Oriksa un Kreiks

Plebija

Sniegavirs klibo pa aizsargvalni pretim burbuļkupola stik­laini baltajam apaļumam, kas atkāpjas kā mirāža. Kājas dēļ viņam sokas gausi, un ap pulksten vienpadsmitiem betons jau ir sakarsis pārāk stipri, lai pa to varētu iet. Viņš ir uzsedzis uz galvas palagu, pēc iespējas labāk noklājot beisbola cepurīti un arī tropu kreklu, tomēr joprojām var apsvilt par spīti aizsarg­krēmam un divām auduma kārtām. Cik labi, ka ir šīs jaunās saulesbrilles ar divām lēcām.

Viņš notupstas nākamā sargtorņa ēnā, lai tur pārlaistu dienasvidu, un sūc ūdeni no pudeles. Kad pierims lielākā žilba un tveice, kad būs uznācis un pārgājis dienišķais negaiss, atliks stundas trīs, ko iet. Ja viss izdosies, kā cerēts, viņš tur nonāks vēl pirms tumsas.

Tveice gāžas lejup, atlec no betona. Sniegavirs ļaujas tai, ieelpo to, jūt, kā rit sviedru urdziņas, itin kā pa ādu lodātu simtkāji. Plaksti trīcot aizveras, prātā dūc un sprakst vecās fil­mas. "Kāda velna pēc es biju viņam vajadzīgs?" Sniegavīrs saka. "Kāpēc viņš nelika mani mierā?"

Nav jēgas par to prātot, tikai ne šādā tveicē, kad sma­dzenes pārvēršas kausētā sierā. Nē, nekādu kausētu sieru: la­bāk vairīties no domām par ēdienu. Smadzenes pārvēršas ķitē, līmē, matu kopšanas līdzeklī — krēmveidīgā, kas iepildīts tū­biņā. Reiz viņš tādu lietoja. Un joprojām var iztēloties tā atraša­nās vietu plauktā, blakus skuveklim: viņam patika, ja plauktos viss bija sakārtots akurāti. Piepeši viņš skaidri ierauga pats sevi: tikko izkāpis no dušas, viņš ar rokām ieziež matos šo krēmveidīgo kopšanas līdzekli. Paradīzē, gaidīdams Oriksu.

Viņš bija gribējis labu — vai vismaz nebija gribējis neko sliktu. Nekad nebija vēlējies nevienam nodarīt pāri, ne jau no­pietni, ne reālā laikā un telpā. Fantāzijas neskaitījās.

Hija sestdiena. Džimijs gulēja gultā. Pēdējā laikā bija grūti piecelties; pagājušā nedēļā viņš pāris reižu bija nokavējis darbu, un tagad, kad šie kavējumi pievienojās iepriekšējiem un vēl iepriekšējiem, bija skaidrs, ka drīz viņam būs nepatikšanas. Nē, viņš nebūt nebija blandījies apkārt un uzdzīvojis: gluži otrādi. Viņš bija vairījies no saskarsmes ar cilvēkiem. JaunoJuma priekšniecība vēl nebija viņu sarājusi; bet droši vien zināja par viņa māti un par to, ka viņa mirusi kā nodevēja. Nu, skaidrs, ka zināja, kaut gan tas bija viens no dziļajiem, tumšajiem, at­klātajiem noslēpumiem, kādi Teritorijās nekad netika pieminēti ne ar vārdu, — nelaimes zīme, ļauna acs, var pielipt citiem, la­bāk tēlot muļķi un tā tālāk. Varbūt priekšniecība bija nolēmusi dot viņam drusku brīvas vaļas.

I.ai 11u kā, viens labums bija: varbūt tagad, kad māte bei­dzot izsvītrota no sarakstiem, korpusnieki liks viņu mierā.

"Laiks slieties, slieties, slieties!" ierunājās pulkstenis. Tas bija sārts un fallisks: PenCelis, ko joka pēc iedāvinājusi kāda no mīļākajām. Tolaik tas viņam bija šķitis uzjautrinošs, bet šorīt nepatīkami aizskāra. Lūk, kas viņš bija tai sievietei, vi­ņām visām: mehānisks joks. Neviens jau negrib būt bezdzi­muma būtne, bet neviens negrib būt arī tikai seksa objekts, reiz bija teicis Kreiks. jā, tieši tā, nodomāja Džimijs. Vēl viens neatrisināms cilvēces rēbuss.

"Cik pulkstenis?" viņš noprasīja modinātājam. Tas no­lieca galvu un atkal izslējās taisni.

"Pusdienlaiks. Pusdienlaiks, pusdienlaiks, pus…"

"Aizveries!" Džimijs uzsauca. Pulkstenis novīta. Tam bija ieprogrammēta reakcija uz asiem toņiem.

