greizas, ne skumjas: tās ir mierpilnas kā atdzīvinātas statujas. Un stindzina viņu.

Sievietes nes viņam iknedēļas zivi, izceptu tā, kā viņš mā­cījis, un ietītu lapās. Viņš sajūt tās smaržu, mutē sariešas sie­kalas. Sievietes pienes zivi klāt, noliek zemē viņam pie kājām. Tā noteikti ir piekrastes zivs, pārāk nenozīmīga un bezgaršīga suga, lai to būtu vērts iekārot, iztirgot un iznīcināt, vai ari tāda, kas pārtiek no nogulsnēm un ir vienās pumpās no toksīniem, taču Sniega vīram tas nerūp it nemaz, viņš ir gatavs ēst jebko.

"Te ir tava zivs, o Sniegavīr," saka viens no vīriešiem, tas, kuru sauc par Ābrahāmu. Tāpat kā Linkolnu; Kreiks uzjaut­rinājās, dodams saviem kreikeriem izcilu vēsturisku personību vārdus. Tolaik tas viss bija šķitis gluži nekaitīgi.

"Šī ir zivs, kas šovakar izraudzīta tev," saka sieviete, kas turējusi zivi; Ķeizariene Žozefīne vai varbūt Kirī Kundze, vai Sadžēnera Trūta, viņa stāv ēnā, tāpēc to nav iespējams noteikt. "Šo zivi tev dāvā Oriksa."

Nu, lieliski, nodomā Sniegavīrs. Dienas Loms.

Katru nedēļu saskaņā ar mēness fāzēm — vecs, pirmais ceturksnis, pilns, otrais ceturksnis — sievietes stāv lāmās, ko atstājis bēgums, un sauc nelaimīgo zivi vārdā — vienkārši par zivi, ne precīzāk. Pēc tam norāda uz to, un vīrieši ar akmeņiem un nūjām to nosit. Tādā veidā nepatīkamajā pasākumā ir iesais­tīti visi un nevienam atsevišķam cilvēkam nav jāuzņemas vaina par zivs asiņu izliešanu.

Ja viss būtu ritējis pēc Kreika prāta, tad šādas nogalēšanas vairs nebūtu — cilvēki vairs nebūtu plēsoņas —, taču viņš ne­bija rēķinājies ar Sniegavīru un viņa zvērīgo ēstgribu. Sniega­vīrs nevar pārtikt no āboliņa. Šie ļaudis paši nemūžam neēstu zivis, tomēr reizi nedēļā ir spiesti atnest vienu Sniegavīram, jo viņš ir tiem pateicis, ka tā pavēlējis Kreiks. Viņi ir samierinā­jušies ar to, ka Sniegavīrs ir briesmonis, jau no paša sākuma zinājuši, ka viņš pieder pie atsevišķas sugas, tāpēc arī šāda prasība viņus nepārsteidza.

Idiots, viņš domā. Būtu vajadzējis pieprasīt trīs zivis dienā. Viņš iztin silto zivi no lapām, pūlēdamies apvaldīt roku trīcē­šanu. Nedrīkst pārāk aizrauties. Tomēr viņš vienmēr aizraujas.

Ļaudis turas pa gabalu un novēršas, kamēr viņš pilnām saujām bāž mutē šo zivīgumu, izsūc acis un vaigus, baudā ste­nēdams. Varbūt līdzīgi jutās tie, kas klausījās, kā barību aprij lauva zooloģiskajā dārzā, tolaik, kad zooloģiskie dārzi vēl bija, tolaik, kad vēl bija lauvas — plosīja un grauza, šaušalīgi rija un šņakstināja, — un līdzīgi šiem sen zudušajiem zooloģiskā dārza apmeklētājiem arī kreikeri nevar nociesties nepalūrējuši. Izvirtības izrāde, šķiet, interesē pat viņus — kaut gan viņus šķīs­tījis hlorofils.

Beidzis ēst, Sniegavīrs aplaiza pirkstus, noslauka tos pa­lagā, saliek asakas atpakaļ lapu ietinumā, atdodamas jūrai. Viņš ir tiem pateicis, ka tā grib Oriksa — savu bērnu kauli viņai ir vajadzīgi, lai no tiem darinātu citus bērnus. To viņi ir pieņēmuši bez iebildēm, tāpat kā visu, ko Sniegavīrs saka par Oriksu. Patiesībā tā ir viena no viņa veiklākajām viltībām: nav nekādas jēgas atstāt atliekas uz sauszemes, jo tur tās pievili­nātu skunnotus, vilkuņus, cūkanus un citus maitēdājus.

