Atreja maska

Piecdesmita nodaļa

Šoreiz viņa visu izstāstīja sargiem, un tie savukart piezva­nīja policijai. Sargi jautaja, vai uzbrucējs miris. Debora ne- maceja atbildēt. Viņasprat, puisis vienkārši zaudējis samaņu. Policisti atbrauca pec divdesmit minūtēm, un līdz bndim, kad viņi, bruņojušies ar lukturiem, bija gatavi doties eja, pa- gaja vel desmit vai divpadsmit. Divi policisti iegaja iekša - viens no viņiem roka turēja pistoli. Tad Debora izdzirdēja aizbraucoša motocikla rūcienu - un saprata, ka policija pie aizbērtās cisternas nevienu neatradis. Puisis no savas zaķa alas izcilpojis, kamēr viņa runājusi ar sargiem, un klusi aiz- lavijies pa slepenajam durvīm hdz motociklam, kas atstats pie cietokšņa sienas.

Juzdamas pavisam varga, Debora apsēdas vēlās pēcpus­dienas saule, bet viens no policistiem rakņajas pirmās palī­dzības aptieciņa, lai varētu apstradat viņas brūci. Uz kakla ta, paldies dievam, bija sekla, bet uz pleca - daudz dziļākā, un asiņu apturēšanai vajadzēja vairak laika. Policists centas uzmundrināt cietušo, taču viņa tik tikko klausijas, tadeļ jau­tājumus likuma sargam nacas atkartot vairakas reizes.

Policisti atdeva Deborai mobilo telefonu, tad pierakstīja viņas vardu un viesnīcu, taču, kad Debora paziņoja, ka jau nakamaja diena grasas lidot atpakaļ uz Ameriku, viņi noli­ka piezīmju gramatiņas mala un paskatijas pulksteņos, lo- mer policisti aizveda viņu līdz Korintai un viesnīcai, aiztau­pot braucienu ar autobusu un iešanu kajam - Debora šaubijas, vai spētu to izturēt.

Viesnīca viņu negaidīja neviena vestulite. Lai gan ļoti gri­bējās iegriezties interneta kafejnīca, lai parbauditu elektro­nisko pastu, Debora neuzdrošinājās riskēt. Pateikusi reģis­tratūras darbiniecei, ka jau rit brauks prom, viņa foajē bara nopirka sviestmaizi un ieslēdzās sava numura. Aši paēdusi un iedzerusi malku ūdens, Debora nomazgajas un pa tele­fonu rezervēja sev lidmašīnas biļeti, pieprasīdama košerētu ēdienu49 - nekad agrak viņa to nebija darījusi.

Tici Dievam, lai gan nacas sastapties aci pret aci ar slepkavnie­cisko Marta zaķi?

Diez vai.

Lai gan nebija plānojusi - vismaz apzinati ne -, Debora piezvanīja Kelvinam Bouversam. Ciparus viņa nospieda ļoti atri - lai nebutu jāpārdomā vai jasak prātot, ko īsti veļas pa­teikt.

- hallo? - atsaucas Kelvins.

Viņš izklausijas aizsmacis un mazliet aizkaitinats. Protams, pirms zvanīšanas vajadzēja iedomāties par laika atšķirību! Kadu bridi Debora vienkārši sedeja ar klausuli roka un sa­traukta klusēja - ka četrpadsmit gadus veca meitene, kas ta­pat vien piezvanījusi pirmajam skolas futbolistam, saraujot visas važas, ko uzlikuši vidusskolas kulturas un hierarhijas likumi. Viņa klusēja, atsaucot atmiņa visus šos zvanus un svētlaimīgo neziņu par to, cik muļķīgi rīkojas, - hdz brīdim, kad viens no futbolistiem (tas bija Tims Endruzs - šo vardu prāts visu laiku glabaja ieslegtu vistumšakaja kambari) bija sācis smieties.

- Debora? - ierunājās Kelvins Bouverss. - Ta esi tu?

Balss bija iejūtīga, laipna, pat cenga - tik atšķirīga no Ti­ma Fndruza nicīgi izsmējīga toņa - un lika Deborai atgriez­ties īstenība.