Džimijs apsvēra, ka derētu celties, aiziet uz virtuvi, atkor­ķēt alus pudeli. I.aba doma. Vakars ievilkās garš. Viena no mī­ļākajām, tā pati, kas dāvinājusi pulksteni, bija izlauzusies caur viņa klusēšanas mūri. Ap desmitiem vakarā ieradusies ar naš­ķiem — Kumosiņiem un ceptiem kartupeļiem, zinādama, kas Džimijam garšo, — un ar pudeli viskija.

"Es par tevi raizējos," viņa sacīja. Patiesībā viņa gribēja aši un zaglīgi nokniebties, tāpēc Džimijs centās cik varēdams un izklaidēja viņu, kā nākas, tomēr bez īstas degsmes, un tas noteikti bija jūtams. Pēc tam sākās neizbēgamā prašņāšana: Kas noticis, Vai es tevi garlaikoju, Tu man tiešām neesi vienal­dzīgs, un tā tālāk, bla bla.

"Pamet vīru," Džimijs teica, lai aizbāztu viņai muti. "Bēg­sim uz plēbijām un dzīvosim treileru parkā."

"Ak, nu, diezin vai… Tu taču nerunā nopietni."

"Bet ja nu tomēr?"

"Tu zini, ka neesi man vienaldzīgs. Bet arī viņš nav man vienaldzīgs, un…"

"Zemāk par jostasvietu."

"Kā, lūdzu?" Tā bija pieklājīga sieviete un teica Kā, lūdzu? — nevis Ko?

"Es teicu — zemāk par jostasvietu. Tikai tur es tev neesmu vienaldzīgs. Gribi, lai es nosaucu pa burtiem?"

"Nesaprotu, kas tev lēcies, pēdējā laikā tu esi tik ne­gants."

"Ar mani nemaz nav jautri."

"Nu, vispār jā."

"Tad vācies prom."

Pēc tam abi sastrīdējās, sieviete apraudājās, un no tā Džimijam savādā kārtā kļuva vieglāk. Pēc tam viņi izdzēra viskiju. Pēc tam atkal nodarbojās ar seksu, un šoreiz bija labi Džimijam, bet ne mīļākajai, jo viņš rīkojās pārāk rupji un ātri, tur­klāt neglaimoja viņai kā parasti. Burvīgs dibentiņš, un tā tālāk.

Nevajadzēja gan būt tik nīgram. Tā bija jauka sieviete ar īstiem pupiem un savām problēmām. Džimijs prātoja, vai vēl kādreiz viņu satiks. Visdrīzāk jā, jo promejot viņai acīs bija iz­teiksme, kas pauda: Es varu tevi izdziedēt.

Kad Džimijs bija pačurājis un patlaban ņēma no ledus­skapja alu, iedūcās interkoms. Klāt ir, kā saukta. Viņš uzreiz saskāba atkal. Piegāja pie interkoma. "F.j prom," viņš sacīja.

"Šeit Kreiks. Esmu lejā."

"Neticu," Džimijs noteica. Nospieda pogas, ieslēgdams vestibila videokameru: jā, tur stāvēja Kreiks un smaidīdams rādīja viņam pirkstu.

"Laid mani iekšā," Kreiks sacīja, un Džimijs viņu ielaida, jo tobrīd Kreiks bija gandrīz vienīgais cilvēks, ko viņš gribēja redzēt.

Kreiks tikpat kā nebija mainījies. Tās pašas tumšās drā­nas. Pat mati nebija kļuvuši plānāki.

"Ko, ellē, tu te dari?" Džimijs jautāja. Pēc sākotnējā prieka uzplūda viņš nokaunējās, ka vēl nav apģērbies, ka dzīvoklī līdz ceļiem jābrien pa putekļu kamoliem, cigarešu nosmēķiem, ne­tīrām glāzēm un tukšiem Kumosiņu spainīšiem, taču Kreiks nelikās to manām.

"Cik sirsnīga sagaidīšana," viņš noteica.

"Atvaino. Pēdējā laikā man nav diez cik labi gājis," Džimijs sacīja.

"Mjā. Es to redzēju. Par tavu māti. Nosūtīju e-pastu, bet tu neatbildēji."

"Neesmu lasījis savus e-pastus," Džimijs atzinās.

"Saprotams. To rādīja īssavienojumā: musināšana uz varmā­cību, dalība aizliegtā organizācijā, komerciālo produktu izplatības traucēšana, smagi noziegumi pret sabiedrību. Manuprāt, tas pē­dējais attiecās uz demonstrācijām, kur viņa piedalījusies. Sviedusi ar ķieģeļiem vai tamlīdzīgi. Ļoti žēl, viņa bija jauka dāma."

