Oriksa un Kreiks

Hipotēzes

"Paklau, vai tev ir draudzene?" Džimijs ieminējās cetur­tajā dienā. Šo jautājumu viņš bija taupījis īstajam brīdim. "Te taču pietiek skuķu, no kuriem izvēlēties." To viņš bija domājis ironiski. Viņš nespēja iztēloties sevi kopā ar to meiču, kas sme­jas kā Dzenis Vudijs, vai ar tām, kam visa krūteža aprakstīta ar cipariem, tomēr tikpat labi nespēja iztēloties ar viņām arī Kreiku. Kreiks tam bija par smalku.

"Kā tāda? Nē," Kreiks īsi attrauca.

"Ko nozīmē — kā tāda? Meitene tev ir, bet viņa nav cil­vēciska būtne?"

"Pāru veidošana šajā stadijā netiek veicināta," Kreiks at­bildēja, kā citēdams kādu rokasgrāmatu. "Mums visa uzma­nība jāveltī darbam."

"Tas nāk par sliktu veselībai," Džimijs piezīmēja. "TeV de­rētu par to parūpēties."

"Tev viegli runāt. Tu esi sienāzis, bet es esmu skudra. Es nedrīkstu šķiest laiku neproduktīviem, nejaušiem pētījumiem."

Pirmo reizi abu mūžā Džimijam prātā ienāca doma — vai tas varēja būt? — ka Kreiks, iespējams, viņu apskauž. Bet varbūt Kreiks bija tikai uzpūtīgs karjerists; varbūt Votsona-Krika insti­tūts viņu slikti ietekmēja. Paklau, kādā smadzeņu supertriatlonā tu īsti piedalies? Džimijam gribējās noprasīt. Būsi tik laipns un izstāstīsi? "Es to nesauktu par laika šķiešanu," viņš sacīja, mē­ģinādams kliedēt Krcika saspringumu, "ja vien izpriecu nesa­nāk par daudz."

"Ja jau tiešām ir tāda vajadzība, tad tamlīdzīgas lietas organizē Studentu dienests," Krciks visai dzedri atteica. "Cenu atskaita no stipendijas, tāpat kā samaksu par istabu un iztiku. Strādnieces nāk no plēbijām, ir apmācītas profesionāles. Un, dabīgi, viņām ir veikta veselības pārbaude."

"Studentu dienests? Tu sapņo, vai? Ko tas dienests organizē?"

"Tas ir saprātīgi," Kreiks sacīja. "Šāda sistēma neļauj ener­ģijai noplūst neproduktīvos kanālos un reizē palīdz izvairīties no fiziska savārguma. Tas pats, protams, tiek piedāvāts arī stu­dentēm. Var izvēlēties jebkuru ādas krāsu, jebkuru vecumu — nu, gandrīz. Jebkuru ķermeņa tipu. Viņi piegādā visu. Arī ge­jiem un visādiem fetišistiem."

Sākumā Džimijs nosprieda, ka Kreiks joko, taču viņš nejo­koja. Džimijam kārojās pajautāt, ko izmēģinājis Kreiks pats, — teiksim, kādu, kam amputētas rokas un kājas? liet pēkšņi šāds jautājums šķita netaktisks. Turklāt to varētu noturēt par zo­bošanos.

Ēdiens Kreika fakultātes ēdnīcā bija fantastisks — īstas garneles, nevis KreveSoja, ko deva Martas Greiamas akadē­mijā, un īsta vista, kā nojauta Džimijs, tomēr vairīdamies to ņemt, jo nespēja aizmirst redzētos Vistas Kumosiņus; un kaut kas ļoti līdzīgs īstam sieram, kaut gan Kreiks teica, ka tas esot darināts no kāda dārzeņa — jaunas cukini šķirnes, kura paš­laik tiekot izmēģināta.