- Ja, - viņa noteica. - Piedod, ka iztraucēju. Šausmas, es allaž aizmirstu, ka… '

- Ir jau labi, - Kelvins viņu partrauca. - Kur tu esi?

- Rit braucu majas, - Debora atbildēja. - Šodien mani me- ģinaja nogalinat. Atkal. Bet ar mani viss ir kartība.

Tas vārdiņš atkal izklausijas gluži ka joks. Debora prato­ja, ka tik bezkaislīgi spej atbildēt uz satrauktajiem Kelvina jauta jumiem. Panika, bailes, nežēlīga vilšanas, pilnīgas izga- šanas un briesmu sajuta, nogurums - viss izzuda ka rīta mig­la spēcīga pusdienas saule, un Debora jutas neizskaidrojami laimīga.

- Cikos tu ielidosi? - Kelvins jautaja. - Gribu tevi sagai­dīt.

Debora noskaitīja ciparus un domas pratoja, kadeļ gan Kelvins ta rūpējas un kadeļ viņai tas tik ļoti patīk.

- labi, - Kelvins noteica. - Priecāšos tevi atkal redzēt.

Debora pasmaidīja, mirkli padomaja un vienkārši atbil­dēja:

-Ja.

Nakamaja diena viņa ar pašu pirmo autobusu devas uz Atenam, piezvanīja uz lidostu, lai pārliecinātos, ka reiss ne­tiks atcelts, iekapa taksometrā un brauca uz. Arheoloģijas mu­zeju. Popadreuss bija sava kabineta, ģērbies taja paša - vai ļoti līdzīga - nevainojami tumšaja uzvalka, taču mati izspu- ruši, un viņš izskatijas nobažījies. Uzzinot, kas ieradies, Po- padreusam bija vajadzīgas dažas sekundes, lai uz lupām pa­radītos tik pierastais jautrais un lakoniskais smaids.

- Mis Millere, - viņš iesaucas. - Priecājos jus redzot! Diem- žel man ši diena ir ļoti aizņemta.

- Ienācu, lai atvadītos, - Debora teica. - Aizlidoju jau… - viņa ieskatījās pulksteni, - pec trim stundām.

Muzeja direktors acīmredzami atviegloti nopūtas, un vi­ņa smaids kļuva vel laipnaks.

- Ļoti žēl, - viņš, šķiet, no sirds teica. - l udzu, sodie­ties. Velaties kafiju? Tā…

- Nav Nescafe, - smaidīdama teikumu pabeidza Debora. - Ja, paldies. Tas butu ļoti jauki.

Popadreuss pa telefonu palūdza pagatavot kafiju, taču ne- noversa skatienu no savas viešņas. Kad viņš nolika klausu­li, Debora paliecas uz priekšu un apņēmīgi ķeras taisni pie lietas.

- Ilgi es jus neaizkavēšu, - viņa teica. - Vienkārši gribēju paskaidrot, kadeļ vispār biju braukusi uz Grieķiju.

Sajutis runātājās balsi izlēmību, muzeja direktors izslējās krēsla un sagatavojas uzklausīt jaunumus.

- Es neierados ka vienkāršā tūriste, - Debora iesāka. - Cilvēks, pie kura es strādāju, cilvēks, kas dibinaja un finan­sēja muzeju, kura es strādāju, pirms vairakam dienam tika nogalinats. Es viņa līķi atradu nelielā telpa, kura bija izvie­tota krašņa Grieķijas senlietu kolekcija, ko viņš, manuprat, grasijas novēlēt muzejam. Taču kaut ka šaja kolekcijā trūka. Fs šo trūkstošo priekšmetu nekad neesmu redzējusi, taču es­mu pārliecinātā, ka tas ir bronzas laikmeta Mikenu valdnie­ka mirstīgas atliekas ar pēcnāvēs masku un citam kapa pie­devām. Domāju, Ričards - ta sauca nogalinato - uzskatīja, ka šis mirstīgas atliekas ir tas, ko atradis Šlimans un pārde­vis privātām kolekcionāram Vacija. Kara beigas vācieši me- ģinaja aizgadat šis mirstīgas atliekas uz Magdeburgas pilsē­tiņu un pēc tam uz Šveici, taču viņu ceļa paradijas amerikaņu tanku vienība. Kolekcija nonāca melnaja tirgu, izslīdēja caur pirkstiem vismaz, vienam ieinteresētam kolekcionāram un krievu valdībai, kas vēlējas to aizvest uz Maskavu tapat ka mākslās priekšmetus, ko pazīst ar nosaukumu Priama dārgu­mi. Vel es domāju, ka Ričards tas uzskatīja par Agamemno­na mirstīgajam atliekam.