Pēc Džimija domām, te neiederējās ne jauka, ne dāma, tomēr tik agrā rītā viņš nevēlējās par to debatēt. "Gribi alu?" viņš iejautājās.

"Nē, paldies," Krciks atbildēja. "Iegriezos tikai, lai sa­tiktu tevi. Lai paskatītos, vai viss kārtībā."

"Man viss ir kārtībā," Džimijs teica.

Kreiks palūkojās uz viņu. "Laižam uz plēbijām!" viņš ierosināja. "Pastaigājam pa bāriem!"

"Tas ir joks, vai ne?"

"Nē, tiešām. Caurlaides man ir. Mana parastā — un otra tev."

Nu Džimijs saprata, ka Kreiks patiesi ticis augstos plauk­tos. Tas atstāja iespaidu. Taču daudz vairāk aizkustināja doma, ka Kreiks par viņu raizējies un mērojis šo garo ceļu, lai viņu apmeklētu. Lai gan pēdējā laikā kontakti bija vājinājušies — Džimija vainas dēļ —, Kreiks joprojām bija viņa draugs.

Piecas stundas vēlāk viņi nesteidzīgi klīda pa plēbijām uz zie­meļiem no Jaunās Ņujorkas. Bija vajadzējis tikai pāris stundu, lai šeit nonāktu — ar šautrvilcienu līdz tuvākajai Teritorijai, kur gaidīja oficiāls Korpusa auto ar bruņotu šoferi, ko atsūtījis tas, kas pilda Kreika pavēles. Viņi tika aizvesti uz to vietu, ko Kreiks dēvēja par notikumu degpunktu, un tur atstāti. Kreiks sacīja, ka viņiem tomēr sekojot. Viņi tiekot apsargāti. Tāpēc nekas slikts nevarot notikt.

Pirms došanās ceļā Kreiks bija kaut ko iešļircinājis Džimijam delmā — universālu īslaicīgas darbības vakcīnu, ko izgudrojis pats. Plēbijas esot kā gigantisks Petri trauciņš: pilns ar visādu draņķi un inficētu plazmu, viņš teica. Ja esi tur izau­dzis, tad paliec daudzmaz imūns pret to visu, ja vien neielaužas kāda jauna bioforma; bet, ja esi no Teritorijām un sper kāju plēbijās, tad kļūsti par barību baciļiem. Tā, it kā tev uz pieres lieliem burtiem būtu rakstīts: Apēd mani!

Kreikam līdzi bija arī aizsargmaskas — jaunākais mode­lis, kas ne tikai filtrēja mikrobus, bet aizturēja arī dažādas sīkdaļiņas. Kreiks sacīja, ka gaiss plēbijās esot sliktāks. Vējš pārnēsājot vairāk drazu, esot uzstādīts mazāk centrifugālo at­tīrīšanas torņu.

Džimijs vēl nekad nebija bijis plēbijās, bija tikai skatījies pār mūri. Viņu sajūsmināja tas, ka beidzot radusies iespēja tur nokļūt, taču viņš nebija gatavs tam, ka tur būs tik daudz cilvēku, kas blīvā drūzmā staigā, runā, kaut kur steidzas. Spļaušana uz ielas bija īpatnība, bez kuras viņš personiski būtu varējis iztikt. Bagāti plēbi luksusa automašīnās, nabadzīgie uz solārajiem divriteņiem, ielas­meitas fluorescējošās spandeksa drānās vai īsiņos šortos, vai — sportiskākās, demonstrēdamas savus tvirtos stilbus, — ar moto­rolleriem līkumoja satiksmes straumē. Visas iespējamās ādas krā­sas, visi iespējamie lielumi. Bet ne visas iespējamās cenas: Kreiks paskaidroja, ka šis esot nabadzīgākais gals. Tāpēc lai Džimijs pētot preci, bet vēl neko nepērkot. Lai pataupoties vēlākam.

Plēbijas iedzīvotāji, vismaz vairums no tiem, neizskatījās pēc garīgi atpalikušiem, kā labprāt mēdza apgalvot Teritoriju iemītnieki. Pēc brīža Džimijs pamazām atbrīvojās no sa­sprindzinājuma un sāka izbaudīt šo dēku. Bija tik daudz, ko redzēt, — tik daudz kas tika tirgots, tik daudz kas tika pie­dāvāts. Visur neona saukļi, afišas, reklāmas. Un īsti klaidoņi, īstas ubadzes gluži kā vecos DVD mūziklos: Džimijs nemitīgi gaidīja, ka tās pasviedīs gaisā kāju, ieautu novalkātā zābakā, un sāks dziedāt. īsthnuzikanti uz ielu stūriem, īstas ielaspuiku bandas. Asimetrija, deformācija: šīs sejas kā diena no nakts atšķīrās no Teritoriju iemītnieku samērīgajiem vaibstiem. Bija pat bojāti zobi. Viņš blenza ieplestām acīm.