Ļaudis pienāk tuvāk, gan vīrieši, gan sievietes, sapulcējas apkārt, zaļās acis pustumsā fosforescējoši spīd gluži kā pirmīt trusis: tas pats medūzas gēns. Šādi sasēdušies pulciņā, viņi smaržo kā citrusaugļu pilna kaste, — arī šo īpašību ieviesa Kreiks, domādams, ka tādas ķimikālijas atbaidīs odus. Varbūt viņam bijusi taisnība, jo šķiet, ka visi odi jūdzēm plašā apkārtnē dzeļ vienīgi Sniegavīram. Viņš valda tieksmi sist: svaigas asinis tos tikai uzbudinātu. Viņš pavirzās pa kreisi, dziļāk lāpu dūmos.

"Sniegavīr, lūdzu, pastāsti mums par Kreika varoņdarbiem."

Viņi grib stāstu — apmaiņā pret katru nogalētu zivi. Nu jā, es tiešām esmu viņiem parādā, domā Sniegavīrs. Muldēša­nas dievs, neatstāj mani nelaimē!

"Par ko jūs gribētu dzirdēt šovakar?" viņš jautā.

"Iesākumā," mudina kāda balss. Viņiem patīk atkārtojumi, viņi visu mācās no galvas.

"Iesākumā bija haoss," viņš saka.

"Parādi mums haosu, lūdzu, o Sniegavīr!"

"Parādi mums haosa bildi!"

Sākumā viņiem bija gaužām grūti apjēgt attēlus — puķes uz krastā izskalotām losjona pudelēm, augļus uz sulas bun­džām. Vai tas ir īsts1 Nē, tas nav īsts. Kas ir šis neīstais? Ne­īstais var pastāstīt mums par īsto. Un tā tālāk. Bet tagad viņi laikam ir aptvēruši ideju.

"Jā! Jā! Haosa bildi!" viņi skubina.

Sniegavlrs jau iepriekš ir zinājis, ka atskanēs šī prasība — visi stāsti sākas ar haosu —, un tāpēc ir sagatavojies. Pasniedzies aiz betona slēptuves, viņš paņem vienu no saviem atradumiem — oranžu plastmasas spainīti, izbalējušu līdz sārtumam, bet citādi neskartu. Viņš pūlas nedomāt par to, kas noticis ar bērnu, kam spainītis reiz piederējis. "Atnesiet ūdeni," viņš saka, pacēlis spai­nīti. Lāpu loks sarosās: sniedzas rokas, tumsā aizdip kājas.

"Haosā viss bija sajaucies kopā," viņš turpina. "Ļaužu bija pārāk daudz, tāpēc visi ļaudis sajaucās ar dubļiem." Spai­nītis šļakstēdams atgriežas un tiek nolikts gaismas aplī. Sniegavīrs ieber tajā sauju zemes, apmaisa ar sprunguli. "Tā," viņš saka. "Haoss. To nevar dzert…"

"Jā!" Koris.

"To nevar ēst…"

"Jā, to nevar ēst!" Smiekli.

"Tajā nevar peldēt, uz tā nevar stāvēt…"

"Jā! Jā!" Šo vietu viņi dievina.

"Ļaudis haosā paši bija pilni ar haosu, un haoss lika viņiem darīt sliktas lietas. Viņi visus laiku nogalināja citus cilvēkus. Un apēda visus Oriksas Bērnus — pretēji Oriksas un Kreika gribai. F.da tos katru dienu. Galināja un galināja, ēda un ēda. Pat tad, ja nebija izsalkuši."