Saldajos ēdienos bija daudz šokolādes, īstas šokolādes. Ka­fijā bija daudz kafijas. Nekādu dedzinātas labības produktu, nekāda melases piejaukuma. Tā bija Priekafija, bet kas par to? Un īsts alus. Alus nu pavisam noteikti bija īsts.

Tā tik tiešām bija ārkārtīgi patīkama pārmaiņa pēc Marius Greiamas akadēmijas, lai gan Kreika studiju biedri sliecās aizmirst galda piederumus, ēda ar pirkstiem un slaucīja muti piedurknē. Džimijs nebija klīrīgs, tomēr tas nu gandrīz bija saucams par prastību. Turklāt viņi nemitīgi runāja, visviens, vai kāds klausījās vai ne, un vienmēr tikai par idejām, pie ku­rām patlaban strādāja. Atklājuši, ka Džimijs nestrādā ne pie kādas telpas — un pat mācās iestādē, kuru viņi nepārprotami uzskata par pīļu dīķi, — studenti zaudēja jebkuru interesi par viņu. Savas fakultātes studentus viņi sauca par konspecifiskajiem, bet visus pārējos — par nespecifiskajiem. Tas bija pastā­vīgs jociņš.

Tāpēc Džimijam nebija ne mazākās vēlēšanās vakarā kaut kur iziet. Viņš pietiekami labi jutās Kreika dzīvoklī, ļaudams, lai Krciks uzvar viņu šahā vai Trīsdimensiju Veiko, vai mēģi­nādams atšifrēt, kas rakstīts uz Kreika ledusskapja magnētiņiem — tiem, uz kuriem nebija ciparu un simbolu. VotsonaKrika institūtā valdīja ledusskapja magnētiņu kultūra: visi tos pirka, mainīja, darināja paši.

Nav smadzeņu, nav sāpju (uz zaļas smadzeņu hologram­mas fona).

Silikona sirdsapziņa.

es klīstu no Telpas uz Telpu.

Gribi pavizināties ar gaļas mašīnu?

Tērē savu laiku, neaiztiec manējo.

Mazais zirza/kanekli, kas laidis tevi pasaulē?

Dzīve eksperimentē kā rotaļīgs skunnots.

Mans spams — mana pils.

Galvenais ir pilnībā izpētīt Cilvēci.

Reizēm viņi skatījās TV vai Tīmekļa saitus — kā vecos laikos. Ziņas Pa Pliko, īssavienojumu, Alibūbū un tamlīdzīgu ērtu barību acīm. Mikroviļņu krāsnī cepa popkornu, uzsmēķēja uzlaboto zālīti, ko vienā no siltumnīcām audzēja Botāniskās transformācijas studenti; pēc tam Džimijs likās gulēt uz dīvāna. Tagad, kad viņš bija pieradis pie sava statusa šajā smadzeņu audzētavā — un šis statuss bija līdzvērtīgs istabauga statusam —, vairs nebija nemaz tik slikti. Vajadzēja tikai atslābināties un elpot kustību ritmā, kā vingrojot. Pēc pāris dienām viņš jau būs prom no šejienes. T ikmēr taču varēja ar interesi paklau­sīties Kreikā, kad abi bija divatā un kad Kreiks bija tādā omā, lai vispār kaut ko teiktu.

Priekšpēdējā vakarā Kreiks sacīja: "Paklau, es tev izstās­tīšu hipotētisku scenāriju."

"Lai notiek," Džimijs atsaucās. Patiesībā viņš bija mie­gains — no pārmērīga popkorna un alus daudzuma —, tomēr piecēlās sēdus, un viņa sejā parādījās tā uzmanības izteiksme, kuru viņš līdz pilnībai bija iestudējis vidusskolā. Hipotētiski scenāriji bija Kreika jājamzirdziņš.

"Aksioma: slimība nav produktīva. Pati par sevi tā nerada preces un tātad nerada arī naudu. Lai gan tā kalpo par aiz­bildinājumu dažādu veidu pasākumiem, naudas ziņā tā vienīgi liek bagātībai plūst no slimajiem pie veselajiem. No pacientiem pie ārstiem, no klientiem pie medikamentu tirgotājiem. To va­rētu dēvēt par naudas osmozi."