"Uzmani naudasmaku!" Kreiks piekodināja. "Kaut arī skaidra nauda tev nebūs vajadzīga."

"Kāpēc tā?"

"Es uzcienāju," Kreiks paskaidroja.

"To es nevaru pieļaut."

"Nākamreiz būs tava kārta."

"Nu, labi," Džimijs piekrita.

"Klāt esam — šo viņi dēvē par Sapņu ielu."

Veikali te bija vidēji smalki vai pavisam smalki, skatlogi rūpīgi dekorēti. Skumjo gēnu diena? lasīja Džimijs. Pamēģini ČiksUnViss! NoslKaites. Mazie neder, esi Goliāts! Sapnišu Dražejas. DziedzerDziedināšana. SIA Pilns Šūpulītis. Mazs par sīku? Liels pašā laikā!

"Tātad šeit mūsu ražojumi pārtop zeltā," Kreiks noteica.

"Mūsu ražojumi?"

"Tas, ko mēs ražojam AtjaunEsmē. Mēs un pārējās Terito­rijas, kas orientējas uz ķermeni."

"Vai tas viss tiešām iedarbojas?" Džimiju iespaidoja ne tik daudz solījumi, cik saukļi, ko izdomājuši kādi, kas līdzīgi vi­ņam. Rīta drūmā oma bija pagaisusi, viņš jutās pavisam līksms. Tik daudz jauna, tik daudz informācijas; tā aizņēma visas viņa smadzenes.

"Liela daļa iedarbojas," Kreiks atbildēja. "Protams, nekas nav ideāls. Taču konkurence ir sīva, sevišķi tas, ko dara krievi, japāņi un, bez šaubām, vācieši. Un zviedri. Tomēr mēs saglabā­jam pozīcijas un esam ieguvuši labu slavu ar izstrādājumiem, uz kuriem tiešām var paļauties. Ļaudis no visas pasaules brauc uz šejieni iepirkties. Dzimums, seksuālā orientācija, augums, ādas un acu krāsa — viss ir piedāvājumā, visu var īstenot vai mainīt. Tu pat nenojaut, cik daudz naudas tiek iztērēts tikai šajā ielā vien."

"Ejam kaut ko iedzert!" Džimijs ierosināja. Viņš domāja par savu hipotētisko brāli, kas vēl nebija piedzimis. Vai tēvs un Ramona bija iepirkušies šeit?

Viņi iedzēra, tad paēda — istas austeres, sacīja Kreiks, īsta japāņu liellopu gaļa, tāds pats retums kā dimanti. Tas viss droši vien maksāja veselu bagātību. Vēlāk viņi apstaigāja vēl dažas vietas, līdz nonāca bārā, kurā tika demonstrēts orālais sekss uz trapecēm, un Džimijs iedzēra kaut ko oranžu, kas spī­dēja tumsā, un tad vēl pārīti tādu pašu. Pēc tam viņš stāstīja Kreikam savu dzīvesstāstu — nē, savas mātes dzīvesstāstu — vienā garā, samudžinātā teikumā, kas gluži kā košļencs stīga nebeidzami stiepās viņam no mutes. Tad viņi bija kaut kur ci­tur, kaut kādā bezgalīgā, zaļā atlasa gultā, un viņus apstrādāja divas meitenes, no galvas līdz kājām klātas ar vizuļiem, kas bija pielīmēti pie ādas un mirgoja kā virtuālas zivs zvīņas. Džimijs nekad nebija pazinis nevienu meiteni, kura prastu tik lieliski locīties un gorīties.

Kur tas bija — gultā vai agrāk, kādā no bāriem, — kad saruna pievērsās viņa darbam? Nākamajā rītā viņš to nespēja atcerēties. Kreiks bija teicis: Darbs, tu, AtjaunEsme, — un Dži­mijs bija teicis: Ko tad es tur darīšu, tīrīšu tualetes? — un Kreiks bija iesmējies un sacījis: Kaut ko labāku gan. Džimijs neatcerējās, vai ir piekritis, bet laikam jau tomēr bija. Viņš būtu piekritis jebkuram darbam, lai vai kādam. Viņš gribēja iet, iet uz priekšu. Un bija gatavs kaut kam pilnīgi jaunam.