Trīsdesmitā nodala

Debora ieteica tikties pie pusdienu galda, un Markuss iz­vēlējas dārgo Kostoi/iannis restorānu Zaimi iela tūdaļ aiz Ar­heoloģijas muzeja. Viņam karte vai ceļvedis nebija nepiecie­šams.

Debora ieradas agri, vaira kas reizes pagaja restorānā m garam, novēroja to, stavedama pie lielveikala skatloga ielas preteja puse, un iekša iegaja, kad līdz norunatajam laikam bija palikušas desmit minūtes. Viņa nervozeja. I.ielaka daļa apmekletaju bija vietejie grieķi, un tas satrauca vel vairak - šķita, ka Plaka noklausītas turistu sarunas angļu valoda no­mierina, ļauj justies piederīgai.

Markuss ieradas tieši laika, ģērbies eleganta pelēkā uz­valka. Vispirms viņš grieķiski aprunajas ar zāles pārzini, tad apsēdas pie galdiņa. Debora izmocīja smaidu.

- Priecājos, ka piezvanīji, - Markuss teica. - Mums daudz kas jāapspriež.

Pa telefonu Debora viņam bija teikusi, ka vel joprojām pilnība neuzticas, vel joprojām tur aizdomas par Ričarda no- navešanu, taču viņš bija attraucis, ka tas ir tikai tukšas ru­nas. Patiesībā Debora nezināja, kam lai tic, taču nosprieda, ka ši savadnieka dīvainais stāsts par sen mirušiem vald­niekiem ir daudz loģiskāks neka viņai gribas atzīt. Tikai ta varēja izskaidrot Markusa acīmredzamo velmi apruna­ties ar viņu.

- Mezedes37 te ir brīnišķīgas, - Markuss teica.

Debora palocīja galvu - it ka saprastu, par ko viņš runa, - un saka pētīt ēdienkarti, kas bija rakstīta grieķu valoda. Lēni lasīdama, viņa centas atšķetinat burtus un vārdus, ta­ču pazina tikai četrus - Debora juta vēlēšanos aizstaveties.

- Velies, lai pasutinu tava vieta? - Markuss piedavaja.

- Ne, paldies, - Debora atbildēja, lai gan no visas sirds vēlējas piekrist.

- Iesaku nogaršot truša sautējumu, - viņš turpināja. - Tas šeit ir firmas ēdiens.

Debora klusēja, cenzdamas izdomāt trāpīgu atbildi, taču neveiksmīgi.

- Labi, - viņa teica, - tad pasutini man to. Un vel…

- Mezedes?

- Tieši ta. Ari tas.

Markuss ar viesmīli sarunajas grieķu valoda. Viņš pasuti- naja an pudeli Retsina vīna - maigaku un ar rozīņu garšu -, tad nolika pīpi uz, galda un paskatijas uz. Deboru.

- Mes jau esam pateikuši, cik maz viens otram uzticamies, tatad varbūt varam likt pie malas formalitātes un e… ķerties vērsim pie ragiem?

- Tas butu lieliski, - Debora piekrita, nolikusi glāzi un saskatīdamas ar Markusu. - Pieņemsim, ka mes meklējam vienu un to pašu: Ričarda slepkavu un pazudušos dārgumus, ieskaitot… - viņa norija siekalas, jo negribējās šos vārdus izrunāt skaļi, - sena Mikenu valdnieka mirstīgās atliekas.

- Viņu sauca Agamemnons, - Markuss palaboja.

- Vienalga.

- Vai drīkstu teikt vienalga par to Ričarda slepkavas mek- lešanu? - Markuss turpinaja. - Tas nebiju es, un ticu, ka ta nebiji tu, un man ar to pietiek. Fs Ričardu nepazinu, turklāt pieļauju, ka ar slepkavas meklešanu un sodīšanu jānodarbo­jas konkrētam varas iestadem.

- Iespējams, - Debora noteica.

Markuss sarauca pieri, taču nogaidīja līdz brīdim, kad viesmīlis atnesa ēdienu.

- Ko tu ar to gribēji teikt?

Ne jau ar to Debora bija velejusies sakt, taču temats šķi­ta svarīgs. Viņa nezina ja, ciktāl var uzticeties šim cilvēkam, taču nosprieda, ka par ļaunu tas nenāks, turklāt, izradot la­bo gribu, bija iespeja no viņa izdabūt vairak informācijās.

- Slepkavību izmeklē divi detektīvi: Kins un Kerniga, - Debora iesaka. - Lai gan tas Kerniga nemaz nav policists.

Viņa atstastija noklausīto sarunu, un Markusa vaigs apmacas.

- Tava karta, - Debora teica, nogaršodama sautējumu, las, ka jau Markuss solījis, bija brīnišķīgs.

- Labi, - viņš piekrita, - tad es stāstīšu, luk, ko. Atlanta ļournal-Constitution rakstīja, ka Ričards nodurts, taču vairak neko. Domāju, ka tas izdarīts ar ārkārtīgi garu dunci, kam ir liks spals. Vai tiesa?

Debora atsauca atmiņa asiņaino līķi, dziļas brūces un asins peļķi zem Ričarda. Tad viņa atcerejas savado ieroci ar svastiku uz, roktura un nodrebeja.