"Piekritu," teica Džimijs.

"Tagad iedomāsimies, ka tu esi iestādījums, ko sauc par VeselViedu. Iedomāsimies, ka tu gūsti peļņu no medikamen­tiem un procedūrām, kas dziedē slimos vai — vēl labāk — vis­pār neļauj viņiem saslimt."

"Jā?" Džimijs sacīja. Tur jau nebija nekā hipotētiska: VeselVieda nodarbojās tieši ar to.

"Tad kas tevgrāk vai vēlāk būs nepieciešams?"

"Jauni medikamenti?"

"Pēc tam."

"Kā tu to domā — pēc tam?"

"Pēc tam, kad tu būsi izārstējis visas slimības."

Džimijs izlikās domājam. Domāt pa īstam nebija nekādas ļi-gas: jau iepriekš bija skaidrs, ka uz savu jautājumu Kreikam l>us kāda pilnīgi neparasta atbilde.

"Vai atceries, kādā ķezā nonāca zobārsti, kad tika izgud­rots jaunais mutes skalošanas līdzeklis? Tas, kurš nomainīja zobu aplikuma baktērijas ar labvēlīgām, kas aizpildīja to pašu ekoloģisko nišu, proti — cilvēka muti. Nevienam vairs nevaladzēja labot zobus, un daudzi zobārsti izputēja."

"Jā, un tad?"

"Un tad būtu nepieciešami jauni slimnieki. Vai, citiem vār­diem sakot, bet paužot to pašu domu, — jaunas slimības. Jaunas un citādas. Vai ne?"

"Pats par sevi saprotams," Džimijs pēc mirkļa atbildēja. Tā taču bija. "Bet vai tad nemitīgi netiek atklātas jaunas sli­mības?"

"Ne jau atklātas," Kreiks teica. "Tās tiek radītas."

"Kas tās rada?" Džimijs noprasīja. Vai Kreiks runāja par sabotieriem, teroristiem? Bija labi zināms, ka viņi nodarbojas vai vismaz cenšas nodarboties ar kaut ko tamlīdzīgu. Pagaidām viņiem diez kā neveicās: viņu izgudrotās sīkās, nīkās slimībiņas no Teritorijas viedokļa bija gaužām vienkāršas un diezgan viegli apkarojamas.

"VeselVieda," Kreiks atbildēja. "Jau gadiem ilgi. Viena sle­pena darba grupa nodarbojas tikai ar to. Un ir arī izplatīšanas sistēma. Paklau, tas ir spoži! Naidīgās bioformas tiek ievieto­tas vitamīnu kapsulās — VcselViedas firmas vitamīnos, kurus tirgo pilnīgi likumīgi, saproti? Tā ir patiesi eleganta ievades sistēma: vīruss tiek ievietots nēsātājā baktērijā — E. coli hib­rīdā, netiek sagremots, iekļūst iekšā pa vārtnieka atveri, un viss kārtībā! Protams, ne jau visos vitamīnos ir vīrusi, un tas arī nav jāturpina bezgalīgi — citādi viņi tiktu pieķerti, jo pat plēbijās ir ļaudis, kas spējīgi tikt tam visam uz pēdām. Bet, ja naidīgā bioforma reiz ir nonākusi plēbijas iedzīvotāju vidū, kur ļaudis kontaktējas bez kādas piesardzības, tad tālāk tā iz­platās pati. Dabīgi, reizē ar šīm bioformām tiek ražoti arī antidoti, tomēr tie paliek rezervē, ievērojot deficīta ekonomiku, kas garantē lielu peļņu."

"Vai tu tagad fantazē?" Džimijs jautāja.

