Oriksa un Kreiks

Pudele

Pēc tam kad Kreika Bērni ir aizgājuši visi rindiņā, aiznesdami līdzi lāpas, Sniegavirs uzrāpjas kokā un mēģina aizmigt. Visapkārt dzirdami trokšņi: viļņu šļurksti, kukaiņu čirksti un tirkšķi, putnu svilpieni, abinieku kurcieni, lapu šalkas. Ausis viņu viļ: viņš domājas saklausām džeza trompeti un tai cauri ritmiskus bungu dārdus, kā apslāpētu mūziku no naktskluba. Kaut kur tālāk liedagā skan duna un rēkoņa: kas tad nu? Viņš nespēj iedomāties nevienu dzīvnieku, kas radītu tādas skaņas. Varbūt kāds krokodils izbēdzis no sagruvušas kubiešu rokas­somiņu fermas un tagad pa liedagu rāpo uz ziemeļiem. Tā nu būtu slikta ziņa bērneļiem, kam patīk plunčāties. Viņš ieklau­sās atkal, bet skaņa ir pagaisusi.

No ciemata skan tāla, rāma murdoņa: cilvēku balsis. Ja vi­ņus vispār var saukt par cilvēkiem. Tikmēr, līdz viņi sāk dzie­dāt. Nekad savā zudušajā dzīvē Sniegavīrs nav dzirdējis neko līdzīgu viņu dziedāšanai: tā atrodas virs vai zem cilvēciskā lī­meņa. It kā dziedātu kristāli; nē, arī tas nav tas. Drīzāk tā, it kā vaļā ritinātos paparžu lapas — kaut kas mūžsens, karbonisks, bet reizē jaunpiedzimis, smaržīgs, zaļojošs. Tā viņu no­spiež, ar varu modina pārlieku daudz negribētu emociju. Viņš jūtas atstumts — kā no ballītes, uz kuru nekad netiks ielūgts.

Vajag tik spert soli ugunskura gaismas aplī, un pretim pavēršas sejas, no kurām pēkšņi pazudusi jebkāda izteiksme. Iestājas klusums kā senās traģēdijās, kad uz skatuves uznāca bojāejai lemtais galvenais varonis, kā apmetnī ietinies sliktās ziņās, ku­ras izplatās vēja ātrumā. Kaut kādā zemapziņas līmenī Sniegavīrs šiem ļaudīm noteikti kalpo par atgādinājumu, turklāt nepatīkamu: viņš it tāds, kādi reiz varbūt bijuši viņi. Es esmu jūsu pagātne, viņš varētu skandēt. Es esmu jūsu sencis, ieradies no mirušo zemes. Tagad esmu apmaldījies, vairs nevaru tikt atpakaļ, esmu izmests šajā krastā, palicis pilnīgi viens. Laidiet mani iekšā!

O Sniegavīr, saki, kā lai mēs tev palīdzam! Lēnprātīgie smaidi, pieklājīgais izbrīns, apmulsusi labā griba.

Nē, nekas, viņš attrauktu. Viņi nevar palīdzēt nekādi.

Pūš salts vējš; palags ir mikls; viņš notrīc. Kaut jel šeit būtu termostats! Varbūt izdotos izgudrot, kā lai sakur mazu ugunskuru — te augšā, kokā.

"Guli!" viņš sev pavēl. Veltīgi. Ilgi vārtījies, grozījies un ka­sījies, viņš norāpjas zemē, lai no paslēptuves paņemtu viskija pudeli. Zvaigznes spīd pietiekami gaiši, tāpēc viņš orientējas daudzmaz ciešami. Šo ceļu viņš vairākkārt ir mērojis jau ag­rāk: pirmo pusotru mēnesi, pēc tam kad bija juties tikpat kā drošs, ka drīkst atslābināt modrību, katru nakti bija uznāku­šas ārprātīgas bailes. Protams, viņš nebija rīkojies nedz gudri, nedz atbilstoši nobriedušam prātam, bet kāds viņam tagad la­bums no gudrības un prāta brieduma?

Tāpēc katru nakti viņam bija ballīte — ballīte vienam. Vis­maz katru nakti bija krājumi — kamēr vien izdevās uziet vēl kādu alkoholu tuvākajās pamestajās plēbijas ēkās. Sākumā viņš bija sirojis pa tuvīnajiem bāriem, pēc tam — pa restorāniem, pēc tam — pa mājām un treileriem. Viņš bija dzēris klepus zā­les, skūšanās losjonu, ierīvējamo spirtu; aiz kāda nomaļa koka ir sakrājusies iespaidīga tukšu pudeļu izgāztuve. Lāgiem viņš uzdūrās zālītes krājumiem un izlietoja arī tos, kaut gan tā ne­reti bija sapelējusi; tomēr no tās vēl gadījās apskurbt. Citreiz laimējās atrast tabletes. Bet ne kokaīnu, krcku vai heroīnu — tas viss bija patērēts jau agrāk, sagrūsts vēnās un degunos pē­dējā carpe diem uzbangojumā; tajos apstākļos bija derējis jeb­kas, lai tikai gūtu atelpu no realitātes. Visur bija mētājušies tukši LaimePluss flakoni — viss, kas vajadzīgs bezgalīgai orģi­jai. Dzīrotāji nebija jaudājuši patērēt visu, tomēr Sniegavīrs sa­vās medībās un sirojumos nereti ir atklājis, ka tur pirms viņa jau bijuši citi, jo atstātas tikai stikla lauskas. Visi droši vien bija uzvedušies tik trakulīgi, cik vien iespējams iztēloties, līdz beigu beigās vairs nepalika neviena, kam to turpināt.