- Ja tu viņu nenogalināji, - Debora teica, - ka tu to zini?

- Ričards nebija pirmais, kurš gājis boja tada navē, - Mar­kuss paskaidroja. - Pirms desmit gadiem kada franču ciema Bretaņa tā tika sadurts kads cits padzīvojis džentlmenis.

- Pirms desmit gadiem? - Debora parjautaja. - Francija? Vai, tavuprat, šie gadījumi ir saistīti?

-Ja gan, par to esmu pilnīgi pārliecināts. Patiesību sakot, es zinu, ka.

Debora gaidīja, kamer-Markuss uzed un iemalko vīnu.

-Šis kungs vēlējas iegādāties Mikenu valdnieka līķi, kas pēc tam nonaca Diksona kunga kolekcija Amerika. Viņš tai dzinās pakaļ daudzus gadus.

- Domā, Ričards ar to ir saistīts? - Debora neticīgi jau­taja.

- Ne, - Markuss atbildēja. - Patiesību sakot, es domāju, ka cilvēki, kas nogalinaja veco džentlmeni, nogalinaja ari Dik­sona kungu. An viņi sekoja Agamemnona līķim un bija gata­vi uz visu, lai iegutu šo relikviju. Francija ta izslīdēja viņiem no rokam, un bija vajadzīgi daudzi gadi, lai noskaidrotu, kur ta atrodas. Domāju, cilvēks, kurš nodarbojas ar pardošanu, pec slepkavības nolīda pagrīde, taču vainīgie pacietīgi gaidī­ja, kamēr prece atkal paradisies tirgu. Un tas notika ši gada sakuma. Viņi partvera pirkumu, bet talakais tev ir zināms.

- Ričards gribēja to pārdot? - Debora izdvesa. Tas nozī­mēja, ka Ričards patiešam slēpis šo faktu no viņas un pat negrasijas relikviju izlikt muzeja. Tas apbedinaja.

Markuss palocī ja galvu - vispirms leni, pec tam atrak. Viņš ielika mute neaizkūpinātas pīpes katu un pakošļāja to.

- Ja, - viņš teica. - Pilnīgi iespējams, ka relikvija pie Dik­sona kunga bija jau kopš tas pazušanas no Francijas pirms desmit gadiem. Viņš bija nolēmis to pārdot. Viņš saka zon­dēt tirgu, un slepkavas beidzot noskaidroja, kur atrodas vi­ņu intereses objekts.

- Pec tik daudziem gadiem? - Debora iesaucās. - Kurš gan butu gatavs nogalinat, pat divas reizes, un desmitiem gadu gaidīt līķi?! Kadeļ tas viņiem ir tik svarīgs?

- Tas ir ievorojamakais atradums pasaules vēsturē, - Mar­kuss vienkārši, taču stingri noteica.

- Domāju, ir cilvēki, kas to apstrīdētu, - Debora iebilda.

- Kolekcionāri ir īpatņi, - Markuss teica. - Viņu velmes robežojas ar apsēstību. Ņemot vera, ka priekšmetam ir tik bagāta vēsturē, tam ir mil/iga vērtība tirgu, tas apvīts ar le­ģendām un tam piedēvē tadu speķu… Ir cilvēki, kas gatavi uz visu, lai dabutu to savas rokas.

Debora saprata, ka ta ir taisnība, un Markusa skatiens biedēja.

- Ka tu to zini? - viņa jautaja.

- Kadu laiciņu esmu par to stipri interesējies, - viņš drū­mi pasmaidīja. - 1 ,iķis, kapa piedevas un citas Mikenu kul­turas relikvijas man ir pazīstamas jau daudzus gadus. Tāpat es zināju, ka pazušanas bridi tas aizvestas kopa ar citiem ma­zak interesantiem un vērtīgiem artefaktiem. Es zināju, ka, atrodot kaut vienu no tiem, es varēšu atrast an Agamem- nona mirstīgas atliekas. Viens no šiem artefaktiem ir visai ievērojams, varbūt pat unikāls. Pirms paris mēnešiem šis priekšmets atkal uzpeldēja, turklāt visneiedomajamakaja vie­ta. Vai zini, kur?

Viņš atkal pasmaidīja - bet šoreiz tas bija nedzīvs smaids caur sakniebtam lupām un taja nejautas ne kripatas humora.

- Ka lai es to zinātu? - Debora, aizkaitinata par viszinigo toni, atjautaja. - Es taču nezinu, kas tas ir.

Markuss nolika pīpi, pārliecās pari galdam un saņēma De­boras rokas savējas. Viņa pirksti bija spēcīgi un auksti. De­bora gribēja izrauties, taču vīrietis viņu turēja parak stipri. Markuss vel vairak paliecas uz priekšu - viņa seja, kad lu­pas paveras, atklajot zobus, pēkšņi paradijas kaut kas no plē­soņas.

- Tas ir agras renesanses laikmeta spāņu kuģa priekšgals. Pa pusei sieviete, pa pusei čūska. Vai zināt, kur tas atrodas, mis Millere?

Загрузка...