Iestājās klusums.

- Un kadi secinājumi? - apjauta jas muzeja direktors. Vi­ņa balss bija klusa un mierīga, pat parak mierīga. Līdz šim viņš nebija izradījis ne pārsteigumu, ne neticību. Bet Debo­ra jau to nemaz nebija gaidījusi.

- Ja šis mirstīgās atliekas vai daļa no tam vispār eksiste, - Debora turpinaja, - esmu diezgan pārliecinātā, ka tas nav Agamemnona atliekas un nav ari tik senas. Tapat esmu pār­liecinātā, ka pēcnāves maska un citas kapa piedevas darina- jis vietejais grieķu meistars deviņpadsmitā gadsimta beigas. Ka tas nonākušās Vacija un kam par to japateicas, es nezi­nu, taču tagad zinu, kas ar tam noticis kara beigas un ka tas uzradušas nelielā slepena telpa, kas savienota ar muzeju At­lanta, Džordžijas štata.

Tika atnesta kafija. Kamēr ta tika pasniegta, viņi abi klu­sēja un piesardzīgi lūkojas viens otra.

- Tas ir ļoti interesanti, - sacīja Popadreuss. - Tomēr gri­bētos zināt, kadeļ jus to visu man stāstāt pirms aizbraukša­nas.

Pirmais nepareizais gājiens. Muzeja direktors vainjas no Deboras skatiena un visu uzmanību veltīja cukura ielikšanai tasīte.

- Domāju, jus to zināt, - viņa noteica.

-Tiešām? - Tas nebija izaicinājums, bet tikai jautajums. - Kadeļ ta?

- Domāju, ka Grieķijas valdībai tika paziņots… Iespējams, to izdarīja ši institūcija… Ka mirstīgas atliekas pazudušas no Šlimana izrakumu vietas, gandrīz piecdesmit gadus slēptas Vacija un tad vel piecdesmit gadus cita vieta. Tad tas uzra­dušas Atlanta, taču cilvēks, pie kura ir šis mirstīgas atliekas, vel jāpierunā tas atdot. Iespejams, viņš piekritis, ja vien vi­ņam ļaus paturēt Savienotajas Valstis visu pārējo kolekciju.

Kulturas un antikvitašu ministrs, kuru es satiku šaja pašā eka, iespejams, ieteica šo lietu nokārtot, teiksim, piedāvājot ievērojamu samaksu par priekšmetiem, kas ir nozīmīgi Grie­ķijas valstij un kulturai.

Popadreuss ilgi klusēja, tad nopūtas un pasmaidīja.

- Interesanti, - viņš noteica, - lai gan tas ir tikai spekulā­cijās, protams, taču tik un ta interesantas.

- Paldies, - malkodama kafiju, novilka Debora.

- Tik interesantas patiesība, ka gribētos uzzināt, ka šis stāsts beidzas.

Debora nolika tasīti un paskatijas uz muzeja direktoru. Viņš neķircinajas un neizsmeja dzirdēto. Taču viņa acis bija jaušams kaut kas saprotošs un mazliet skumjš. Patiess jauta- jums, aicinajums, gandrīz, vai lugums un vienlaikus an vēl­mē atklat visu, kas zināms.

- labi, - Debora sacīja. - Uzskatu, ka vairaki Mikenu kul­turas eksperti, ko, iespējams, noalgojis šis muzejs vai kada tai pakļauta institūcija, tika nosūtīti uz. Atlantu, lai satiktos ar mirstīgo atlieku īpašnieku un pierunātu atdot tas Grieķi­jai, un vienlaikus pārliecinātos par to autentiskumu. Taja paša laika Atlanta ieradas ari kads krievs, kurš centas dabūt dār­gumus savas rokas, taču es nezinu, vai viņš rīkojas pats, vai an pec savas valsts varas iestāžu pavēlēs.