Zemes līmenī ir tumšs kā padusē. Derētu kabatas luktu­rītis, tāds uzgriežams. Būs jāpameklē. Viņš taustās un steberē pareizajā virzienā, cieši skatīdamies lejup, lai laikus pamanītu pavīdam negantos, baltos zemes krabjus, kuri pa tumsu izlien no savām alām un skraidelē apkārt — tic var pamatīgi iekniebt; īsi iemaldījies krūmu pudurī, viņš beidzot atrod savu cementa paslēptuvi, nodauzīdams pret to kājas pirkstu. Viņš apvalda lāstu: nevar jau zināt, kas vēl vazājas riņķī pa nakts tumsu. Viņš atver slēptuvi, akli gramstās pa to, atrod pudeli ar treš­daļu viskija.

To viņš ir taupījis, pretojies vēlmei iedzert, glabājis pudeli kā sava veida amuletu, — zinot, ka tā atrodas paslēptuvē, ir bijis vieglāk paciest laiku. Var gadīties, ka šis ir pēdējais krā­jums. Sniegavīrs nešaubās, ka vienas dienas gājiena rādiusā no šī koka ir pārmeklējis visas iespējamās vietas. Taču nu ir uznā­kusi pārgalvība. Kāpēc glabāt dzeramo? Kāpēc gaidīt? Ko tad viņa dzīve vairs vērta, un kuram gar to kāda daļa? Jel dziesti, īsā svece. Viņš ir veicis savu evolucionāro uzdevumu, un nolā­dētais Kreiks zināja, ka viņš to veiks. Viņš ir izglābis bērnus.

"Nolādētais Kreiks!" — viņš nespēj apvaldīt šo kliedzienu.

Vienā rokā sažņaudzis pudeli, ar otru taustīdamies uz priekšu, viņš atgriežas pie koka. Lai uzrāptos augšā, vajadzīgas abas rokas, tāpēc pudeli viņš rūpīgi iesien palagā. Ticis augšā, apsēžas uz platformas, kāri dzer viskiju un gaudo uz zvaig­znēm — Arū! Arū! — līdz viņu izbiedē atbildes koris tepat netālu no koka.

Vai tur gail acis? Sniegavīrs dzird elšanu.

"Sveiki, mani pūkainie čomi!" viņš sauc lejup. "Kurš grib būt cilvēka labākais draugs?" Par atbildi atskan lūdzoši smilk­sti. Tas jau ir pats trakākais: vilkuņi joprojām izskatās pēc su­ņiem, joprojām izturas kā suņi, smailē ausis, rotaļīgi lēkā un draiskojas kā kucēni, luncina asti. Pievilina — un tad klūp virsū. Nav vajadzējis daudz laika, lai pagrieztu cilvēku un suņveidīgo attiecības par piecdesmittūkstoš gadiem atpakaļ. īsta­jiem suņiem nepalika nekādu izredžu izdzīvot: vilkuņi gluži vienkārši ir nokoduši un aprijuši visus tos, kas izrādījuši rudi­mentāras piejaucētu dzīvnieku pazīmes. Sniegavīrs ir redzējis, kā vilkuns draudzīgi tuvojas vaukšķošam pekinietim, aposta tam pakaļgalu, tad krīt pie rīkles, sapurina vaukšķi kā lupatu un aizrikšo, zobos turēdams ļengano līķi.

Kādu laiku apkārt vēl klaiņoja daži nobēdājušies mājas mīluļi, izdēdējuši un klibi, ar savēlušos, nespodru spalvu, ar apjukuma pilnām acīm izmisīgi lūgdamies, lai tos pieņem kāds cilvēks, jebkurš cilvēks. Kreika Bērni tādam nolūkam nebija derējuši: suņiem droši vien šķita, ka viņi ož dīvaini, pēc tādiem kā staigājošiem augļiem, sevišķi tumsā, kad sāka darboties ku­kaiņu inde ar citrusu smaržu, — un jebkurā gadījumā viņi ne­bija izrādījuši nekādu interesi par kucēniem un suņiem kā tādiem, tāpēc šie klaidonīši bija pievērsušies Sniegavīram. Pāris reižu viņš gandrīz bija padevies, tik grūti bija pretoties, kad tie pieglaimīgi luncinājās, žēli smilkstēja, — tomēr viņš nevarēja at­ļauties tos barot; un piedevām no šiem dzīvniekiem nebija nekāda labuma. "Katram sava dzīvība dārga," Sniegavīrs tiem parasti teica. "Piedod, veco zēn." Un tad aizdzina tos, mez­dams ar akmeņiem, juzdamies kā pēdīgais mēsls, un pēdējā laikā tie vairs nebija rādījušies.

