Oriksa un Kreiks

Balss

"Nu es esmu viens," viņš skaļi nosaka. "Pavisam, pavisam viens. Viens plašā, plašā jūrā." Vēl viena plēne no degošās pie­zīmju grāmatiņas viņa galvā.

Labojums: jūras krastā.

Viņš jūt vajadzību dzirdēt cilvēka balsi — pilnīgi cilvē­cisku, tādu pašu kā viņējā. Lāgiem viņš iesmejas kā hiēna vai ierēcas kā lauva — proti, kā viņa priekšstats par hiēnu un par lauvu. Bērnībā viņš mēdza skatīties vecas DVD filmas par tā­diem radījumiem: programmas, kurās bija parādīta dzīvnieku uzvedība, kopošanās, rūcieni un iekšas, un mātes, kas laiza sa­vus mazuļus. Kāpēc šīs filmas bija tik nomierinošas?

Vai arī — viņš urkšķ un kviec kā cūkans vai gaudo kā vilkuns: Arū! Arū! iVlijkrēslī viņš dažkārt skraida šurpu turpu pa smiltīm, sviež akmeņus okeānā un kliedz: Velns, velns, velns, velns, velns! Pēc tam viņš jūtas labāk.

Viņš pieceļas, izslien rokas, lai izstaipītos, un palags no­krīt. Viņš ar bailēm skatās lejup uz savu ķermeni: netīra, knišļu sakosta āda, iesirmi matu kumšķīši, dzelteni kāju nagi, kas kļūst arvien biezāki. Kails kā savas piedzimšanas dienā, kaut gan viņš par to neatceras nenieka. Tik daudz izšķirošu noti­kumu risinās cilvēkiem aiz muguras, kad viņi paši nemaz nav spējīgi tos vērot: piemēram, dzimšana un nāve. Un īslaicīgā aizmirstība seksā.

"Pat nedomā par to!" viņš sev saka. Sekss ir kā dzeramais, nav labi sākt par to prātot jau dienas agrumā.

Agrāk viņš rūpējās par sevi, kā pienākas: skrēja, vingroja sporta zālē. Tagad viņš var saskaitīt sev visas ribas: viņš vīst. Nepietiek dzīvnieku valsts proteīnu. Ausī glāsmaini ieskanas sievietes balss: Skaisti musīsi! Tā nav Oriksa, tā ir kāda cita sieviete. Oriksa vairs nav sevišķi runīga.

"Pasaki kaut ko!" viņš lūdzas. Sieviete to dzird, viņam ir nepieciešams ticēt, ka dzird, — tomēr atbild ar klusēšanu. "Ko tad es varu darīt?" viņš jautā. "Tu taču zini, ka es…"

O, vēders kā veļas dēlis! atskan čuksts, pārtraukdams viņu. Mīlulīt, atgulies! Kas tas ir? Kaut kāda ielene, ko viņš reiz nopir­cis. Labojums: profesionāla seksa paņēmienu lietpratēja. Tra­peces artiste, gumijas mugurkauls, āda aplīmēta ar spīguļiem kā ar zivs zvīņām. Viņš nevar ciest šīs atbalsis. Tādas mēdza dzirdēt svētie, jukuši, utu apsēsti vientuļnieki savās alās un tuk­snešos. Drīz viņš sāks redzēt daiļus dēmonus, kas laizīsies un aicinoši mās, tiem būs uzbudināti krūšgali un zibošas, sārtas mēlītes. Tur, aiz brūkošajiem torņiem, no viļņiem iznirs nāras, un viņš dzirdēs to burvīgās dziesmas un peldēs pie tām, un viņu aprīs haizivis. Radījumi ar sievietes galvu un krūtīm, ar ērgļa nagiem metīsies viņam virsū no gaisa, un viņš atvērs tiem savas skavas, un tās būs beigas. Smadzenēs notiks īssavienojums.

Vai, vēl trakāk, kāda meitene ko viņš pazīst vai ir pazinis, nāks viņam pretim no koku pudura un priecāsies, viņu redzot, taču pati būs veidota no tukša gaisa. Tomēr viņš labprāt ņemtu pretī pat tādu kompāniju.

Viņš pēta apvārsni caur saulesbriļļu vienīgo lēcu: nekā. Jūra kā karsts metāls, debesis balināti zilas, ja neņem vērā caurumu, ko tajās izdedzinājusi saule. Viss ir tik tukšs. Ūdens, smiltis, debesis, koki, pagājuša laika fragmenti. Neviena, kas varētu viņu dzirdēt.

"Kreik!" viņš iekliedzas. "Stulbeni! Sūdupaiiri!"

Viņš ieklausās. Pār vaigiem atkal plūst sāļais ūdens. Nekad nevar paredzēt, kad tas notiks, un nekad nav iespējams to ap­turēt. Elpa plūst rāvieniem, it kā krūtis žņaugtu milzīga roka — sažņaugtu, atlaistu, sažņaugtu atkal. Bezjēdzīga panika.

"Tu to izdarīji!" viņš uzkliedz okeānam.

Atbildes nav, un kāds tur brīnums. Tikai viļņi, švīks švāks, švīks švāks. Viņš novelk ar dūri pār seju, pār netīrumiem, asa­rām, puņķiem, bezpajumtnieka ūsām un lipīgo mango sulu. "Sniegavīr, Sniegavīr," viņš saka. "Sāc dzīvot!"