Par to Debora bija diezgan pārliecinātā. Stāstām bija iespējami vairaki nobeigumi, un viņa nezinaja, kuru atklat pirmo.

- Kad grieķi ieraudzīja artefaktus, viņi jutas pietiekami apmierinati, ka gribēja tos vest prom nekavējoties, taču īpaš­nieks ceļa iebildumus, tadeļ viņi nespēja vienoties, un rezul­tātā tika pastradats nežēlīgs…

Popadreuss pacēla roku, lai apklusinatu viņu. Kadu mir­kli muzeja direktors vienkārši sēdēja ar paceltu roku, un vi­ņa seja jautas sapinajums. Kad Popadreuss saka runāt, De­borai šķita, - viņš atskartis, ka viešņa pati nav pārliecinātā par stasta beigām.

- Paklausīsimies B versiju, - viņš teica.

- Uz abiem aģentiem, kulturas atašejiem, vai ka nu viņus sauc, redzētais atstaja pamatīgu iespaidu, - iesāka Debora.

- Tik pamatīgu, ka viņi vēlējas ņemt mirstīgas atliekas Ildzi un centīgāk izpētīt. Ričards piekrita un atļava aizvest vitrī­nu ar līķi un dārgumiem; viņš priecājās, ka mirstīgas atlie­kas atkal nonāks Grieķija, taču vēlējas, lai pareja kolekcija paliek viņa muzeja. Kad grieķu aģenti bija prom, ieradas vel kads un, uzzinājis, ka darījums, uz kuru viņš cerejis, izjaukts, nogalinaja gan Ričardu, gan to krievu, kurš uzdevās par bez­pajumtnieku, lai netrauceti varētu novērot muzeja notieko­šo. Pa to laiku grieķu aģenti rūpīgi izpētīja savu ieguvumu un saprata, ka tas patiesība nemaz nav īsts. Viņi izlēma ne­vest šis lietas uz Grieķiju un nozuda, baidīdamies, ka tiks apsūdzēti Ričarda slepkavība.

- Un, - skarbi iejaucas muzeja direktors, - tapat viņi bai­di jas sadusmot savu valdību. Rastos neerta situācijā, ja tap­tu zināms, ka valsts iesaistījusies šadas dēkas, bet meklētais objekts izrādījies bez vēsturiskas un kulturas vērtības.

Debora saprata, ka tas ir teju apstiprinājums viņas aizdomam.

-Tatad Ričardu nogalinaja kads cits?-viņa jautaja.

- Grieķi ļoti lepojas ar savu pagatni, - teica Popadreuss.

- Un tam ir svarīgi iemesli. īpaši viņi lepojas ar savu antīko pagatni. Viņiem ta ir vajadzīga. Ta palīdz nezaudēt nacio- nalo pašapziņu. Un tadeļ es neticu, ka atrastos kads grie­ķis, kas sankcionētu dzīva cilvēka nogalinašanu, lai pārves­tu majas mironi. - Muzeja direktors uz bridi apklusa, pēkšņi izskatīdamies sagumis un sakauts. - Ričards Diksons bija principiāls cilvēks un Grieķijas draugs. Tas, ka viņa piedā­vātā kolekcija izrādījās neīsta, nebija, protams, antīko laiku traģēdija, tomēr dārgs sarūgtina jums gan viņam, gan mums. Izsaku jums visdziļāko lidzjutibu.

Debora nodūra acis. Viņa īsti nezināja, ko Popadreuss do- maja ar vardu mums, taču tas, šķiet, attiecas an uz. viņu, un

šis secinājums izsauca tik negaidītu saviļņojumu, ka viņa ne­zina ja, ko atbildēt.

- jūs nokavēsiet lidmašīnu, - pieceldamies teica mu/eja direktors.

Debora divreiz nomirkšķināja acis un, an celdamas ka­jas, izmocīja smaidu.

- Paldies par kafiju, - viņa teica. - Ta bija lieliska.

-jūs Vienmēr esat laipni gaidīta, - Popadreuss atbildēja.