"No biznesa viedokļa," Krciks turpināja, "vislabākās sli­mības būtu ilgstošās. Ideāli — proti, ideāli maksimālas peļņas iegūšanai — būtu, ja pacients izveseļotos vai nomirtu tieši pirms tam, kad viņam izbeidzas nauda. Tas ir smalks aprēķins."

"Tas nu tiešām būtu ļauni," Džimijs teica.

"Tā domāja arī mans tēvs."

"Viņš zināja?" Tagad Džimijs tik tiešām klausījās uzmanīgi.

"Uzzināja. Tāpēc arī tika nogrūsts no tilta."

"Kas viņu nogrūda?" Džimijs iesaucās.

"Viņš iekrita tieši automašīnu straumē."

"Tev ir paranoja, vai?"

"Itin nemaz," Krciks atbildēja. "Tā ir kaila patiesība. Es ielauzos sava tēva e-pastos, pirms tika iztīrīts viņa dators. Tur bija visi pierādījumi, ko viņš savācis. Testi, ko viņš veicis ar vitamīnu kapsulām. Viss."

Džimijs juta, ka pār muguru pārskrien salti šermuļi. "Kas zina, ka tu zini?"

"Uzmini — kam vēl viņš izstāstīja?" Kreiks sacīja. "Ma­nai mātei un tēvocim Pītam. Tēvs taisījās izpaust šo informā­ciju nelegālā mājaslapā — tādām ir daudz apmeklētāju. Ja tas notiktu, plēbijās vairs nebūtu iespējams pārdot nevienu VeselViedas vitamīnu veidu, turklāt sabruktu viss plāns. Sāktos finan­siālas jukas. Padomā, cik daudzi zaudētu darbu! Tēvs vispirms gribēja brīdināt viņus." Kreiks mirkli klusēja. "Viņš domāja, ka tēvocis Pīts to nezina."

"Oho," Džimijs novilka. "Tātad viens vai otrs no viņiem…"

"Vai abi," Kreiks viņu pārtrauca. "Tēvocis Pīts droši vien negribēja, lai tiek apdraudēta peļņa. Māte varbūt vienkārši baidījās, domādama, ka dabūs ciest arī pati, ja tiks sodīts tēvs. Vai varbūt iejaucās KopDroKorpuss. Iespējams, tēvs darbā bija sācis uzvesties dīvaini. Varbūt viņu pārbaudīja. Viņš gan bija visu nokodējis, bet, ja jau tur varēju ielauzties es, tad to varēja arī viņi."

"Tas ir tik savādi," Džimijs sacīja. "Tātad tavu tēvu no­slepkavoja?"

"Sodīja ar nāvi," Kreiks izlaboja. "Tā viņi būtu to dēvē­juši. Būtu apgalvojuši, ka tēvs gatavojies izjaukt elegantu ieceri. Un ka viņi rīkojušies visas sabiedrības labā."

Abi sēdēja klusēdami. Kreiks skatījās griestos — bezmaz vai kā tos apbrīnodams. Džimijs nezināja, ko vēl lai saka. Mierinājuma vārdi būtu lieki.

Pēdīgi Kreiks ierunājās: "Kāpēc tava māte tā aizgāja?"

"Nezinu," Džimijs atbildēja. "Iemeslu bija daudz. Es ne­gribu par to runāt."

"Varu derēt, ka tavs tēvs bija iejaukts tamlīdzīgā lietā. Kādā viltīgā plānā, līdzīgā tam VesēlViedas pasākumam. Varu derēt, ka viņa to uzzināja."

"Nu, diezin vai," Džimijs atteica. "Man liekas, viņa sapi­nās ar kaut kādu Dieva dārzniekiem līdzīgu grupu. Ar kādiem ķertajiem. Un mans tēvs taču nebūtu…"

"Varu derēt — viņa juta, ka tie pamazām saprot, ka viņa zina."

"Paklau, es tiešām esmu noguris," Džimijs sacīja. Viņš no­žāvājās, un nule teiktais pēkšņi kļuva par patiesību. "Laikam iešu gulēt."