Atreja maska

Septītā nodaļa

Viņš teica, ka drīz bus. Bet nepateica, kapec, kas viņam vajadzīgs un cik ilgs laiks paies, kamēr viņš atbrauks. Viņš nepateica, kas viņš ir; ka zinaja, kas noticis muzeja; kadej tik ļoti nobažījies par Ričarda līķi un kas varētu gribēt to paņemt. Lai vai ka - bija pilnīgi skaidrs, ka viņš kaut ka ir saistīts ar Ričarda Diksona navi. To pašu viņa bija pateikusi policijas dispečerei - šis paziņojums uz sākotnēji gauso un dīvaino sarunu bija iedarbojies ka adrenalīns. Vai viņa ir pār­liecinātā, ka cilvēks ir miris?

- Viņam ir neskaitamas durtas brūces krūtis un vedera, - Debora stastija. - Viņa… līķis bija tada ka slepena istaba. Viņš uzrakstījis vardu Atrejs un tādejādi lika man aizdomā­ties par Troju, tadeļ es pavilku "Iliadas" sējumu, un grāmat­plaukts pagriežas…

- lēnāk, mīlulīt, - teica operatore.

Debora bija metodiski sākusi visu no sakuma (neskaitamas durtas brūces…), taču nespēja turpināt. Balss aizlūza, un viņa saka šņukstēt.

- Piedodiet, - viņa teica, pēkšņi juzdamas ka vientuļa muļķe. - Fs mazliet… es…

Viņa nezināja, ka pati jutas, vai an nespēja atrast vārdus, lai paustu savu stāvokli.

- Bus jau labi. Vienkārši d/iļi ievelciet elpu.

Dispečere nebija pateikusi, ka policijas traucēšana ar vil­tus zvaniem var sagadat nepatikšanas, - lai an Debora bija pastastijusi par slepeno istabu (ar to taču pietika, lai parbau- ditu, va; zvanītajam dnkst ticēt) un sākusi murmulet par At- reju. Sieviete droši vien saprata, ka ta ir patiesība, un tadeļ 1 )eborai vajadzēja visu paskaidrot. Viņa noklepojās.

- Piedodiet, - viņa atkartoja. - Ričards bija ļoti… Mes bi­jām ļoti tuvi.

- Tas ir ievainotais?

-Ja, mirušais.

Viņa to pateica diezgan mierīgi - vardi šķita pareizi, ta­ču zaudējuši jēgu. Uz bndi iestājās klusums.

- Kur tieši jus atrodaties? - jautaja dispečere.

- Guļamistaba, - atbildēja Debora.

- Adrese?

-Ak, jā, - atteica Debora, atkal juzdamas nomāktā un ap­mulsusi. - Piedodiet. Druidu kalna muzejs, Dirbornstnta, simt četrdesmit trīs. Maja ir savienota ar muzeju. Jums, vis­ticamāk, janak caur to. Ne jums, protams. Tiem, kuri at­brauks…

- Aha, - novilka dispečere. - Jus varētu viņus sagaidīt pie durvīm. Tas ir netālu no notikuma vietas?

- Ne visai, - atbildēja Debora.

- Labi, - teica dispečere. - Un tas vīrietis, kurš zvanīja, jus nezināt, kas viņš ir?

-Ne.

- Vai eka ir kada droša telpa, kura jus varētu ieslēgties un sagaidīt policiju?

- Vannasistaba, - Debora atbildēja.

Un viņu atkal parņema panika - tadeļ, ka ši sieviete ār­kārtīgi nopietni bija uztvērusi ziņu par noslēpumaino zva­nīta ju.

- Jus varat aizslēgt vannasistabas durvis? Vai tas ir pie­tiekami stipras?

- Ja, bet nu man jābeidz runāt. Šis nav be/vada telefons. Man ir mobilais, ko varu izmantot, ja…

- Labi. lieliski. Vai ar jums viss kartība?

- Jā, Debora atteica. - es lieku nost klausuli.

- Jūs esat pārliecinātā, ka ar jums viss ir kartība?

-Jā.

- Ejiet uz vannasistabu un ieslēdzieties, jā?

Debora palocīja galvu un tad pateica jā. Tad viņa nolika klausuli un, skatīdamas u'z vannasistabas pusi, uz. bridi ap­sēdas uz gultas malas. Tad novērsās, piecēlās kajas, paspēra divus soļus un ieskatijas blāvi apgaismotaja telpa aiz grāmat­plaukta - izvaindamas no grīdas un lika, kas tur gulēja, vi­ņa pirmo reizi nopētīja iespaidīgo - ne, neiespējamo - kolek­ciju pie sienam.