Kāds muļķis viņš bijis! Ļāvis tiem aiziet zudībā. Būtu va­jadzējis tos apēst. Vai vienu pieņemt un izdresēt, lai medī tru­šus. Vai lai aizstāv viņu. Vai lai dara vēl kaut ko.

Vilkuņi neprot rāpties kokos, un tas ir viens, kas labi. Ja tie pietiekami savairosies un kļūs uzmācīgi, Sniegavlram būs jālec no liānas uz liānu kā Tarzānam. Tāda doma uzjautrina, un viņš iesmejas. "Jūs gribat tikai manu miesu!" viņš tiem uz­kliedz. Tad iztukšo pudeli un nosviež to zemē. Skaļš smilksts, čaboņa: vismaz pret mestiem priekšmetiem šie vēl jūt kādu cieņu. Bet cik vairs ilgi? Tie ir gudri; pavisam drīz tie sajutīs, cik viņš neaizsargāts, un sāks viņu medīt. Un, kad būs sākuši, viņš vairs nespēs nekur tikt, vismaz ne uz tādām vietām, kur nav koku. Tiem tikai vajag izdzīt viņu klajā laukā, ielenkt un tad brukt virsū. Ar akmeņiem un nosmailinātām nūjām nekas liels nav panākams. Nudien, vajag sameklēt jaunu vīruspistoli.

Kad vilkuņi aizvākušies, Sniegavīrs atgulstas uz platformas un caur liegi līganajām lapām raugās zvaigznēs. Tās šķiet tik tuvu, bet patiesībā ir tālu prom. To gaisma ir atpalikusi no laika par miljoniem, miljardiem gadu. Tās ir vēstis bez nosūtītāja.

Laiks rit. Gribas padziedāt kādu dziesmu, bet neviena ne­nāk prātā. Viņā uzbango un izdziest sena mūzika; viņš dzird vienīgi sitamos instrumentus. Varbūt varētu izdrāzt stabuli no kāda zara, stublāja vai vēl kaut kā, ja vien izdotos sameklēt nazi.

"Maza, spoža zvaigznīte," viņš ierunājas. Kā ir tālāk? Iz­kūpējis no prāta.

Mēness nav, šonakt ir mēness tumsa, kaut gan mēness, visviens, ir un patlaban droši vien ceļas augšup, milzīga, nere­dzama akmens lode, gigantisks gravitācijas pikucis, nedzīvs, bet varens tas velk okeānu uz savu pusi. Pievelk visus šķidrumus.

Deviņdesmit astoņus procentus no cilvēka ķermeņa sastāda ūdens, saka grāmata viņa galvā. Šoreiz tā ir vīrieša balss, en­ciklopēdijas balss; tādu viņš nepazīst, nav pazinis. Atlikušie divi procenti sastāv no minerāliem, svarīgākie ir dzelzs asinīs un kalcijs, no kura veidots skelets un zobi.

"Man par to nospļauties," noteic Sniegavīrs. Viņš nebēdā par dzelzi savās asinīs vai par kalciju skeletā; viņam ir apnicis būt pašam, gribas būt kādam citam. Apgriezt otrādi visas sa­vas šūnas, transplantēt hromosomas, iemainīt savu galvu pret kādu citu, kurā mīt kas labāks. Piemēram, pirksti, kas slīd pār viņu, mazi pirkstiņi ar ovāliem nagiem, nolakotiem nobriedušu plūmju, tumšsarkana ezera vai rožlapiņu sārtā krāsā. Zvaigznīt, mani ieraugi, to, ko vēlos, izpildi. Pirksti, mute. Mugurkaula pamatnē iesmeldzās trula, smaga sāpe.

"Oriksa," viņš saka. "Es zinu, tu esi šeit." Viņš atkārto šo vārdu. Tas pat nav viņas īstais vārds, un īsto viņš nekad nav zinājis; tas ir tikai vārds. Tā ir mantra.

Reizēm izdodas viņu uzburt. Sākumā viņa ir bāla un ēnai līdzīga, bet, ja Sniegavīrs spēs atkārtot viņas vārdu vēl un vēl­reiz, tad Oriksa varbūt ieslīdēs viņa ķermenī un būs kopā ar viņu šajā miesā, un Sniegavīra roka, kura skar viņu pašu, pār­vērtīsies par Oriksas roku. Taču viņa vienmēr ir bijusi izvairīga, viņu nav iespējams notvert. Šonakt viņa liedzas materializēties, Sniegavīrs paliek vientuļš un, smieklīgi smilkstēdams, viens pats pa tumsu sit kulakā.