Skaļi ierauta elpa, ieplestas acis: tas vienmēr ir dramatisks mirklis. Tāds ļaunums! Viņš turpina: "Un Oriksai bija tikai viena vēlēšanās — viņa gribēja, lai ļaudis ir laimīgi un dzīvo mierā, un izbeidz ēst viņas bērnus. Taču ļaudis nespēja būt lai­mīgi — haosa dēļ. Un tad Oriksa teica Kreikam: Tiksim vaļā no haosa! Un Kreiks paņēma haosu un izlēja to ārā." Sniegavīrs to parāda, izliedams ūdeni kaut kur sāņus, tad apgriež spainīti otrādi. "Tā. Tukšs. Un šādi Kreiks paveica Lielo Pār­kārtojumu un radīja Lielo Tukšumu. Viņš aizvāca dubļus, attī­rīja telpu…"

"Saviem bērniem! Kreika Bērniem!"

"Pareizi. Un…"

"Un arī Oriksas Bērniem!"

"Pareizi," Sniegavīrs saka. Vai viņa nekaunīgajiem izdo­mājumiem tiešām nav gala? Viņam nāk raudiens.

"Kreiks radīja Lielo Tukšumu…" atkārto vīrieši.

"Mums! Mums!" sauc sievietes. Tas kļūst par liturģiju. "O, labais, žēlsirdīgais Kreiks!"

Šāda Kreika slavināšana sanikno Sniegavīru, kaut arī to ir izraisījis viņš pats. Tas Kreiks, ko viņi cildina, ir Sniegavīra izdo­mājums, kam piejaukusies ļaunprātība: Kreiks bija pret Dievu, pret jebkāda veida dieviem, un viņam noteikti riebtos šī izrāde, kurā viņš pats tiek pakāpeniski dievišķots.

Ja viņš būru šeit. Bet viņa šeit nav, un Sniegavīru kaitina visa šī aplamā pieglaimošanās. Kāpēc viņi neapjūsmo Sniega­vīru pašu? Labo, žēlsirdīgo Sniegavīru, kas pelnījis apjūsmošanu vairāk — daudz vairāk —, jo kurš tad dabūja viņus laukā, kurš atveda viņus uz šejieni, kurš visu šo laiku ir viņus uzraudzījis? Nu — gandrīz uzraudzījis. Kreiks jau nu tas nebija nekādā ziņā. Kāpēc lai Sniegavīrs nepārlabotu mitoloģiju? Pateicieties man, nevis viņam! Laiziet manu ego, nevis viņējo!

Taču pagaidām šis rūgtums ir jānorij. "Jā," viņš saka. "La­bais, žēlsirdīgais Kreiks." Un savelk lūpas tā, lai šī grimase — cerams — izskatītos pēc laipna un labvēlīga smaida.

Sākumā Sniegavīrs bija improvizējis, bet viņi tagad pie­prasa dogmu: novirzes no ortodoksijas novestu postā. Dzīvību viņš varbūt nezaudētu — šie ļaudis nav varmācīgi un nesliecas uz asinskāru atmaksu, vismaz pagaidām ne, — toties zaudētu klausītājus. Viņi pagrieztu muguru un aizietu. Sniegavīrs tagad ir Kreika pravietis, vai nu pašam tas patīk, vai ne; un arī Orik­sas pravietis. Vai nu tas, vai nekas. Un Sniegavīrs nespētu iz­turēt to, ja viņš nebūtu nekas, ja pats zinātu, ka nav nekas. Viņam ir nepieciešams, lai viņu uzklausa, lai sadzird. Nepiecie­šama vismaz ilūzija par to, ka viņš tiek saprasts.

"O Sniegavīr, pastāsti par Kreika piedzimšanu!" ierunājas kāda sieviete. Tā nu ir jauna prasība. Tai Sniegavīrs nav gatavs, kaut arī būtu vajadzējis to paredzēt: šīs sievietes ļoti interesē bērni. Uzmanies, viņš sevi brīdina. Līdzko būs aprakstīta aina ar māti, piedzimšanu un mazo Kreiku, viņi pieprasīs detajas. Gribēs zināt, kad Kreikam izdīdzis pirmais zobiņš, kad viņš iz­runājis pirmo vārdu un apēdis pirmo sakni, un tamlīdzīgas ba­nalitātes.

"Kreiks nemaz nav piedzimis," Sniegavīrs saka. "Viņš ir nācis no debesīm kā pērkons. Un tagad, lūdzu, ejiet prom, es esmu noguris." Šo pasaku viņš papildinās vēlāk. Varbūt pie­šķirs Kreikam ragus, ugunīgus spārnus un piedevām arī asti.